Ko nes šis pārmaiņu vējš?
Laikam vasara ir beigusies. Ārā, aiz loga, ir vējš – tas noteikti iepūtīs citu “gaisu”.
Pagājušogad arī tā bija ap šo laiku. Kaut kur ap omtobri pagājušogad es sāku just tādu stulbu sajūtu – it kā nekas tāds nav noticis, bet ir “stulba sajūta”.
Es laiku pa laikam jutu, ka nav kaut kas lāgā, bet domāju, ka tas ir saistīts ar globālām izmaiņām un sevi mierināju: “Lai vai kādi vēji pūš – visi pūtīs pāri.”
Nē, neaizpūta pāri.
Vasara ir beigusies, un man personīgi sāksies mana iekšējā klusā sezona, kas ārēji tāda nebūs. Bet ap šo laiku es vienmēr sev prasu – ko man nesīs šis laiks? Laiks, kas parasti beidzās februārī, bet tagad viss, absolūti viss, ir savādāk. Jo pagaišgad nekas februāri nebeidzās, un viss ir saplūdis vienā “laikā” Mana mateica ir salausta.
It kā viss ir lieliski, bet patiesībā viss ir ar skumju, sāpju pieskaņu. Un jo skaidrāk var saredzēt savu dzīvi, jo sāpīgāk un skumjāk – dzeļ. Nekas vairs nav kā agrāk, jo ir izjaukta mana dzīves kārtība. Mans veselums, mans ģimenes veselums. Es pieļauju, ja es skatītos no lielās dzimtas sistēmas skatpunkta, tur viss ir pareizi. Saka, ka tukša vieta nepaliek?
Tad man ir lielais jautājums Dievam – kāpēc tu atņēmi man dēlu?
Ziniet, kaut kādā brīdī es sevi pieķēru pie domas: viss, viss, kam es ticēju un noticēju – viss sabruka. Es zaudēju ticību visam. Absolūti visam. Savām spējām un varēšanai. Es pēdējo septiņu gadu laikā nodibināju attiecības ar savu Dvēseli, un no tādas prizmas arī runājos ar citiem, ticot, ka es spēju un varu palīdzēt, ja ne palīdzēt – tad būt klāt, kad kādam ir jautājums un nāk pēc atbildes.
Visa mana lepnība, varēšana – viss, viss nomira līdz ar manu dēlu.
Vasara ir beigusies, sāksies rudens – mans laiks, mans dziļums, mans purvs un atvars. Vai būs atdzimšana? Es nezinu. Es to nezinu. Es neko nezinu.
Kopš 2025. gada 22. aprīļa es ļauju dzīvei sevi vest. Vest tur, kur es pati jūtos labi.
Šī vasara ir bijusi piepildīta ar un ap manas ģimenes notikumiem. Skaistiem notikumiem. Kur es atdodu savu uzmanību vēl vairāk, jo es baidos, ka kaut ko nenokavēju, kaut ko nepalaižu garām. Jo savu dēlu es zaudēju – nemācēju, nezināju kā. Dievs mans liecinieks – es centos, man nesanāca. Es padevos un zaudēju. Es tevi zaudēju, manu dēliņ.
Un man nav atbildes – kāpēc? Vai tā kādreiz būs?
Es nefantazēšu, kā būtu, ja būtu. Es arī nevainoju sevi. Neviens nav vainīgs, neviens.
Patiesībā vainojot kādu vai sevi, ir vieglāk. Bet mēģināt pieņemt, ka ir tā – ka tevis/viņa vairs nav – ir nežēlīgāk.
Jo nepietiek vietas vairs vaimanāšanai un aprunāšanai. Paliek tikai manas pašas jūtas, atmiņas, kas ir tikai Toma un manas. Nav trešais.
Kāda ir bijusi šī vasara – šie pēdējie pieci mēneši?
Kaut kā viss ir izmainījies un savādāks. Dažas lietas, notikumi un cilvēki manī zaudēja savu vērtību. Ar to viss ir kārtībā, tikai mana kārtība mainījās.
Kāpēc laukā pūš pārmaiņu vējš, ir absolūti skaidrs – atkal kaut kas briest. Un tagad es jau zinu, ka sajūta un notikums ir ar laika nobīdi.
Tikai tad, kad tas notiek, es atceros to sajūtu, to, ka kāds pačukst: “Saņemies, tu vari.”
Un es varu. Vai es varu? Es nezinu.
Bet es varu, jo kādam es esmu svarīga. Un kamēr es uz šīs Zemes vismaz vienam esmu svarīga, man ir nozīme te būt.
Un tas, ko es vēl skaidrāk zinu – ka mana draudzība ar tevi, tevi un tevi. Un arī tevi… būs vai nu mīlestībā (uzticība, patiesums, kopā utt.) pa īstam, vai tā nebūs nemaz. Es negribu vairs tērēt laiku, lai kādam būtu pa prātam. Es gribu, lai es kādam esmu pa sirdij – sirds cilvēks. Tikai tā mēs varam būt kopā.
Liekulības un izlikšanās laiks ir beidzies. Es par to dabūju “samaksāt”, noliedzot un izliekoties. Paldies – man to vairs nevajag.
Es esmu iedzimusi labā laikā, kad zvaigznes debesīs labi sastājušās. Novembrī, kad ir lielā tumsa un dziļākie transformatīvie procesi. No sevis jau neaizbēgšu – tādu enerģiju es nesu: visu ārdu, bet māku arī salikt kārtībā.
Pirmkārt jau sevi. Vai man izdodies kādreiz dzīvē sevi salikt kārtībā un atbildēt uz jautājumu – kāpēc? Kāpēc tieši man ir jāpieredz ugunsgrēks, dēla zaudējums, izdzīvošana un vēl un vēl? Ko man tas dod? Kāpēc man to vajag? Un ko man ar to darīt?
Es pēc būtības esmu izvēlējusies kalpot cilvēku labbūtībai. Bet kāpēc tā ir iekārtots, ka tikai caur savu pieredzi, savu nokrišanu un atkal celšanos?
Un ir arī labās dzīves pieredzes, kas atkal man ļauj manā profesijā būt sajūtošai un zinošai.
Un tomēr – mans jautājums Dievam, kas nav atbildāms tagad, bet ko es piedzīvošu ik dienu – ko nes šis pārmaiņu vējš?
14.09.2025 Melita Januša-Rauba