Kā tad īsti ir-Kā sevī pamanīt.

23. mai. 2025, Nav komentāru

Kā atšķiras pieaudzis cilvēks no bērna?

Pieaudzis cilvēks zina, ko viņam tieši tagad vajag, bet ko nevajag.

Bērns paļaujas, ka viņa pasaulē ir tas, ko viņam dod mamma vai tētis.

Pieaudzis cilvēks dara lietas, kas ir viņa paša izvēlētas un atzītas.

Bērns paļaujas uz to, kurš dod rīkojumus, un nevērtē tos.

Pieaudzis cilvēks uzņemas atbildību par savām izvēlēm un arī kļūdām.

Bērns paļaujas, ka gan kāds lielāks un stiprāks izrullēs visu pareizāk.

Pieaudzis cilvēks pazīst savas emocijas, savu ķermeni un tā vajadzības.

Bērns paļaujas, ka mamma vai tētis viņa vajadzības zina un tās apmierinās.

Pieaudzis cilvēks spēj bez problēmām pateikt NĒ tam, kas nav vajadzīgs.

Bērns paļaujas, ka tam, kas ienāk viņa dzīvē, noteikti ir jāienāk.

Pieaudzis cilvēks zina, kas ir sirdsapziņa un dzīvo saskaņā ar to.

Bērns paļaujas, ka viss jau tāpat ir labi, jo tā tam būtu jābūt.

Pieaudzis cilvēks kontrolē to, kas notiek viņa ietekmes zonā, viņa dzīvē.

Bērns paļaujas, ka notiks brīnums un viss pēkšņi nokārtosies.

Pieaudzis cilvēks saprot, ko viņš var ietekmēt un ko nevar.

Bērns paļaujas uz savas iztēles un sapņu spēju ietekmēt realitāti.

Pieaudzis cilvēks nosprauž savas robežas un atver tās tam, kam vēlas.

Bērns paļaujas uz tām robežām, ko viņam nosaka kādi apstākļi.

Pieaudzis cilvēks pats sev dod atļaujas un nosaka ierobežojumus.

Bērns paļaujas uz nosacījumiem, atļaujām, ierobežojumiem, kas pasaulē ir.

Pieaudzis cilvēks balstās savā pieredzē, pārliecībā un zināšanās.

Bērns paļaujas uz savu atvērtību kaut kam jaunam un nezināmam.

Mūsos vienmēr dzīvo kāda daļa pieaugušā un kāda daļa bērna. Pieaugusī daļa ir tā, kas ir atbildīga, patstāvīga un apzināta. Bērna daļa mums dod prieku, spontanitāti un spēju paļauties uz augstākiem spēkiem. Jo tas, kas bērnam ir mamma un tētis, tas pieaugušam cilvēkiem ir lielie, dvēseles līmeņa augstākie spēki. Tos mēs varam ieraudzīt tad, kad mūsu bērna daļa ir mierā, kad tai vairs nav jāskatās uz mammu un tēti, nav jāmeklē tie visos cilvēkos, kas ieņem augstāku statusu vai kaut kā atbilst vecāku tēlam… Tad tā paceļ acis un ierauga dvēseli, ierauga savu augstāko Es un pasaules lielās kopsakarības, kas nav cilvēka radītas.

Mēs varam būt patiesi pieauguši tad, kad mūsu iekšējais bērns ir mierā un savā īstajā vietā. Līdz tam mēs savā pieaugušajā ķermenī rīkojamies kā bērni, kas meklē atbalstu tur, kur to nevar atrast – ārpusē, sociālajās un valstiskajās struktūrās, varas iestādēs, autoritātēs un to lēmumos, u.t.t. Īsto atbalstu var atrast tikai sevī, un, kad tas ir sajusts, ārpasaule tam sāk piespēlēt. Līdz tam tā izturēsies kā lauvu māte, kas katru lauvēnu vienā mirklī grūž ārā no migas, tā mudinot to nostāties uz savām ķepām.

Ja mēs vēlamies, lai ārpasaule ir mums draudzīga, mums ir jāizauklē, jāiedrošina un jāiedod vieta savam iekšējam bērnam un ar to saistītajām daļām.

Norakstīts I-netā..

Velme palikt maza Bērna pozīcijā.

15. jan. 2025, Nav komentāru

Ak, mans Dievs. Nu kāpēc cilvēkiem ir tik grūti saprast, ka pieaugušam vidusmēra, 30+ gadīgam cilvēkam — sievietei vai vīrietim — ir jāpieaug. Tas pat nav ieteikums — ir jāpieaug.

Jānostājas ar abām kājām uz zemes, un ir jāpieaug. Protams, skatoties uz sevi spogulī, mēs redzam sevi — lielus, pieaugušus, skaistus cilvēkus.

Es vakar biju pie kolēģa uz sistēmisko sakārtojumu vakaru, vienkārši kā aizvietotāja. To, ka pieaugušie cilvēki nav "ieauguši" savos ķermeņos, var vienkārši redzēt ar “profesionālu aci”.

Nobrieduši, dzīves gudri, augstu amatu un darba statusus ieņēmuši cilvēki... Bet kaut kā tā jūtas ne visai. Un, kad sāk šķetināt, tad soli pa solim nonāk līdz vecākiem — vecāku nepieņemšanai visās tās formās. “Es ienīstu, līdz es mīlu.”

Saprotam, lūdzu — nekad nevarēs iet savu dzīves ceļu, ja emocionāli turēsies vecāku brunčos un pieprasīs mīlestību, kas patiesībā jau ir. Kaut gan fiziskajā plānā tas tā varbūt neizskatās. Katrs zaudējums dod iespēju paņemt to, kas ir jauns, vēl neizdzīvots. Skaidrs, ka tas ir sāpīgi, sāp tā, ka maz neliekas. Sāp gan sirds, gan ir trauksmes, distonijas, bipolāri traucējumi (saucam, kā gribam), gan fiziskajā plānā cilvēks ir slims.

Un tas ir tik vienkārši, bet tai pašā laikā tik pašsarežģīti. Cilvēki negrib izaugt. Negrib uzņemties atbildību par savu dzīvi. Grib turēties pie saviem, vai nu jau mirušajiem, vai vecajiem vecākiem. Nav vairs tie laiki, kad, lai izdzīvotu, mums bija jāturas pie vecāku brunčiem, lai viņi mums palīdzētu.

Viss, ko mēs darām, ir vienkārši mīlam savus vecākus. Vienkārši atveram sirsniņu un ļaujam caur sevi ieelpot šos unikālos cilvēkus, kuri pieņēma savā dzīvē lēmumu par tuvību, un piedzimi tu. Pārējais tavā dzīvē tev ir dāvana, bonuss. Tev nav nekādu tiesību pārmest.

Mīļie pieaugušie, lūdzu, uzņemamies atbildību par sevi un izaudzējam sevī “iekšējo bērnu.”

Ja paši netiekat galā, nāciet uz grupām, nāciet privāti. Vismaz iepazīstieties ar savu “iekšējā bērna daļu.”

Iedodiet savam “iekšējam bērnam” brīvību. Nav vairs jāklausa mamma un tētis — jūs jau esat lieli. Nav vairs jāapvainojas par to, ka vecāki kaut ko liedza vai lika darīt. Tas vairs nav jādara. Toreiz, kad mēs augām tajā pasaulē, tas bija pareizi.

Šodien mēs esam jaunā laikā, jaunā laikmetā, jaunā zemē. Ja jūs/mēs patiesi gribam sevi realizēt, infantīlismu atmetam. Uzņemamies atbildību tikai un vienīgi par sevi, no sākuma iedodot sev, un tikai tad citiem.

Bet atceramies: “Vecais ir jāciena, jādod tam vieta viņu laikā un mums kā pieredze.” Bet, lūdzu, neiesprūstam tur. Ja vien ir vēlme dzīvot šeit, jaunajā pasaulē.

“Es apveltu savu iekšējo bērnu ar brīvību.”