Ar kādām sajūtām, ar kādu interesi mēs palīdzam?
Ļoti bieži mēs domājam: “Nu, es dzīvoju slikti. Laikam man jāiet un pēc iespējas vairāk jākalpo cilvēkiem, jādod. Iešu kādam palīdzēt.” Bet ir tāds teiciens, krievu valodā viņš skan skanīgāk un īsāk, bet tā diemžēl ir. Neuzspied citiem labu, un tavā dzīvē nebūs ļaunuma. Viss jau būtu labi, bet mēs pat nepamanām, kad darām labu no sirds un kad NE NO SIRDS, bet no ego daļas.
Runa ir par ko?
Ļoti bieži mēs palīdzam citiem cilvēkiem ar sarežģītu motivāciju. Palīdzot,mūsos mēdz dominēt tāds uzslāņojums: ja es palīdzēšu citiem, par mani domās labas lietas vai man atdarīs ar labu. Es kalpoju citiem cilvēkiem, lai mani neatstumtu un pieņemtu. Piemēram: es tagad esmu ērta savam vīram, lai viņš mani nepamet, vai izkalpojos savu bērnu priekšā, jo vismaz būs, kas glāzi ūdens atnes. Bet pati sevi jau sen esmu pilnībā pazaudējusi. Iekšēji esmu nelaimīga. Bet tad mani vismaz kāds mīlēs. Vismaz kāds aizpildīs manus tukšumus un bailes no vientulības. Diemžēl šādas kalpošanas un došanas citiem cilvēkiem , ezultāts vienmēr būs negatīvs. Un negarantē izstumšanu, pamešanu un kur nu vēl bērnu rūpes par sevi kautkad vecumdienās. Vārdu sakot, vilšanās it visā garantēta. Tas vienmēr būs stāsts par to, ka tu daudz dod, bet beigās tu jutīsi visu to, no kā baidījies. Notiks tieši tādi dzīves pavērsieni, kādus tu, sevi “upurējot”, baidījies piedzīvot.
Tiklīdz tu maini savu motivāciju, tu pieņem lemumu no šiem cilvēkiem neko negaidi. Un pats svarīgākais — tu strādā ar savām traumām, ar savām programmām. Piemēram, bailes no atstumšanas ir vienas no lielākajām bailēm un programmām, kas pārvalda cilvēkus. Tad tava motivācija mainās, mainot ari ikdienas ieradumus, uzskatus, domas, un rīcības.
Tavs iekšējais stāvoklis un jebkura tava rīcība ved pie radoša rezultāta, sevis piepildīšanu ar Mīlestības enerģiju, rezultātā Tu piepildi cilvēkus ar vajadzīgo enerģiju, radošo enerģiju.
Kad mēs uztraucamies par citu cilvēku, par otru pieaugušo cilvēku, gribam viņu glābt, mācīt, palīdzēt -ja viņš mums to nav lūdzis, un nevis pieprasījis vai manipulējis, bet palūdzis no sirds. Tad mēs burtiski viņam atņemam potenciālu, iespējas, pieredzes, ko viņš nepiedzīvo, jo mēs tak, labu gribēdami, esam viņam kalpojuši, palīdzējuši. Turklāt mēs karmiski sevi apgrūtinām. Uztraucoties par savu jau pieaugušo bērnu, tu stipri samazini viņa potenciālu. Turklāt tu izkropļo viņa ceļu, viņa likteni. Tas novirzās uz negatīvām sliedēm. Ir jāiegūst garīgās zināšanas. Ir jāpārregulē savs iekšējais stāvoklis, lai tu būtu savam bērnam kā aizsargājošs, drošs vecāks, pie kura var iet ar visu, kas viņa dzīvē noticis, un tu kā vecāks vienkārši esi aiz muguras kā balsts, kur atgūties, bez mācīšanas, bez pušošanas, kas tev liekas pareizi. Bet jūs kopā runājat, jūtat, kā būtu labāk bērnam. Jāpiebilst, ka te mēs runājam vismaz par 18+ bērniem runājam.
Ļoti jūs aicinu sajust sevi caur sistēmisko sakārtojumu praksēm, virzieniem, izvēloties sev rezonējošu vadītāju, grupu, pie manis varat pieteikties šeit: Sistēmisko sakārtojumu aplis Tas ir mans vislabākais ieteikums tev, nepaliec viens savās sajūtās,kuras tev vairs neder. Jo tad, kad dzīvojam ar atvērtu garīgo sirdi, mums ir ne tikai daudz enerģijas — mēs arī it kā mirdzam.
Visums mūs uztver pēc šī mirdzuma un dod mums visu pašu labāko. Sākam sajust: “Jo vairāk dod, jo vairāk saņem,” šķiet, ka tā arī ir. Taču dot vajag no tīras sirds, neko negaidot pretī un bez kādām traumām. Tad, protams, sākas pārpilnības process. Tomēr pirms dot jums pašiem jābūt piepildītiem traukiem. Jums jāspīd, un garīgajai sirdij jābūt atvērtai. Tad var dot. Bet, ja tev pašam nekā nav un tu dzīvo bez spēka, dari visu ar pēdējiem spēkiem — ko gan tu vari dot?
Nedod. Vispirms piepildi sevi, sāc pats/pati starot. Vispirms atrisini savus jautājumus. Pēc tam no šī pārpilnības un mirdzuma stāvokļa vari sākt dot. Protams, tad tavā dzīvē ieplūdīs labumi.
Mēs sev izvirzījām mērķi, sapni, un tad katrs pats to piepildām, bet mēs nevaram pieprasīt no otra ar varu, naidu vai dusmām piepildīt mūsu katra sapni. Jūs pamanīsiet, kad jūs sāksiet piepildīt savus sapņus, “pasaule” (vīrs, sieva, bērni, kolēģi) absolūti netīšām jums piedāvās, uzdāvinās, pateiks to, kas ir jūsu vēlmju sarakstā, bet neesat to skaļi teikuši vai pieprasījuši. Gan materiālas lietas, gan attieksme, sadarbība mainīsies. Jo, ja jau tu sevī ielej mīlestību, uzpildies ar enerģiju, tad pasaule spoguļo ar to pašu.
Ar ko lai sāk? Ar šaubām vai NEticību sev. Sākam uzņemties atbildību par sevi un savas Mīlestības piepildīšanu, tai pašā laikā ar atvērtu sirdi, sajūtu un sapratni, pieņemam ka būs sāpīgi mainīt tos dzīves konceptus, kas līdz šim ir bijuši, un, protams, mēs tos uzreiz neatpazīstam, bet atveram sevī prāta tīrību, kustību, jo mainīsies viss, viss, kas mums vairs neder.
Katru dienu par to domājam. Labi, ja mēs tikai domājam, bet dažreiz ieslēdzas cits, pretējs spēks, kas mazina potenciālu. Pirmkārt, tās ir šaubas, otrkārt — stipra pieķeršanās rezultātam: “Tikai tad, ja es to iegūšu, es būšu laimīga.” Bet kā ir ar pašreizējo mirkli? Ja neesam klātesoši šeit un tagad, ja neesam laimīgi šeit un tagad, tad palaižam garām plūsmu. Ja mūsu dzīvē nav plūsmas, nav būtības viegluma, dvēsele, spēki, intuīcija, garīgie spēki (lai kas jums ir kā resurss) nevar mūs vadīt. Ja mēs sev neļaujam atmosties jaunai mūsu daļai, kas ir Mīlestības daļa. Tad mūsos domine, divi vai trīs procenti no mūsu potenciāla, nevis simts procenti, kā būtu tad, ja mūs vadītu un mēs būtu plūsmā ar visiem tiem resursiem, kas ir gatavi ienākt katra dzīvē. Tā ir brīnumu neesamība, un tas ir ļoti grūti, jo tie ir pastāvīgi šķēršļi. Tāpēc, ja jau sapņojat — un tas ir pareizi —, palaidiet savu sapni un sūtiet to prom. Lai tas ir jums līdzās un pievelk īsto realitāti, bet es dzīvoju šeit un tagad un esmu laimīga šeit un tagad. Es mācos pārregulēt savu apziņu, pārregulēt savas enerģijas. Tiklīdz pārregulēsi savu apziņu, tev būs atvērta garīgā sirds — tu starosi un priecāsies. Tad tavā dzīvē rodas šis vieglums. Un, protams, tu daudz ātrāk nonāksi pie tā, par ko esi sapņojusi.
Dažreiz gadās arī tā — mums vajag palīdzēt, jo gribam no Visuma saņemt vairāk. Tas ir normāli, jo ik pa laikam katru no mums uz to pavelk — arī mani un katru no jums. Vienkārši ir ļoti svarīgi to apzināties. Kamēr mēs to neapzināmies, mēs nevaram to mainīt. Kad esam iemācījušies ieraudzīt savu patieso motivāciju, kas slēpjas vienā vai otrā rīcībā, tad varam to mainīt. Manam vīram ir tāds labs teiciens un arī sirds virzība, kad viņš palīdz kādam, kurš ir lūdzis, vai tiešām var redzēt, ka jāpalīdz. Viņš saka, ka tā ir “labo darbu banka”. Banka, kurai ir pieejama visiem, ne tikai noguldītājiem. Un mēs nekad nezinām, ko “Banka” mums iedos tad, kad mums vajadzēs kādu resursu. Bet mēs varam apzināti prasīt:bankai" sev, Visumam, Dievam, mīlestības apziņai, liktenim, kas nu katram ir tuvāks, lai iedod mums to, kas mūs dara laimīgus.