29.10.2026

“Vai man tiešām ir jāsamierinās?

Vai man jāatsakās no mēģinājuma kaut ko mainīt, no šīs cīņas?

Kāpēc vieni dzīvo ļoti viegli, pārpilnībā, bet citi, šķiet, nemitīgi iet cauri dažādiem šķēršļiem, grūtībām, sadzīves peripetijām? Kāpēc kādam pastāvīgi kaut kas neizdodas? Es rakstīšu, tu lasi, padomāsim kopā par to, kā mēs pateicamies un kad pateicība darbojas pret mums.

Kāpēc mēs visu laiku cīnāmies? Kaut kas notiek mūsu dzīvē, un mums automātiski rodas reakcija: “Vai tiešām tas notiek ar mani? Man tas ir jāmaina, jāapstādina, es nevaru pieļaut, ka manā dzīvē kaut kas tāds notiek. Es nepiekrītu tam, kas ienācis manā realitātē. Es cīnīšos, pretošos.” Kad sākam cīnīties, realitāte it kā vēl ciešāk mūs iespiež smagumā. Jeb to, ko pa durvīm gribam izstumt, tas pa logu rāpjas atpakaļ. Tas ir ļoti svarīgs Visuma likums. Jo vairāk tu cīnies un pretojies, jo vairāk pasliktinās kāds notikums, kas ienācis tavā dzīvē. “Ko tad darīt?”

“Vai man tiešām ir jāsamierinās?

Vai man jāatsakās no mēģinājuma kaut ko mainīt, no šīs cīņas?

Tam ir risinājums, visam ir risinājums, bet šeit ir svarīgi apzināties sevi savā pieaugušā cilvēka būtībā, uzņemties atbildību un tiešām soli pa solim sajust par tālāk rakstīto.

Tev nav jābūt pasīvam cilvēkam, un, rokas klēpī saliekot, nav jānoskatās, kā notikumi vada tavu dzīvi. Tu vari rīkoties, vari spert soļus fiziskajā realitātē. Bet jautājums ir — no kāda stāvokļa tu to dari? No cīņas, samierināšanās vai pateicības? Risinājums varētu būt tajā, ka tava iekšējā motivācija un tavs iekšējais stāvoklis noteiks iznākumu. Ja tu cīnies, viss kļūs vēl sliktāk, un tu arvien vairāk un vairāk iegrimsti ļoti negatīvā stāstā, un šo situāciju neatrisināsi, ja pieiesi tai ar samierināšanos. Samierinoties ar sev nederīgu dzīves scenāriju, dzīves emocionālajos mirkļos, notikumos, kas var ilgt gadiem un pat no paaudzes paaudzē, tu tikai iekapsulē sevī, savā ķermenī, jūtas, kas nav varējušas izpausties un vest uz tavas dzīves labāko scenāriju.

Bet mēs varam pamēģināt šai sajūtai, emocijai un rezultāta darbībai iedot citu dzīves jēgu.

Kas ir samierināšanās? Es eju ar mieru. Es neesmu pret pasauli. Pasaule ir ar mani, un es esmu ar pasauli. Ja tu iesi ar pateicību, tad viss pamazām sāks risināties, īpaši, ja papildus domai, ka varētu sākt sadarboties ar sevi, savu dzīvi un Pasauli, kas ietver visu — gan sevi, gan tevi.

Dažreiz mēs gadiem ejam entās prakses, vedam sevi uz dažādiem pulciņiem, dažādām garīgām, mentālām, fiziskām praksēm — visu kopā un katru atsevišķi. Visādi sevi izdarbinām visādos līmeņos, un mums liekas, ka mēs “ar sevi strādājam”, kas tā arī ir. Un pat vakaros pirms gulētiešanas pateicamies, pierakstām, par ko šodien esam pateicīgi.

Bet fiziskā realitāte īpaši nemainās. Vai jums tā ir gadījies? Rakstiet komentāros. Kāpēc tā notiek?

Mana pieredze rāda, ka tāpēc, ka patiesībā dziļi mūsos ir ieprogrammēta neuzticēšanās. Neuzticēšanās. Mēs dzīvojam tādā stāvoklī, it kā kaut kam būtu jānotiek, it kā šī pasaule nebūtu radīta man, bet būtu radīta ar pārbaudījumiem un kaut kam ļoti sarežģītam. Diemžēl mūsos vēl ir tik daudz uzslāņojumu, kurus, starp citu, var “izdarbināt” pie manis Sistemisko sakārtojumu aplī. 

Mums par sevi ir uzskati: “Es nedzīvoju pārpilnībā, es nedzīvoju Dieva aizgādībā.” Šī dievišķās Dieva sajūtas neesamība mūsos. Bet ziniet — Dievs nav vectētiņš, kas sēž uz mākoņa, un nav arī sodošs vectētiņš. Vārdam Dievs ir tīīīk daudz uzslāņojumu. Bet pavisam vienkārši — patiesībā tāda visaptveroša un mūžam meklēta jūta vai būtība. Tā ir mīlestība, gaisma mūsos.

Kad mums tā nav, tad, protams, mēs sākam cīnīties un pretoties. Un, lai kādas pateicības mēs rakstītu, lai uz kādiem pulciņiem, kopienām, praksēm mēs neietu, visa šī brīnumainā shēma nedarbojas. Tāpēc pats pirmais un svarīgākais — pamats, uz kura balstās visa brīnumainā realitātes mainīšanas tehnoloģija, - ir atrast sevī mīlestību. Piedzimstot mums tā bija, bet tad kaut kad dzīves laikā pārtrūka. Pat ne meklēt, bet atkal sasiet kopā tās saites, kuras pārtrūka starp dvēseli un cilvēku. Tas ir ikvienā, neviens nav sliktaks vai labaks. Pec būtības mēs visi ejam uz vienu-Mīlestība. 

To atrast ir ļoti vienkārši. Aizver acis, mazliet paelpo, atslābinies, atlaid. Kādā brīdī pievērs uzmanību savai sirdij un palūdz, lai gaisma tevī izpaužas, lai tevī izpaužas Mīlestība un iedegas dievišķā dzirksts. To, ko mēs piedzīvojam tajos mirkļos, kad darām, jūtam, emocionējam to, kas mums der, kas patīk. Pēc neilga brīža tu sāksi sajust šo paplašināšanos. Uzsmaidi šim stāvoklim, un arī tas tev uzsmaidīs pretī. Tu sāksi sajust gaismu sevī. Vai šādā stāvoklī tev gribas risināt kaut kādas dzīves peripetijas ar dusmām, naidu, cīnīšanos? Nē. Šādā stāvoklī mums gribas uzticēties, rast mieru un harmoniju. Tas ir potenciāls stāvoklis, kurā apslēpts ļoti daudz enerģijas. Taču dienas gaitā mēs šo stāvokli palaižam garām. Mēs zinām un runājam tādos jēdzienos kā atmosties, būt apzinātībā, redzēt plašāk, tālāk, just mīlestību, bet, kad mazliet tam pieskaramies, mēs mēdzam no tā nobīties, šaubīties. Vai arī mums dažreiz šķiet, ka, esot kopā ar kādu kopienu vai guru, mēs to varam piedzīvot, bet mājās ikdienā tas nav iespējams. Muļķīgi uzskati, bet es arī tā kādreiz domāju.

Bet kā būtu, ja mēs ikdienā praktizētu uzticēties Dvēselei? Tas ir praktiski izdarāms: pirms katras ikdienas darbības sajūti, kurā ķermeņa daļā tu visvairāk jūti dvēseles klātbūtni, un, ja tev liekas, ka tu fantazē, tīri eksperimenta pēc pamēģini vienu dienu pabūt savās “fantāzijās”. Un jau tās pašas dienas laikā tu caur “fantāzijām” nodibināsi labu kontaktu un sajutīsi, kā tieši tu sajūti, sadzirdi savu dvēseli, kas nav atšķirīga no tevis, kas nav atšķelta no tevis. Tikai mēs aizmirstam vai noliedzam laiku pa laikam. Un prātīgās domas, kas mūs dienas beigās nedara laimīgus, dažreiz pārņem virsroku pār mūsu dzīvi, kas, protams, spoguļojas Pasaulē.

Iedod iesākumā sev vienu dienu ar Dvēseli. Mazgā traukus ar dvēseli. Sarunājies ar bērniem, vīru, sievu, noturot uzmanību tajā ķermeņa daļā, kur tevī mīt dvēsele. Pievērs uzmanību dvēselei. Jo biežāk tu pievērs uzmanību savai dvēselei, jo ātrāk tā sāks plaukt. Un tās uzplaukums ir pamats tam, lai mainītu savu dzīvi un lai tajā sāktu ienākt brīnumi. Tad arī vakara pateicība sāks nākt no dvēseles. Un jūs jutīsiet, ka pildspalva un papīrs pilnīgi vibrē un rakstītais ir manāmi salasāms, bet ļoti citāds — īsts.