Klusums pirms…

Es dzīvoju dzimtas/dvēseles sistēmiskajā domāšanā.

Mana domāšana ir mans darba apraksts. Izklausās jokaini. Bet es kā pārdevēja varu pārdot tikai sevi, savas zināšanas, savas prasmes, savu pieredzi. Nu viss tas jau vairs nav noslēpums, ka nevar vairs pārdot “smukus konfekšu papīrīšus”, jo to vairs nevienam nevajag — skaistu, elegantu runu vai daudz sološu reklāmu.

Šodien jebkurā jomā pērk to, kas “skaistajā” ir iekšā. Un, ja to saredz, tad pērk. Un, ja parāda, kas “lācītim vēderā”, un šis saturs kādam der, tad pērk. Es nezinu, varbūt visi atdzimušie 2022.–2025. gada meistari visādās jomās un sfērās ir aktīvi un radoši. Bet manā burbulī es redzu pavisam maz cilvēku palīdzošās profesijās. Varbūt tāpēc, ka es aktīvi nesekoju un FB algoritms man nepiedāvā. Varbūt tāpēc, ka es pati maz izeju un maz apmeklēju pasākumus. Bet liekas, ka nav cilvēku. Man tā liekas. FB ieejot, gribas kādu satikt, lai rosinātu “apetīti” satikties dzīvē.

Nu kādreiz bija avīzei kultūras lapaspuse, un skaidrs bija, uz kurieni jāiet. Tagad tas ir FB. Pasākumu ir daudz un dažādi, bet (varbūt tikai man) ir grūti saskatīt aiz spožajām reklāmām patieso. Varbūt es esmu tik “iegruzījusies”, ka neredzu patiesību tur ārā.

Bet vienalga drusku ir tāda tukšuma sajūta — nav īstuma. Nav patiesuma. Nē — es nesūdzos. Vienkārši šodien es secinu.

Tā notiek, kad vairs pa vecam negribas, un es nevaru pa vecam, bet pa jaunam nav ne jausmas, kā ir pa jaunam. Kuri ir pa jaunam, kas ir pa jaunam? Bet ir sajūta, ka pa vecam tik daudz kas ir zudis un pazudis. Ir žēl, bet atpakaļ vairs nevar aiziet — vienkārši pie tiem cilvēkiem vairs nevar tikt iekšā. Un ir tāda sajūta, ka mēs varētu atkal satikties, bet nav iedvesmas, nav spēka, lai mākslīgi uzturētu sociālo kustību, un to arī nevajag.

Tai pašā laikā liekas, ka nu tie, kas esam pašķīduši, nu vajadzētu tak atkal satikties. Bet kāpēc? Patērētāju kults lēnām izsīkst. Viens priekšā, citi aiz muguras — tas vairs nav “modē”, jeb kāds gudrāks par citiem. Apustuļi arī tikai daži Latvijā palikuši. Hmm, dīvaini — es gadu biju pie sevis. Un tagad, iznākot ārā, neviena nav. Ne jau ka es gaidītu. Pieturoties pie atspoguļošanas teorijas, es vēl neesmu saredzējusi tos spoguļus, kurus es nekad neesmu redzējusi. Bet tos, kurus es pazīstu, ir ļoti maz palikuši.

Līdz 2025. gadam bija kipišs — kustības, prakses, meditācijas, transformācijas caur ellei un ugunim, debesīs augšā un uz zemes — salikās viss pa plauktiņiem. Kas pa gadu ir noticis? Es zinu, kas ar mani ir noticis. Bet vai tiešām kolektīvā “garīgā kultūra” arī nav drusku pieklususi?

Es ceru, ka visi, kas gāja caur dažādām praksēm, meistariem, pulciņiem, šobrīd dzīvo savu laimīgo dzīvi un vairs nav vajadzīgas nekādas garīgās prakses — ne ņemt, ne dot. Bet vai tiešām tā ir? Es ceru, ka ir. Es labprāt palasītu stāstus, kur cilvēki stāsta par saviem atmošanās ceļiem un tagadējo laimīgo, harmonisko dzīvi. Kuri meistari palīdzējuši? Kādas prakses bija visvērtīgākās? Dzīve pirms un pēc.

Viss, viss ir pareizi. Nu tak visas atmošanās, senās un jaunās garīgās prakses tāpēc jau arī tika dotas, lai mēs savu dzīvi padarītu laimīgāku. Meistari nomainīja meistarus, lai mēs diezgan strauji kā tauta “pamostos”, atsijātu lieko un paņemtu vajadzīgo. Ja paši neatstājām to, kas vairs neder, tad “Dievs” paņēma. Kā mana draudzene saka, un man arī tā tagad ir: “Ir tāds klusums, ka ausis džinkst.”

Vai varbūt šodien tāda diena. Un rīt atkal būs skaļāk. Un mēs sāksim sarunāties, satikties, bez lirikas un maldiem….