Emocionālā piesaiste, ikdienā

Vai man vajag veltīt savu uzmanību, enerģiju, klātbūtni….

Vai jums ir gadījies, ka satiekaties ar draugiem, apsēžaties pie viena galda, sākat sarunāties, bet pēc brīža kāds jau ir iegrimis telefonā un šķirsta sociālos tīklus?

Mēs it kā esam kopā, bet patiesībā katrs atrodamies savā pasaulē. Taču satikšanās būtība ir pavisam cita  satikt cilvēku ar visu viņa būtību. Būt klātesošiem. Sirdij ar sirdi, dvēselei ar dvēseli.

Jo kāda gan jēga satikties, ja patiesībā mēs neesam viens otram klātesoši?

Un vēl kāds jautājums pārdomām…

Vai mēs katrs spējam saglabāt savu vērtību arī tad, ja satiktais cilvēks mums nepievērš tādu uzmanību, kādu mēs vēlētos saņemt?

Vai mēs spējam savas vajadzības paust bez aizvainojuma, pārmetumiem un vēlmes otru mainīt?

Un vai mēs spējam pieņemt, ka otram cilvēkam var būt pavisam cita izpratne par satikšanos, nezaudējot savus principus un cieņu pret sevi?

Varbūt reizēm cilvēks atnāk pie mums tikai ar daļu savas uzmanības. Un tas nebūt nenozīmē, ka mēs viņam neesam svarīgi.

Varbūt svarīgākais nav tas, kā uzvedas otrs, bet gan tas, kas notiek mūsos, kad otrs nerīkojas tā, kā mēs vēlētos.

Jo mēs nevaram pieprasīt no otra tādu klātbūtni, kādu viņš tajā brīdī nespēj vai nevēlas sniegt.

Taču mēs katrs varam izvēlēties palikt uzticīgi savām vērtībām, nezaudējot sevi un nemēģinot mainīt otru.

Un varbūt tieši tur sākas patiesa cieņa – gan pret sevi, gan pret otru.

Mums ir izvēle satikt otru tik cik viņš ir, un neko apsalūti neko nepieprasīt no otra. Vienkārši izdarīt savus pašvērtības secinājumus. Vai man vajag veltīt savu uzmanību, enerģiju, klātbūtni….