Ceļojums.
Stāsts par ceļojumu, kurā es pazaudēju un atkal atradu sevi
Es aizbraucu ceļojumā ar vieglumu.
Man šķita — tā būs atpūta, saules silta plūsma, okeāns un tiltiņš starp mani un pasauli.
Es domāju, ka aizbraukšu, atslēgšos no visa un vienkārši būšu.
Kā vienmēr — ar atvērtu sirdi un prieku par to, kas sagaida.
Bet realitāte mani izveda uz citu stāstu.
Stāstu par robežām, par sajūtām, par klusumu un par to, kā viegli es varu nonākt vietā sirds vietā, kur sajaucu savējo ar svešo.
Jo pat tad, kad es domu līmenī neko slikti nedomāju, mans ķermenis jūt ļoti smalki.
Un šoreiz tas jutās kā izstiepts plāns pavediens starp divām pasaulēm.
Sākums
Sākumā viss bija mierīgi.
Saulaina diena, lidmašīnas skaņa, tāds iekšējs “jā, es esmu ceļā”.
Bet kaut kur turpat fonā es jau sajutu nelielu smagumu, it kā blakus būtu cilvēks ar savu, neizrunātu, iekšējo spriedzi.
Nekas vēl nebija noticis.
Vienkārši — vibrācija.
Kaut kas starp nogurumu, nemieru un nesadzirdētu cerību.
Es manīju, ka šim cilvēkam galvā ir savs scenārijs: kā vajadzētu būt, kā viņam pienākas uzmanība, kā viņu vajadzētu aprūpēt, kā viņu vajadzētu “vadīt”.
Un tajā brīdī es vēl nesapratu, ka tieši tas būs tas, kas visu ceļojumu uzliks uz pleciem.
Klusēšana, kas iespiežas kaulos
Ceļojuma laikā bija daudz klusuma.
Bet ne tāds klusums, kurā ir miers.
Tas bija klusums, kurā ir nepasacītas gaidas.
Un cilvēks, kurš klusē ar aizvainojumu, rada smagumu tāpat kā cilvēks, kurš kliedz.
Tikai pieklājīgāk.
Tikai smalkāk.
Tikai tā, ka otrs — īpaši jūtīgs cilvēks — sāk pielāgoties.
Un es pielāgojos.
Automātiski.
Noliedzu savas vajadzības.
Noliedzu savu ritmu.
Noliedzu pat savu prieku.
Lai nebūtu pārpratumu.
Lai būtu miers.
Lai ceļojums būtu labs.
Bet mans ķermenis man klusi teica:
“Šis nav tavs smagums.”
Es to dzirdēju tikai mājās, atgriežoties, sajūtot kā ir kad es esmu es pati. Kad manā laukā nav otrs cilvēks.
Svešās sajūtas manā ķermenī
Vissātrāk to sapratu brīdī, kad piefiksēju — manā galvā parādās domas, kas nav manas.
Tie nebija mani teikumi.
Tie nebija mani raksturi.
Tie nebija mani vērtējumi.
Tie bija sveši.
Tā notiek, kad cilvēks blakus ir noslēdzies, neapmierināts, pieprasīgs, bet neuzdrošinās to pateikt skaļi.
Šāds cilvēks rada spiedienu, kas izplatās pa visu telpu.
Un jūtīgs cilvēks to ievelk sevī kā svešu smaržu, kas brīdī šķiet pazīstama, bet pēc tam atstāj dīvainu pēcgaršu.
Tā es sapratu — es jutos kā otrs cilvēks , bet ne kā es.
Un tas radīja spriedzi it visā. Pat tur kur nu nekādi tai nav jābūt. Baudot citu zemju ēdienus, kultūru, dabu. Skaisto brīnumjauko dabu.
Ne jau konfliktu.
Bet to nogurdinošo, smalko spriedzi, ko neviens nesauc vārdā, bet visi jūt.
Kāpēc tas notika tieši ar mani
Es esmu cilvēks, kurš ātri pielāgojas.
Es ieraugu nogurumu un kļūstu maigāka.
Es sajūtu spriedzi un kļūstu klusāka.
Es jūtu otra neapmierinātību, un man uzreiz ķermenis saka: “Pielāgojies, lai būtu labi.”
Bet šoreiz tas mani ievilka pārāk dziļi.
Tik dziļi, ka es aizgāju no sevis.
Un ceļojumā, kur vajadzētu būt vieglumam, es kļuvu kā tilts starp citu cilvēku noskaņām, sagurušajiem sapņiem un nepiepildītajām gaidām.
Tas nav par sliktiem nodomiem.
Tas nav par vainu.
Tas nav par konfliktiem.
Tas ir par to, cik viegli es pārnesu svešas emocijas, ja es nepieturu sevi savā centrā.
Atgriešanās mājās
Kad atgriezos mājās, tas viss nosēdās kā smalks puteklis uz galda virsmas.
Redzi to tikai tad, kad uzspīd gaisma.
Tāpat arī man — es atkal sajutu sevi.
Un sapratu, ka tas, ko jutu ceļojumā, nebija mans.
Nebija manas dusmas.
Nebija mans aizvainojums.
Nebija mans smagums.
Nebija mana neapmierinātība.
Es vienkārši aizgāju pārāk tālu no sevis, lai uzturētu mieru kopā būšanā, kurā katrs klusums bija pārpratums, un katra gaida — nepasacīta.
Ko es sapratu
- Cilvēki bieži ceļo ar gaidām, un klusums nav par mani.
- Svešu spriedzi es vairs nedrīkstu nest savā ķermenī.
- Mana laime ceļojumā nav atkarīga no citu noskaņojuma.
- Es drīkstu pateikt savas vajadzības, nenostādot sevi otrā plānā.
- Robežas ir balss, nevis mūris.
- Ja kāds nepasaka, kas viņu neapmierina, tas nav jāuzmin man.
- Un visgalvenais — man nav jānes svešas sajūtas, lai saglabātu mieru.
Šis ceļojums mani iemācīja vienu ļoti lielu patiesību:
Es varu būt kopā ar cilvēkiem, nezaudējot sevi.
Un tas ir mans jaunais solis.
Mana jaunā robeža.
Un mana jaunā brīvība.