Kā tad īsti ir-Kā sevī pamanīt.
Kā atšķiras pieaudzis cilvēks no bērna?
Pieaudzis cilvēks zina, ko viņam tieši tagad vajag, bet ko nevajag.
Bērns paļaujas, ka viņa pasaulē ir tas, ko viņam dod mamma vai tētis.
Pieaudzis cilvēks dara lietas, kas ir viņa paša izvēlētas un atzītas.
Bērns paļaujas uz to, kurš dod rīkojumus, un nevērtē tos.
Pieaudzis cilvēks uzņemas atbildību par savām izvēlēm un arī kļūdām.
Bērns paļaujas, ka gan kāds lielāks un stiprāks izrullēs visu pareizāk.
Pieaudzis cilvēks pazīst savas emocijas, savu ķermeni un tā vajadzības.
Bērns paļaujas, ka mamma vai tētis viņa vajadzības zina un tās apmierinās.
Pieaudzis cilvēks spēj bez problēmām pateikt NĒ tam, kas nav vajadzīgs.
Bērns paļaujas, ka tam, kas ienāk viņa dzīvē, noteikti ir jāienāk.
Pieaudzis cilvēks zina, kas ir sirdsapziņa un dzīvo saskaņā ar to.
Bērns paļaujas, ka viss jau tāpat ir labi, jo tā tam būtu jābūt.
Pieaudzis cilvēks kontrolē to, kas notiek viņa ietekmes zonā, viņa dzīvē.
Bērns paļaujas, ka notiks brīnums un viss pēkšņi nokārtosies.
Pieaudzis cilvēks saprot, ko viņš var ietekmēt un ko nevar.
Bērns paļaujas uz savas iztēles un sapņu spēju ietekmēt realitāti.
Pieaudzis cilvēks nosprauž savas robežas un atver tās tam, kam vēlas.
Bērns paļaujas uz tām robežām, ko viņam nosaka kādi apstākļi.
Pieaudzis cilvēks pats sev dod atļaujas un nosaka ierobežojumus.
Bērns paļaujas uz nosacījumiem, atļaujām, ierobežojumiem, kas pasaulē ir.
Pieaudzis cilvēks balstās savā pieredzē, pārliecībā un zināšanās.
Bērns paļaujas uz savu atvērtību kaut kam jaunam un nezināmam.
Mūsos vienmēr dzīvo kāda daļa pieaugušā un kāda daļa bērna. Pieaugusī daļa ir tā, kas ir atbildīga, patstāvīga un apzināta. Bērna daļa mums dod prieku, spontanitāti un spēju paļauties uz augstākiem spēkiem. Jo tas, kas bērnam ir mamma un tētis, tas pieaugušam cilvēkiem ir lielie, dvēseles līmeņa augstākie spēki. Tos mēs varam ieraudzīt tad, kad mūsu bērna daļa ir mierā, kad tai vairs nav jāskatās uz mammu un tēti, nav jāmeklē tie visos cilvēkos, kas ieņem augstāku statusu vai kaut kā atbilst vecāku tēlam… Tad tā paceļ acis un ierauga dvēseli, ierauga savu augstāko Es un pasaules lielās kopsakarības, kas nav cilvēka radītas.
Mēs varam būt patiesi pieauguši tad, kad mūsu iekšējais bērns ir mierā un savā īstajā vietā. Līdz tam mēs savā pieaugušajā ķermenī rīkojamies kā bērni, kas meklē atbalstu tur, kur to nevar atrast – ārpusē, sociālajās un valstiskajās struktūrās, varas iestādēs, autoritātēs un to lēmumos, u.t.t. Īsto atbalstu var atrast tikai sevī, un, kad tas ir sajusts, ārpasaule tam sāk piespēlēt. Līdz tam tā izturēsies kā lauvu māte, kas katru lauvēnu vienā mirklī grūž ārā no migas, tā mudinot to nostāties uz savām ķepām.
Ja mēs vēlamies, lai ārpasaule ir mums draudzīga, mums ir jāizauklē, jāiedrošina un jāiedod vieta savam iekšējam bērnam un ar to saistītajām daļām.
Norakstīts I-netā..