Akmens ielāpi.
Es esmu tīk ievainota
Kā eņģelis kam ir norauti spārni. Neviens cits nav atnācis un norāvis, nē, es pati atdevu. Es atdevu savus spārnus un sirds mīlestību.
Es piedzimu maza meitenīte. Man, kā meitenei pieaugot, sajutu ka man tevi jāsatiek. Jauna sieviete kura alka pieskārienus, skūpstus glāstus, piederību tev, mans stiprais plecs, mana vīrišķā Gara daļa. Manas dvēseles tāda pati Būtība.
Es maldījos pa dzīvi, un meklēju tevi, man likās ka es esmu tevi atradusi. Es metos tava atspulga skavās, bet tie bija meli. Tas nebiji tu, katru reizi kad es maldījos, kliedzot…Kāpēc kāpēc.
Es atkal biju uz citu cilvēku uzprojicējusi tevi.
Un tad mani izmeta… Tam tā bija jābūt jo tas nekad nebija pa īstam. Un es atkal eju pa dzīvi uz priekšu. Un man liekas ka atkal es redzu tevi. Metos tava atspulga skavās, jūtu jūtu un tomēr nē, tas neēsi tu. Un es eju prom. Sāp man un sāp tam otram cilvēkam.
Katru reizi tā maldoties no viena pie otra meklējot tevi es apaudzēju savu sirsniņu ar akmens ielāpiem. Es atdodu savu spārnu spalvas vienu pēc otras. Iet gadi un dzīves uzdevums vairs nav mīlestība, ir zudušas visas cerības atrast tevi. Es eju pa dzīvi ar akmens sirdi bez spārniem. Ar mierinājumu sevī ka varbūt nākamajā dzīvē mēs satiksimies. Šodien es savu ticību tam ,ka reiz es tevi satikšu, reiz es tevi atpazīšu, . Apsedzu dziļi dziļi zem akmens ielāpiem.
Lai nekad nekad vairs man nebūtu jānodara pāri ne tam kurā es ieraugu tavu atspulgu, ne sev. Mana sirds ir noklāta ar akmens ielāpiem. Ķermenis aizmidzis, un vairs negaida ne pieskārienus ne glāstus ne skūpstus.
Un arī neviens nenāk un nepieskaras.
Es nolaužu spārnus aizslēdzu sirdi.
Es zinu kur ir atslēga. Atslēga ir tikai tev. Tikai tu vari mani iegriest dejā, nopurīnāt akmeņus. Tavā klātbūtnē es varu atkal uzaudzēt spārnus.
Mēs tikām radīti pirms tūkstošiem gadu. Nonākot uz zemes mēs šķīrāmies, lai satiktos. Lai satiktos un kā viens vesels Radītu…
Mēs jau pa ceļam līkumu līkumiem cauri dzīvēm un laikiem, esam tikušies, un neēsam atpazinuši viens otru. Vēl nebijām viens otram izauguši. Krājām pieredzes, spēkus un varēšanu. Varēšanu atkal savienoties vienā veselā.
Kad satiksimies pēc laikiem un dzīvēm.
Vārdiem nebūs nozīmes. Dvēseles atpazīs viena otru.
Un lai miesa būtu jauna vai veica. Tam nebūs nozīmes.
Kad mēs, mūsu Gari būs gatavi savienoties, tas notiks.
Bet, kamēr tas tā nav. Es tevi gaidīšu. Es tevi gaidīšu ar akmens ielāpiem un bez spārniem.