Veselums.

Veselums.

Veselums ir tas, ar ko mēs katrs ienākam šajā pasaulē, ar ko piedzimstam. Tāds ir mūsu dabas kodols un būtība.

"Es esmu pasaules daļa, manī ir šis veselums un miers. Miers un kārtība ir neatņemamas veseluma sastāvdaļas."

Veselums ir tad, kad cilvēks apzinās sevi visās savās uztverēs, maņās, izpausmēs un pieredzēs. Spēj pieņemt un atlaist, apzinoties, ka nav perfekts, bet ir īpašs savā būtībā. Veselums ir harmonija, apzināšanās un integrācija visā, kas notiek mūsu prātā, emocijās, jūtās un ķermenī.  

Svarīga ir uzmanība. Kur ir uzmanība, tur ir savienojums; kur savienojums, tur ir kārtība; kur kārtība, tur ir enerģijas plūsma un veselums – veselība.  

Pretēji, kur trūkst uzmanības un kārtības, veidojas disbalanss organismā. manis piedāvātās prakses ir par to,  par šo savienojumu, jo viss ir ļoti vienkārši – jāfokusē uzmanība uz savienojumu, jābūt šeit un tagad, lai saņemtu augstākās vibrācijas. Zemes vibrācijas mainās (to var novērot, piemēram, pēc Šūmaņa rezonanses).

Visam mūsu organismā ir vibrācijas. Visam ir jēga un nozīme. Mēs saņemam to, kas mums nepieciešams, ne  vienmēr to, ko gribam. Labākais ceļš ir savienot gribu ar vajadzību, lai tās sakrīt.  

Mēs visi esam savienoti vienā lielā, skaistā tīklā. 

Mēs visi esam,  Viens. Un mēs to varam izmantot katru dienu, kamēr vien šeit esam. Vienkārši būt savienojumā.  

Šodien pasaule ir par to, kā piedzīvot sevi, piedzīvot pasauli sevī un būt savienojumā. Zināšanas ir augstākais plāns, kur apvienojas intuīcija ar prātu. Prāts ieņem mazāku lomu, bet svarīgas ir zināšanas – apziņa, ka "ir TĀ".  

Paplašinot apziņu, mēs saņemam informāciju un to izmantojam veseluma veidošanai.  

Mūsos ir piecas emocionālās indes: **dusmas, bailes, vainas sajūta, aizvainojums, lepnība**. Tās ir zemas frekvences. Taču sevis pieņemšana, pateicība, mīlestība un sirsnīga mīlestība ir augstās vibrācijas, ar kurām mums būtu jāvibrē. Tās mūs dabiski dziedina. Ar augstām vibrācijām ķermenis slimo retāk vai neslimo nemaz.  

Mūsu augstākais uzdevums ir savienoties ar augstākām vibrācijām, pakāpeniski tās ienest savā ikdienā – piemēram, klausīties augstu frekvenču skaņas, būt klātesošiem augstākas vibrācijas notikumos. Tas nav luksuss – tas ir mūsu laikmeta piedāvājums.  

Visa matērija ir sablīvēta gaisma. Mēs esam gaisma, enerģija un informācija. Tā ir mūsu dievišķā daļa.  

Agrāk par šīm tēmām runāja tikai garīgie līderi, bet šodien tas ir pieejams visiem. Visiem cilvēkiem uz Zemes ir vienāda sākuma enerģija, tikai jāapzinās, cik daudz no tās izmantojam un savienojam sevī.  

Sistēmisko sakārtojumu darbs.  ietver  zaudēto daļu atjaunošana un sarauto pavedienu savienošana. Tas rada izmaiņas DNS līmenī, jo arī DNS svārstās atbilstoši mūsu emocijām. Bailes un dusmas liek ķermenim sarauties, DNS pavedieni paralizējas un nespēj pārvadīt informāciju.  

Epifīze jeb dvēseles mājoklis ir galvas vidū. Tā mainās līdz ar mūsu apziņas līmeni un vibrācijām, radot izmaiņas DNS – no 64 uz 81. Mainās redze: sākumā pasliktinās, bet vēlāk kļūst skaidrāka un aptverošāka.  

Mēs jau,  esam pilnīgas būtnes. Svarīgi apzināties, ko domājam un ko grasāmies domāt. Domas ir enerģija, un mums jāapzinās sevi pirms domāšanas. Šis laiks sniedz brīnumu – iespēju būt tam, kas esi.  

Savienojies ar savu dziļāko būtību, apzinoties savu esību.

Ar cieņu Melita Januša-Rauba 

Kāds šobrīd "gaiss"gaisā?

Kāds šobrīd "gaiss" gaisā?

Par ko ir šis brīdis? Uzticēšanās. **Es uzticos savām nojautām par to, kas notiks.**

Plūsma, kustība, ātra kustība – tik ātra, ka mani mājdzīvnieki ir satraukti. Tie rej gaisā, skraida, kaut ko meklē. Pasaulē viss notiek pareizi, bet šeit, uz Zemes, daļa dzīvības sugu arī Cilvēks, ir šokā un izjūt ļoti dīvainas sajūtas. Dīvainās sajūtas sākās jau vakar. Ļoti pēkšņi uznāk miegs, kas ievelk dziļā atpūtā ar krāsainiem sapņiem. Sapņi jeb prāta atspoguļojumi vizualizācijās simboliski izgaismo patieso stāvokli. Katrs pats, vadoties pēc sapnī redzētā, var iztulkot, kur jūs esat un kāda ir jūsu pašreizējā dzīve.  

Arī dienas laikā mēdz uznākt pēkšņs stāvoklis, kad ir jāapguļas un jāaizmieg, it kā kāds vilktu dziļā miegā. Ja tas ir iespējams, ļaujieties tam. Tas ir kā pārstartēt internetu – kad to izslēdz, sakaru nav. Tā arī sev ļaujam palikt kādu pusstundu bez sakariem.  

Milzīgs daudzums enerģijas un informācijas ir sakrājies «gaisā». Ķermenis ar to vienkārši nespēj tikt galā. Ja tas kļūst par grūtu, protams, ķermenim ir jāpievērš uzmanība ar pareizu uzturu. Pareizs uzturs ir individuāls, un vislabāk to noteikt, sajūtot sevi – saprast, kas der un kas vairs neder, nevis sekot gatavai receptei.  

Šobrīd mēs sākam redzēt savus nopelnus, saņemt savus augļus un «aldziņu». Un te ir lielais jautājums sev: vai mēs tikai uz to skatāmies, vai arī paņemam? Es redzu, ka man tas pienākas, redzu, ka es to drīkstu, bet kaut kas mani attur to paņemt. Kas tas ir?  

Piemēram, es redzu, ka varu aizbraukt ceļojumā. Es zinu, ka gribu apēst Cielaviņu. Bet manas prāta konstrukcijas man to neļauj. Tad ziniet – šobrīd ir laiks, kad no pasaules drīkst paņemt to, kas kārojas. Tie augļi, kurus mums dod, ir nopelnīti, un mums tie pienākas.  

Piemēram, atlaišana no darba vai, pēc svētkiem, plus 5 kilogrami uz svariem ir arī dāvanas, ko pasaule mums dod. Bet kāpēc par tām nepriecājamies? Tāpēc ka laicīgi nepaņemam to, kas mums patiesi nepieciešams.  

Es uzticos savām nojautām par to, kas notiks. Uzticība ir brīdis, kad aktīvi darbojas priekšnojauta (intuīcija), kad tu saki, ka tūlīt, tūlīt kaut kas notiks vai jau notiek. Emociju izjušana ir vērtīgs instruments neredzamā izgaismošanai.  

Priekšnojauta ir satriecošs instruments, kuru mēs, cilvēki, maz izmantojam vai pat ignorējam.  

P.S

Prieks arī 2025. gadā būt. 2025 gadā esmu samazinājusi privātās konsultācijas cenu: Piesakies uz konsultāciju.

Pašcieņa.

Uz kā ir/bija balstīta Pašcieņa? Pašvērtējums-Es vērtēju sevi, izejot no kā?

Kāda ir mana pašcieņa, pašvērtējums, uz kādiem kritērijiem balstīta? Ar ko es esmu īpaša, unikāla šai Pasaulē? Izejot no kā, veidojas mana pašcieņa?Lai es būtu veiksmīga.? 

• Vajag konkurēt ar citiem.
  
• Vajag veiksmīgus panākumus, visur.
  
• Vajag iegūt vairāk naudas.
  
• Vajag būt labākai par visiem, visās sfērās.
  
• Ievērot visus ieteikumus, ko piedāvā “Labas dzīves” kursos.  
  

   Attiecīgi to visu izdarot es būšu laimīga, man būs pašcieņa. Es sevi novērtēšu, un galvenais citi mani novērtēs kā pirmo cilvēku “ever for ever. “ Kas notiek ja es to nesaņemu? Un protams ka es to nesaņemu, jau no pirmās dzimšanas sekundes.  Kas notiek, mans prāts saka:”tu nekas neēsi” mana  pašcieņa krītās, pašvērtējums nav.  No malas mani, neceļ uz pjedestāla, un ja ar izrāda cieņu, tad par prāta robežām tas tālāk neaiziet.

Manī iestājas skaudība. Manī iestājas, sevis nicināšana. Kāpēc-Tāpēc ka vienmēr ir kāds kurš ir par mani veiksmīgāks, vienmēr ir kāds kuram ir vairāk naudas, vairāk komforta, vairāk brīvības utt.

Tā ir/bija tā matrica kurā es/mēs dzīvojam, uz kā ir/bija balstīta ,Pašcieņa-Pašvērtējums,” Laimes sajūta”. 

Es vienmēr esmu bijusi pretstāvē ar kautko, jo es nevaru būt pati labākā, salīdzinot ar to, kas man ir pašcieņas, pašvērtējuma kritērijs.

   Bet, no visiem pasaules iedzīvotājiem, loģiski ka es nevaru būt pati labākā. Un es viļos pašcieņas pieņēmumos, atkal un atkal, tas nebeidzami atkārtojas. Pazeminās pašcieņa, pašvērtība. Pamati no kā mēra sevi, pa cik es nevaru tos pāraugt, Es, krītu ar vien zemāk un zemāk. Sev uzlikto cenu, kas es esmu, ko es esmu iemācījusies, un kā es izpildu, un pielāgojos, citu uzliktām pašvērtības normām. Vai noniecināt  sevi par kļūdām kas neizdodas atbilstoši “laimes likumiem”.

Te rodas iekšējie jautājumi.

•     Par ko tad lai es sevi cienu? 
• Kur ir mana pašcieņa?
• ”Es nezinu par ko lai es sevi cienu?
• Es nezinu uz kā balstās mans pašvērtējums?
• Es nezinu kur es eju, ko es gribu?
• Priekš kam es vispār šajā Zemē esmu piedzimusi. 
• Par ko man sevi cienīt?

Vecās pašcieņas vērtības skala kautkā man neder Jauno es nezinu, bet tikai nojaušu.

      Nākamais apziņas posms ir sevis vainošana, un kauns par savas dzīves izniekošanu, vispār par to ka  es pasaulē ienācu  

Domu sprādziens  

     Šis laiks ir par to ka vienas patiesības vairs nedarbojas uz tās vairs nevar uzbūvēt laimi.

Un citas enerģijas kas ienāk, ir tikai nojausma ka ir kāds jauns mehānisms kas manī pašā akumulē, iedod tās sajūtas, jeb tādas sajūtas, kas vainagojas domās, darbībā, radot pašcieņa uz iekšējo sajūtu principiem.

Uzdodot sev jautājumus:

• Kā es, sevi vērtēju?
  
• No kādas prizmas, skatu punkta es skatos uz sevi?  

 
Lai sevi cienītu, nav vajadzīgi visi ārējie “mērinstrumenti”. Tam ir vajadzīga, noskaņošanās uz sevi, savām sajūtām. Vērtību skala, mērot pēc savām sajūtām. Un to kas ietver, manas sajūtas. Pašcieņai ir svarīgi lai vienošanās būtu starp prātu, ķermeni,  sirdsbalsi. Savienošanās ar sevi, savām izkliedētām, dvēseles daļām, kuras  ietver dažādās personības daļu atgūšanas, ieraudzīšanu, vietas iedošanu savā dzīvē.

Apzinoties kopību sevī. Kad prāts saka, ķermenis atsaucas, sirsniņa priekā notrīs. 

Un/vai  citādi sirds balss(intuīcija) caur prātu(domām) runā un ķermenis, seko impulsies. 

Šodien pašcieņa ir par to, kā sevi, kā puzli salikt atpakaļ, pilnveidot uz savu sajūtu impulsiem, kas neizslēdz vajadzību iedvesmoties no vides, cilvēkiem, citu veiksmes stāstiem. Bet ieklausoties sevī, ko es no tā gribu piedzīvot, un gūt labas sajūtas. Tas ir par to ko es gribu, kas man patīk? Pats galvenais kā es tajā jūtos?

Kā sevi var vienkārši piefiksēt.

Ko es domāju, kā jūtos kad eju gulēt?Ar kādām sajūtam, fiziskā ķermeņa sajūtām, domām es pamostos? Kas ir manā galvā, kā es par to jūtos? Ko sirds(intuīcija) man saka?

Un pēc kādiem principiem, es savus impusus kas ir ar mīnuss zīmi, vēršu sev par labu? Kur es ņemu informāciju? Vai atkal pa vecam, ārējā vidē? Kur kāds ir uzrakstījis savus unikālos principus un es tiem akli sekoju.  Vai veidojot savus principus, ieklausoties ķermenī, vērojot to, jūtot ko saka mana griba, vai es spēju vienoties, savienoties savās vajadzībās starp prātu jūtām gribu, un ķermenis viegli atsaucas?  Un ar laiku es jūtu Pašcieņu, cieņu pret sevi.

Raksta:Melita Januša-Rauba