Pāriet uz galveno saturu

Melita Januša-Rauba
  • Sākums
  • Kā es tev varu palīdzēt
    • Pavadone uz iepriekšējām dzīvēm.
    • Sistēmisko saskārtojumu vadītāja-Sistēmiķis
  • Raksti
    • Partnerattiecības.
    • Vīrietis-Sieviete
    • Atkarības.
    • Spoguļošana.
    • Liekais svars.
    • Atziņas.
    • Mīlestība
    • Iekšējais bērns/bērns manī.
    • PašCieņa/PašVērtējums
    • Tukšuma un vientulības laiks.
    • Robežas/Ierobežojumi.
    • Spēka vārdi.
    • Iekšēja brīvība.
  • 2025.gada enerģijas.
    • Septembris
    • Marts 03.03.2025
      • 17.03.2025
      • 19.03.2025
      • 04.03.2025
      • 21.03.2025
    • Februāris
      • 3.02.2025
      • 5.02.2025
      • 13.02.2025
      • 14.02.2025
      • 24.02.2025
      • 25.02.2025
    • 06.01.2025
    • 07.01.2025
    • 08.01.2025
    • 09.01.2025
    • 10.01.2025
    • 11.01.2025
    • 13.01.2025
    • 14.01.2025
    • 15.01.2025
    • 16.01.2025
    • 21.01.2025
    • 22.01.2025
    • 23.01.2025
    • 24.01.2025
    • 25.01.2025
    • 26.01.2025
    • 27.01.2025
    • 29.01.2025
    • 30.01.2025
    • 31.01.2025
    • Aprīlis 03.04.2025
  • Sistēmisko sakārtojumu aplis.
  • Melitas darbnīca
  • Kontakti
  • Pasākumi.
    • 2024.gads
  • Atsauksmes.
  • Uz konsultāciju piesakies šeit.
  • Hidrolāti.
    • Asinszāles hidrolāts.
    • Ābeles ziedu hidrolāts
    • Balandas hidrolāts.
    • Baldriāna hidrolāts.
    • Bazilika hidrolāts.
    • Bērza hidrolāts.
    • Biškrēsliņa hidrolāts.
    • Dievkociņa hidrolāts.
    • Ievas hidrolāts.
    • Kadiķa hidrolāts.
    • Kaķu mētras hidrolāts.
    • Kalmes hidrolāts.
    • Kazaka kadiķa hidrolāts.
    • Kliņģerītes hidrolāts.
    • Kļavas ziedu hidrolāts.
    • Krastkaņepes hidrolāts.
    • Kumelīte.
    • Ķiršu ziedu hidrolāts.
    • Lavandas hidrolāts.
    • Lazdas hidrolāts.
    • Liepas hidrolāts.
    • Madaras hidrolāts.
    • Mārpuķītes hidrolāts.
    • Mārutku lapas.
    • Nātres hidrolāts.
    • Papardes hidrolāts.
    • Pelašķu hidrolāts.
    • Pienenes hidrolāts.
    • Piparmētru hidrolāts.
    • Plūmju ziedu hidrolāts.
    • Plūškoka hidrolāts.
    • Raudenes hidrolāts.
    • Rudzu puķes hidrolāts.
    • Saldā mīla.
    • Salvijas hidrolāts.
    • Samtenes hidrolāts.
    • Strutenes hidrolāts.
    • Gaiļpiešu hidrolāts
    • Tauksaknes hidrolāts.
    • Upenes hidrolāts.
    • Vērmeles hidrolāts.
    • Vībotnes hidrolāts.
    • Vīgriezes hidrolāts.
    • Viršu hidrolāts.
    • Katalogs
  • Metodes-Instrumenti
    • Gaismas mandalas/
    • Sistēmfenomenoloģija
    • Dvēseles Matrica.
    • MAK
    • Reinkarnacioloģija
    • Melitas prakses.
    • Prakes no Pasaules
  • Manas dzīves Skolotāji.
  • Mana dzīve Foto galerijā.
  • Ienāc pēc atbildes.

Atkarība no sociāliem tikliem.

5. aprīlis, 2023 pl. 10:08, Nav komentāru

Ir tā,(05.04.2023) tādas dienas kad nevar atrast sev vietu nu nekā nevar. Bakstos jau ento stundu soc tīklos. Un skaidri saprotu ka ar katru stundu paliek ar vien sliktāk un sliktāk.Līdz ir pilnībā skaidrs ka es esmu atkarīga, no telefona glaudīšanas, bet tā arī nekāds jēdzīgs saturs nav ne redzēts, ne dzirdēts. Vispār nekas nekas neinteresē. Tā kā es pati esmu palīdzošās profesijas pārstāve, un zinu ka man normāli brauc jumts. Man nav faila kas man kait, un ko lai es daru. Vispār jau man ir labs kontakts, ar sevi un drusku smalkākām maņām. Bet šodien ir sajūta ka ar mani ir apsalūts vāks.  Depresija, jā depresija. Varētu jau gulēt un neko nedarīt. Bet, šāds stāvoklis man parādās laiku pa laikam.  Un tas ir, nu ja es zinātu kas tas ir, tad man tagad nevajadzētu šeit skaļi domāt.  Bet, jo es vairāk bezjēdzīgi glaudu savu telefonu, jo es vairāk saprotu kā tas mani ievelk.

Mana atziņa: Paspēlēšanās ar soc tīklu foršumu, ir izspēlēta. Saturs liekas garlaicīgs un bezjēdzīgs. Cik gadus mums ir, virtuālā dzīve, desmit, vai vairāk,  manā dzīvē aktīvi padsmit.  Man patiesība liekas viss pietiek man gribas neko vairs nedarīt soc tīklos. Nu tā ka neko. Lai sameklētu sev vajadzīgo un interesanto reāli paiet stundas. Es nezinu vai tikai man tā ir? Bet man tā ir. Un pa cik arī es esmu cilvēks kas sevi parāda soc tīklos, un man tam ir savs nodoms, sava velme. Tad šāds stāvoklis man lieliski parāda. Ka, tādā dvēseles un nervu stāvoklī kāds man ir tagad. Viss kaitina, nekas nepatīk, nevar saprast ko darīt, neko nevar pa māju padarīt, atkal pirksti jau slīd pa telefonu, un kārtējie sviesti skan.  Tas tak ir reāls spogulis. Un te ir jautājums kurš kuru spoguļo. Es saskatos dažāda rakstura cilvēkus, ietekmējos no tā enerģijas, kas tur spīd. Vai es uzzeju tieši tos video, un rakstus, kas izspīdina manu patieso šī brīža stāvokli.   Ko lai dara-jautāju es sev? Mājas darbus es padarīt nevaru, besī. Soc tīklus izdzēst es nevaru, jo tur ir platformas kur es par sevi pastāstu. Kad šitais pāries, tad jau atkal man būs laba enerģētika un varēs runāt ar citiem cilvēkiem.

Un te rakstot es aizdomājos. Enerģētika-katrs cilvēks kuršs runā viņam taču ir sava enerģija ar kuru raida neredzamās, bet ļoti jūtamās sajūtas. Un es cilvēks kurš nav radis lielās ļaužu masās, man pēc stundas sava telefona glaudīšanas galva dulla, domas uz visām pusēm, dvēsele vispār aizmigusi.  Un tad es brīnos kāpēc man tik slikti, un galīgi nesaliku kopā, ka es esmu bijusi dažādu cilvēku enerģētiskajos laukos. Un katram pieskārusies. Rezultātā, tas viss paliek manās sajūtās kādu laiku, un viss man ir bēdiņa.  Cerams tīra asinszāļu tēja mani savāks kodolā, Asinszāle vispār ir labākais antidepresants, Latvijā.  Viennozīmīgi ir jāpaņem pauze no soc tīkliem, un tāda pamatīga. Tikai liekot aktuālo informāciju. Tāpēc mājas lapa ir laba vietne kur pastāstīt, kas notiek un tālāk tikai saites uz citiem soc.tīkliem. Jāsaka ka tā šodien ir atkarība, un disciplīna. Un kad nonāk Soc tīklu atkarībā, to drošvien var saprast tikai tā, ka brūk kopā mentālais plāns.

Kāpēc es to visu stāstu,un tik atklāti. Tāpēc ka ja jūs lasot arī sajūtat, rezonansi, un arī rezonanse ir manis kritizēšana, un domas:” vai vai kā viņa šitā, un tā…” Tad tas pilnīgi noteikti attiecas uz Jums. Protams katram ir savi trigeri.

  Bet ziniet kas te ir atslēgas moments, manā stāstā. Es diezgan tālu aizgāju no sevis, savas labsajūtas noturēšanas, un vispār sajušanas. Un protams vieglāk ir bāzt degunu citu dzīvēs, bet nedzīvot savu dzīvi.

Jā kā jau minēju, pāri pa desmit gadiem Latvijā, un arī manā dzīvē ir aktīvi soc tīkli. Bet ir taču kautkādas robežas, un mēri. Vai soc tīklus izmantoju es savā labā, vai tie iesūc mani?

Un šobrīd es jūtu ka tie iesūc mani. Šeit mājas lapā, vismaz nav nekas kas novēršs manu uzmanību, nav pārbaudījumu.  Es reāli varu teikt par sevi, esmu atradusi sevī atkarību, jo labums ko ieguvu no soc tīkliem, ir mani pārņēmis, jau kā atkarīgo.

Nu tad nu skatamies kopā kā man sanāks noturēt savu soc tīklu diētu. Ja tiešām kāds šo rakstu izlasa,uzrakstiet man sms 22063549, interesanti jo šo sadaļu es nepublicēšu soc. tīklos.  Cieņā-Melita Januša-Rauba


Nav komentāru

Komentēt







Jaunākie ieraksti

  • Septembris
    16. sept. 2025
  • Ko nes šis pārmaiņu vējš?
    14. sept. 2025
  • Kā lai es beidzu baidīties no mammas?
    26. aug. 2025
  • Iekšējā brīvība.
    13. aug. 2025
  • Fiziskais ķermenis sargā caur savām sāpēm.
    30. maijs 2025
  • Kā tad īsti ir-Kā sevī pamanīt.
    23. maijs 2025
  • Sāpīgi bet fakts.
    23. maijs 2025

Papildu saturs

Šeit var ievadīt papildus saturu. Ja papildus satura nav, tad šo bloku var noslēpt, nospiežot uz ikoniņas augšējā stūrī.

Pirkumu grozs

Pirkumu grozs ir tukšs.

Log in

Incorrect password.




Forgot password?
Create an account
Login to existing account
My orders
My reviews
My details
Log out

Iekšēja brīvība.

It kā liekas, nu cik var, tik daudz kas ir darīts, lai izaugtu, lai separētos no vecākiem, no mammas, bet atkal un atkal iekrīt maza bērna ievainojumos, iekšēja ievainota bērna vadībā. Un atkal un atkal l nonāk emocionālās šūpoles. Kur it kā bez redzama iemesla ir depresīvs stāvoklis, viss ir kā miglā tīts, nav dzīves prieka. Kur tas pazuda? Nekur, jo priecāties tāpat vien nav droši, pēc priekiem nāk asaras: “Tā teica mamma.”
Un tā arī ir, jo ar tādu mantru es uzaugu. Tā uzauga daudzi. Un ja nav redzamas bēdas, mēs iekrītam neredzamajās, jo mamma tā audzināja. Un kas cieš? Cieš mūsu iekšējais bērns,mēs šodien, lai gan šodien redzamu iemeslu vairs nav. Un tā arī ir -Iekšējās brīvības neesamība.
Mana šodienas vajadzība ir priecāties, būt priecīgai par dzīves notikumiem-Dzīvot šodien. Bet,  iestājas vainas sajūta: “Tā nav labi, jo pēc priekiem nāk asaras.” Bet šodien tā vairs drīkst nebūt. Mēs kā pieaugušie paši veidojam savas emocijas, piedzīvojot dzīvi no šodienas, un bez vainas sajūtas drīkstam, un mums ir jāiemācās izbaudīt, pieņemt prieka emocijas bez vainas sajūtas, ko mūsu “ideālie vecāki' iemācījuši vainas sajūtu. Būt klusākiem par zāli, jo kautkad tad tā varēja izdzīvot, bet tagad viss viss ir savādāk.
Tas noteikti neatbilst tiem cilvēkiem, kuru vecāki ir dzīvē daudz sasnieguši, gan materiāli, gan emocionāli stipri. Bet visbiežāk tiem, kuru vecāki ir zemos sociālos līmeņos, pabeidza mācīties skolā. Dzīves profesija ir atkarīga no citiem cilvēkiem, priekšniekiem. Piemēram, apkopējas vai strādnieks uz izsaukuma. Un tajā nav nekas slikts, ka tieši tik “plaša/šaura” ir cilvēka profesionalitāte. Bet bēdiņa ir tajā, ka tas ir viņu “ideāls”, un tieši no sava attīstības līmeņa viņš mēdz vērtēt savus bērnus, ja nav ticis arī sevu emocionālo attīstību, tālāk par izdzīvošanu. Kas diemžēl 50–60 gadu cilvēkiem ir.
Kas notiek manī – mana neseparētā daļa ir lojāla vecāku uzskatiem, un domā ka, mans vecāks, atbilst “ideāliem”, piemēram, karjeras augstākais punkts ir būt apkopējai, vislabākajā pilsētas uzņēmumā, būt klusākai par zāli, bet tajā pat laikā aprunāt visus aiz muguras. Ir tikai viens pareizais viedoklis un uzskats. Un absolūta neapmierinātība ar visu – ja gadās kāds labs emocionāls mirklis, tas uzreiz ir jāapslāpē ar kādu nožēlu, neapmierinātību, nepareizumu, situācijas nepieņemšanu.
Apmēram tā tiek dzīvota visa dzīve, un tādos “ideālos” tiek vērtēti arī bērni, kuri, pats par sevi saprotams, iet tālāk, plašāk.
Bet, ja bērns (40+ gadi) nav separējies no vecākiem, tad dzīve vienkārši parāda, ka nav iekšējās brīvības un, iespējams, arī ārējās, jo no vecākiem ir bail, ir jādomā ko runāt, kā izdabāt, kā uzvesties, lai tikai mamma būtu apmierināta. Bet viņa nekad, nekad nebūs apmierināta, jo es jau sen vairs neatbilstu viņas “ideāliem”.
Man ir savas vajadzības, kuras neatbilst citu cilvēku vajadzībām. Piemēram, vecākiem bija svarīgi, ko citi par viņiem domā, bet mēs ejam uz to, ka neesam atkarīgi no citu cilvēku viedokļiem. Kaut gan visa sociālo tīklu “politika” ir uz to uzbūvēta – piesaistīt vairāk sekotāju, vairāk skatījumu, lasījumu, kas it kā ir, lai mēs varētu vairāk nopelnīt, bet saknē vai neapzinātā līmenī tas ir veids, kā pierādīt vecākiem: “Cik es esmu gudrs/a.” Bet diemžēl tas neizdodas tiem “bērniem”, kuru vecāki nav arī šai sfērā. Arī savas vērtības un lēmumus mēs “nostiprinām” no citiem cilvēkiem dzirdētā, bet pašā pamatā mēs sadzirdam tikai to, kas atbilst tam, ko vecāki/mamma mums teica. No vienas puses jau nav slikti, jo tā veidojas dižas sociālo tīklu būtnes, kuras skrien pēc atzinības, vecāku atzinības un dara lielas lietas (es tai skaitā). Bet no otras puses tas ir no traumēta bērna skatu punkta, un tur ir robeža, kuru vairs kā bērns nevar pārkāpt, un tad ir jāpieaug arī iekšēji pie sava fiziskā ķermeņa, kur, iespējams, prāts un intelekts ir augstā līmenī, bet iekšējā bērna skatījums traucē iet tālāk, un tad ir lielais kritiens, ja to apzinās. Apzinās, ka tieši separācija no vecākiem, iekšējās brīvības neesamība ir tas, kas traucē. Bet cilvēks, iespējams, miljonu vērtu karjeru ir uzbūvējis, pateicoties tam, ka gribēja pierādīt vecākiem, cik labs bērns ir. Visa, visa pasaule sagriežas kājām gaisā, ja “ideālā perfektā pasaule”, nemaz nebija jūsu. Un ir laiks sākt sajust, kas ir mans un kur es kā pieaugušais cilvēks gribu iet. Izvērtēt, kā es absolūti netīšām, neapzināti, apspiežot savu iekšējo brīvību, esmu domājusi, kā būtu, ja būtu.
Piemēram, es – tas, kas ar mani notika šogad un kādas emocionālās šūpoles es piedzīvoju, es nenovēlētu nevienam uz pasaules. Protams, ka tas skar arī manu izcelsmes ģimeni – tur, kur formējās mana personība, kur attīstījās mana psihe, dzīves uzskati, personība. Un viss tas materiāls manā galvā: “Kā ir PAREIZI jādzīvo un jāuztver pasaule”. Un tādi notikumi kā sērošana un tuvinieku nāves PAREIZA sērošana arī ir dzimtā ierakstīta – kā ir jādomā, kā ir jāuzvedas, kā ir jābūt… Un pamazām es saprotu, ka mana attieksme, zaudējot Zemes līmenī manu dēlu, neatbilst radinieku uzskatiem. Šādās situācijās, ziniet, kas ir ļaunākais – ka nekas jau netiek skaļi pateikts, bet spriedze aug tieši mentālajā plānā.
Un manī noreaģē tieši “Iekšējais bērns, iekšējā brīvība.” Un smuki sagrupējas – būt paklausīga mammai, tētim, dzimtenei…
Un, lai kā es ar sirsniņu sajūtu saprotu, ka viss ir labi, viss iet savu gaitu, visas atbildes uz jautājumiem es atradīšu. Vienalga ārējās darbībās es neapzināti  pielāgoju tik stiprajai dzimtas programmai, kā  “pareiza sērošana” – un manā dzimtā tā ir līdzīgi kā visur-Mēs par to nerunājam, vainīgi ir tas, tas un arī tas, idealizēt to, kas vairs nav neērts, domāt, kā būtu, ja būtu, un kapi ar soliņu.
Droši vien ir vēl, bet šeit ir dažas tās “pareizās” rīcības, kuras es neizpildu, tāpēc mani vajag izstumt no dzimtas, kas man kā pieaugušai, nobriedušai personai vispār nav iebildumu, jo es mazāk runāju ar cilvēkiem, ar kuriem mums nesakrīt uzskati, nav kopīgas tēmas, jo labāk. Bet kas neapzinātā līmenī notiek ar emocionāli ievainoto mani – man bail palikt vienai, mani nemīl, mani negrib. Un labākais, ko es varu darīt – būt kā jūs.
Un šī arī ir tā vieta, kur piecelties, pieaugt ķermenī un savu iekšējās brīvības daļu paņemt aiz rokas, iedodot resursu un atpūtu tai daļai, kura ir maza un ievainota, visu laiku bijusi atkarīga no mammas, tēta un citu radinieku uzskatiem, bet tagad dziedināsies, ļaujot brīvības daļai izpausties, ja vien ir labs kontakts ar dvēseli, ar smalkā plāna pavadoņiem, ja vien ir vesels, nobriedis prāts un adekvāta pieaugušā cilvēka domāšana. Tad arī var nonākt veselumā un iziet no jau sen nokalpojušiem “ideāliem”, kas patiesībā nav mani ideāli, bet kas absolūti nenoliedz pieredzi un kā pamatu, no kā atsperties, nevis kurā iesprūst.
Mēs taču ejam uz attīstību, uz evolūciju, un tādas neapzinātas Iekrišanas, notiek visu laiku. Galvenais – to apzināties un gribēt, gribēt no tā iziet un uz savu iekšējo un arī ārējo brīvību. Bet visbiežāk tad, kad ārēji ikdienā mēs esam maksimāli brīvi savās izvēlēs, tad vieglāk ir ieraudzīt šo apspiesto iekšējo brīvību. Bet es domāju, ka šādu slāņu ir daudz, jo tās ir atkarības, un ar bailes no brīvības, dziļas elpas sajūtām, brīvas dvēseles, cilvēcīgām sajūtām.Mēs varam visu laiku kustināt sevi, un to arī darām, jo kustībās – visādās kustībās – ir spēks. Jo mans puika izvēlējās vieglāko ceļu, vismaz man tā no šīs puses liekas. Paldies, manu mīļo dēliņ, es palikšu, te uz Zemes un iešu vēl dziļāk. Jo es ticu, ka mēs patiesi katrs varam piedzīvot gan iekšējo brīvību, gan, protams, ikdienas dzīvē, ar atvērtu sirsniņu harmoniski dzīvot savu labāko dzīvi.