Lietussargs-pulciņi-Egregors.
Ja pasaule sastāv no matricas, no programmas, tad jau mana izvēle ir, ko es sev paņemu, un ir taču mans augstākais Es un mana dvēseles struktūra, kas ir absolūti par mani.
Tagad, rakstot, man pilnīgi ieniezējās galvas virsma, kas nozīmē, ka elektrība jeb enerģija sāk iet aktīvāk cauri. Kas arī nozīmē, ka informācijas pāraide cauri Visumam savienojas ar mani, un es te — no maza puteklīša — sarunājos ar savu visdvēseles kompāniju.
Izrakstot it kā no sevis, es izrakstu no visas savas kompānijas, cik nu šobrīd tas ir nepieciešams.
Un par programmām. Tātad — kur es šodien esmu? Es esmu palikusi bez “pulciņiem”, tātad tas arī nozīmē, ka bez egregoriem. Kas nozīmē, ka man ar viņiem nav enerģijas apmaiņas.
Ieiešana zem katra lietussarga vienmēr ir priecīga, jo tu saproti, ka tur kaut ko dos, bet aizmirstam vai nepadomājam, kāda samaksa mums katram ir. Protams, pirmais mēs maksājam naudā, bet enerģija, kas ir aiz naudas — ieguldījums, ko dod, lai mēs nonāktu konkrētajā “pulciņā”.
Ko es domāju zem vārda “pulciņš” — jebkāda veida sanākšana ar līderi priekšgalā, kura mērķis ir izglītojošs, izklaidējošs, informatīvs. Un līderis veido egregoru jeb lietussargu, zem kura var nokļūt, ja tu samaksā ar to, kas tev ir — biežāk naudu. Un labi, ka tā, jo, ja naudas nav, tu vari ātrāk no turienes tikt prom.
Bet ja tu maksā ar uzticību, mīlestību, zvērestiem, un nesaņem to, pēc kā ej (kas biežāk tā ir), tad iziet no tā ir grūtāk, jo iziešana ir caur jūtām — vilšanos, sāpēm, cerētā nesagaidīšanu, intrigām, nodevību.
Un pats galvenais — nav vairs enerģijas apmaiņas. Tu ilgi pēc negatīvo jūtu sasniegšanas vēl ej, bet taču jūti, ka nav vairs enerģijas apmaiņas. Dzīvē vairs šis pulciņš tev neko neienes, bet tu ej aiz pieraduma, aiz cerībām, aiz programmas — “tā jādara”, “ko viņi par mani padomās”.
Un ar šaubām tu tikai baro līderi un viņa egregoru. Pārējiem ir ko apspriest, bet tu jau sen vairs nesaņem, tikai dod.
Un kāpēc nesaņem? Tāpēc, ka pēc dvēseles struktūras jeb sava augstākā Es jau ir iebūvēts, ka tu aiziesi pēc konkrētas pieredzes, bet visdrīzāk tu “aizsēdies”.
A kā savādāk tevi kustināt uz priekšu? Tikai izstumjot.
Bet, protams, personība streso, jo jauna plāna, jauna pulciņa jau nav. Tas pats arī ir par darbu un naudas pelnīšanu — tas pats scenārijs.
Un tā būs visu laiku, kamēr tu pats, cilvēks, neveidosi savu egregoru — savu lietussargu, zem kura var paiet cilvēki.
Un savu lietussargu, savu egregoru, veidosi pēc pieredzes — ko tu vēlies vai nevēlies, kādai ir jābūt enerģijas apmaiņai.
Un nav jau obligāti. Bet pats galvenais — mērķis. Stāvēt zem sava lietussarga, kuru tur tavs augstākais Es.
Un te iezogas bailes. Kāpēc bail cilvēkiem pašiem no sevis?
Šis ir labs jautājums.
Kāpēc mums te viss tā sagrozīts, ka mēs sekojam citiem, bet nesekojam sev?
Kaut gan pasaule ir mūsu katra atspulgs, un mēs uz citiem skatāmies kā spogulī, bet nepiefiksējam, ka tas, kas mums patīk citos, ir jāienes savā dzīvē, nevis jākopē, jāfano, jāseko un jāpriecājas par citiem ar skaudību — bet jāienes savā dzīvē, savā ikdienā.
Un sākas ar “gribu arī savā dzīvē to un tā”, un daru.
Pie darīšanas jau viss laikam apstājas — pamatos apstājas, aizbildinoties vai reāli saskaroties ar šķēršļiem.
Bet, lai pārvarētu šķēršļus un saglabātu darīšanu — tas jau arī ir tas dzīves izaicinājums, dzīvības plūsma, kas virza mūs katru dzīvē uz priekšu.
Mēs nevaram apstāties — mūs šeit kā ķermeņus var apstādināt, bet dvēsele ir visu laiku kustībā, visu laiku darbībā.
Arī atpūta — kvalitatīva atpūta — ir darbība.
Un darbība ir jāsaliek kopā — ko grib prāts, dvēsele, ķermenis.
Un visu laiku šie trīs vaļi, uz kuriem stāvam (jeb precīzāk — kurus vada “debesis”, virsdvēsele), ir jātur kopā, vienā veselā.
Nu lūk, šodien man tāda filozofija.
Ar cieņu Melita Januša-Rauba 2025. gada 28.oktobris.