Šūpoles.
Nu ko, gājām uz pamošanos, atmošanos, garīga kanāla atvēršanu, sevi ķidājām, citus vilkām sev līdzi. Kā ar visiem pulciņiem — kur tie citi, tur es arī.
Kas notika, a kas notika.? Nav vairs ne pulciņu, kas interesētu. Viss, viss ir izskriets, apskriets. Šai tēmai, protams, laiks meklēt jaunas intereses.
Un ja tā jaunā “debesu” mācība ir neskriet pakaļ citiem, tad tā pagrūtāk, jo nav jau vairs interesanti, nepavelkas nekam līdzi.
Kronis ir nokritis, glābēja ir beigta un pa galam. Ko nu, ko lai dara. Dzīve mani ir tik daudz reižu nonullējusi, un paldies “debesīm”, atstājusi uz Zemes.
Tā ka šogad labāk es pati klausīšos savai iekšējai sajūtai un norestartēšos pati.
Prognozes arī vairs nestrādā — tāda pati matrica vien ir, no kuras mēs bariem vien it kā gribējām atkabināties, nu kur iekabinājāmies citās šizotēriskās matricās, nu no tām lāga gan negribas vēl iziet, vai ne?
Kad mēs nākam uz Zemes ento reizi, mums ir laba bagāža, labs čemodāns, ko Dvēsele mums dod līdzi, un mūsu planetārie vecāki mums iedod scenāriju.
Bet, lai dzīve uz Zemes būtu interesantāka, ieliek mūs tādās ģimenēs, tādās dzimtās, lai tos scenārijus (plāniņus) izpildītu.
Bet ziniet, kas ir stulbākais — ka tajā lielajā “debesu” līmenī neviens mums neko nelika un nepiespieda, bet mēs paši visu sev esam saorganizējuši, un arī tas, ko te izpildām uz Zemes — nu, precīzi no brīvas gribas paši.
Es, piemēram, ļoti, ļoti gribēju uz Zemes atkal. Man ir tāda nojauta, ka gana ilgi esmu sūdus pa dzīvi, dzīvēm vārījusi kā cilvēks, jo nu karma man ir tāda, ka maz neliekas. Tajā pašā laikā es iemācos labi dzīvot — man patīk.
Man ir paveicies ar vīru, bet man liekas, viņam ar esmu karma. Nu, tā ir.
Bet mēs par to esam apmierināti jau gandrīz 20 gadus. Un vēl 50 mums priekšā. Kruti, ne?
Nu lūk, un vēl es zinu, bet manas smadzenes neaiziet līdz dziļumam — līdz tam, ko jūtu, — ka ārpus Zemes arī es drusku esmu iejaukusies Visuma likumos.
Nu un tad nu šitā es te pa Zemi izklaidējos.
Jā nu izklaidei ir sāpju cena — augsta, mokas un ciešanas. Majas nodegšana, dēla zaudējums.
Bet ja uz to skatās no plašāka redzes loka, man liekas — tik labi, kā tagad, es vēl nekad neesmu dzīvojusi. Šitie laiki ir kruti.
Un iespējams, ka rīt es raudāšu un man atkal sirds plīsīs.
Bet tos mirkļus piefiksēt, ka šodien ir tā — nu tā kā šūpolēs, bet tādā palēninātā versijā, un viens iešūpiens ir viena dzīve.
Bet šūpoles šūpojas tik ilgi — vai nu tikmēr, kamēr kāds šūpina, vai nu tik daudz, kad ar kājām atsperas un iešūpojas.
Nu, kaut kā man liekas, ka šitais ir nebeidzamais stāsts — vispār visa redzamā, jūtamā, domājamā jēga.
Un ja no tādas perspektīvas skatās, tad viss ir procesā — un davai, atsperamies no zemes, lai mati vējā plīvo.
Simboliski paskatieties, kā jums ir ar šūpolēm — kā patika vai patīk.
Simboliski — uz dzīvi: kā jūs uzvedaties šūpolēs, kādas šūpoles izvēlaties. Var arī piemērot karuseļiem.
Paskatieties uz šūpolēm kā uz savu šo dzīvi — šai ķermenī. Vai uz dvēseles kustību.
Manuprāt, ļoti simboliski var redzēt.
Savos pusaudžu gados es gāju uz parka šūpolēm un ilgi tajās šūpojos.
Un laikam neapzināti tā arī iešūpojos kaut kādos savos nākamajos dzīves posmos.
Laikam, tā rakstot, esmu arī sev priekšā pateikusi — varbūt arī jums — kas tālāk darāms.
Jāiešūpojas kaut kur. Tik nezinu, kur tādas šūpoles dabūt.
Gribētos tādas kalna galā, pāri mežam. Nez, kur tādas ir.
Nu, vārdu sakot — ja mēs spētu ikdienu piezūmot un atzūmot sevi, savu dzīvi, sajust sevi ķermenī un sajust sevi vislabāk, kā mēs to varam — bez kritikas un sevis spīdzināšanas — un ar tādu iekšējo redzi sevi redzēt kā dvēseles puteklīti visā Visumā, tad būtu riktīgi labi dzīvoties te un tajās savās šūpolēs šūpoties ik dienu.
Var vemt un reibt no augstuma, bet var izlaist matus un ļauties.
Nu tā jau arī ir tā “atmošanās” — apzināties sevi vienlaicīgi te un Visuma telpā.
Ar cieņu,
Melita Januša-Rauba, 23.10.2025.