Tā notiek…

Dažreiz cilvēks nezaudē tikai cilvēku. Dažreiz kopā ar zaudējumu sabrūk visa viņa līdzšinējā pasaule.

Sabrūk ticība.
Sabrūk priekšstats par dzīvi.
Par Dievu.
Par taisnīgumu.
Par jēgu.
Par savu darbu.
Par savu spēju palīdzēt citiem.

Īpaši tad, ja cilvēks gadiem ir dzīvojis palīdzēšanas, garīguma vai dziedināšanas laukā.

Jo dziļi iekšā bieži dzīvo ļoti cilvēcīga cerība:
“Ja es pietiekami sapratīšu dzīvi, sāpes, sistēmas, cilvēkus, varbūt spēšu pasargāt savējos.”

Un, kad dzīve tomēr paņem pašu tuvāko, sabrūk ne tikai sirds.
Sabrūk arī iekšējā drošības sistēma.

Cilvēks vairs nezina:
kam ticēt,
kā strādāt,
ko dot citiem,
un vai vispār drīkst vēl kādam palīdzēt.

Tad bieži parādās dusmas.
Uz Dievu.
Uz dzīvi.
Uz garīgumu.
Uz skolotājiem.
Uz metodēm.
Uz savu bezspēcību.

Dažreiz šķiet:
“tas viss ir bijis meli.”
“tam visam nav jēgas.”

Bet ļoti bieži zem šīm dusmām dzīvo nevis cinisms.
Zem tām dzīvo milzīga sāpe.

Sāpe par to, ka brīžos, kad visvairāk vajadzēja balstu, cilvēks iekšēji palicis viens.

Psiholoģiski lielas traumas bieži neatņem tikai prieku.
Tās atņem nākotnes sajūtu.

Cilvēks vairs nejūt:
uz ko tiekties,
kāpēc celties no rīta,
kāda jēga darbam,
kāda jēga misijai.

Un tas nav slinkums.
Tas nav “vājš raksturs”.
Tā bieži ir traumētas nervu sistēmas reakcija.

Vecā identitāte vairs nedarbojas.
Jaunā vēl nav piedzimusi.

Tas ir ļoti savāds posms.
No malas cilvēks var izskatīties “apmaldījies”.
Bet patiesībā viņš atrodas starp divām dzīves versijām.

Vecā pasaule ir sabrukusi.
Jaunā vēl nav ieguvusi formu.

Un tieši šajā vietā cilvēks bieži pirmo reizi pārstāj spēlēt “skolotāju”, “glābēju” vai “to, kurš zina”.

Paliek tikai dzīvs cilvēks.
Ar savu bezspēcību.
Ar saviem jautājumiem.
Ar savu ievainojamību.

Paradoksāli, bet tieši šeit bieži sākas daudz dziļāks kontakts ar citiem.

Ne vairs no pozīcijas:
“es tevi salabošu.”
Bet:
“es varu būt tev blakus arī tad, kad nav atbilžu.”

Un varbūt pieaugusi ticība nemaz nav:
“nekas slikts nenotiks.”

Varbūt pieaugusi ticība ir:
“dzīve var būt neizskaidrojama, netaisnīga un sāpīga, un tomēr cilvēka sirds turpina meklēt gaismu.”

Pēc lielām traumām cilvēks bieži vairs neatgriežas vecajā dzīvē.
Un varbūt viņam tas arī nav jādara.

Jo dažreiz jaunā dzīve neatnāk kā liela atklāsme vai “misijas sajūta”.
Tā atnāk klusāk.

Kā neliela interese.
Kā viena īsta saruna.
Kā sajūta, ka reklāma vairs nav melīga.
Kā vēlme būt starp cilvēkiem bez nepieciešamības glābt pasauli.
Kā spēja vienkārši būt.

Un varbūt tieši tur sākas kaut kas daudz patiesāks nekā iepriekš.

Ne ideāls cilvēks.
Ne cilvēks ar visām atbildēm.
Bet cilvēks, kurš izgājis cauri bezjēgai un nav pārstājis dzīvot.