Ievainotā Mammas daļa.

Vakar stundu runāju tiešajā ēterā YouTube un ieraksts nav saglabājies, bet arī vakar vienā brīdī nodomāju: man kļūst vieglāk, ja dalos, ja runāju. Un šodien izrādās, pati ar sevi esmu runājusi. Bet nu, ja video ieraksta nav, bet tomēr gribas ar jums padalīties par man svarīgo, tad ir jāraksta.

Rakstot es neaizplūdīšu jūtu sapēs, bet padalīšos, kas notiek, kas notiek ar mani pēc mana dēla zaudējuma. Jo nupat es saprotu, ka priekšvēstnesis “gaisā” biju tikai es, to nesapratu. Un te es domāju, visādi esmu izdomājusies, ka būtu, ja būtu. Un ko mana situācija ienes kopējā laukā vai parāda kopējam laukam. Tā nedēļa bija nu laikam tā, var teikt, izturīgākajiem paredzēta. No 21.05.2025. mans dēls pieņēma savu likteņa izvēli, manai draudzenei dēls arī. Spānijā izslēdza elektrību. Un noteikti vēl daudz, daudz notikumu saplūda vienā laikā. Un ko atstāja? Palicējiem atstāja atmiņas, pārdomas. Jautājumus – “Kāpēc?”

Un tas ir arī mans vienīgais jautājums – Kāpēc? Un man nav uz to atbildes. Tas, ka viss, viss ir pilnīgi savādāk. Es ļoti skumstu pēc laika, kad viss bija savādāk – naivāk. Bet tai pat laikā es taču pati esmu izvēlējusies tieši tādu dinamisku laiku, to jau es tā kā apjautu sen. Bija un ir vēl joprojām ir “gaisā” priekšvēstnesis, ka viss, viss mainīsies, bet es, protams, visu laiku domāju, ka tas nekādi neskars manus cilvēkus un mani kā fizisku personu; diemžēl es kļūdījos.

 Mans dēls izvēlējās savu likteni. Un es nezinu, vai tā ir dvēseles izvēle, vai prāts ņēma virsroku. To es nezinu un meklēju atbildi. Te jau ir tas pats stulbākais, ka citiem es varu palīdzēt, saredzēt, saklausīt, saprast, svarīgākais – sajust, pieņemt sevī to, kas bija ārpus, pieņemt situāciju, to, kas ir sevī, un dzīvot tālāk mierā. Bet šobrīd man pašai ir sajūtu pauze, es nezinu, es patiesi nezinu – Kāpēc?

Protams, ka es saucu un gaidu, kad satikšos/saredzēšu dēla dvēseli tādā izpausmē, kura mēs varēsim sarunāties. Šobrīd man ir visādas sajūtas, kas ar viņu notiek, bet es skaidri zinu, ka tas nav tik vienkārši, ka dvēsele iziet no ķermeņa, uziet debesīs un miers. Nav gan – notiek ļoti dažādi enerģētiskie procesi. Un to, ko es šobrīd esmu pieredzējusi, ir paralēlās dzīves. Ne iepriekšējās, ne nākamās, bet paralēlās dzīves, jo vide, kuru es redzu sapņos,itka sapnos, kurā es ar savu dēlu mijiedarbojos, ir šajos laikos, man pazīstamās vietās. Tikai dzīves atmosfēra ir savādāka.

Protams, ka es pirmajās dienās lūdzu, lai man atver visu informāciju, atbildes uz jautājumu – Kāpēc? Bet pamazām, ne katru nakti, bet tomēr tās jau ir vairākas, es redzu burtiski minūti, dažas kustības, vārdus no paralēlās dzīves, kur  es un mans dēls esam. Vienā no tām viņš bija zaudējis savu draugu un ļoti sēroja; citā, kur vienkārši viņš iet garām un uzsauc “mamm...”.

Un tā sekunde, ko man parāda, manī atver emocijas, un es it kā pati sevi izrauju ārā no tās realitātes un pamostos raudot. Un te es saprotu, ka mani “neredzamie” palīgi mani sargā, jo, lai kā es tagad gribētu visu lietu kārtību saprast, saprast, sajust to lielo bildi, mana sirds vienkārši to nevar izturēt. Kaut gan es esmu no stiprajiem cilvēkiem, bet viss, viss jūtīgākā man ir mana mammas daļa. Un par visjūtīgāko daļu es dabūju sitienu – Kāpēc?

Jā, iespējams, maksāju par grēkiem no septītās paaudzes; jā iespējams, tieši tāds bija/ir dvēseles plāns. Bet tas, kas notiek ķermenī, ir sajūta, ka nu viss es sadalos atomos, sirds sāp un ķermenis vienkārši sairst. Bet tad kaut kā tomēr atkal saliekās atpakaļ. Tāpēc jāguļ, lai vismaz ķermenim nebūtu jācīnās par izdzīvošanu, bet palīdzētu dvēselei dziedināties. Arī tad, ja tu esi tāds cilvēks, kurš ar kustību var pārdzīvot traumas, ļauj ķermenim būt mierā.

Ko man ieteica mani vecāki, un ko dara daudz cilvēku: “darbos aizmirsties.” Jā, arī tā ir izdzīvošanas stratēģija. Bet neizmantojam  savu spēku fiziskos darbos, lai aizmuktu no jūtām. Jo es, kā sistēmiķis, zinu, ka  daudz paaudzes, apslēpjot savas jūtas, ir netīši tās nodevušas mantojumā, un nu mēs nezinām, kāpēc mēs jūtamies tā, kā jūtamies, tāpēc ka mūsu senči negribēja just. Un viss tas, kas dzimta ir palicis “gaisā,” šobrīd nāk lejup.

Es jau kādus piecus mēnešus jutu, ka gaisā ir kaut kas tāds, kas ienesīs lielas dzīves izmaiņas, un, ja es skatos savos darbos, es biju jau arī fiziskā plānā šo to sagatavojusi. Mēs mana dēla piemiņai iestādījām sakrālo augļkociņu dārzu, un šobrīd tā ir vieta, kur daudz dvēselēm nolaisties. Es, nesaprotot, kāpēc, izpļāvu kādu aizaugušu sava dārza stūri, un netīši pieteicās kaimiņš palīdzēt darbos, un izkopa vietu, kura iepriekšējām mājas saimniekiem  bija pirts vieta, un tur enerģija vienmēr ir bijusi savādāka. Tikai es vienmēr ar bijību tur gāju. Nu tagad ir skaidrs, kam iekārtojām tur vietu.

Gaisā bija sajūta, ka nu kaut kas ļoti nav kārtībā, bet nu nekas tāds nenotika, lai būtu pamats uztraukumam, bet trieciens ir no turienes, ko tu nekad negaidi. Un es šobrīd teikšu tā: tas ir skaļi, bet tas ir tikai sākums, viss smagais vēl ir priekšā. Un es tajā gribu izdzīvot, bet vai man sanāks, es nezinu. Visu laiku man likās, ka es varu noturēt visu savu ģimeni, bet man nesanāca. Ko gan es vispār varu, ja nevaru savu dēlu pasargāt. Tāpēc man ir sev jautājums – Kāpēc?

Meklēt mierinājumu citos cilvēkos, tas ir labi, pareizi un dziedinoši, bet galvenais ir mieru atrast sevī. Un man ir cerība, ka tas var iestāties, jo man nav ne jausmas, kāds ir lielais plāns. Bet es tālāk iešu vēl dziļāk, vēl apzinātāk, un ja es kādam ar savu izzināšanu, sajūtu, saprašanu varu palīdzēt, tad tas ir to vērts – vērt  visas savas “sirds brūces” un tad tikai dziedināt. Nevis aiztaisīt ar plaksteriem, nejūtīgi iet darbos, fiziskos darbos līdz pārgurumam, lai tikai nebūtu jādomā.

Sameklēt kādu vainīgo, lai tikai no sevis noveltu atbildību. Izdomātu sev vēlamo versiju, bet negribēt redzēt lielo bildi. Tā kādreiz darīja, bet šodien es darīšu – sevi, savas jūtas līdz galam, līdz tai sirds sajūtai, kur iestājas miers un sapratne par visu notikušo.

Un galu galā, ja es pirmajās dienās domāju, ka es nekad, nekad vairs nestrādāšu ar citiem cilvēkiem, tad jo dienas vairāk mani it kā stumj un pārbauda, vai es esmu gatava dot savu pieredzi citiem cilvēkiem, kā drošību, ka zināšanas, ka es kā sistēmisko sakārtojumu vadītāja varēšu palīdzēt sajust, saskatīt dziļāk. Pārbaudījums bija vakar, kad es uzdrīkstējos atkal iziet ēterā, bet ieraksts nesaglabājās, bet tā sajūta – nu nē, jārunā, jādalās. Ja kaut vienam cilvēkam tas noder, tas ir jādara. Jārunā un jāpiedāvā sevi kā palīdzošo sevi.

Kautkad jo man ir bija klāt cilvēki,kas ar mani dalījās savās pieredzēs,un tas deva man speku noturēties, kautkādā kartībā. 

Esam stipri savās sirsniņās, jo galvenā un pati specīgāka ir Milestība. 

1 komentārs - Ievainotā Mammas daļa.

Komentēt