Ko nes šis pārmaiņu vējš?
Laikam vasara ir beigusies. Ārā, aiz loga, ir vējš – tas noteikti iepūtīs citu “gaisu”.
Pagājušogad arī tā bija ap šo laiku. Kaut kur ap omtobri pagājušogad es sāku just tādu stulbu sajūtu – it kā nekas tāds nav noticis, bet ir “stulba sajūta”.
Es laiku pa laikam jutu, ka nav kaut kas lāgā, bet domāju, ka tas ir saistīts ar globālām izmaiņām un sevi mierināju: “Lai vai kādi vēji pūš – visi pūtīs pāri.”
Nē, neaizpūta pāri.
Vasara ir beigusies, un man personīgi sāksies mana iekšējā klusā sezona, kas ārēji tāda nebūs. Bet ap šo laiku es vienmēr sev prasu – ko man nesīs šis laiks? Laiks, kas parasti beidzās februārī, bet tagad viss, absolūti viss, ir savādāk. Jo pagaišgad nekas februāri nebeidzās, un viss ir saplūdis vienā “laikā” Mana mateica ir salausta.
It kā viss ir lieliski, bet patiesībā viss ir ar skumju, sāpju pieskaņu. Un jo skaidrāk var saredzēt savu dzīvi, jo sāpīgāk un skumjāk – dzeļ. Nekas vairs nav kā agrāk, jo ir izjaukta mana dzīves kārtība. Mans veselums, mans ģimenes veselums. Es pieļauju, ja es skatītos no lielās dzimtas sistēmas skatpunkta, tur viss ir pareizi. Saka, ka tukša vieta nepaliek?
Tad man ir lielais jautājums Dievam – kāpēc tu atņēmi man dēlu?
Ziniet, kaut kādā brīdī es sevi pieķēru pie domas: viss, viss, kam es ticēju un noticēju – viss sabruka. Es zaudēju ticību visam. Absolūti visam. Savām spējām un varēšanai. Es pēdējo septiņu gadu laikā nodibināju attiecības ar savu Dvēseli, un no tādas prizmas arī runājos ar citiem, ticot, ka es spēju un varu palīdzēt, ja ne palīdzēt – tad būt klāt, kad kādam ir jautājums un nāk pēc atbildes.
Visa mana lepnība, varēšana – viss, viss nomira līdz ar manu dēlu.
Vasara ir beigusies, sāksies rudens – mans laiks, mans dziļums, mans purvs un atvars. Vai būs atdzimšana? Es nezinu. Es to nezinu. Es neko nezinu.
Kopš 2025. gada 22. aprīļa es ļauju dzīvei sevi vest. Vest tur, kur es pati jūtos labi.
Šī vasara ir bijusi piepildīta ar un ap manas ģimenes notikumiem. Skaistiem notikumiem. Kur es atdodu savu uzmanību vēl vairāk, jo es baidos, ka kaut ko nenokavēju, kaut ko nepalaižu garām. Jo savu dēlu es zaudēju – nemācēju, nezināju kā. Dievs mans liecinieks – es centos, man nesanāca. Es padevos un zaudēju. Es tevi zaudēju, manu dēliņ.
Un man nav atbildes – kāpēc? Vai tā kādreiz būs?
Es nefantazēšu, kā būtu, ja būtu. Es arī nevainoju sevi. Neviens nav vainīgs, neviens.
Patiesībā vainojot kādu vai sevi, ir vieglāk. Bet mēģināt pieņemt, ka ir tā – ka tevis/viņa vairs nav – ir nežēlīgāk.
Jo nepietiek vietas vairs vaimanāšanai un aprunāšanai. Paliek tikai manas pašas jūtas, atmiņas, kas ir tikai Toma un manas. Nav trešais.
Kāda ir bijusi šī vasara – šie pēdējie pieci mēneši?
Kaut kā viss ir izmainījies un savādāks. Dažas lietas, notikumi un cilvēki manī zaudēja savu vērtību. Ar to viss ir kārtībā, tikai mana kārtība mainījās.
Kāpēc laukā pūš pārmaiņu vējš, ir absolūti skaidrs – atkal kaut kas briest. Un tagad es jau zinu, ka sajūta un notikums ir ar laika nobīdi.
Tikai tad, kad tas notiek, es atceros to sajūtu, to, ka kāds pačukst: “Saņemies, tu vari.”
Un es varu. Vai es varu? Es nezinu.
Bet es varu, jo kādam es esmu svarīga. Un kamēr es uz šīs Zemes vismaz vienam esmu svarīga, man ir nozīme te būt.
Un tas, ko es vēl skaidrāk zinu – ka mana draudzība ar tevi, tevi un tevi. Un arī tevi… būs vai nu mīlestībā (uzticība, patiesums, kopā utt.) pa īstam, vai tā nebūs nemaz. Es negribu vairs tērēt laiku, lai kādam būtu pa prātam. Es gribu, lai es kādam esmu pa sirdij – sirds cilvēks. Tikai tā mēs varam būt kopā.
Liekulības un izlikšanās laiks ir beidzies. Es par to dabūju “samaksāt”, noliedzot un izliekoties. Paldies – man to vairs nevajag.
Es esmu iedzimusi labā laikā, kad zvaigznes debesīs labi sastājušās. Novembrī, kad ir lielā tumsa un dziļākie transformatīvie procesi. No sevis jau neaizbēgšu – tādu enerģiju es nesu: visu ārdu, bet māku arī salikt kārtībā.
Pirmkārt jau sevi. Vai man izdodies kādreiz dzīvē sevi salikt kārtībā un atbildēt uz jautājumu – kāpēc? Kāpēc tieši man ir jāpieredz ugunsgrēks, dēla zaudējums, izdzīvošana un vēl un vēl? Ko man tas dod? Kāpēc man to vajag? Un ko man ar to darīt?
Es pēc būtības esmu izvēlējusies kalpot cilvēku labbūtībai. Bet kāpēc tā ir iekārtots, ka tikai caur savu pieredzi, savu nokrišanu un atkal celšanos?
Un ir arī labās dzīves pieredzes, kas atkal man ļauj manā profesijā būt sajūtošai un zinošai.
Un tomēr – mans jautājums Dievam, kas nav atbildāms tagad, bet ko es piedzīvošu ik dienu – ko nes šis pārmaiņu vējš?
14.09.2025 Melita Januša-Rauba
Fiziskais ķermenis sargā caur savām sāpēm.
Es īsti nezinu, par ko tas ir. Bet visas šīs 40 dienas mans ķermenis sāp, sāp viss, un katru rītu man liekas — nu šodien pāries, bet katru rītu sāp arvien vairāk. Rokas, kājas, vēders. Bet vissāpīgāk — galva. Acu āboli no pieres it kā atdalās.
Kā es sev palīdzu — tās ir tinktūras, ēteriskās eļļas, hidrolāti. Arī aptiekas zāles. Kamēr iekustos dienai, kāds brīdis paiet.
It kā varētu to visu novelt uz pavasara darbiem, bet es neesmu tik fiziski vārga, lai pēc skaisti radoši fiziskas dienas, kad tiek iekopts mans dārzs, es justos tā. Un arī kā sportojot — palielinoties slodzei, ķermenis pielāgojas un jūtas arvien elastīgāks un labāk. Tā kā tas nav par fizisko pārslodzi, un tagad, rakstot, sirds sāk dauzīties (enerģētiski), jo rakstu par sevi pareizā virzienā.
Nu, lūk. Un man ir tāda aizdoma, ka mans ķermenis mani šādi sargā, lai es tālāk pa fiziskām sāpēm neeju. Un, ja galva sāp, vispār par tādu iekšējo apceri, meditāciju vai sajūtām par dvēseli tikt nevar. Jo galvas sāpes ir uzmācīgākas.
Arī šādi apzināti man nekad nav bijis, un šobrīd novērot, kas notiek ar manu fizisko ķermeni, ir diezgan “interesanti”.
Liekas, it kā es esmu izšķīdusi, un katra mana ķermeņa sāpīgā vieta dzīvo savu dzīvi.
Viss, ko es varu un apjaušu, ko darīt — ļauties vērot un darīt visu, kas ienāk kā impulss, kā es varētu savam ķermenim palīdzēt.
Tik, cik es apzinos — es neslāpēju, neaizturu savas jūtas, ļaujos visām emocijām, sērošanai, kas šobrīd notiek, katru dienu no jauna, pavadot Dēla Dvēseli.
Bet man ir sajūta vai nojauta, ka lielais “Dvēseļu sāpju korķis” vēl nav atvērts. Un ka fiziskais ķermenis vienkārši cenšas gan sargāt, gan izdzīvot.
Un, kā jau teicu, es savas jūtas apzināti nebloķēju. Lai viss caur mani notiek tā, kā tam jānotiek.
Kā būs tālāk — es nezinu. Kā es iziešu caur šim koridoram — es nezinu.
Ir uzskats: “Es nekad ne pie vieniem psihologiem neesmu gājis un neiešu. Vai tad pats sev nevar ieskaidrot?”
Ar tādu uzskatu es saskāros, kad stāstu par sevi un savu ceļu uz izdziedināšanos, un piedāvāju līdzcilvēkiem.
Un te ir tas — varbūt tās programmas, kas ir manā “laukā”, pirms un ap mani dzimtas ļaudis, kaut kādā mērā, varbūt lepnībā, bailēs, neuzticībā, otram cilvēkam savu Dvēseli, neuzticēja.
Bet es varbūt esmu pirmā, varbūt — es nezinu — savā dzimtā, kura nu negrib un nevar palikt viena. Kaut gan ar to es cīnos, jo katrs solis ārpus mājas un satikšanās, runāšana šobrīd ir izaicinājums.
Un pirmais impulss: “Manis te nav, es esmu mājiņā.”
Un es apzināti izvēlos, tieši pēc intuīcijas, sirds/dvēseles vilkmes, kur iet un ko darīt.
Kas pirms manis cilvēkiem nebija un nav iespējams. Jo sociālie pienākumi, sabiedrība, citu cilvēku uzskati vienmēr likti pirmajā vietā, kas arī ir ērti — jo nav par sevi jādomā.
Nu, un tagad es sevi laužot — no tā, kas man neder, un darot to, kas man der — laikam tas Sistēmiskais lauks tiek tik ļoti mainīts. Turklāt mans emocionālais un fiziskais stāvoklis tik ļoti ārdās pa gabaliņiem, ka ķermenis netur līdzi.
Bet par visu es varu spriest tikai vērojot, it kā no malas, un pierakstot. Varbūt kādam noder. Jo stipri līdzīgi es esmu jutusies laiku pa laikam, kad notiek kādas lielās dzīves — vairāk iekšējās — pārmaiņas. Kad es apzinos, ka kaut kas viens manā dzīvē ir beidzies, un tad ķermenis sāk “piespēlēt”. Sāpes
Nu, šoreiz ir garāks tas process. Bet arī tam ir jāiziet cauri.
Un ziniet, kas ir svarīgākais? Ka bez “pieņemšanas” nekas nav iespējams.
Mēs sev nodarām visvairāk pāri savā lepnībā, atsakoties no citu cilvēku klātesamības.
Es vispār brīžiem sajūtos, ka es stāvu cilvēku apļa vidū un vienkārši saņemu. Un tas nav viegli, pieņemt- mēs tā neēsam mācīti
Un es sevī novēroju to pašu programmu: “Es nekad ne pie vieniem psihologiem neesmu gājis un neiešu. Vai tad pats sev nevar ieskaidrot?”
Un jūtu, cik grūti ir pieņemt. Jo sāpēs — sāpēs, jo būs jāpaceļ uz augšu viss, kas noticis ar mani un manu Dēlu.
Bet kāds man ir iekšējs pārsteigums, bet pats par sevi saprotama sajūta, kad ar katru sarunu, ar katru cilvēku, kur mēs satiekamies dvēseles sarunās — paliek arvien vieglāk un vieglāk.
Un te atkal es domāju — kādreiz par tādām lietām nerunāja, un arī ķermenī tas palika, kas veidojās par slimībām.
Varbūt tas, ka mans ķermenis tagad sāp, liecina, ka enerģija nekrājas fiziskajā ķermenī kā onkoloģija? Es patiesi nezinu. 🤷♀️
Psihosomātiku neviens nav atcēlis.
Un arī gaiss šobrīd ir mainīgs, un es jaunās enerģijas uztveru fiziski sāpīgi.
Bet, ziniet, tas viss ir pārejošs. Tas viss ir vienkārši dzīvības process. Var to visu nodefinēt kā Jauno laiku, enerģijas/Zemes pāreju. Man tas ir sakritis ar Dēla zaudēšanu un milzīgu sāpju saurlaišanu — līdz tam, ka neko nejūt, līdz pārjūtībai — un tas viss mainās pa minūtēm.
Kas notiek ar manu fiziku — tas ir lielais jautājums 🤷♀️
Bet tas neaptur mani kustībā, darbībā, tik, cik tas ir iespējams. Jo dzirdu sevī programmu: “Es esmu mājiņā. Manis te nav. Mēs par to nerunājam.”
Varbūt es sevi varu ko pamainīt?
Sāpīgi bet fakts.
Konsultantu “mācītāju”, skolotāju – (un te var ielikt visas regālijas) – laiks iet uz beigām.
Bet patiesībā tā nav. Paliks tikai stiprie, īstie, patiesie Skolotāji (jebkurā jomā).
Bet mans stāsts ir par Dvēseles Pavadoņiem, kas ietver visu – cilvēku, dvēseli, ķermeni, dzīvi, dzimtu, personību. Visu bez dalījuma.
Pavisam drīz paliks tie “skolotāji”, kas var ietvert visu vai vairāk nekā lielākā daļa cilvēces.
Mēs kā cilvēce, latvieši, strauji esam gājuši “garīgo ceļu”, jeb satikušies katrs individuāli un kolektīvi ar dvēseles būtību. Ko, iespējams, vairākas paaudzes pirms mums nevarēja – nebija tādas iespējas.
Bet, lai vai kā – arī tagad ir milzīgs atkritiens un palikšana uz vietas. Daudziem neko nedeva dotās iespējas šobrīd paņemt no “pasaules” iespējas – sevi dziedināt, ar citu palīdzību, ar klāt pastāvēšanu.
Jo notika vilšanās. Vilšanās, ka otrs nepalīdzēja.
Bet visa būtība jau ir tajā, ka mēs ejam pie otra pēc padoma, bet dziedināšanās jeb atbildības uzņemšanās par sevi, savām jūtām, notiek tikai un vienīgi mūsos.
Kas ir it kā tik vienkārši – bet savas ikdienas dzīves sakārtošana sev vēlamā virzienā, kur apakšā ir, pirmkārt, savas sirds sajušana, savas galvas sakārtošana, nonākšana kontaktā ar sevi, savu būtību. Sevis patiesa iepazīšana.
Un tas notiek caur vai ar citu cilvēku palīdzību.
Diemžēl mums bija un ir tā iekārtots – jo spilgtāk reklamēts un dārgāks “meistars”, jo lielāku atbildību jeb cerību, ka viņš – tas otrs – izdarīs jūsu/manā vietā, mēs uzliekam.
Kas sākotnēji tā arī ir. Jo daudz atver, atklāj, dod padomus. Dažādi palīdz – atkarīgs no “meistara” instrumentiem.
Bet dziedināšanās notiek tikai tad, ja mēs uzņemamies atbildību par sevi, savu rīcību. Un kaut ko mainām savā dzīvē, savā attieksmē.
Bet nu – pat – mēs esam jau “attēdušies rosolu”.
Un gribas iet tālāk, bet nezinām kā, jo it kā esam vīlušies. Tik daudz “pulciņu” izskrieti, tik daudz visa kā, bet laimes ta' nav.
Un meklējam atkal kādu, pie kā aiziet – un pareizi darām. Vieni mēs nevaram, un arī nevajag. Nevajag vieniem palikt. Tikai tāpēc, ka esam varbūt vīlušies “meistaros”.
Jo padomāsim kopā.
Paši pieņēmām lēmumu iet, paši izdomājām, kā būs. Iespējams – nesaņēmām gaidīto. Un ko nu? Vai otrs cilvēks ir vainīgs?
Nē, protams.
Bet pa šo laiku, kāds nu kuram ir bijis, meklējot to īsto, to savējo, kur dvēseli dziedināt – ir taču kādi secinājumi.
Vai tas ir manā pasaulē, vai es to šobrīd tikai ievēroju – es nezinu.
Bet ļoti daudz mums katram mīļu cilvēka dvēseļu izvēlas aiziet – vai paši, vai liktenis tāds.
Un katra cilvēka zaudēšana ir emocionāla trauma. Un tas nav tikai, kad cilvēks nomirst.
Šķiršanās sāpes ir tikpat lielas un sāpīgas kā cilvēka nomiršana.
Tikai šķiršanās vienmēr atstāj uz “cerības pauzes”. Pie kapa paliek tikai emocionālā krīze.
Tādi notikumi atmet atpakaļ – it kā sajūta, kā nomests nost no sava dvēseles ceļa.
Arī man, un daudziem ir sajūta: “Kam man viss tas sevis izzināšanas ceļš? Kam man visas tās sirds/garīgās prakses, ja ar mani notiek tādas nelaimes?”
Jā – un nav skaidrs, ko darīt tālāk. Kā gan es varu paļauties uz Dievu, ja Viņš mani šādi soda?
Un kaut kur visam tam pa vidu liekas: ko man visi tie garīgie skolotāji ir devuši, ja ar mani notiek tā?
Starp citu – šī ir laba situācija paskatīties:
Ja jūs esat ar kādu “garīgo skolotāju” gājuši kādu dzīves nogriezni kopā – vai viņš ir kopā ar jums tādā tīri cilvēcīgā kontaktā?
Vai viņi jūs atbalsta, kad ar jums notiek kaut kas ļoti traumatisks?
Ar mani ir. Es nekad dzīvē nevarētu iedomāties, ka tik daudz cilvēku man apstājas aplī (sajūtās) un piedāvā savu palīdzību.
Un tas ir par patiesumu, par īsteniem “garīgajiem skolotājiem”. Par cilvēkiem, kuri no sava spēka, savām zināšanām, sava dziļuma nāk palīgā tad, kad otram ir grūti.
Ikdienā mēs viņus saucam par draugiem, paziņām, dažādu prakšu meistariem, prakšu vadītājiem.
Bet patiesībā – tie ir šodienas līderi, šodienas “skolotāji”.
Pie kuriem iet pēc palīdzības, un jau laicīgi sakārtot sevi.
Man neviens nepiedāvāja manā vietā kaut ko izdarīt. Tikai klusu: “Es te esmu, ja tev mani vajag.”
Tikai klusu klātbūtni.
Sajūtu, ka es neesmu viena, bet nav lieku vārdu vai apliecinājumu par kāda varenību vai mācēšanu.
Saprotiet – patiesība, dvēseles tīrība ir klusa, kaut gan, ja mēs par to nerunāsim, mēs nezināsim, ka var būt – Labi.
Mana draudzene caur psiholoģisko prizmu interesējas, kā uzlabot savu dzīves kvalitāti.
Un par to, kādas cenas tur ir – man mati ceļas stāvus.
Vai tiešām tas būtu vēl sods? Tā jau ir slikti, un Latvijā vēl tūkstoši jāsamaksā, lai kāds pateiktu – kas darāms. Vai psihoterapeits izrakstītu zāles.
Protams, visam ir vieta. Un, ja daļa cilvēku tādā veidā – samaksājot lielu naudu – atrod savu dvēseli, tas ir ļoti labi.
Bet nu tomēr, man ir sajūta, ka šobrīd šī dvēseļu palīdzošā joma ir krīzes posmā, un paliks tikai harmoniskākie.
Var redzēt, ka kādi daudzus gadus praktizējoši “dvēseļu” speciālisti paši ver savas prakses ciet.
Bet lielākā daļa meistaru vienkārši paši sevi “neapgreido”, tāpēc nevar otru aizvest tur, kur paši nav bijuši.
Mums katram ir dots būt blakus otram kā atbalstam grūtos brīžos. Bet ne katram tas ir jādara profesionāli.
Tad šobrīd tiek atsijāts tas, kas savu ceļu ir nogājis – it visā.
Sistēmisko sakārtojumu pieeja – kā caur “lauku” paskatīties uz sevi no malas – man ir visharmoniskākā metode, ja to varētu saukt par metodi.
Un tas ir tas virziens, kurā es palieku, jo kaut kā jau man sevi jānosauc: Sistēmisko sakārtojumu vadītāja – sistēmiķe. Jo tā ietver – visu.
Tikai mana prasme ir saredzēt, kā atrisināt cilvēka problēmu, piedāvāt risinājumu un ļaut cilvēkam pašam uzņemties atbildību par viņa dzīvi.
Man arī patīk šāds virziens, jo lielākoties manis vadītais darbs notiek grupās, un ar citu cilvēku palīdzību jeb dalību.
Viens nav darītājs.
Un kā šobrīd būtu? Man jau liekas, ka ir – jo es tā daru.
Skatīties ne tikai uz “meistara” profesionalitāti – kas, protams, ir svarīgākais – kāds ir risinājuma piedāvājums un ar kādu metodi viņš strādā.
Bet – viņa pieredzi, cilvēcīgumu, dzīvesstilu, būtību. Man tas ir svarīgi.
Jo viens ir tas, ka es eju pie viņa kā pie profesionāļa. Bet otrs – es saskaros arī ar viņa dzīvi, būtību.
Tas nav par patīk/nepatīk. Tas ir par rezonansi, par patiesumu, par visu, kas ir otrs – ne tikai savas metodes meistars.
Tas ir par CILVĒKU.
Un mani personīgie secinājumi ir tādi – jo “meistars” pats ir izgājis caur dažādām krīzēm, dažādām dzīves situācijām, atrisinājis tās un stāsta kā savu pieredzi – jo lielāka vilkme man ir būt viņa laukā.
Manuprāt, mēs vairs neesam tik naivi, ka klausāmies skaistos solījumos,
bet – Klausāmies Cilvēku.
Ar cieņu
Melita Januša-Rauba
Jūsu Sistēmisko sakārtojumu vadītāja
ČETRI ŠAMAŅA LIKUMI.
1. CILVĒKS, KAS IENĀK MŪSU DZĪVĒ, IR PAREIZAIS CILVĒKS
Neviens neienāk mūsu dzīvē nejauši, visi cilvēki mums apkārt, visi, ar kuriem mēs tiekamies un sadarbojamies, ir atsūtīti kāda iemesla dēļ. Mēs mācāmies un augam katrā situācijā.
2. TAS, KAS NOTIKA, IR VIENĪGAIS, KAS VARĒJA NOTIKT
Absolūti nekas mūsu dzīvē nevarēja notikt savādāk. Pat ne vismazākajās detaļās. Nav jēgas domāt: “Ja es būtu darījis kaut ko savādāk, tā nelaime nebūtu notikusi.”
NĒ.
Tas, kas notika, bija vienīgais veids, ka tas varēja notikt, un tas ir tāpēc, ka mums bija kaut kas jāiemācās.
Viss, kas notiek ar mums, ir perfekti, pat ja prāts un EGO negrib to pieņemt.
3. VISS NOTIEK PAREIZAJĀ LAIKĀ. VISS SĀKAS TAD, KAD TAM IR JĀSĀKAS.
Viss notiek tad, kad tam ir jānotiek. Ne ātrāk un ne vēlāk. Kad mēs esam gatavi uzsākt kaut ko jaunu, tad tas arī sāksies.
4. KAD KAUT KAM IR JABEIDZAS, TAS ARĪ BEIGSIES.
Ja kaut kas beidzas mūsu dzīvē, tas notiek, lai mēs attīstītos, tāpēc ir labāk to atlaist, iet tālāk un pilnveidoties, piepildītiem un ar jaunu pieredzi.
Es domāju, ka tas nav nejauši, ka tu šodien lasi šo tekstu. Ja šie vārdi ir atnākuši pie Tevis, tas nozīmē, ka Tu esi gatavs saprast, ka katra sniegpārsliņa nokrīt pareizajā vietā.
/Autors nezināms/
Pārticības cikls 14.gadi.
Labrīt. Es vakar spontāni pieteicos Anda Gestes lekcijā, man pat paveicās jo trāpīju pirmajā 500. niekā. Viņš gan ir izsludinājis, ka būs otrs tāds pats Lekcijas raidījums. Pārējie ari tiks kas gribēja. Nebija jau ne vainas tam lekcijas raidījumam. Tāds “beisik” informatīvais klājums. Forši, tikt līdz tādiem atslēgas vārdiem. Tādu vispārējo informāciju kas vispār notiks no viņa skatu punkta. Bet kā jau katru informāciju, jāskatās no savu sajūtu prizmas. Viens ir tas ko es dzirdu, otrs jau ir ka es to izfiltrēju caur sevi. Un vēl kāds aspekts ir kādai publikai tas tiek pasniegts. Mēs daudz dzirdam, ka profesijas mainīsies, un mākslīgais intelekts un roboti jau pa visam drīz būs mūsu ikdiena, un pat miesīgu mammu aizstās mākslīgā mamma, respektīvi tikai runātājs, ar iestrādātām frāzēm, kas mūs apbērs ar vārdiem, un mums radīsies siltākas jūtas nekā runājot ar pašu mammu. Nemaz jau nerunājot par citiem, cilvēkiem, ko varēs nopirkt. Bet tie jau nebūs cilvēki Bet lai tas varētu ienākt katra dzīvē, vajadzēs naudu, lai nopirktu tādu viltus mammu. Un atkal ar ko nākotnes laiki atšķirsies no pagātnes. Varēs nopirkt mīlestību. Tikai nākotnē varēs nopirkt mīlestību ar garantiju.
Ko es vēl vakar sadzirdēju. Skaudība. Parādīsies skaudības enerģija. Nu tā jau tagad ir, pilna sparā. Bet ja tāds Astroloģisks uzsvars tad būs vēl vairāk.
Vārdu sakot informācijas un inovācijas nāk iekšā pilnā sparā, spēj tik ņemt pretim. Bet galvenais jautājums sev, katrs sev pajautājam. Vai man to vajag? Un ko no tā visa es ņemu pretim. Un atkal ir par iederēšanos vai izstumšanu. Tas ir bijis un būs visos laikos. Kur es esmu kur es iederos? Kas man no tā ko es redzu ir vajadzīgs, ko es ņemu pretim?
Ko tas viss dod manai, ne tikai “ha†ķelkai.” Bet kādam ir jābūt manam mērķim, lai es savu dzīvi atdodu mākslīgam intelektam. Un šo visu jau var tik burvīgi ielaist savā dzīvē ka pat nepamanīsi. Piemēram TikTok tur var sevi pārtaisīt līdz nepazīšanai, gan seju gan balsi. Un tā nav krāpniecība, tās ir iespējas. Ja arī, tikai izklaides pēc, jo interesanti, ka es māku rīkoties, ar visiem iespējamām MI iespējam. Nu nav jau ko brīnīties ka krāpnieki, ar pārliecību zvana un stāsta par uzlaustiem kontiem, un viņi nu metīsies palīgā. Nu tās shēmas brīžiem ir tik smieklīgas ka, gribas paklausīties, nu ko atkal jaunu tie cilvēki kas tādā veidā pelna naudu, ir izdomājuši.
Runājot par Astroloģiju un to zem kuras saules zīmes cilvēki ir piedzimuši. Es esmu dzimusi zem Skorpiona zīmēs. Andis vakar deva trīs atslēgas vārdus kas būs tuvākos 14.gadus, mani bija, Pamats Ambīcijas Projekts.
Tad nu es arī domāju. Par savu Pamatu, dažādos līmeņos. Pamati uz kuriem es fiziski dzīvoju, jeb māja kurā es dzīvoju. Cik stabili es esmu vietā kur es ceļos un eju gulēt. Man ir svarīgi lai tā ir man piederīga. Es maksāju par elektrību, zemes nodevu valstij. Bet katrs “ķieģelis” ir mana vīra pirkts un būvēts. Un tad rodas tā sajūta ka ir droši, kas vispār ir droši, un stabili. Bet man ir svarīgi lai tā vieta tas pamats uz kura es esmu, es tur esmu droši, un galvenais neatkarīgi, no kādas citas varas. Man nederētu īrēts dzīvoklis, vai sveša zeme, kur ir laika termiņš, par būšanu tajā. Man jau ir tas vecums, ka es skaidri zinu ka šeit šai vietā es esmu iedzinusi saknes, un ar labu mani te neizravēs.
Finansiālais pamats. Nu te var filozofēt no rīta līdz vakaram, un arī man mainās “filozofija” par to kas man ir finansiālais pamats. Un ko es gribu, un kā, es gribu. Jā, to arī Andis ar pārliecību pateica ka pa visam drīz skaidra nauda vairs nebūs. Nu un ko tas nozīmē, cilvēkiem, kas neņem pretim, “pīkstināšanu” ar telefoniem. Nezinu, pa ties nezinu. Bet noteikti tas nozīmē, kārtīgu nervu bojāšanu. Trauksmes, un depresijas.
Un atkal par neiederēšanos, “ Ja tu neiederies šai modernā pasaulē, un nemāki pīkstināt ar telefonu, pulksteni, lai nopirktu maizi, tu pie maizes netiec.”
Nu jāsaka ka šis pamats man ir ritīgi nestabils, tikai tāpēc ka es esmu neiederīga. Jo mani ienākumi, ir atkarīgi, ko un cik daudz es runāšu. Un cik kvalitatīvi, es sevi pārdodu. Es ilgi “mocījos” ar to faktu, ka es patiesība pārdodu sevi, visi tā dara. Tikai cik to atzīst un redz. Pārdodot savus pakalpojumus, prasmes, produktus, mēs faktiski pārdodam sevi. Ja protams nav starpnieki, kas par manu piedāvājumu stāsta, bet es tikai iekasēju naudu. Jā, šāds “Finansiālais pamats” man ari neder. Es laikam neesmu komandas “direktore”. Man ir svarīgi lai viss ir vienādi, bet tomēr individuāli. Ja dara kaut ko kopā, tad visi dara ar vienādu enerģijas atdevi, neatkarīgi no personības statusa. Bet tas ir atkarīgs no mērķiem.
Cilvēku pamats. Pa cik te es runāju no tā kādas man ir pārdomas par dzirdēto Astro lekciju, tad arī varu teikt ka Skorpioni, nu ļoti grūti uzticas cilvēkiem, un ļoti piesardzīgi izvēlas cilvēkus, ar kuriem, vispār runāt, netērē laiku tukšām runām. Un tāpēc man līdzcilvēku pamats, ir nu ļoti maziņš. Es brīžiem domāju, tie cilvēki kas ir kopā ar mani, ko viņi iegūst esot kopā ar mani, jo nu es pa velti enerģiju netērēšu, tikai jēgpilni, ar pievienoto vērtību. Vispār jau es esmu tāda vientuļniece, man nav garlaicīgi, man vienmēr ir galva pilna ar idejām, kā man uzlabot savu dzīves kvalitāti, un nevienam citam par to nav jābūt atbildīgam, neviens nav jāpakļauj savām vajadzībām.
Dzimtas pamats, tas laikam man bija galvenais, viens no galvenajiem dzīves uzdevumiem, šīs dzīves uzdevumiem. Sajust savu dzimtu, savu pamatu savā dzimtā. Un tas nav tikai mamma un tētis, bet dzimtā kas ir vēl aiz septītās paaudzes, sajust sevi savā vietā, jeb ieņemt un pieņemt savu vietu, ierakstīties, pēc būtības savā vietā, kādā es esmu piedzimusi. Ieņemt tās savas lomas, savā dzimtā un dzīvē pēc fakta. Šodien kad es rakstu, es zinu ka pēc pāris dienām būs Skorpiona pilnmēness. Laiks kad viss ir patiess, katram sava patiesība, bet patiess, tāds kā tas ir pēc fakta. Un vispār jau, nav nekādu noslēpumu, vai slepenības. Tikai atkal katram savs jautājums, sev” :Kā es jūtos ar to ko es pieņemu, par savu patiesību? Un virkne tālāko jautājumu, sev. Līdz nonāk uz savu patieso pieņemamo sajūtu. Bet tas ir man/tev pēc būtības. Runājot par dzimtas stabilitāti, tā ir pati stabilākā un patiesākā struktūra. Dvēsele ienāk uz Zemes caur tēti un mammu. Un viss smalkais mehānisms ir tieši tik atbilstošs ko dvēsele caur manu personību var te piedzīvot, Zemes dzīve nav tiko radusies, un arī Dzimtā ir viss nu tā ka viss. Un ja šo Pamat sajūtu saprot, tad pārējais ir tikai tādi prāta izdomājumi, kā man labāk ierakstīties, tai ģimenē, dzimtā, sociuma kura mana dvēsele ir caur manu personību mani ievedusi. Un ieņemt man viss labāko vietu te.
Atkal skatoties no vakardienas Astro lekcijas skatu punkta. Andis deva tādus labus, zināmus uzdevumus. No vārdiem uzrakstīt rindkopu, un tad to reducēt uz vienu vārdu, protams izejot no jūtām, jeb zemapziņas izdotās informācijas.
Un man bija tāda vilšanās sevī, nu kāpēc es eju uz lekcijām un kursiem, lai man atgādinātu atkal un atkal kas man ir darāms, kas man ir svarīgs. Ko Astroloģija man iesaka. Nu ļoti vienkārši, kamēr es patiesi, nedarīšu fiziski, to kas man jādara, ko Zemapziņas tēli man “kliedz”, tikmēr es tērēšu, naudu par vienu un to pašu, tikai citādos izpildītājos, jeb teicējos.
Vakar, kā jau teicu bija 500 laimīgie, kas tika uz lekciju, nav jau slikti 24 eiro X 500 dalībnieki. Bija vakar kur paskatīties, līdz kādiem saviem vārdiem cilvēki tika.
Es tiku līdz sevīm, savu personību. Bija jāraksta viens vārds. Man rakstījās Melita Januša Rauba.
Jo es negribu kaut ko vienu, bet kopību, vienotību sevī. Pa daļām sevi uzkačājusi es esmu, un tas nav atvedis pie paša labākā rezultāta. Tas ir līdzīgi ka dakteri dalās pa orgānu daļām, un to “ ārstēšanu”.
Tad izvēlēties sev tikai mīlestību, vai tikai naudu, vai tikai vienu nu to īpašo.
Es izvēlos sevi, pilnā komplektācijā, ar savu pamatu Dvēseles pieredzē, ar savu pamatu dzimtā. Ar savu pamatu šeit uz Zemes. Un visu to ko te piedāvā, un tad jau pa ceļam es izvēlos, kas man vajadzīgs, ko dvēsele man piedāvā, izdzīvot atkal, kādu šīs dzīves vai iepriekšējās dzīves, neapgūtu pieredzi, vai tomēr kaut kas no jauna, ko nu es nu nekādi nebūtu iedomājusies, ka ar mani var būt arī TĀ. Tad kāpēc man savas velmes, un vajadzības jāiekļauj vienā vārdā, kas pasaka nē, visam pārējam. Bet atzīstot sevi, ar visu plašumu, aukstumu, kas man ir es ņemu visu, ko Zeme man dod, pēc manas izvēles.
P.S Paldies par tavu laiku ko veltīji izlasot manis rakstīto.
Melita Januša Rauba
Bērns.
Iedvesmas lapas.
Dalījums.
Sestdienas rīta pārdomas-Skaļi.
Biju vienā Viedā pasākumā.
Vilšanās un sajūsma. Manas vilšanās par pasākuma saturu. Te būtu vietā teiciens” ko tu gudram padarīsi” Nu protams, tās no manis ir ego iedomas. Es nebaidos atzīt.
Bet ja pa visam godīgi. Esot vienā, skaista Vieda cilvēka uzstāšanās pasākumā, vīlos Sevī protams, jo pasākums bija tāds, kā tas bija paredzēts. Un te es domāju, cik prasmīgi ir jāuzraksta priekšvārds vai reklāma uz pasākumu, lai atnāktu tīīk daudz cilvēku. Es tajā ierados vēlu, tāpēc mana vieta bija zāles aizmugurē, kur varēju pavērot publiku. Es biju noskaņota pārsteigumiem un jaunai informācijai. jāsaka ka neviens, neviens man to nesolīja, bet es izlasot reklāmas rakstu tā to sajutu. Pēc ilgas tehniskās pauzes pasākums sākās. Un pirmās sākuma minūtes bija visai aizraujošas. Bet tad Viedā būtne sāka stāstīt ļoti ļoti vienkāršas lietas. Bet, vienkāršas lietas man. Pēc stundas, atkārtojot bērnudārza vielu, klausoties viedajā būtnē. Zālē bija jūtama, Dalīšanās. Viena daļa kura drudžaini pierakstīja, jo tiem informācija tiešām bija jauna un nezināma. Viena daļa kura uz krēsliem miga. Viena daļa kuri aiz pieklājības dikti klausījās. Un atkal, tas ir tikai mans novērojums. Man blakus sēdēja kāda jauka sieviete, kura stāstīja ka šo visu lekcijā stāstīto, ir dzirdējusi sen atpakaļ.no Viedās būtnes.
Šo visu informāciju apkopojot manā galvā. Man ir dusmas-uz sevi, līdz pat labsajūtai.
Dusmas jo es nepiecēlos un neaizgāju. Nu tak naudu samaksāju, ne to mazāko:))
Un labsajūta, ka kautko drusku es jēdzu ar no tās Jaunās pasaules. Un mana izvēle, Dvēseles izvēle ir, pieredzēt pārmaiņas caur sajūtām.
Ko es ar šo gribu teikt. Viss tas ko viedās būtnes stāsta lekcijās ir labi, un pareizi. Vienmēr būs daži kas tiko sāk just. Un vienmēr būs jūtīgie.
Kam atkārtojošo jau sen apgūto teoriju, jau no entās Viedās būtnes, negribas klausīties, atkal un alkal.
Un kas tas ir EKSĀMENS. kārtējais eksāmens.
Vai es ilgi būšu klausītājs. Vai jau pāriešu auditorijas otrā pusē. Un būšu stāstītājs.
Tāds. Ir tas dalījums….
Skumjas.
Kā jums ir ar šo sajūtu-Skumjas? Cik es sevi atceros, man skumjas ir vienmēr. Tādā skumju ietvarā paiet dienas nedēļas mēneši gadi.
Pirms vairākiem gadiem kad es vēl sapņoju satikties ar sevi, sajust izzināt sevi savu dvēseli, man toreiz likās, ka es skumjas jutīšu mazāk. Tad kad es lasīju grāmatas un skatījos uz apgarotiem cilvēkiem, man toreiz likās ka viņi tādi ir, man gribējās domāt ka skumjas viņiem tiešām nav. Tad kad es vēl visu redzēju caur rozā brillēm, ilūzijā tāda apgarotā romantikā. Jāsaka ka dažs labs "garīdznieks" tādā romantikā, ilūzijā par garīgumu dzīvo ilgus gadus. Un ir labi.
Šodien es saprotu ka toreiz man vēl nemaz nebija izpratne par skumjām, tikai emocijas. Kas tad ir skumjas: Vikipēdijas lapā.
Skumjas ir emocionālas ciešanas, kam raksturīga netaisnīguma, zaudējuma, izmisuma, bezpalīdzības, ciešanu un niknuma izjūtas. Kad cilvēki ir skumji, viņi kļūst nerunīgāki, mazāk enerģiski un vairāk emocionāli. Raudāšana ir skumju fiziskā izpausme.
Skumjas var būt īslaicīga garastāvokļa pasliktināšanās. Ja tās ir ilgstošas, tad var konstatēt depresiju.
Skumjas ir viena no Pola Ekmena piedāvātajām "sešām pamatemocijām — laimes, skumjām, dusmām, pārsteiguma, bailēm un riebuma.
Lasot šo aprakstu, man nav iemesla būt šais emocijās, sajūtās.Manā dzīvē daudz maz viss ir kārtībā, un arī šādai emocijai nevajadzētu būt, bet ir.
Šobrīd jau es spēju uz sevi paskatīties no malas, no dvēseļu skatiena, kas notiek ar mani, kā es runāju, domāju, dzīvoju.
Kad es izvēlējos iet tā saucamo "garīgo ceļu", izzināt sevi, savas sajūtas, emocijas, uzkrātās pieredzes, un dzīvot dzīvi pēc savas gribas un patikšanas. Es izmantoju dažādas metodes, ko citi cilvēki iesaka. Un tas viss ir bijis par labu man, tai skaitā es pati esmu apguvusi dažādas metodes lai palīdzētu sev, un arī citiem cilvēkiem. Tā veidojās ari mana profesija, kurai nav nosaukums, Bet var saukt par "Dvēseļu dziedinātāju"
Dzieināšana ir jāsāk no kodola no sevis. No savām sajūtām par sevi no emocijām kas nav patīkamas. Jāmaina ir sevi, un pasaule pielāgosies.
Tā nu es arī dzīvoju, pēc savas gribas un patikšanas. Kas vispār, nesakrīt ar vairums pasaules uzskatiem, un pēdējā gadā, jau 90% sabiedrības uzstādījumi, likumi un noteikumi. Nesakrīt ar maniem, nu neko. Skumjas nevar noņemt cits cilvēks, vai kādam citam viņas likt man izgaiņāt. Tā tas nenotiek.
Skumjas un citas jūtas es izjūtu uzreiz pēc pamošanās viss, viss spēcīgāk, un dienas laikā tās mainās. Un es saprotu ka tās emocijas tai skaitā skumjas, tās nav manas vienas personības sajūtas. Tās ir gaisā, tās ir Zemē. Tās ir mūsu planētā.
Es nezinu kā tas notiek, bet es kautkā caur sevi skumjās emocijas, transformēju, citādās labākās emocijās. Es ar pateicību pieņemu ,Radītāja izpausmes caur sevi. Kaut vai rakstot šo rakstu.
Un ziniet tā ir medaļas otra puse, par kuru retais "sava ceļa gājējs" stāsta. Tad kad mūsu apziņa paplašinās un uztveres lauks paliek plašāks. Mēs sākam sajust ne tikai sev tuvos cilvēkus, bet daudz plašāk.
Ja no vienas puses labi, forši pajust kas notiek, sajust uz ceļa ka policija stāv un nebraukt tik ātri, sajust kad bērnam vajag pazvanīt, jo tieši tas ir tas mirklis, kad es viņam esmu vajadzīga. Vai kad tiešām var laist tusēties, jo man ir skaidra sajūta ka viss būs labi. Pirms vīrs brauc uz darbu, pateikt kaut ko īsti nezinot, bet sajūtot ka tā vajag, jā tas viss ir forši. Ieklausīties, ticēt un paļauties uz sevi. Strādājot ar klientiem tas ir pats pats galvenais izkāpt no savām prāta un ego, personības robežām, uzskatiem, vērtēšanas, un citām savas personības izpausmēm. Un ļaut Radītājam caur mani izpausties. Tikai tad ir kvalitatīvs dziedinošs process, kas notiek starp mani un maniem cilvēkiem. Bet, kad beidzas mans darbs ar cilvēkiem es nepārvēršos par nejūtīgu būtni. Es paļaujos uz sevi, uz saviem augstākiem plāniem, un zināšanam.
Jā, man ir skumji, es skumstu, un pasaule vienkārši atspoguļo man to tādā veidā, man ir skumji par visiem tiem cilvēkiem, kam pietrūkst gribasspēka, ticības. Tie laiki kad mēs filazofējam par gaišo nākotni, ir beigušies. Beidziet lūdzu censties, mēģināt,sapņot, vai domāt. Lūdzu sākam darīt.
Cik daudzi no jums izlasīs šo un nodomās;"Jā, man arī ir līdzīgi"
Un cik no jums piecelsies un teiks:" Viss, tā kā bija vakar, tā es vairs negribu, es gribu sev, pa īstam, savu patiesumu" Bet te atkal ir otra medaļas puse. Ne katrs mēs zinām kas tad ir tas ko mēs gribam,Nevis ko es gribu, bet kā es gribu justies.
Kā jau raksta sākumā es minēju, man likās ka ejot savu "garīgo ceļu" es jutīšos mazāk skumji, kas protams tā nav. Bet tagad es uz savām emocijām skatos caur sirdcentru, caur sajūtām un izpratni par savām emocijām, domām. Un līdz ar to es zinu, sajūtu kā es sev varu palīdzēt.
Bet bieži arī šeit izpaužas ego, lūgt citiem padomu, palīdzību,: "tas tak ir pār manu godu". Es labāk palikšu savā destrukcijā. Nu skumji ir par to, bet arī es šādi sev esmu bremzējusi, ar savu ego un lepnību.
Strādājot ar dažādām metodēm var uz skumjām paskatīties no dažādām pusēm, un sajust dažādi.
Tas ko es priekš sevis esmu sapratusi, es ļauju sev skumt, izskumt visas neizskumtās skumjas, lai tai vietā kautkad varētu ienākt kautkas jauns. Ļaut šai emocijai caur mani plūst. Iedot tai vietu.
Un tā brīnumainā veidā paliek par vieglu gaistošu enerģiju, kas pārtop mīlestībā.
http://pardveselesatminam.mozello.lv/uz-konsultaciju-piesakies-seit/
Akmens ielāpi.
Es esmu tīk ievainota
Kā eņģelis kam ir norauti spārni. Neviens cits nav atnācis un norāvis, nē, es pati atdevu. Es atdevu savus spārnus un sirds mīlestību.
Es piedzimu maza meitenīte. Man, kā meitenei pieaugot, sajutu ka man tevi jāsatiek. Jauna sieviete kura alka pieskārienus, skūpstus glāstus, piederību tev, mans stiprais plecs, mana vīrišķā Gara daļa. Manas dvēseles tāda pati Būtība.
Es maldījos pa dzīvi, un meklēju tevi, man likās ka es esmu tevi atradusi. Es metos tava atspulga skavās, bet tie bija meli. Tas nebiji tu, katru reizi kad es maldījos, kliedzot…Kāpēc kāpēc.
Es atkal biju uz citu cilvēku uzprojicējusi tevi.
Un tad mani izmeta… Tam tā bija jābūt jo tas nekad nebija pa īstam. Un es atkal eju pa dzīvi uz priekšu. Un man liekas ka atkal es redzu tevi. Metos tava atspulga skavās, jūtu jūtu un tomēr nē, tas neēsi tu. Un es eju prom. Sāp man un sāp tam otram cilvēkam.
Katru reizi tā maldoties no viena pie otra meklējot tevi es apaudzēju savu sirsniņu ar akmens ielāpiem. Es atdodu savu spārnu spalvas vienu pēc otras. Iet gadi un dzīves uzdevums vairs nav mīlestība, ir zudušas visas cerības atrast tevi. Es eju pa dzīvi ar akmens sirdi bez spārniem. Ar mierinājumu sevī ka varbūt nākamajā dzīvē mēs satiksimies. Šodien es savu ticību tam ,ka reiz es tevi satikšu, reiz es tevi atpazīšu, . Apsedzu dziļi dziļi zem akmens ielāpiem.
Lai nekad nekad vairs man nebūtu jānodara pāri ne tam kurā es ieraugu tavu atspulgu, ne sev. Mana sirds ir noklāta ar akmens ielāpiem. Ķermenis aizmidzis, un vairs negaida ne pieskārienus ne glāstus ne skūpstus.
Un arī neviens nenāk un nepieskaras.
Es nolaužu spārnus aizslēdzu sirdi.
Es zinu kur ir atslēga. Atslēga ir tikai tev. Tikai tu vari mani iegriest dejā, nopurīnāt akmeņus. Tavā klātbūtnē es varu atkal uzaudzēt spārnus.
Mēs tikām radīti pirms tūkstošiem gadu. Nonākot uz zemes mēs šķīrāmies, lai satiktos. Lai satiktos un kā viens vesels Radītu…
Mēs jau pa ceļam līkumu līkumiem cauri dzīvēm un laikiem, esam tikušies, un neēsam atpazinuši viens otru. Vēl nebijām viens otram izauguši. Krājām pieredzes, spēkus un varēšanu. Varēšanu atkal savienoties vienā veselā.
Kad satiksimies pēc laikiem un dzīvēm.
Vārdiem nebūs nozīmes. Dvēseles atpazīs viena otru.
Un lai miesa būtu jauna vai veica. Tam nebūs nozīmes.
Kad mēs, mūsu Gari būs gatavi savienoties, tas notiks.
Bet, kamēr tas tā nav. Es tevi gaidīšu. Es tevi gaidīšu ar akmens ielāpiem un bez spārniem.
Pārprodukcija
Visur ir pārprodukcija. Visa kā ir/bija par daudz. Un tas bija tik skaidri redzams. Daudzi cilvēki arī es, biju savilkusi pilnus plauktus ar pārtikas produktiem. Un vispār, visa kā ir bijis gana lai mēs kvalitatīvi izietu cauri šai ziemai. Tagad paliek aktuālas pavasara drēbes, apavi. Man meitai kāja pa ziemu izaugusi un ir tāds satraukums, ka nebūs ko vilkt kajās un nevar vienkārši aizbraukt uz veikalu pēc apaviem. Un rezultātā atbraukt ar diviem maisiem, vajadzīgā.