Iekšējā brīvība.
Iekšēja brīvība
It kā liekas, nu cik var, tik daudz kas ir darīts, lai izaugtu, lai separētos no vecākiem, no mammas, bet atkal un atkal iekrīt maza bērna ievainojumos, iekšēja ievainota bērna vadībā. Un atkal un atkal l nonāk emocionālās šūpoles. Kur it kā bez redzama iemesla ir depresīvs stāvoklis, viss ir kā miglā tīts, nav dzīves prieka. Kur tas pazuda? Nekur, jo priecāties tāpat vien nav droši, pēc priekiem nāk asaras: “Tā teica mamma.”
Un tā arī ir, jo ar tādu mantru es uzaugu. Tā uzauga daudzi. Un ja nav redzamas bēdas, mēs iekrītam neredzamajās, jo mamma tā audzināja. Un kas cieš? Cieš mūsu iekšējais bērns,mēs šodien, lai gan šodien redzamu iemeslu vairs nav. Un tā arī ir -Iekšējās brīvības neesamība.
Mana šodienas vajadzība ir priecāties, būt priecīgai par dzīves notikumiem-Dzīvot šodien. Bet, iestājas vainas sajūta: “Tā nav labi, jo pēc priekiem nāk asaras.” Bet šodien tā vairs drīkst nebūt. Mēs kā pieaugušie paši veidojam savas emocijas, piedzīvojot dzīvi no šodienas, un bez vainas sajūtas drīkstam, un mums ir jāiemācās izbaudīt, pieņemt prieka emocijas bez vainas sajūtas, ko mūsu “ideālie vecāki' iemācījuši vainas sajūtu. Būt klusākiem par zāli, jo kautkad tad tā varēja izdzīvot, bet tagad viss viss ir savādāk.
Tas noteikti neatbilst tiem cilvēkiem, kuru vecāki ir dzīvē daudz sasnieguši, gan materiāli, gan emocionāli stipri. Bet visbiežāk tiem, kuru vecāki ir zemos sociālos līmeņos, pabeidza mācīties skolā. Dzīves profesija ir atkarīga no citiem cilvēkiem, priekšniekiem. Piemēram, apkopējas vai strādnieks uz izsaukuma. Un tajā nav nekas slikts, ka tieši tik “plaša/šaura” ir cilvēka profesionalitāte. Bet bēdiņa ir tajā, ka tas ir viņu “ideāls”, un tieši no sava attīstības līmeņa viņš mēdz vērtēt savus bērnus, ja nav ticis arī sevu emocionālo attīstību, tālāk par izdzīvošanu. Kas diemžēl 50–60 gadu cilvēkiem ir.
Kas notiek manī – mana neseparētā daļa ir lojāla vecāku uzskatiem, un domā ka, mans vecāks, atbilst “ideāliem”, piemēram, karjeras augstākais punkts ir būt apkopējai, vislabākajā pilsētas uzņēmumā, būt klusākai par zāli, bet tajā pat laikā aprunāt visus aiz muguras. Ir tikai viens pareizais viedoklis un uzskats. Un absolūta neapmierinātība ar visu – ja gadās kāds labs emocionāls mirklis, tas uzreiz ir jāapslāpē ar kādu nožēlu, neapmierinātību, nepareizumu, situācijas nepieņemšanu.
Apmēram tā tiek dzīvota visa dzīve, un tādos “ideālos” tiek vērtēti arī bērni, kuri, pats par sevi saprotams, iet tālāk, plašāk.
Bet, ja bērns (40+ gadi) nav separējies no vecākiem, tad dzīve vienkārši parāda, ka nav iekšējās brīvības un, iespējams, arī ārējās, jo no vecākiem ir bail, ir jādomā ko runāt, kā izdabāt, kā uzvesties, lai tikai mamma būtu apmierināta. Bet viņa nekad, nekad nebūs apmierināta, jo es jau sen vairs neatbilstu viņas “ideāliem”.
Man ir savas vajadzības, kuras neatbilst citu cilvēku vajadzībām. Piemēram, vecākiem bija svarīgi, ko citi par viņiem domā, bet mēs ejam uz to, ka neesam atkarīgi no citu cilvēku viedokļiem. Kaut gan visa sociālo tīklu “politika” ir uz to uzbūvēta – piesaistīt vairāk sekotāju, vairāk skatījumu, lasījumu, kas it kā ir, lai mēs varētu vairāk nopelnīt, bet saknē vai neapzinātā līmenī tas ir veids, kā pierādīt vecākiem: “Cik es esmu gudrs/a.” Bet diemžēl tas neizdodas tiem “bērniem”, kuru vecāki nav arī šai sfērā. Arī savas vērtības un lēmumus mēs “nostiprinām” no citiem cilvēkiem dzirdētā, bet pašā pamatā mēs sadzirdam tikai to, kas atbilst tam, ko vecāki/mamma mums teica. No vienas puses jau nav slikti, jo tā veidojas dižas sociālo tīklu būtnes, kuras skrien pēc atzinības, vecāku atzinības un dara lielas lietas (es tai skaitā). Bet no otras puses tas ir no traumēta bērna skatu punkta, un tur ir robeža, kuru vairs kā bērns nevar pārkāpt, un tad ir jāpieaug arī iekšēji pie sava fiziskā ķermeņa, kur, iespējams, prāts un intelekts ir augstā līmenī, bet iekšējā bērna skatījums traucē iet tālāk, un tad ir lielais kritiens, ja to apzinās. Apzinās, ka tieši separācija no vecākiem, iekšējās brīvības neesamība ir tas, kas traucē. Bet cilvēks, iespējams, miljonu vērtu karjeru ir uzbūvējis, pateicoties tam, ka gribēja pierādīt vecākiem, cik labs bērns ir. Visa, visa pasaule sagriežas kājām gaisā, ja “ideālā perfektā pasaule”, nemaz nebija jūsu. Un ir laiks sākt sajust, kas ir mans un kur es kā pieaugušais cilvēks gribu iet. Izvērtēt, kā es absolūti netīšām, neapzināti, apspiežot savu iekšējo brīvību, esmu domājusi, kā būtu, ja būtu.
Piemēram, es – tas, kas ar mani notika šogad un kādas emocionālās šūpoles es piedzīvoju, es nenovēlētu nevienam uz pasaules. Protams, ka tas skar arī manu izcelsmes ģimeni – tur, kur formējās mana personība, kur attīstījās mana psihe, dzīves uzskati, personība. Un viss tas materiāls manā galvā: “Kā ir PAREIZI jādzīvo un jāuztver pasaule”. Un tādi notikumi kā sērošana un tuvinieku nāves PAREIZA sērošana arī ir dzimtā ierakstīta – kā ir jādomā, kā ir jāuzvedas, kā ir jābūt… Un pamazām es saprotu, ka mana attieksme, zaudējot Zemes līmenī manu dēlu, neatbilst radinieku uzskatiem. Šādās situācijās, ziniet, kas ir ļaunākais – ka nekas jau netiek skaļi pateikts, bet spriedze aug tieši mentālajā plānā.
Un manī noreaģē tieši “Iekšējais bērns, iekšējā brīvība.” Un smuki sagrupējas – būt paklausīga mammai, tētim, dzimtenei…
Un, lai kā es ar sirsniņu sajūtu saprotu, ka viss ir labi, viss iet savu gaitu, visas atbildes uz jautājumiem es atradīšu. Vienalga ārējās darbībās es neapzināti pielāgoju tik stiprajai dzimtas programmai, kā “pareiza sērošana” – un manā dzimtā tā ir līdzīgi kā visur-Mēs par to nerunājam, vainīgi ir tas, tas un arī tas, idealizēt to, kas vairs nav neērts, domāt, kā būtu, ja būtu, un kapi ar soliņu.
Droši vien ir vēl, bet šeit ir dažas tās “pareizās” rīcības, kuras es neizpildu, tāpēc mani vajag izstumt no dzimtas, kas man kā pieaugušai, nobriedušai personai vispār nav iebildumu, jo es mazāk runāju ar cilvēkiem, ar kuriem mums nesakrīt uzskati, nav kopīgas tēmas, jo labāk. Bet kas neapzinātā līmenī notiek ar emocionāli ievainoto mani – man bail palikt vienai, mani nemīl, mani negrib. Un labākais, ko es varu darīt – būt kā jūs.
Un šī arī ir tā vieta, kur piecelties, pieaugt ķermenī un savu iekšējās brīvības daļu paņemt aiz rokas, iedodot resursu un atpūtu tai daļai, kura ir maza un ievainota, visu laiku bijusi atkarīga no mammas, tēta un citu radinieku uzskatiem, bet tagad dziedināsies, ļaujot brīvības daļai izpausties, ja vien ir labs kontakts ar dvēseli, ar smalkā plāna pavadoņiem, ja vien ir vesels, nobriedis prāts un adekvāta pieaugušā cilvēka domāšana. Tad arī var nonākt veselumā un iziet no jau sen nokalpojušiem “ideāliem”, kas patiesībā nav mani ideāli, bet kas absolūti nenoliedz pieredzi un kā pamatu, no kā atsperties, nevis kurā iesprūst.
Mēs taču ejam uz attīstību, uz evolūciju, un tādas neapzinātas Iekrišanas, notiek visu laiku. Galvenais – to apzināties un gribēt, gribēt no tā iziet un uz savu iekšējo un arī ārējo brīvību. Bet visbiežāk tad, kad ārēji ikdienā mēs esam maksimāli brīvi savās izvēlēs, tad vieglāk ir ieraudzīt šo apspiesto iekšējo brīvību. Bet es domāju, ka šādu slāņu ir daudz, jo tās ir atkarības, un ar bailes no brīvības, dziļas elpas sajūtām, brīvas dvēseles, cilvēcīgām sajūtām.Mēs varam visu laiku kustināt sevi, un to arī darām, jo kustībās – visādās kustībās – ir spēks. Jo mans puika izvēlējās vieglāko ceļu, vismaz man tā no šīs puses liekas. Paldies, manu mīļo dēliņ, es palikšu, te uz Zemes un iešu vēl dziļāk. Jo es ticu, ka mēs patiesi katrs varam piedzīvot gan iekšējo brīvību, gan, protams, ikdienas dzīvē, ar atvērtu sirsniņu harmoniski dzīvot savu labāko dzīvi.
Seperācija.
Tik sašķelta un nestabila ir mana iekšpasaule. Nav pie kā tverties. Ja es 40 Gadus esmu aiz kautkā gājusi kautkam sekojusi, un tad vienu dien izdomā, viss pietiek.🙈
Un tieši laikos kad vispār tagad tā ir norma, mode, dzīves jēga, citiem sekot.
Taču IG, TT, FB kults šodien tikai uz to balstās. :”dari kā viņš, un tu arī būsi tāds.” “Seko tam vai citam guru un tu tapsi apgaismots.” “Tev obligāti vajag skolotāju, citādi nekur tu netiksi, nekas tu nebūsi.”
Visam ir vieta būt, ienākt, pabūt un aiziet.
Sākas jau viss ar mammu un tēti. Bērnudārza audzinātāju. Skolas skolotāju. Pirmo darba devēju. Utt.
Man uzaugt ar ieliktām vērtībām un pieņemt kā savas, ka viņi visi kautkas ir bet tu nekas neēsi. Man bija tāda audzināšana, vienkārši tā bija.
Un tā es ilgi par sevi domāju.Respektīvi es nekas neēsmu. Bet viņi. Bet V i ņ i
Nu lūk un ar tādu pazemības salaustu garu, dzīvo. Tic tam ka es bez viņiem nekas neēsmu ka es nevaru eksistēt, ja kāds man nesaka:”tu tagad drīksti elpot, tagad nē” tad liekas ka citādi nevar. Un es tā darīju, jo tie, viņi. Viņi tā teica un es tā darīju.
Nu, lielu daļu dzīves jau tas bija pieņemami, uz to laiku pareizi. Jo vecākus es tādus izvēlējos. Sabiedrību kurā es šo pieredzi apguvu, es izvēlējos, vai sakrita apstākļi. Un tas ir vienkārši dzīves ritums.
Bet es(gars) izvēlējos arī šo, šo garaStāvokli, kas ir tagad.
Tikai man kā prātīgai personībai, nu galīgi švaki iet ar saprašanu, sajušanu, pieņemšanu. Ar mīlestību paskatīties uz sevi.
Sagribēt būt brīvai personai, ir viens. Klausīt un sākt iet savu dvēseles ceļu, ticēt sev- tas ir skaists lēmums, kamēr par to sapņo, kamēr tas ir domformās.
Bet, realitātē, ikdienā īstenot to šeit uz zemes, kad es kā cilvēks, esmu apaugusi ar uzskatiem, patiesībām, atkarībām, paškritikas un pazemības tieksmēm, bailēm un sāpēm. Un gan ir vēl visa kā, cilvēcīga.
Tad ir sekas tādas kādas viņas ir. Pilnīgs personības krahs.
Tad kad es sagribēju vērst uzmanību uz sevi, paskatīties uz sevi, un sekot savai sirds dziesmai. Es nekad nevarēju iedomāties ka ceļš nav par “ilgi un laimīgi”
Pazūd viss. Prieks, interese par visu ierasto, un jaunas intereses neveidojas. Nav vairs velme darīt to, ko darīju pirmstam. Neaizrauj nekas no tā, ko es darīju pirmstam.
Par laimi paliek pats pats mazums un manu prāt pats svarīgākais. Bet tas ir tik maz. Un es varu būt tīk pašpietiekama.
Pazūd tālejošu mērķu kalšana,vispār vecie ieradumi vairs nerada neko. Tas ir stāvoklis šeit un tagad. Kas prātam liek trakot un man krist depresijā. Es šobrīd nevaru, man nesniedzas domas tālāk par rītdienu. Un kur nu vēl kaut kādas jaunā gada velmju kartes un to-do listes.
Es apzinos ka šobrīd man pietiek un es iztieku ar tīk mazu mazumiņu. Un šobrīd celties un iet pāri sev lai nopelnītu. Arī nemotivē. Šobrīd manī nav ne spēka ne enerģijas.
Labākais un īstākais ir tas ka, viss ir iekritis ziemā, kad viss ir sastindzis guļ un uzkrāj spēkus.
Pati daba rāda priekšā kas ir darāms, vai nedarāms.
Bet, ja šo dzīvi un par iepriekšējām nemaz nerunājot. Mana dvēsele ir labi apguvusi🙄 Kā iet pret sevi, pret savu gribu. Sevi laužot un graujot. Nu tad nevar tā uz reiz bez sirdsapziņas pārmetumiem. Sev ļaut Būt.
Kaut gan manai sirdsapziņai viss ir labi. Tas ir mans prāts, mans ego, kas nesaprot kas ar mani un mani tracina. Liek man pa vecam sajusties, jo kādreiz tas līdzēja izkustēties. Ar mazo pātadziņu pati sevi pēru.
Un es gaudoju un es krītu depresijās. Dažas dienas ir spēks un spars un tad atkal atkrīt atpakaļ bez fiziskā spēka un varēšanas, gribēšanas. Un atkal pašpārmetumos. :”Kā es tā varu, neko nedarīt, kaut kad tak jāsāk kustēties, kas man kait un aiziet jūriņā😭😭😭”
Bet nu nestrādā vairs pa vecam. Nu galīgi vairs neder vecā shēma.
Bet jaunās vēl nav🤷♀️
Bet kā būtu ļauties, ļauties lāča mierīgumam un ziemas miegam? Lēnīgumam apcerei. Sevis iepazīšanai?
Ja just Debesis un smalko plānu, un pašlaik arī smaržas man ir mazliet aizgriestas,jūtas. Tad jāizmanto šis stāvoklis liederīgi. Šodiena liek ļoti paskatīties uz fizisko ķermeni,un nevis ar destrukciju, bet ar mīlestības pilnām acīm, un jūtām. Jo katru paškritiku, jūt uz ādas.
Ir tāda sajūta ka neviens man zināmais “instruments” man šobrīd neder.
Es to vien daru kā cenšos. Tas ir līdzīgi kā es sākumā pirms daudziem gadiem. Kad centos, ar prātu, saprast vai es jūtu enerģijas, vai es redzu iepriekšējās dzīves? Vai man sanāk meditācijas?
Tad bija kāds kam paprasīt, un kāds jau arī paskaidroja, un prāts bija mierīgs.
Tagad tā cenšanās ir līdzīga, tikai šodien ir nevis prāta mūris priekšā. Bet kautkā savādāk.
Es tak ļoti labi apzinos ka šis viss kas ar mani notiek ir ar Dieva ziņu. Un tas ļauj šad tad atslābt, un par to parunāt( rakstīt) skaļāk.
Kad beidzas “skriešana pakaļ” kādam, īstam vai izdomātam, lielajam svētajam. Tad itkā būtu dabiski, ka es apstājos un nomierinos. Bet tā prāta miera nav un nav.
Jo ir tak pārmetumi sev. Kā es tagad te tāda viena, neviens mani neredzēs, nevienam es nebūšu vajadzīga, piederīga.
Man ir palikušas tās pašizglītības, mācības un tie skolotāji, kuri dod zināšanas prasmes, bet nu galīgi netur pavadiņā, ar obligātajiem pātariem. Un viena jau nu es galīgi neēsmu☺️
Jā un tā tas arī ir, ja es vairs neeju kāda cita pavadībā, nesekoju kādai releģijai vai metodei, darba devējam, vai kādai man pieņemtai autoritatīvai personai, nepaļaujos tikai uz kāda viedā guru viedokļa. Nebalstos uz viņa vārdiem vai darbiem. Ir tukšums, iztrūkst kaut kas, kas bija. Respektīvi neuzlieku atbildību par savu dzīvi uz citu pleciem, jo tā ir medaļas otra puse. Tad es rezultātā palieku viena savos uzskatos un domās, un protams ar sajūtu ka izmesta no laivas, vai precīzāk pati izlecu.
Bet pirmā mirklī aizmirsu ka, nu ir jāpeld pavisam pašai, nav neviens nu neviens uz kā uzrāpties, vai kas roku pasniegs. Vispār jau ir daudz dvēseļu ap mani kas ir ,Par mani, bet šis stāsts ir par patstāvību, par sava spēka iepazīšanu.
Un tad jau kā sāk taurenīšu stilā kustēties. Tad ūdens nomierinās un var redzēt kā ūdens(emocijas) pārvēršas citā sajūtā un viss maina substanci.
Šobrīd ir daudz “atmodas” saucēju. Un tik pat daudz kas seko saucējiem un tic ka Viņi izglābs Latviju un pasauli.
Varbūt ka kāds arī ir, kurš tiešām domā arī par citiem cilvēkiem. Bet pašā būtībā, katrs, katrs demonstrē savu ego. Un cilvēce arī seko sev viss pievilcīgākajam Atmodietim.
Es saprotu pēc sevis, ka neviens mani nevar izglābt, kamēr es lepnā vientulībā kuļos pa varžu dīķi. Un meklēju otru vardi kuras mugurā uzkāpt.
Bet, tad kad es iedomāšos ka var arī savādāk, pa jaunam tad….
P.S pagaidām es nezinu kā ir par jaunam.
Atkarība no sociāliem tikliem.
Ir tā,(05.04.2023) tādas dienas kad nevar atrast sev vietu nu nekā nevar. Bakstos jau ento stundu soc tīklos. Un skaidri saprotu ka ar katru stundu paliek ar vien sliktāk un sliktāk.Līdz ir pilnībā skaidrs ka es esmu atkarīga, no telefona glaudīšanas, bet tā arī nekāds jēdzīgs saturs nav ne redzēts, ne dzirdēts. Vispār nekas nekas neinteresē. Tā kā es pati esmu palīdzošās profesijas pārstāve, un zinu ka man normāli brauc jumts. Man nav faila kas man kait, un ko lai es daru. Vispār jau man ir labs kontakts, ar sevi un drusku smalkākām maņām. Bet šodien ir sajūta ka ar mani ir apsalūts vāks. Depresija, jā depresija. Varētu jau gulēt un neko nedarīt. Bet, šāds stāvoklis man parādās laiku pa laikam. Un tas ir, nu ja es zinātu kas tas ir, tad man tagad nevajadzētu šeit skaļi domāt. Bet, jo es vairāk bezjēdzīgi glaudu savu telefonu, jo es vairāk saprotu kā tas mani ievelk.
Mana atziņa: Paspēlēšanās ar soc tīklu foršumu, ir izspēlēta. Saturs liekas garlaicīgs un bezjēdzīgs. Cik gadus mums ir, virtuālā dzīve, desmit, vai vairāk, manā dzīvē aktīvi padsmit. Man patiesība liekas viss pietiek man gribas neko vairs nedarīt soc tīklos. Nu tā ka neko. Lai sameklētu sev vajadzīgo un interesanto reāli paiet stundas. Es nezinu vai tikai man tā ir? Bet man tā ir. Un pa cik arī es esmu cilvēks kas sevi parāda soc tīklos, un man tam ir savs nodoms, sava velme. Tad šāds stāvoklis man lieliski parāda. Ka, tādā dvēseles un nervu stāvoklī kāds man ir tagad. Viss kaitina, nekas nepatīk, nevar saprast ko darīt, neko nevar pa māju padarīt, atkal pirksti jau slīd pa telefonu, un kārtējie sviesti skan. Tas tak ir reāls spogulis. Un te ir jautājums kurš kuru spoguļo. Es saskatos dažāda rakstura cilvēkus, ietekmējos no tā enerģijas, kas tur spīd. Vai es uzzeju tieši tos video, un rakstus, kas izspīdina manu patieso šī brīža stāvokli. Ko lai dara-jautāju es sev? Mājas darbus es padarīt nevaru, besī. Soc tīklus izdzēst es nevaru, jo tur ir platformas kur es par sevi pastāstu. Kad šitais pāries, tad jau atkal man būs laba enerģētika un varēs runāt ar citiem cilvēkiem.
Un te rakstot es aizdomājos. Enerģētika-katrs cilvēks kuršs runā viņam taču ir sava enerģija ar kuru raida neredzamās, bet ļoti jūtamās sajūtas. Un es cilvēks kurš nav radis lielās ļaužu masās, man pēc stundas sava telefona glaudīšanas galva dulla, domas uz visām pusēm, dvēsele vispār aizmigusi. Un tad es brīnos kāpēc man tik slikti, un galīgi nesaliku kopā, ka es esmu bijusi dažādu cilvēku enerģētiskajos laukos. Un katram pieskārusies. Rezultātā, tas viss paliek manās sajūtās kādu laiku, un viss man ir bēdiņa. Cerams tīra asinszāļu tēja mani savāks kodolā, Asinszāle vispār ir labākais antidepresants, Latvijā. Viennozīmīgi ir jāpaņem pauze no soc tīkliem, un tāda pamatīga. Tikai liekot aktuālo informāciju. Tāpēc mājas lapa ir laba vietne kur pastāstīt, kas notiek un tālāk tikai saites uz citiem soc.tīkliem. Jāsaka ka tā šodien ir atkarība, un disciplīna. Un kad nonāk Soc tīklu atkarībā, to drošvien var saprast tikai tā, ka brūk kopā mentālais plāns.
Kāpēc es to visu stāstu,un tik atklāti. Tāpēc ka ja jūs lasot arī sajūtat, rezonansi, un arī rezonanse ir manis kritizēšana, un domas:” vai vai kā viņa šitā, un tā…” Tad tas pilnīgi noteikti attiecas uz Jums. Protams katram ir savi trigeri.
Bet ziniet kas te ir atslēgas moments, manā stāstā. Es diezgan tālu aizgāju no sevis, savas labsajūtas noturēšanas, un vispār sajušanas. Un protams vieglāk ir bāzt degunu citu dzīvēs, bet nedzīvot savu dzīvi.
Jā kā jau minēju, pāri pa desmit gadiem Latvijā, un arī manā dzīvē ir aktīvi soc tīkli. Bet ir taču kautkādas robežas, un mēri. Vai soc tīklus izmantoju es savā labā, vai tie iesūc mani?
Un šobrīd es jūtu ka tie iesūc mani. Šeit mājas lapā, vismaz nav nekas kas novēršs manu uzmanību, nav pārbaudījumu. Es reāli varu teikt par sevi, esmu atradusi sevī atkarību, jo labums ko ieguvu no soc tīkliem, ir mani pārņēmis, jau kā atkarīgo.
Nu tad nu skatamies kopā kā man sanāks noturēt savu soc tīklu diētu. Ja tiešām kāds šo rakstu izlasa,uzrakstiet man sms 22063549, interesanti jo šo sadaļu es nepublicēšu soc. tīklos. Cieņā-Melita Januša-Rauba