Gada rezumē
Šodien noslēdzās terapeitiskais, man atbalstošais posms. Gadu esmu pavisam citā dzīves nogrieznī. Jaunā savas dzīves veidošanā, uztverē, dzīvē, kur viens puzles gabaliņš vienmēr trūks. Tas nekad vairs nebūs. Ģimenes bildēs tur būs tikai dvēseles nospiedums. Gads ir pagājis, un es esmu gatava par to stāstīt.
Tieši šomēnes “sociumā” ir ritīgi haotiska enerģija. Un neziņa – nevis par to, kas ir, bet par to, kas būs. Es burtiski tajā, klausoties caur savu personisko prizmu, tam izgāju cauri pagājušgad, tikai tad tas man bija personīgi, un “pasaulē” tas neatspoguļojās.
Šogad gaisā tas ir dzirdams,jūtas savelkās līdzības. Ļoti līdzīgas enerģijas, lai jūs saprastu, kā bija no 12.03.2020. līdz 11.01.2022.
Bet sekas un bailes nav mazinājušās, kas toreiz tika iesētas. Toreiz tās bija pamatotas, tagad “gaisā” ir tāda baiļu enerģija, bet ikdienā tam tieša pamata nav.
Tad man pagājušgad jau no janvāra bija pelēka migla apkārt (to arī man teica “redzīgie cilvēki”), bet sapratnes, kāpēc es jūtos it kā bez pamata slikti, man nebija.
Jāsaka, ka šogad un jau pāris mēnešus man ir sajūta, ka viss ir labi. Patiešām viss ir labi. Bet bailes, ka tūlīt kaut kas varētu notikt, ir tā, ka visu laiku. Tāpēc tas liek iet dziļumos un absolūti slīpēt jūtību, lauka lasīšanu.
Bet atmiņas par bailēm nekur nepazūd. Bet, ja es racionāli paskatos, viss ir labi. Un labi ir tāpēc, ka šis gads ir bijis gads, kad es apradu ar to, ka puzlē vienmēr trūks viens gabaliņš – tā vienkārši ir un būs.
Mans Toms – viņam nekur nebija paredzēts aiziet no dzīves. Esmu caur dažādiem instrumentiem to skatījusies. Bet viņa vairs nav. Bet mīlestība jau nebeidzas, nu nebeidzas un viss. Man ir izdevies par to nefantazēt – “kā būtu, ja būtu”.
Jo patiesība ir tāda, kāda tā ir. Mans dēls vairs nav uz Zemes. Varbūt man kādreiz izdosies viņu skaidri saredzēt jau citos plānos, jo caur sapņiem es esmu redzējusi, bet es ticu, ka ir iespējas satikties cauri laikiem. Šobrīd es pat tam neesmu gatava.
Kad esmu klientiem pavadonis, es tik skaidri sajūtu dvēseles citos plānos. Kad es, aprakstot klientiem, saku, ko “redzu”, viņi atpazīst. Bet ar Tomu vēl neesmu tikusies. Tai pašā laikā es viņu visu laiku jūtu sev līdzās. Man liekas, viņš vienkārši mani sargā, lai man sirds nesaplīst.
Jo sapņos es nezinu, ka viņa nav uz Zemes. Tikai ilgi pēc atmošanās es apjaušu, ka redzēju vai nu atmiņas, vai paralēlo dzīves līniju notikumus.
Ar šo es saku paldies visiem, kas man pēdējā gada laikā ir pieskārušies ar sirds balsi šai sakarā.
Kādu es esmu vairāk pielaidusi man palīdzēt, sajust zaudējumu. Kādu nemaz – ne jau tāpēc, ka meistars ir slikts vai labs, bet sargājot sevi. Es apzinos, ka vēl neesmu vai nebiju gatava. Arī tāpēc, ka man personīgi ir jāpaceļas, un tieši nevienu nevar atsaukt ķermenī uz šo pasauli. Nekad tas nav bijis iespējams.
Bet es esmu šeit un turpinu, un turpināšu būt, radīt un raidīt. Tikai jau caur citu prizmu. Pa šo gadu es esmu dzirdējusi daudz stāstu, kur cilvēki gājuši cauri ellei un ugunij. Bet no malas skatoties – nepateiksi. Pat otrādi – balta skaudība, skatoties uz viņiem. Bet tieši pagātnes rūdījums ir ļāvis nepalikt cietēja, upura, nelaimīgā cilvēka statusā.
Un tikai tad, kad es stāstu par sevi, otrs man ir atvēris savu stāstu, kas pat var būt sabiedrībā nosodošs, bet ilgi ir spiedis nost.
Un ziniet, kas mūs vieno? Līdzjūtība. Sirdssajūta. Nevis stāsta analizēšana, bet sajušana. Un varbūt pat, sarunājoties par manu sirdssāpi, sanāk atbrīvot otra sirdssāpi.
Un jo pasaulē lielāka sirdsplūsma, jo mazāk mums būs tā enerģija, kas tagad gaisā. Jo dzirdēt, klausīties, sajust ar sirdi var tad, ja to atbrīvo no tā, kas ilgi stāv uz sirds.
