27.10.2026

Es jau vairāk kā stundu staigāju un īsti nezinu, ko darīt. Jā, atkal pie tā paša. Tā kā bija, nebūs. Bet tā nav tikai tagad vai šajā gadsimtā, tā ir visu laiku. To manī laikam sauc par identitātes krīzi. Ir mājasdarbi, uzkopšana, tīrīšana un ikdienas darbi, protams, ka ir, tos neviens nav atcēlis. Katrs vienmēr atradīs, ko ar rokām darīt. Bet, kad laiku pa laikam iekrīt stāvoklī, kad nekas neder, nekas neuzrunā, nav iedvesmas, nav tāda dzīves vektora. Patiesībā jau tas ir diezgan foršs stāvoklis, jo nobirst nost viss tas, ko būtu jādara tāpēc, ka jādara, bet, ja jau ir tā, ka mājasdarbus negrib darīt tikai darīšanas pēc. Es nezinu, vai vēl kādam tā ir, bet man ir. Es esmu cilvēks, kas, ja ar kaut ko aizraujas, tad viss pārējais man neinteresē, izdaru minimālo, kas jāizdara, piemēram, satīru māju un daru to, kas man interesē, piemēram, ja tās bija sevis izzināšanas un arī apmācības dažādās metodēs, tad man neinteresēja, cik man tīra māja, tikai pašu minimumu, un kritu iekšā savās un citu cilvēku traumās, tās analizējot, izpētot. Saprotot visus dziļumus, izsapot līdz dziļumiem. Praktiski par to ir bijuši visi mani pēdējie desmit gadi. Desmit gadus es esmu gājusi savu pašizziņas ceļu, lai, nu, lai būtu, justos šeit un tagad.

Tad, kad manā dzīvē notika mana otrā dzīves traģēdija, jeb visas manas dzīves nonullēšanās. Fiziski. Jo iekšējās mazās nāvītes mums katram ir dzīves laikā vairākas. Kad pilnībā nomainās iekšējais kompass. Šobrīd man ir kārtējā lielā mazā personības nomaiņa, līdz pat dvēseles līmenim. Kas reāli ved izmisumā, bet, tā kā es zinu, ka tādas situācijas man jau ir bijušas vairākas, un pēc kāda laika es saku sev: paldies Dievam, ka tas viss tā notika, nenosodu sevi, ka neturpināju darīt to, kas man nepatīk, vai nevilku beigtu zirgu aiz astes kalnā, jo tikai tāpēc, ka tas ir piepildījis manu dzīvi daudzus gadus. Patiesībā lielākā vilšanās jau ir sevī, ka es tik ilgi gāju, lai sevī, savā dzīvē sasniegtu kādu mērķi, bet, kad pamazām sāk nostiprināties un apstiprināties, ka mērķis ir sasniegts. Kaut ko es dzīvē daru, vai mana dzīve notiek tā, kā es biju sapņojusi, un viss ir sasniegts. Man tas pēkšņi, pēkšņi, tas ir kādus divus, trīs gadus, varu vēl degradēt it kā savā sasniegtajā sapnī, kas patiesībā tāds arī ir, tikai man tas sāk likties it kā. Man tas virziens, tā joma vai profesija, jo mēs runājam par “darbu”, kurā var nopelnīt naudu, lai piepildītu citus savus sapņus. Man vairs tas neaizrauj, neinteresē, kaut gan tā joma nav sasniegta līdz galam, bet kaut kādā manā galā un profesijas karjeras pirmspēdējā posmā man pazūd interese, un, protams, līdz ar to arī mazinās klienti, nav pieprasījuma. Bet šoreiz gan manas dzīves nonullēšanās posmā, gan dzīves notikumu dēļ nomainījās iekšējā sajūta, ka to, ko es daru, es nedarīšu. Un vēlāk jau sajūta, ka man to vairs negribas darīt. Abidna, protams, tik ilgi gadi ieguldīti savā un cilvēku izpētē, dzīves sakārtošanā.

Es reāli kā dvēsele uz Zemes nostājos savā ķermenī, savā pareizajā vietā. Kur es esmu vesela, racionāla būtne, ar galvu debesīs, jeb smalko plānu redzoša, jūtoša, jeb empātiska, gan ar kājām zemē. Kur es sakārtoju savu vietu, vidi sev harmonisku. Un zinu, kā sakārtot ikdienu visos plānos, lai tāda tā arī turpinās. Un tikko, kā es ticu sev, ka esmu adekvāta sieviete, kurai ir ko dot. Un tikai tagad būtu jāsāk strādāt ar cilvēkiem. Man ir skaidra sajūta, ka es to negribu. Kas pierādās arī ar to, ka uz manām grupām cilvēki nepiesakās un uz privātām konsultācijām nenāk.

Varbūt arī viens no iemesliem, kur es reāli varu arī ar lepnību sajaukt. Bet kaut kādā brīdī, kad man uz grupām nāca cilvēki tikai nākšanas pēc, bet neko savā dzīvē nemainīja. Un tāda unikāla metode kā sistēmiskie sakārtojumi, kur burtiski maina dzīves virzienu, enerģiju, tikai viens sīkums — klientam jāpasaka iekšējs sirds “JĀ”.

Ko klienti arī darīja, bet, izejot no kabineta, nu, nekādi nestrādāja pie tā, lai mainītu savu ikdienu, savus ieradumus, savu dzīves fokusu no tā, kas viņiem nederēja, uz to, kur Lauks parādīja virzienu.

Šodien reti kurš lasa garus tekstus, grāmatas, iesaistās garās, vērtīgās diskusijās. Varbūt pietiek tikai ar “spoles” reel ritināšanu, un liekas, ka kāds apstiprina, ka arī iet tāpat kā tev, atrisina visas bēdiņas, jo tu taču neesi viens. Kādreiz bija tā, ka likās, ka tikai man vienai viss ir slikti un nepareizi, un kaut kas man ir jādara ar manu dzīvi, jo ko tie citi padomās. Un tad arī iet un dara, kārto savu dvēseles kustību, lai ķermenis jūtas labi. Vai otrādi — slimības iet un ārstē, un nonāk līdz dvēseles ceļa virzīšanai. Lai labi varētu sazemēties un dzīvot šeit un tagad savu labāko dzīves versiju jeb izvēli. Un tādas savas laika līnijas ir visu laiku, pat skaits tam nav, katru dienu mēs radām savu realitāti. Bet labāk to ir radīt apzināti, izprotot, kur es esmu, kas es esmu. Un man to viennozīmīgi ir palīdzējuši ļoti daudz cilvēku pa šiem desmit gadiem, mācoties metodes. Un virzot savu dzīves modeli. Jo, kamēr es mācos, es eju pasniedzēja dzīves uztveres modeli. Un attiecīgi, kādā sfērā, metodē ir skolotājs, tajā es dzīvoju, un iemācīties metodi nenozīmē, ka es atkabinos enerģētiski no pasniedzēja. To var dikti manīt, kā skolotāji, kas māca “kursikus”, piekabina pie sevis, dod zināšanas, paņem gan materiālo enerģiju, gan dzīvības enerģiju. Bet, kad kursiks beidzas, vajadzētu šķirties kā draugiem. To jūs varat zināt tā, ka, pabeidzot kādu garīgo praksi, jo tā ir tā tēma, ko es pētu pēdējos desmit gadus, uhh, kam tik es neesmu gājusi cauri, es domāju, ka mēs ikviens. Bet kā var zināt, ka, beidzoties “kursikam”, arī enerģētiskā saite vairs nav? Ja pat jūs praktizējat metodi, kuru esat apguvis, bet to absolūti darāt pa savam, tikai izprotot kaut kādus nosacīti pareizos algoritmus, bet nu nekādi neko kopējat no pasniedzēja, tad viss ir labi. Bet, ja jūs runājat skolotāja vārdā, tad daļu savas “algas” jūs vēl joprojām pumpējat pasniedzējam. Un parasti tas ir abpusēji. Un patiesībā ļoti mīļi un skaisti. Tur nav nekā slikta. Bet, ja ir mērķis iziet uz autonomiju, uz savu metodi, uz savu kanālu. Savu egregoru. Tad diemžēl ir jāiet nedaudz savā lepnībā un jāpāriet lepnumā par sevi. Kāds es esmu gudrs cilvēks, salasot no visa kā druskai un veidojot savu kanālu, kur ir pa taisno un tikai vienā virzienā turpu šurpu. Ja vēl pēc kāda laika, darot savas lietas, jūs domājat par to, ko teiks kāds no pasniedzējiem, tur ir jāskatās divas lietas: vai nav pārnese, vai projekcijas uzliktas. Ja ir, tās sistēmiski ir jāizstrādā. Un, ja tomēr vēl paliek bijība vai vilkme uz it kā dzimtai nepiederīgu cilvēku. Bet sistēmiski jeb enerģētiski vēl ir sasaiste, kas kaut kādā brīdī traucē iet uz savu mērķi. Tad enerģētiskā saite ir jāpārtrauc, vienkārši pārtraucot saziņu jebkādā veidā. Protams, ja otram cilvēkam jūsu enerģija ir nepieciešama, tas nebūs tik viegli. Tik piedāvāti kaut kādi visai interesanti sadarbības veidi, kur rezultātā jūs būsiet iztukšots, bet pasniedzējs jeb projektu piedāvātājs būs ieguvis gan naudu, gan enerģiju.

Šodien cilvēka dzīvības enerģija ir viens no svarīgākajiem resursiem, ja ir laba fiziskā, mentālā un garīgā veselība, izpratne par smalkā plāna esamību, skaidrs redzējums dzīvē, kur tu virzies un kā vadi savu dzīvi. Tā ir lielākā tava bagātība. Tad arī būs skaidrs darbības virziens, kā nopelnīt naudu, kā dzīvot, nevis izdzīvot. Izdzīvot mūsu laikos ir tikai cilvēka paša lēmums. Kādas partnerattiecības ir viss harmoniskākās, tāds partneris arī tev būs, uz to var aiziet visa dzīve, bet nenotiek samierināšanās, bet skaidrs savs redzējums, ar ko kopā es eju par savu dzīvi, un ne tikai kā dzīvesbiedrs. Bet vispār cilvēki ap tevi. Kāds ģimenes modelis tev der. Absolūti izprasta dzimta un sevis ievietošana (dvēseliski) savā dzimtā pareizajā vietā, un tā arī turpināt dzīvot pēc sev pareiziem dzimtas likumiem. Kuri lielākoties sakrīt ar dzimtas sirdsapziņu. To vienkārši jūt, ik sekundi sev pajautājot: kā es jūtos? Un sev atbildot, visas nepatīkamās atbildes risinot jeb turpinot darīt tā, ka ir labi tev. Kas rezultātā ir harmoniski tev, tavai ģimenei, dzimtai, sabiedrībai, sociumam. Tā ir iekļaušanās vidē harmoniski, bez piepūlēšanās, sāpēm vai traumām.