Kā lai es beidzu baidīties no mammas?

Kā lai es beidzu baidīties no mammas?

Es jau sen esmu pieaugusi sieviete, bet joprojām baidos no savas mammas. Manī dzīvo šī sajūta – kā,  ir pareizi un nepareizi, un viņa ir tā, kas nosaka, kas ir kas.

Kad bērns piedzimst,  dievs un soģis ir mamma. Tikai pēc tam nāk tētis, bet sākumā mazais cilvēks ir pilnībā atkarīgs no viņiem abiem. Tieši šajā laikā rodas visas bailes un tiek iemācītas visas “pareizības”.

Laime sākas tad, kad sākas atdalīšanās – tajā brīdī sākas pašrealizēšanās. Tomēr bailes un noteiktās pareizības nepazūd, tās tikai apaug ar jaunām formām.

Tagad, piemēram, man ir bail, ka mamma ar mani nerunā, mēnesi nezvana. Es baidos, ko viņa par mani domā, ko runā. Šīs bailes nāk no bērnības. Toreiz, kad es izdarīju blēdības, viņa mani iedzina savā istabā vai aizdzina no acīm un ar mani nerunāja. Es paliku viena savās sāpēs un vainoju sevi, ka mammai sāp. Man tika pateikts – es esmu vainīga. Un es to pieņēmu kā patiesību.

Un tā manī ir palicis lielais jautājums: kā man sevi atdalīt no mammas? Kā atdalīties no pienākumiem pret viņu? Kā ir pareizāk, kā rīkoties? Jo, ja es domāju loģiski – es taču esmu pieaugusi sieviete. Un tas, ko jūt otrs cilvēks, nav mana atbildība.

Mēs ar mammu pārdzīvojam vienu un to pašu notikumu – mana dēla izvēli nepiedzīvot dzīvi šeit uz Zemes. Bet mēs to darām ļoti atšķirīgi. Un manī dzīvo bērna daļa, kas gribētu viņu glābt.

Stulbi sanāk – es zaudēju savu dēlu, savu balto, skaisto dēliņu, bet mamma zaudēja mazdēlu. Un tad manī paceļas tā bērna daļa, kas grib iet žēlot un glābt mammu, lai viņai nesāpētu.

Par laimi mans prāts ir mazliet loģiskāks. Es zinu – ja es klausītos visu, ko mana mamma domā vai varētu pateikt, tas mani varētu aizvest līdz manam dēlam. Es saprotu, ka to nevarētu izturēt. Tāpēc, lai sevi pasargātu, es nerunāju ar mammu. Es atstāju robežu: viņa ir mamma, es esmu bērns, un man sāp. Es nevaru un negribu uzņemt vēl vairāk sāpju un arī par mammas sāpēm neesmu atbildīga.

Man kā bērnam bija programma – nest visas mammas sāpes, vainas un bailes. Bet šodien, kā pieaugušais, es varu un drīkstu izvēlēties citādi. Es varu pasargāt mazo “Melitiņu”. Viņai vairs nav jāuzņem mammas sāpes. Tagad es pati sevi sargāšu un pasargāšu.

Diemžēl tā ir – vecāki bieži ir tie, kas mums nodara vislielākās brūces, un pasaule tikai atspoguļo to sekas. Tāpēc man ir īpaši jāsargā savs iekšējais bērns, lai viņu vēlreiz netraumētu. Un tas nozīmē – pasargāt arī no mammas, kura šobrīd savās krīzēs un bēdās netiek galā.

Tā nerunāšana, neatbalstīšana, nesamīļošana un izvairīšanās ir tā pozīcija, ko es esmu iemācījusies. Bet manā sirdī un dvēselē es esmu nākusi uz Zemes ar pavisam citu misiju – būt kopā, mīlēt, rūpēties, iekļaut, justies vienotībā. Es ienācu šeit ar atvērtu būtību un satiku savu pirmo cilvēku – mammu, kura bija aizvērta, mūžīgā neapmierinātībā, dusmās un depresijā. Tieši tādu es viņu varu raksturot.

Kad mēģinu atcerēties kaut ko skaistu ar viņu, es nevaru. Varbūt kaut kas ir, bet priekšplānā vienmēr iznirst rājiens, pēriens un mūžīgā neapmierinātība. Ar to esmu dzīvojusi gadiem. Es zinu, ka viņai ir citas šķautnes – es redzu, kā viņa mīl māsu un brāli. Bet ar mani viņai nav izdevies satikties tajā mīlestībā, ko sauc: “mamma mīl bērniņu”.

Un tā mazā Melitiņa dara visu, lai mamma viņu ieraudzītu, ievērotu un iemīlētu. Bērnībā tās bija blēdības. Tagad tā ir glābšana.

Bet man vairs nav spēka. Es negribu. Man ir žēl sevis. Protams, mazais bērns gaida, ka mamma būs līdzās, sirds līdzās, ka samīļos un sabučos. Bet, ja tas nenotiek, tad bērns sāk ticēt, ka mīlestība ir jānopelna. Un tad viņš iet mammu žēlot. Mammai no tā labi – enerģija pieplūst, ir drošs plecs, uz kura paraudāt, un vienlaikus iespēja vainot: “Kad tu piedzimi, visa mana dzīve sabruka. Es bērnus negribēju, tētis gribēja.”

Ar to pietiek, lai visu mūžu es baidītos no mammas – ka viņa mani patiesībā negribēja. Un vienīgais veids, kā izdzīvot, bija būt viņai atbalstam, dzīvot pēc viņas ideāliem. Bet viņa pati nezināja, kādi tie ir. Un tāpēc nekas, ko es darīju, nebija labi. Visi mani nopelni patiesībā kļuva par viņas nopelniem. Tas ir aplami un nepareizi.

Smieklīgi – piedzimstot man bija jācīnās par mammas uzmanību un jākļūst paklausīgai, bet tagad man jāsajūt, kā no viņas atdalīties. Pat ja tas nozīmē “dzīvi parasto” – nerunāšanu. Tā tam šobrīd jābūt.

Un ko ar to darīt ir galvenais jautājums-

Kā lai es beidzu baidīties no mammas?

Dzimtas sistēmiskajā laukā mēs skatāmies uz to, ka bērns vienmēr pieder saviem vecākiem. Mamma ir liela, bērns ir mazs. Mamma dod, bērns saņem. Pat tad, ja mamma nedeva to, ko bērns gaidīja, – mīļumu, siltumu, drošību – viņa tomēr deva pašu galveno: dzīvi.

Kad mēs iekšēji paliekam “mazie”, mēs turpinām gaidīt to, kas netika dots. Un tad rodas bailes, sāpes un vainas sajūta. Bet kā pieaugušais Tu vari nostāties citā vietā: pieņemt, ka mamma ir tāda, kāda viņa ir, un negaidīt vairs, ka viņa būs cita.

Atdalīšanās nenozīmē atteikšanos no mammas vai noraidījumu. Tā nozīmē:

• atzīt viņas vietu – viņa ir mamma, Tu esi bērns;

• atgriezt atbildību – viņas dzīve un sajūtas pieder viņai, ne Tev;

• paņemt tikai to, kas nāk caur viņu – dzīvi, spēku, iespēju būt šeit;

• atlaist pārējo – sāpes, bailes, vainas sajūtas, ko bērns bija uzņēmies.

Dvēseles frāzes, ko vari teikt sevī laukā

(sakot mierīgā balsī vai tikai domās)

• “Mamma, Tu esi lielā. Es esmu mazā.”

• “Tu man devi dzīvi. Par to es Tev palieku pateicīga.”

• “Visu pārējo – sāpes, dusmas, vilšanos – es atdodu atpakaļ Tev. Tas nav mans.”

• “Es pieņemu dzīvi no Tevis, tādu, kāda tā ir. Ar visu, kas tajā nāk.”

• “Tagad es drīkstu dzīvot savu dzīvi.”

Ja jūti, ka ir par smagu, vari piebilst:

• “Es sargāšu savu iekšējo bērnu. Es pati par viņu rūpēšos.”

Praktiska vizualizācija

Aizver acis un iedomājies:

• Tu stāvi pretī mammai. Viņa ir lielā, Tu – mazā.

• Starp jums ir gaismas upe.

• Pa šo upi pie Tevis plūst tikai viens dārgums – dzīve.

• Tu pasaki: “Dzīvi es paņemu. Paldies. Pārējo atdodu atpakaļ.”

• Tad Tu pagriezies pret savu dzīvi, pret nākotni, un ej savu ceļu.

Šī ir iekšēja darbība, kas neprasa no mammas ārēju rīcību. Tas maina tikai Tavu sajūtu un ļauj Tev palikt savā spēkā.

Kā tad īsti ir-Kā sevī pamanīt.

Kā atšķiras pieaudzis cilvēks no bērna?

Pieaudzis cilvēks zina, ko viņam tieši tagad vajag, bet ko nevajag.

Bērns paļaujas, ka viņa pasaulē ir tas, ko viņam dod mamma vai tētis.

Pieaudzis cilvēks dara lietas, kas ir viņa paša izvēlētas un atzītas.

Bērns paļaujas uz to, kurš dod rīkojumus, un nevērtē tos.

Pieaudzis cilvēks uzņemas atbildību par savām izvēlēm un arī kļūdām.

Bērns paļaujas, ka gan kāds lielāks un stiprāks izrullēs visu pareizāk.

Pieaudzis cilvēks pazīst savas emocijas, savu ķermeni un tā vajadzības.

Bērns paļaujas, ka mamma vai tētis viņa vajadzības zina un tās apmierinās.

Pieaudzis cilvēks spēj bez problēmām pateikt NĒ tam, kas nav vajadzīgs.

Bērns paļaujas, ka tam, kas ienāk viņa dzīvē, noteikti ir jāienāk.

Pieaudzis cilvēks zina, kas ir sirdsapziņa un dzīvo saskaņā ar to.

Bērns paļaujas, ka viss jau tāpat ir labi, jo tā tam būtu jābūt.

Pieaudzis cilvēks kontrolē to, kas notiek viņa ietekmes zonā, viņa dzīvē.

Bērns paļaujas, ka notiks brīnums un viss pēkšņi nokārtosies.

Pieaudzis cilvēks saprot, ko viņš var ietekmēt un ko nevar.

Bērns paļaujas uz savas iztēles un sapņu spēju ietekmēt realitāti.

Pieaudzis cilvēks nosprauž savas robežas un atver tās tam, kam vēlas.

Bērns paļaujas uz tām robežām, ko viņam nosaka kādi apstākļi.

Pieaudzis cilvēks pats sev dod atļaujas un nosaka ierobežojumus.

Bērns paļaujas uz nosacījumiem, atļaujām, ierobežojumiem, kas pasaulē ir.

Pieaudzis cilvēks balstās savā pieredzē, pārliecībā un zināšanās.

Bērns paļaujas uz savu atvērtību kaut kam jaunam un nezināmam.

Mūsos vienmēr dzīvo kāda daļa pieaugušā un kāda daļa bērna. Pieaugusī daļa ir tā, kas ir atbildīga, patstāvīga un apzināta. Bērna daļa mums dod prieku, spontanitāti un spēju paļauties uz augstākiem spēkiem. Jo tas, kas bērnam ir mamma un tētis, tas pieaugušam cilvēkiem ir lielie, dvēseles līmeņa augstākie spēki. Tos mēs varam ieraudzīt tad, kad mūsu bērna daļa ir mierā, kad tai vairs nav jāskatās uz mammu un tēti, nav jāmeklē tie visos cilvēkos, kas ieņem augstāku statusu vai kaut kā atbilst vecāku tēlam… Tad tā paceļ acis un ierauga dvēseli, ierauga savu augstāko Es un pasaules lielās kopsakarības, kas nav cilvēka radītas.

Mēs varam būt patiesi pieauguši tad, kad mūsu iekšējais bērns ir mierā un savā īstajā vietā. Līdz tam mēs savā pieaugušajā ķermenī rīkojamies kā bērni, kas meklē atbalstu tur, kur to nevar atrast – ārpusē, sociālajās un valstiskajās struktūrās, varas iestādēs, autoritātēs un to lēmumos, u.t.t. Īsto atbalstu var atrast tikai sevī, un, kad tas ir sajusts, ārpasaule tam sāk piespēlēt. Līdz tam tā izturēsies kā lauvu māte, kas katru lauvēnu vienā mirklī grūž ārā no migas, tā mudinot to nostāties uz savām ķepām.

Ja mēs vēlamies, lai ārpasaule ir mums draudzīga, mums ir jāizauklē, jāiedrošina un jāiedod vieta savam iekšējam bērnam un ar to saistītajām daļām.

Norakstīts I-netā..

Velme palikt maza Bērna pozīcijā.

Jānostājas ar abām kājām uz zemes, un ir jāpieaug. Protams, skatoties uz sevi spogulī, mēs redzam sevi — lielus, pieaugušus, skaistus cilvēkus.