Skumjas ir emocionālas ciešanas, kam raksturīga netaisnīguma, zaudējuma, izmisuma, bezpalīdzības, ciešanu un niknuma izjūtas. Kad cilvēki ir skumji, viņi kļūst nerunīgāki, mazāk enerģiski un vairāk emocionāli. Raudāšana ir skumju fiziskā izpausme.

Skumjas var būt īslaicīga garastāvokļa pasliktināšanās. Ja tās ir ilgstošas, tad var konstatēt depresiju.

Skumjas ir viena no Pola Ekmena piedāvātajām "sešām pamatemocijām — laimes, skumjām, dusmām, pārsteiguma, bailēm un riebuma.

Lasot šo aprakstu, man nav iemesla būt šais emocijās, sajūtās.Manā dzīvē daudz maz viss ir kārtībā, un arī šādai emocijai nevajadzētu būt, bet ir. 

          Šobrīd jau es spēju uz sevi paskatīties no malas, no dvēseļu skatiena, kas notiek ar mani, kā es runāju, domāju, dzīvoju. 

Kad es izvēlējos iet tā saucamo "garīgo ceļu", izzināt sevi, savas sajūtas, emocijas, uzkrātās pieredzes, un dzīvot dzīvi pēc savas gribas un patikšanas. Es izmantoju dažādas metodes, ko citi cilvēki iesaka. Un tas viss ir bijis par labu man, tai skaitā es pati esmu apguvusi dažādas metodes lai palīdzētu sev, un arī citiem cilvēkiem. Tā veidojās ari mana profesija, kurai nav nosaukums, Bet var saukt par "Dvēseļu dziedinātāju" 

Dzieināšana ir jāsāk no kodola no sevis. No savām sajūtām par sevi no emocijām kas nav patīkamas. Jāmaina ir sevi, un pasaule pielāgosies.

Tā nu es arī dzīvoju, pēc savas gribas un patikšanas.  Kas vispār, nesakrīt ar vairums pasaules uzskatiem, un pēdējā gadā, jau 90% sabiedrības uzstādījumi, likumi un noteikumi.  Nesakrīt ar maniem, nu neko. Skumjas nevar noņemt cits cilvēks, vai kādam citam viņas likt man izgaiņāt. Tā tas nenotiek.

  Skumjas un citas jūtas es izjūtu uzreiz pēc pamošanās viss, viss spēcīgāk, un dienas laikā tās mainās. Un es saprotu ka tās emocijas tai skaitā skumjas, tās nav manas vienas personības sajūtas. Tās ir gaisā, tās ir Zemē. Tās ir mūsu planētā.

Es nezinu kā tas notiek, bet es kautkā caur sevi skumjās emocijas, transformēju, citādās labākās emocijās. Es ar pateicību pieņemu ,Radītāja izpausmes caur sevi. Kaut vai rakstot šo rakstu. 

Un ziniet tā ir medaļas otra puse, par kuru retais "sava ceļa gājējs" stāsta. Tad kad mūsu apziņa paplašinās un uztveres lauks paliek plašāks. Mēs sākam sajust ne tikai sev tuvos cilvēkus, bet daudz plašāk.

Ja no vienas puses labi, forši pajust kas notiek, sajust uz ceļa ka policija stāv un nebraukt tik ātri, sajust kad bērnam vajag pazvanīt, jo tieši tas ir tas mirklis, kad es viņam esmu vajadzīga. Vai kad tiešām var laist tusēties, jo man ir skaidra sajūta ka viss būs labi.  Pirms vīrs brauc uz darbu, pateikt kaut ko īsti nezinot, bet sajūtot ka tā vajag, jā tas viss ir forši. Ieklausīties, ticēt un paļauties uz sevi.              Strādājot ar klientiem tas ir pats pats galvenais izkāpt no savām prāta un ego, personības robežām, uzskatiem, vērtēšanas, un citām savas personības izpausmēm. Un ļaut Radītājam caur mani izpausties. Tikai tad ir kvalitatīvs dziedinošs process, kas notiek starp mani un maniem cilvēkiem.  Bet, kad beidzas mans darbs ar cilvēkiem es nepārvēršos par nejūtīgu būtni. Es paļaujos uz sevi, uz saviem augstākiem plāniem, un zināšanam. 

Jā, man ir skumji, es skumstu, un pasaule vienkārši atspoguļo man to tādā veidā, man ir skumji par visiem tiem cilvēkiem, kam pietrūkst gribasspēka, ticības.  Tie laiki kad mēs filazofējam par gaišo nākotni, ir beigušies. Beidziet lūdzu censties, mēģināt,sapņot, vai domāt. Lūdzu sākam darīt. 

Cik daudzi no jums izlasīs šo un nodomās;"Jā, man arī ir līdzīgi"

Un cik no jums piecelsies un teiks:" Viss, tā kā bija vakar, tā es vairs negribu, es gribu sev, pa īstam, savu patiesumu"  Bet te atkal ir otra medaļas puse.  Ne katrs mēs zinām kas tad ir tas ko mēs gribam,Nevis ko es gribu, bet kā es gribu justies. 

Kā jau raksta sākumā es minēju, man likās ka ejot savu "garīgo ceļu" es jutīšos mazāk skumji, kas protams tā nav.  Bet tagad es uz savām emocijām skatos caur sirdcentru, caur sajūtām un izpratni par savām emocijām, domām. Un līdz ar to es zinu, sajūtu kā es sev varu palīdzēt.

 Bet  bieži arī šeit izpaužas ego, lūgt citiem padomu, palīdzību,: "tas tak ir pār manu godu". Es labāk palikšu savā destrukcijā.  Nu skumji  ir par to, bet arī es šādi sev esmu bremzējusi, ar savu ego un lepnību. 

Strādājot ar dažādām metodēm var uz skumjām paskatīties no dažādām pusēm, un sajust dažādi.

Tas ko es priekš sevis esmu sapratusi, es ļauju sev skumt, izskumt visas neizskumtās skumjas, lai tai vietā kautkad varētu ienākt kautkas jauns. Ļaut šai emocijai caur mani plūst. Iedot tai vietu.

Un tā brīnumainā veidā paliek par vieglu gaistošu enerģiju, kas pārtop mīlestībā. 

http://pardveselesatminam.mozello.lv/uz-konsultaciju-piesakies-seit/