Fiziskais ķermenis sargā caur savām sāpēm.
Es īsti nezinu, par ko tas ir. Bet visas šīs 40 dienas mans ķermenis sāp, sāp viss, un katru rītu man liekas — nu šodien pāries, bet katru rītu sāp arvien vairāk. Rokas, kājas, vēders. Bet vissāpīgāk — galva. Acu āboli no pieres it kā atdalās.
Kā es sev palīdzu — tās ir tinktūras, ēteriskās eļļas, hidrolāti. Arī aptiekas zāles. Kamēr iekustos dienai, kāds brīdis paiet.
It kā varētu to visu novelt uz pavasara darbiem, bet es neesmu tik fiziski vārga, lai pēc skaisti radoši fiziskas dienas, kad tiek iekopts mans dārzs, es justos tā. Un arī kā sportojot — palielinoties slodzei, ķermenis pielāgojas un jūtas arvien elastīgāks un labāk. Tā kā tas nav par fizisko pārslodzi, un tagad, rakstot, sirds sāk dauzīties (enerģētiski), jo rakstu par sevi pareizā virzienā.
Nu, lūk. Un man ir tāda aizdoma, ka mans ķermenis mani šādi sargā, lai es tālāk pa fiziskām sāpēm neeju. Un, ja galva sāp, vispār par tādu iekšējo apceri, meditāciju vai sajūtām par dvēseli tikt nevar. Jo galvas sāpes ir uzmācīgākas.
Arī šādi apzināti man nekad nav bijis, un šobrīd novērot, kas notiek ar manu fizisko ķermeni, ir diezgan “interesanti”.
Liekas, it kā es esmu izšķīdusi, un katra mana ķermeņa sāpīgā vieta dzīvo savu dzīvi.
Viss, ko es varu un apjaušu, ko darīt — ļauties vērot un darīt visu, kas ienāk kā impulss, kā es varētu savam ķermenim palīdzēt.
Tik, cik es apzinos — es neslāpēju, neaizturu savas jūtas, ļaujos visām emocijām, sērošanai, kas šobrīd notiek, katru dienu no jauna, pavadot Dēla Dvēseli.
Bet man ir sajūta vai nojauta, ka lielais “Dvēseļu sāpju korķis” vēl nav atvērts. Un ka fiziskais ķermenis vienkārši cenšas gan sargāt, gan izdzīvot.
Un, kā jau teicu, es savas jūtas apzināti nebloķēju. Lai viss caur mani notiek tā, kā tam jānotiek.
Kā būs tālāk — es nezinu. Kā es iziešu caur šim koridoram — es nezinu.
Ir uzskats: “Es nekad ne pie vieniem psihologiem neesmu gājis un neiešu. Vai tad pats sev nevar ieskaidrot?”
Ar tādu uzskatu es saskāros, kad stāstu par sevi un savu ceļu uz izdziedināšanos, un piedāvāju līdzcilvēkiem.
Un te ir tas — varbūt tās programmas, kas ir manā “laukā”, pirms un ap mani dzimtas ļaudis, kaut kādā mērā, varbūt lepnībā, bailēs, neuzticībā, otram cilvēkam savu Dvēseli, neuzticēja.
Bet es varbūt esmu pirmā, varbūt — es nezinu — savā dzimtā, kura nu negrib un nevar palikt viena. Kaut gan ar to es cīnos, jo katrs solis ārpus mājas un satikšanās, runāšana šobrīd ir izaicinājums.
Un pirmais impulss: “Manis te nav, es esmu mājiņā.”
Un es apzināti izvēlos, tieši pēc intuīcijas, sirds/dvēseles vilkmes, kur iet un ko darīt.
Kas pirms manis cilvēkiem nebija un nav iespējams. Jo sociālie pienākumi, sabiedrība, citu cilvēku uzskati vienmēr likti pirmajā vietā, kas arī ir ērti — jo nav par sevi jādomā.
Nu, un tagad es sevi laužot — no tā, kas man neder, un darot to, kas man der — laikam tas Sistēmiskais lauks tiek tik ļoti mainīts. Turklāt mans emocionālais un fiziskais stāvoklis tik ļoti ārdās pa gabaliņiem, ka ķermenis netur līdzi.
Bet par visu es varu spriest tikai vērojot, it kā no malas, un pierakstot. Varbūt kādam noder. Jo stipri līdzīgi es esmu jutusies laiku pa laikam, kad notiek kādas lielās dzīves — vairāk iekšējās — pārmaiņas. Kad es apzinos, ka kaut kas viens manā dzīvē ir beidzies, un tad ķermenis sāk “piespēlēt”. Sāpes
Nu, šoreiz ir garāks tas process. Bet arī tam ir jāiziet cauri.
Un ziniet, kas ir svarīgākais? Ka bez “pieņemšanas” nekas nav iespējams.
Mēs sev nodarām visvairāk pāri savā lepnībā, atsakoties no citu cilvēku klātesamības.
Es vispār brīžiem sajūtos, ka es stāvu cilvēku apļa vidū un vienkārši saņemu. Un tas nav viegli, pieņemt- mēs tā neēsam mācīti
Un es sevī novēroju to pašu programmu: “Es nekad ne pie vieniem psihologiem neesmu gājis un neiešu. Vai tad pats sev nevar ieskaidrot?”
Un jūtu, cik grūti ir pieņemt. Jo sāpēs — sāpēs, jo būs jāpaceļ uz augšu viss, kas noticis ar mani un manu Dēlu.
Bet kāds man ir iekšējs pārsteigums, bet pats par sevi saprotama sajūta, kad ar katru sarunu, ar katru cilvēku, kur mēs satiekamies dvēseles sarunās — paliek arvien vieglāk un vieglāk.
Un te atkal es domāju — kādreiz par tādām lietām nerunāja, un arī ķermenī tas palika, kas veidojās par slimībām.
Varbūt tas, ka mans ķermenis tagad sāp, liecina, ka enerģija nekrājas fiziskajā ķermenī kā onkoloģija? Es patiesi nezinu. 🤷♀️
Psihosomātiku neviens nav atcēlis.
Un arī gaiss šobrīd ir mainīgs, un es jaunās enerģijas uztveru fiziski sāpīgi.
Bet, ziniet, tas viss ir pārejošs. Tas viss ir vienkārši dzīvības process. Var to visu nodefinēt kā Jauno laiku, enerģijas/Zemes pāreju. Man tas ir sakritis ar Dēla zaudēšanu un milzīgu sāpju saurlaišanu — līdz tam, ka neko nejūt, līdz pārjūtībai — un tas viss mainās pa minūtēm.
Kas notiek ar manu fiziku — tas ir lielais jautājums 🤷♀️
Bet tas neaptur mani kustībā, darbībā, tik, cik tas ir iespējams. Jo dzirdu sevī programmu: “Es esmu mājiņā. Manis te nav. Mēs par to nerunājam.”
Varbūt es sevi varu ko pamainīt?
