Kāpēc man runāt, ja mani nedzird?

Es jau stundu sēžu pie datora. Mēģinu kaut ko uzrakstīt. Kaut ko pateikt.

Jūtu, ka manī kaut kas ļoti, ļoti grūst. Grūst un grib nākt uz āru.

Un tomēr pieķeru sevi pie domas: nu, priekš kam? Kam tas ir vajadzīgs? Kam tas ir nozīmīgs?

Man. Man tas ir nozīmīgs.

Bet cik ilgi var runāt tikai sev? Sev, man, man…

Gribas, lai tas, kas ir manī — vai, precīzāk sakot, tas, kas nāk caur mani — aizsniedzas arī līdz kādam citam. Tas iziet cauri maniem filtriem, manai pieredzei, piezīmēm, smadzeņu krokām, intelekta šķautnēm un atziņām, kas manī sakrājušās.

Un es nonāku pie ļoti skaidras sajūtas: pa vecam vairs nevar.

Tā, kā es līdz šim esmu rakstījusi, runājusi, darījusi un domājusi, vairs nevaru. Bet kā ir pa jaunam?

Ik pa laikam sarunās ar cilvēkiem piedzīvoju vienu un to pašu. Kāds man saka:

— Es tur uzzināju to un to.
— Es ieraudzīju to un to.

Es klausos un dzirdu: bet es taču tev to esmu teikusi gadiem.

Un manī atkal paceļas jautājums:

Kāda jēga runāt?
Kāpēc man runāt?
Kāpēc manī ir tik spēcīga vēlme runāt, ja mani nedzird?

Ar šo jautājumu es aizgāju pie savām MAK kārtīm. Atvēru kasti un izvilku vēstījumu — ar iekšēju kliedzienu:

Kāpēc mani neredz?

Ēnā

Labi. Es redzu.

Ko es šeit redzu par sevi? Es redzu, ka esmu ēnā — meža ēnā, tumsā. Vai varbūt tas nemaz neesmu es. Varbūt tas ir kāds, kuram esmu lojāls. Kāds, kurš stāvējis ēnā pirms manis. Kāds, kurš zaudējis dzīvību — vai būtu to zaudējis, ja izietu laukā, pie cilvēkiem.

Kas man to var pateikt?

Varbūt kāds varētu mani vest tālāk pa maniem zemapziņas kambariem. Es izvelku nākamo MAK kārti un jautāju:

Kam es esmu lojāls, palikdams ēnā un būdams neredzams, lai gan šis vientulības un neredzamības dzīves modelis man nepatīk?

Kārtī redzu skaistu, burvīgu sievieti. Viņa bauda rudeni un piedzīvo krāsainu dzīvi. Viņa mīl visu un visus.

Tikai ne mani. Tikai ne to, kas es esmu ēnā.

Manī ir tik daudz ideju, tik daudz dziļuma un skaistuma, kas mīt dziļi sirdī. Bet man šķiet, ka tā visa ir par daudz. Ja es iziešu no ēnas, tas būs par daudz. Jo skaistā meitene ir tik viegla, tik gaisīga, tik vienkārša, bet es — smags un dziļš.

Tāpēc dienā es vēroju, kā skaistā, vieglā meitene bauda rudeni un citus gadalaikus. Bet naktī es vēroju to pašu rudens parku un domāju: vai tas arī rīt dienā būs tikpat skaists? Vai cilvēki un skaistā, vieglā meitene spēs priecāties par katru jaunu dienu?

Tad es sev jautāju: kāds man ir izdevīgums palikt ēnā — būt neredzamam un saglabāt savu vientulību?

Putnubiedēklis

Mēs ne pirmo reizi satiekamies. Varbūt esam satikušies jau citā dzīvē — kā divas dvēseles dažādos ķermeņos.

Toreiz, lai gan patiesībā tas viss ir pavisam tepat, mana dvēsele bija apmetusies uz kāda putnubiedēkļa. Tā pavadīja skaisto meiteni kā enerģijas mākonis — nepamanāma, neredzama, bet jūtama.

Mazā meitene pati nespēja izskaidrot, kāpēc viņai tik ļoti patika šis putnubiedēklis. Putni no tā nebaidījās. Viņai tas šķita mīļš — gluži kā putniem.

Skaistā, romantiskā meitene stāvēja pie putnubiedēkļa un sapņoja par skaisto princi, kuru reiz satiks. Viņa pat nenojauta, ka šajā dzīvē mēs atkal esam satikušies. Viņa atkal piedzima kā skaista, romantiska meitene. Bet es — kā vientuļš vilks: neglīts, auksts un nepieejams.

Ilgus gadus es dzīvoju savu vientuļo, sačakarēto dzīvi, līdz kādā rītā pamodos parkā. Nakti biju pavadījis tā tumšākajā un aukstākajā nostūrī — vietā, kur naktīs nebija nevienas dzīvas dvēseles.

Šis parks bija ļoti dīvains. Tam bija miljoniem gadu. Tas bija te jau iepriekšējās civilizācijas laikā, varbūt pat vēl pirms tās. Iestājoties tumsai, tajā varēja saskatīt visus revolūciju un evolūciju slāņus.

Dienā tas bija pats mīlīgākais, krāsainākais un skaistākais parks visā valstī. Cilvēki brauca to apskatīt no malu malām — arī no citām valstīm. Tā bija viena no pirmajām vietām, ko viņiem izrādīja.

Tajā rītā es biju aizmidzis un pamodos pašā tumšākajā krūmā, kurā vēl nebija iespīdējusi saule. Pēkšņi sajutos tā, kā nekad agrāk savā dzīvē. Es sajutu dīvainu siltumu — tādu, kādu šajā dzīvē nekad nebiju jutis.

Un tomēr es zināju: šo sajūtu pazīstu. Es zinu, kas tā ir. Tikai nespēju sev to izskaidrot un ietērpt skaidros vārdos.

Izvelku vēl vienu MAK kārti un jautāju:

Ko sajuta vientuļais vīrs?

Kā atkal kļūt redzamam?

Un kā tas viņam palīdzēs atkal kļūt redzamam?

Vientulības pilnā dzīve, pati eksistēšana vienatnē, lielākoties bija saistīta ar manu izskatu. Tad es jautāju MAK kārtīm:

Kāda ir mana seja?

Atbilde ir skaidra: ar manu izskatu viss ir kārtībā.

Tad kāpēc es esmu ēnā? Kāpēc tikai noskatos uz skaisto, vieglo meiteni?

Jo viss ir atvērts vienā no manām senākajām inkarnācijām. Toreiz, pats to neapzinādamies, es sev vienlaikus devu gan svētību, gan lāstu: katrā nākamajā piedzimšanā atcerēties visu to dvēseļu pieredzi, kas bijusi pirms manis, — vai arī to, kas notiek vienlaikus laikā.

Vairākas dzīves pēc tam mana sūtība un būtība tomēr nepiepildījās. Taču, skatoties uz tām šodienas acīm, tās bija manas laimīgākās dzīves. Es dzīvoju vienkārša cilvēka dzīvi — biju govju gans, sapņoju lielus sapņus un nekad tos nepiepildīju. Par neko neatbildēju un nekādu atbildību neuzņēmos. Tas bija viegli un vienkārši. Tā es nodzīvoju savu bezrūpīgo dzīvi, dzenājot govis un sapņojot.

Vēl pirms tam es biju govju ganāmpulka īpašnieks. Savu dzīvi beidzu ar pašnāvību, jo mans ganāmpulks nogāzās no klints. Es zaudēju visu, ko biju lolojis, un gāzos lejā kopā ar govīm.

Citā iemiesojumā es biju laimīgs, mazs puisītis. Man bija mamma, kura pārzināja maģiju, bet mani audzināja par labu, kārtīgu pilsoni. Pēc skolas es satiku to pašu kluso, skaisto meiteni. Mēs apprecējāmies, mums piedzima dēls, un visu mūžu abi vecāki veltīja bērniem, darbam un mierīgai atpūtai.

Un tad nākamajā dzīvē es piedzimu atkal — jau tāds, kāds esmu visus savus nu jau četrdesmit septiņus gadus: ēnā, neglīts, neredzams, vientuļš.

Tūlīt pēc piedzimšanas mani atstāja bērnunamā. Tur es vienkārši augu. Taču, cik vien sevi spēju atcerēties, es atcerējos arī pašu piedzimšanas brīdi. Es pat nekliedzu. Es vienkārši zināju: šī ir tā dzīve, kurā piepildās mana paša vēlēšanās — atcerēties savas dvēseles pieredzi.

Un nu šī dzīve bija pienākusi.

Pateicoties iepriekšējās inkarnācijas mammai, kura prata saskatīt to, ko ar cilvēcisku aci nevar redzēt, ceļš no iepriekšējās dzīves līdz šai manai dvēselei bija īss un skaidrs. Bet kā to visu iedabūt šajā pasaulē, es joprojām nezinu.

Esmu iemācījies sarunāties ar savu ķermeni un noturēt to pie dzīvības. Taču, kamēr nebūšu atradis augstāko mērķi, kāpēc esmu šeit, uz Zemes, un to piepildījis, nākamajā iemiesojumā netikšu.

Man jau ir bijuši mēģinājumi, bet nekas nav izdevies. Atkal un atkal es ieeju — vai tieku piespiests ieiet — ēnā, kur mani neredz, nedzird un nesaprot, lai kā es censtos sevi parādīt.

Un tad ir viņa — skaistā meitene parkā. Varbūt viņa ir tikai manas fantāzijas auglis. Varbūt man tikai rādās, ka tā ir viņa.

Bet ko es mēģinu apmānīt?

Man taču ir visu dvēseļu pieredzes atmiņa. Mana karstākā vēlēšanās ir piepildījusies. Tikai es ar to neko nespēju iesākt. Tā joprojām paliek ēnā.

Kā to izvest ārā? Kā izvest sevi ārā? Es to gribu. Man to vajag. Bet līdz šim man tas vēl nav izdevies.

Ilgi nebiju domājis par sevi un savām sajūtām. Es tikai klīdu apkārt, meklēdams sevi un iespējas izdzīvot.

Līdz ieraudzīju viņu — skaisto, vieglo meiteni, kuru pazīstu cauri mūžiem un laikiem.

Taču man nav nekādu tiesību iejaukties viņas privātajā dzīvē.

Turpinājums sekos.