Redzēt dzīvi.
Vienkārši izlasi
“Mani ratiņkreslā veda pa rajona slimnīcas gaiteņiem.
– Uz kurieni? – jautāja viena medmāsa otrai. – Varbūt uz atsevisķo, varbūt – kopējo?
Es sāku uztraukties. – Kāpēc uz kopējo, ja ir iespēja uz atsevišķo?
Māsas paskatījās uz mani ar tādu patiesu līdzjūtību, ka es izbrīnījos. Tikai pēc tam, vēlāk es sapratu, ka atsevišķajās palātās ievieto mirstošos, lai citi pacienti viņus neredzētu.
– Ārsts teica, uz atsevišķo, — atkārtoja medmāsa.
Taču tad es vēl nezināju, ko tas nozīmē un nomierinājos. Kad pamodos gultā, es sajutu pilnīgu mieru tikai no tā, ka nekur nevajag skriet, ka nevienam nekas nav jāpierada, ka visa mana atbildība par visu ir nulles līmenī.
Es sajutu dīvainu attālināšanos no apkārtējās pasaules un man bija pilnīgi vienalga, kas notiek. Mani nekas un neviens vairs neinteresēja. Es biju ieguvusi tiesības uz atpūtu. Un tas bija lieliski. Es paliku viena ar sevi, ar savu dvēseli un dzīvi. Tikai Es un Es. Visas problēmas bija aizgājušas, aizgājusi bija arī trauksme un visi svarīgie jautājumi. Visa tā skraidīšana likās tik sīka, salīdzinot ar Mūžību, ar Dzīvi un Nāvi, ar to nezināmo, kas gaida otrā pusē…
Un tad apkārt sāka mutuļot īstā Dzīve! Izradījās, ka putnu dziesmas no rītiem un saules stari, kas rāpo pa sienu virs gultas, ir tik brīnišķīgi. Tik brīnišķīgas ir koku krāsainās lapas, kas māj man pa logu, dziļi zilās debesis, tiko pamodušās pilsētas trokšņi – mašīnu signāli, klaudzošu papēdīšu skaņa pa asfaltu, krītošo lapu čaboņa… Ak, Dievs, cik brīnisķīga ir Dzīve! Bet es tikai tagad to sapratu…
– Nu, labi, lai arī tikai tagad, — es sev teicu, – taču sapratu. Un tev tagad ir pāris dienas, lai baudītu to… un iemīlētu no visas sirds!
Tā brīvības un laimes sajūta, kas mani bija apņēmusi, prasījās uz āru un es vērsos pie Dieva, jo viņš taču tagad bija man tuvāk par visiem.
– Dievs! – es priecājos. – Pateicos tev par to, ka tu devi man iespēju saprast, cik brīniškīga ir Dzīve un ļāvi man iemīlēt to. Lai arī tikai tagad, pirms nāves, tomēr es sapratu, cik brīnišķīgi ir dzīvot!
Mani piepildīja mierīgas laimes sajūta, miers un brīvības skanošā elpa. Pasaule mirguļoja, skanēja un pildījās ar gaišu dievisķās Mīlestības gaismu. Es sajutu tās varenos enerģijas viļņus. Šķita, ka Mīlestība ir kļuvusi blīva un tajā pat laikā maiga, mīksta, caurspīdīga, kā silti okeāna viļņi.
Tā piepildīja visu telpu un pat gaiss bija kļuvis tik pilns un blīvs, ka to uzreiz nemaz nevarēja ieelpot. Man šķita, ka viss, ko es redzēju, pildījās ar šo zeltīto gaismu un enerģiju. Es mīlēju. Un tas bija kas līdzīgs ērģeļu skaņām, kad tās atskaņo Bahu un jutekliskajām vijoles skaņām, kas ceļas augšup, augšup…
***
Atsevišķai palātai un diagnozei «saasināta leikoze 4.stadijā», kā arī ārsta atzinumam, ka slimības sekas ir neatgriezeniskas, bija savas priekšrocības. Pie mirstošajiem laida apmeklētājus – visus, kas vien vēlējās un jebkurā laikā.
Tuvinieki drīkstēja šeit pat arī uzaicināt radiniekus un draugus uz bērēm, un pie manas palātas stiepās rinda ar tiem, kuri vēlējās atvadīties no manis, kamēr vēl esmu dzīva. Es sapratu, ka viņi jūtas briesmīgi, jo, ko gan runāt ar cilvēku, kura stundas ir skaitītas, un kurš par to pats zina. No otras puses, man bija nedaudz smiekligi skatīties uz viņu samulsušajām sejām. Es priecājos, jo kad gan es viņus visus vēl redzēšu? Taču vairāk par visu tajā brīdī man gribējās ar viņiem padalīties savā mīlestībā pret Dzīvi – jo kā gan vari nebūt laimīgs vienkārši tāpēc, ka dzīvo? Es uzjautrināju tuviniekus un draugus, kā vien varēju, stāstīju anekdotes un piedzīvojumus no dzīves. Paldies Dievam, visiem pielipa šī jautrība, un atvadīšanās norisinājās prieka un labestības atmosfērā.
Pagāja apmēram trīs dienas un man apnika gulēt. Es sāku staigāt pa palātu, sēdēt pie loga. Šajā nodarbē mani sastapa ārste, un uzrīkoja histēriju, par to, ka es nedrīkstu celties. Es biju patiesi izbrīnīta.
– Tas kaut ko mainīs?
– Nu,… Nē, — tagad apjuka daktere. – Bet jūs nevarat staigāt!.
– Kāpēc?
– Jums ir līķa analīzes. Jūs pat dzīvot nevarat, bet staigājat!!!!
Pagāja man atvēlētais maksimums – četras dienas. Es nemiru, bet ar apetīti cītīgi štopēju banānus un desu. Man bija tik labi. Bet dakterei bija slikti, viņa neko nesaprata. Analīzes nemainījās, asinis bija knapi rozā krāsā, bet es sāku staigāt pa gaiteņiem un skatīties televizoru. Man bija žēl ārstes. Bet Mīlestība prasīja apkārtējo cilvēku prieku.
– Dakter, kādas jūs vēlētos redzēt manas analīzes?
– Nu, kaut vai šādas!.
Viņa ātri man uz lapiņas uzrakstīja kaut kādus ciparus un burtus – kādiem tiem būtu jabūt. Es neko nesapratu, bet uzmanīgi izlasīju. Ārste līdzjūtīgi paskatījās,uz mani, kaut ko noburkšķēja un aizgāja.
9ņos no rīta vina, kliegdama, iebrāzās manā palātā:
– Kā jūs to darāt… Analīzes! Tās ir tādas, kādas es jums uzrakstīju.
– No kurienes lai es to zinu? Vai labas? Un kāda gan starpība?.
***..
Mans kaifs beidzās. Mani pārveda uz kopējo palātu (tas ir tur, kur vēl nemirst). Par cik radinieki bija jau atvadījušies, tie vairs pie manis nenāca. Palātā bez manis vēl bija piecas sievietes. Tās gulēja klusēdamas, ar deguniem sienā un aktīvi mira. Es izturēju trīs stundas. Mana mīlestība sāka smakt. Kaut kas bija jādara lietas labā.
Es izripināju no gultas apakšas arbūzu un uzcēlu to uz galda, sagriezu un skaļi paziņoju:
– Arbūzs noņem nelabumu pēc ķīmijterapijas.
Pāri palātai aizslīdēja svaigu smieklu smarža. Nepārliecināti pie galda sanāca pārējās sievietes.
– Vai tiešām noņem nelabumu?
– Aha, — ar svētu pārliecību un eksperta smīniņu sejā es apstiprināju, bet pati padomājuс: «Dievs viņu zin, vai noņem, bet sliktāk jau nepaliks…»
Arbūzs skraukšķēja.
– Un tiešām pārgāja! — teica tā, kura gulēja pie loga un staigāja ar kruķiem.
– Man arī! Un man arī!, — pārējas priecīgi apstiiprināja.
– Lūk, — es apmierināti klanīju galvu. – A man reiz bija tads gadījums….. Anekdoti par to zini?
Divos naktī palātā ieskatijās medmāsa un bija šokā:
– Kad beidzot jūs zvaigāt pārstāsiet? Jūs visam stāvam traucējat gulēt!
Pēc trim dienām viņa kautrīgi man pajautāja:
– Vai jūs varetu pāriet uz citu palātu?
– Kāpēc?
– Šajā palātā jau visām stāvoklis uzlabojies. Bet kaimiņu palātā ir ļoti daudz smagu slimnieku.
– Nē! – iekliedzās manas kaimiņienes. – Nelaidīsim!
Un nelaida. Tikai mūsu palātā sāka nākt kaimiņi – tā – vienkārši pasēdēt, papļāpāt,pasmieties. Un es sapratu, kāpēc. Vienkārši mūsu palātā dzīvoja Mīlestība. Tā ietina katru savā gaismas tīmeklītī – mierīgi un silti. Īpaši man patika sešpadsmitgadīga baškīru meitenīte baltā lakatiņā,kas bija sasiets tā, ka lakatiņa gali, kas slējas gaisā, darīja viņu līdzīgu zaķim. Viņai bija limfmezglu vēzis, un man šķita, ka viņa vispār neprot smaidīt…
Bet pēc nedēļas es ieraudzīju, cik viņai skaists, kautrīgs smaids. Bet, kad viņa pateica, ka zāles sāk iedarboties un viņa pamazām atveseļojas, mēs sarīkojām svētkus, uzklājām šiku galdu, uz kura bija kumisa pudeles. Kumisu dzerot, mēs ātri sareibām, un sākām dejot.
Dežūrārsts,kurš ieradās, izdzirdējis troksni, pārbijies un izbrīnīts skatījās uz mums un teica:
– Es šeit strādāju 30 gadus, bet ko tādu redzu pirmo reizi. Pagriezās un aizgāja.
Mēs ilgi smējāmies, atceroties viņa sejas izteiksmi. Bija labi. Es lasīju grāmatas, rakstīju dzeju, skatījos pa logu, sarunājos ar kaimiņienēm, staigāju pa koridoru un tik ļoti tā mīlēju to visu,ko redzēju: gan kaimiņieni, gan kompotu, gan mašīnu slimnīcas sētā un veco koku aiz loga.
Man špricēja vitamīnus. Vienkārši kaut ko taču vajadzēja špricēt. Ārste ar mani gandrīz nemaz nerunāja, vien šķībi skatījās, garāmejot, un pēc trim nedēļām teica:
– Jums hemoglobīns par 20 iedaļām pāri vesela cilvēka normai. Vairāk to nevajag paaugstināt.
Likās, ka viņa uz mani dusmojas. Jo sanāk, ka viņa ir muļķe, ka kļūdījās diagnozē, bet tas taču nevarēja būt, un to viņa arī zināja.
Bet reiz viņa man pasūdzējās:
– Es nevaru apstiprināt jūsu diagnozi. Jo jūs taču atveseļojaties, kaut arī jūs neviens neārstē. bet tā taču navar būt!!!!!!!!!!!!
– Un kāda man tagad ir diagnoze?
– Es vēl neesmu izdomājusi, — viņa klusi atbildēja un aizgāja.
***
Kad mani izrakstīja, ārste atzinās:
– Tik žēl, ka jūs aizejat, mums vēl tik daudz smagi slimo.
No mūsu palātas izrakstījās visas. Bet nodaļā mirstība tajā mēnesī samazinājās par 30%. Dzīve turpinājās. Tikai skats uz to bija kļuvis pavisam cits. Šķita, ka es skatos uz pasauli no augšas, jo bija mainījies skata uz notiekošo mērogs.
Bet dzīves jēga izrādījās tik vienkārša un pieejama:
Ir vienkārši jāiemācās mīlēt, un tad iespējas kļūs neierobežotas, vēlmes piepildīsies, ja vien būsi tās noformulējis ar mīlestību, nevienu nemānīsi, neskaudīsi, neapvainosies un nevienam ļaunu nevēlēsi.
Viss ir tik vienkārši un tajā pat laikā – sarežģīti!
Tā taču ir taisnība, ka Dievs ir Mīlestība. Vajag tik paspēt to atcerēties!
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS