Dzīvības plūsma.
Dzīvības plūsma. Tās esamība, vai neesamība manā dzīvē.
Kā izpaužas tas ka man ir apstājusies dzīvības plūsma-
Hronisks nogurums. Visu laiku tāda slimošanas tendence. Vielmaiņas problēmas. Lēna zarnu darbība. Pampums. Šķidruma aizture. Visādas teces problēma. Limfas, asinsrites, urīna lēna darbība. Par daudz mirušo šūnu uzkrāšanās organismā. Šlakvielu un nogulšņu klātesamība. Arī liekā svara problēmas. Vairāk parazītu uzkrāšanās, nekā tā ir norma. Lēni dzīst brūces un rētas. Veidojas saaugumi un audzēji. Arī vēži. Mirušā lauka klātesamība.
Mirušās enerģijas ir vairāk kā dzīvot griba. Ir raksturīgi nakts murgi. Neko negribas, nekas neinteresē. Domāšana ir lēna. Raksturīgas uzmācīgas domas, ar tādu negatīvu noskaņu. Nav nekādas dzīves baudas aizraušanās, varbūt nav pat hobiju vai patīkamas nodarbes. Bet nav arī lielas negācijas un drāmas, jo arī tam nepietiek spēka.
Viss nepatīk, be mainīt arī neko negribas. Rodas
rutinēta dzīve. Tāds cilvēks var mierīgi strādāt savu ierastu darbu gadiem, vienu un to pašu. Stabili bet bez entuziazma bez prieka. Nav dzīves viegluma. Viss sagādā lielu piepūli, un tad labāk palikt tur kur ir pierasti, itkā droši. Bet droši šādam cilvēkam nav nekur. Attiecībās ar citiem cilvēkiem ir grūti uzticēties. Neuzticās, netic augstākiem spēkiem.
Biežāk šādi cilvēki traumas vai vilšanos ir ieguvuši bērnībā, vai iepriekšējās dzīvēs. Kā rezultātā cilvēks ir tāds bez velmes dzīvot.
Varbūt ir bijis tā ka nav bijis ļauts piedzīvot dzīvi, izdarīt savas izvēles, iet to savu dvēseles ceļu.
Un šobrīd ir vieglāk pieņemt jau gatavu citu cilvēku, pateiktu dzīves scenāriju, nekā pieņemt savu.
Seko kaut kam, kur var iekļauties, kur itkā var būt savējais, citiem cilvēkiem ērts. Bet nebūt pašam par sevi, neteikt savas domas, idejas.
Ir tendence neko nepabeigt. Iesākt un līdz galam neko neizdarīt. Jebkurā jomā. Attiecībās, darbā, savos iesāktos projektos. Jo sevišķi ja nodoms ir bijis darīt to sev.
Ja tomēr saņemas kautko darīt sevis labad, tad viss notiek lēni, ilgi. Jo netiek klāt saviem resursiem, un neredz ceļu uz priekšu savā dzīvē. Ir tāda muļāšanās uz vietas. Maļ visu laiku savā galvā kautko, bet rezultāta nav.
Bet kautkā jādzīvo ir un kautko tomēr jādara savā labā. Tad tiek pielietoti resursi no malas, bet līdz galam netiek pieņemti, jo nav iekšējā ticība ka tas var palīdzēt. Medikamenti. Atkarības vielas, kas apreibina. Atbalsta grupas, cilvēki kuri pasaka priekšā gatavus scenārijus, gatavus risinājumus. Receptes. Un ja arī pasaka ko jēdzīgu, cilvēkam vajag ilgu laiku lai pieņemtu un izmantotu sev par labu. Pa cik nav iekšējā spēka ir nedrošība, par visu. Mēdz būt tā ka nonāk lidz suicidālām domām.
Ko darīt kā sev palīdzēt?
Es piedāvājuSistēmisko sakārtojumu aplis.. Kur gatavas receptes nebūs bet cilvēks tiek klāt pie saviem resursiem, paša dzīvē.
Pavadone uz Iepriekšējām dzīvēm.
Vai vienkārši atnākt uz privātu konsulāciju.
Un protams kā ikdienas rutīna iet pie dabas, kas ir lielāka un spēcīgāka par mums bet arī mēs esam dabas daļa. Pateicotie melitas darbnīcas hidrolātiem var pacelt sevī to to laiks iekustināt-Savu dzīvības plūsmu.
Man ir Lazda. Ķirsis. Kastaņu. Smiltsērkšķu. Ugunspuķes. Čīkstenes. Kliņģerītes. Sētložņas. Kosas. Papardes. Hidrolāti. Jautājiet privāti. Kādi hidrolāti šobrīd ir pieejami. Piedāvājums mainās.
Kā varētu uzlaboties, jeb kādi ir cilvēki kuriem ir dabiska, aktīva dzīvības plūsma. Ja sākam kautko reāli mainīt savā dzīvē.
Kā labvēlīgi var ietekmēt mūs katru ja mēs būsim kopā ar minētajiem augiem. Dažādās izpausmēs. Elpojot tos. Dzerot tējās. Hidrolātos. Ziedēs. Tinktūrās.
Cilvēks ir modināts, iekustināts, atgriezts atpakaļ savā dzīvē. Uz savas dvēseles ceļa. Velme iet plašāk par savu ierasto maršrutu. Iet dabā, cilvēkos, velme un varēšana piedzīvot pozitīvo. Sāk sajust sevi dzīvu, dzīvot gribošu. Sāk pieņemt palīdzību, no dabas un sajust savus resursus, kas katram cilvēkam ir nebeidzami. Palīdz savienoties ar to kas ir katram mums resurs, un neatrauties no tā. Spēka koki. Spēka akmeņi. Spēka vietas. Vietas kur brīvi var sajust sevi. Sajust savu-Es. Palīdz kļūt straujākiem, aktīvākiem, prāts piespēlē idejas, kas ir labvēlīgas pašam. Pieaug radošums, spēja izturēt un novest idejas līdz galam, ja vien tās ir savas idejas. Bet to jau var sākt atpazīt.
Rodas jaunas idejas, kā labāk sevi realizēt. Un jo vairāk ir šai procesā, ar augiem, ar dabu Sistēmisko sakārtojumu aplī. Jo vairāk rodas sevis realizēšanas idejas. Dzīvības plūsma ness tālāk un var sākt ieraudzīt kā vēl var, kā savādāk, lai tas būtu par labu pašam. Palīdz labāk nokļūt kontaktā ar sevi ar savām velmēm un vajadzībām. Palīdz izmantot savus resursus.
Palīdz notikumiem mainīties, un var ar laiku ieraudzīt kā viss apkārt mainās, un paliek patīkamāks pašam. Vairs neiekrīt ilgstošās “bēdiņās”
Ir vieglāk atvadīties no kautkā veca, lai var ienākt kautkas jauns, pieņemt jauno.
Sāk dzīvot pēc citiem dzīves principiem, saviem dzīves principiem.
Fiziskā plānā, vieglāka atveseļošanās. Hroniskās slimības, ar laiku vairs tādas nav. Vai ja ir vieglāk atveseļojas.
Kad ķermenis saka stop, sāk piebriest.
Kad ķermenis saka- stop!
Mūsu senči mūža laikā neuzzināja tik daudz, cik mēs uzzinām dienas laikā. Mūsu apziņa paplašinās, mūsu domas kļūst ātrākas. Mūsu vēlmes aug ģeometriskā progresijā. Gar mūsu acīm zib krāsas, reklāmas, bildes. Mēs visu laiku sev apkārt dzirdam skaņas, trokšņus. Mums nav fiziski jābūt karā, lai pieredzētu karu sevī. Mēs šobrīd šo pasauli sevī pieredzam ļoti intensīvi.
Taču mūsu ķermenis, kurš ir samērā rigīds, bieži vien netiek līdzi un nespēj "sagremot" visu to, ko mēs tajā liekam iekšā. Mūsu senākās smadzenes visu laiku reaģē uz to, ko mēs redzam, jūtam, dzirdam, sataustam un izgaršojam. Mūsu zemapziņa, kura jau tā glabā daudz un mēs nezinām par to gandrīz neko, vada mūsu dzīvi, mūs kontrolējot.
Un mēs vēl turpinām "likt" sevī iekšā tik daudz nevajadzīgā. Mūsu smadzenes nespēj to visu apstrādāt, sagremot, sašķirot- noglabājot lielu daļu zemapziņā.
Taču, kādā brīdī cilvēks sāk pieredzēt veģetatīvo distoniju, trauksmi, panikas lēkmes. Veģetatīvā sistēma iziet no ierindas. Imunitāte krītas, cilvēku piemeklē slimības.
Tā vietā, lai mēs ielūkotos sevī, mēs sākam lietot medikamentus (dažreiz vajag), dažreiz alkoholu, dažreiz kāds kaut ko uzpīpē lai apslāpētu šos ķermeņa SOS signālus un turpinātu dzīvot pa vecam
Paldies:
Kas traucē savienoties ar Augstāko Es?
👉🏻tādas vēlmes iztrūkums
👉🏻nav ticības, ka tas iespējams, jeb ir doma - tas ir grūti
👉🏻domu haoss galvā
👉🏻iekšējs monologs
👉🏻laika trūkums just un dzirdēt AE
👉🏻ikrīta prakšu iztrūkums
👉🏻fiziskā un garīgo ķermeņu atdalītība
👉🏻nav fizisko aktivitāšu
👉🏻fiziskie un astrālie parazīti bloķē AE jušanu
👉🏻alkohols, atkarības
👉🏻nespēja koncentrēt domu vienā virzienā
👉🏻ķermeņa nejūtīgums, jo dzīve notiek “galvā”
👉🏻grūti pieņemt jauno
👉🏻pateicības trūkums
Kuņģa zarnu trakts-Daba
Zarnu mikro bioms ir viens no galvenajiem orgāniem kas ietekmē imūnsistēmu. Enerģiju, dzīvesprieku, dzīvotgribu. Un arī psihoemocionālo veselību, jeb es atļaušos teikt Garīgo veselību.Runa ir par liekiem ķermeņa kilogrammi, bet pa tiešām liekie uz ķermeņa, nevis galvā.
Arī gulēšanai ir liela nozīme. Miegs ir apgriestā veidā psihoemocionālās veselības spogulis. Kāds miegs tāda diena. Bet lai nākamā diena būtu forša, par nakts mieru jādomā,Vakar! Katram ir savs pareizi labais miega daudzums un kvalitāte, to katrs pie sevis var novērot ikdienā, ja vien tam sāk pievērst uzmanību,sev. Un meklē, kas notiek ar katra psihoemocionālo veselību.
Pat pētnieki un zinātnieki ir pierādījuši un uz papīra uzlikuši, kā mūsu Lauks, kā Daba uz mums atstāj iespaidu, un ietekmi, arī uz liekā svara esamību vai neesamību, vienkārši, bet tai pat laikā, apzināti tajā ejot, sarežģīti. Jo iedarbojas uz visu veģetatīvo nervu sistēmu, tā ir tā nervu sistēma kuru mēs nevaram pakļaut mūsu gribai, viņai ir divas puses. Miera nervu sistēma, kas ir parasimpātiskā, un Simpātiskā kas ir stress, nervu sistēma. tas arī ietekmē visus orgānus,tai skaitā gremošanas orgānus.
Tātad ja tu apzināti ej pie Dabas pie visa kas ir dzīvs, atrodoties, dodoties dabā. Piemēram- skatoties mežā kā upe plūst, nomierinās nervu sistēma. Līdz ar to ari dažreiz asins spiediens mazinās ja mazinās pulss. Nomierinās prāts. Visādi kuņģa zarnu trakta darbības traucejumi, sliktas dūšas vēder pūšanās, arī var mazinaties, tīri kustoties un ieelpojot to kas Laukā atrodas, un apzināti izelpojot to kas lieks tevī.
Pastaigas laikā noteikti ir vieglāk saprast kur rodas stress,kāpēc tas rodas,un kā rīkoties tālāk.
Melita 