Pāriet uz galveno saturu

Melita Januša-Rauba
  • Sākums
  • Kā es tev varu palīdzēt
    • Pavadone uz iepriekšējām dzīvēm.
    • Sistēmisko saskārtojumu vadītāja-Sistēmiķis
  • Raksti
    • Partnerattiecības.
    • Vīrietis-Sieviete
    • Atkarības.
    • Spoguļošana.
    • Liekais svars.
    • Atziņas.
    • Mīlestība
    • Iekšējais bērns/bērns manī.
    • PašCieņa/PašVērtējums
    • Tukšuma un vientulības laiks.
    • Robežas/Ierobežojumi.
    • Spēka vārdi.
    • Iekšēja brīvība.
  • 2025.gada enerģijas.
    • Septembris
    • Marts 03.03.2025
      • 17.03.2025
      • 19.03.2025
      • 04.03.2025
      • 21.03.2025
    • Februāris
      • 3.02.2025
      • 5.02.2025
      • 13.02.2025
      • 14.02.2025
      • 24.02.2025
      • 25.02.2025
    • 06.01.2025
    • 07.01.2025
    • 08.01.2025
    • 09.01.2025
    • 10.01.2025
    • 11.01.2025
    • 13.01.2025
    • 14.01.2025
    • 15.01.2025
    • 16.01.2025
    • 21.01.2025
    • 22.01.2025
    • 23.01.2025
    • 24.01.2025
    • 25.01.2025
    • 26.01.2025
    • 27.01.2025
    • 29.01.2025
    • 30.01.2025
    • 31.01.2025
    • Aprīlis 03.04.2025
  • Sistēmisko sakārtojumu aplis.
  • Melitas darbnīca
  • Kontakti
  • Pasākumi.
    • 2024.gads
  • Atsauksmes.
  • Uz konsultāciju piesakies šeit.
  • Hidrolāti.
    • Asinszāles hidrolāts.
    • Ābeles ziedu hidrolāts
    • Balandas hidrolāts.
    • Baldriāna hidrolāts.
    • Bazilika hidrolāts.
    • Bērza hidrolāts.
    • Biškrēsliņa hidrolāts.
    • Dievkociņa hidrolāts.
    • Ievas hidrolāts.
    • Kadiķa hidrolāts.
    • Kaķu mētras hidrolāts.
    • Kalmes hidrolāts.
    • Kazaka kadiķa hidrolāts.
    • Kliņģerītes hidrolāts.
    • Kļavas ziedu hidrolāts.
    • Krastkaņepes hidrolāts.
    • Kumelīte.
    • Ķiršu ziedu hidrolāts.
    • Lavandas hidrolāts.
    • Lazdas hidrolāts.
    • Liepas hidrolāts.
    • Madaras hidrolāts.
    • Mārpuķītes hidrolāts.
    • Mārutku lapas.
    • Nātres hidrolāts.
    • Papardes hidrolāts.
    • Pelašķu hidrolāts.
    • Pienenes hidrolāts.
    • Piparmētru hidrolāts.
    • Plūmju ziedu hidrolāts.
    • Plūškoka hidrolāts.
    • Raudenes hidrolāts.
    • Rudzu puķes hidrolāts.
    • Saldā mīla.
    • Salvijas hidrolāts.
    • Samtenes hidrolāts.
    • Strutenes hidrolāts.
    • Gaiļpiešu hidrolāts
    • Tauksaknes hidrolāts.
    • Upenes hidrolāts.
    • Vērmeles hidrolāts.
    • Vībotnes hidrolāts.
    • Vīgriezes hidrolāts.
    • Viršu hidrolāts.
    • Katalogs
  • Metodes-Instrumenti
    • Gaismas mandalas/
    • Sistēmfenomenoloģija
    • Dvēseles Matrica.
    • MAK
    • Reinkarnacioloģija
    • Melitas prakses.
    • Prakes no Pasaules
  • Manas dzīves Skolotāji.
  • Mana dzīve Foto galerijā.
  • Ienāc pēc atbildes.

Septembris

16. sept. 2025, Nav komentāru
Tulkots no Inesa Guterman


Mēs visus sveicam. Saistībā ar telpas likuma izmaiņām mainīsies arī cēloņi un sekas. Cēloņu un seku likums. Ja agrāk tas bija karmas sargu kontrolē, karmiskā atstrādāšana, kas nesa sevī dziļu nozīmi, sasaistīja cēloni ar seku – ko cilvēks izdarīja, to, iespējams, arī saņēma kā rezultātu. Agrāk tas nenotika tikai vienas dzīves laikā – rezultāts tika atstrādāts nākamajās iemiesošanās reizēs, un karmas sargi to pārvaldīja.


Tagad jūs varat iedomāties, ka šis karmas departaments tiek pakāpeniski atcelts un pamazām ieiet telpā, lai aktīvi ietekmētu cilvēka dzīves procesu. Likums “Pēc ticības jums tiks dots” kļūs aktīvāks – tas, kam jūs ticat, arvien vairāk iesaistīs jūs jaunā jūsu attīstības spirālē, jaunā jūsu dzīves procesā. Un šeit vissvarīgākais ir iemācīties izsekot domuformām, domām, pārvaldīt tās. Domu process, domu formas veidošanās ir šodienas cilvēkam vissarežģītākais, jo ir ļoti daudz informācijas un prāts pārslēdzas no vienas tēmas uz citu sekundes daļās. Cilvēks jau praktiski dzīvo šādā režīmā, un pats domu izsekošanas jēga kļūst nepieejama. Process kļūst pārāk ātrs, tāpēc ir svarīgi fiksēt savu domu – pirmkārt, fiksēt, kāda tā ir, par ko jūs domājat. Otrkārt – saprast, vai tā domāšana pieder pagātnei, nākotnei vai tagadnei. Treškārt – ja saprotat, ka tā attiecas uz tagadni vai nākotni, bet ne uz pagātni – tas jau ir pozitīvi. Ceturtkārt – saprast, cik šī doma ir krāsota ar attīstību: vai tas ir procesa pabeigšana vai, gluži pretēji, tā paplašināšana, kas ved pie jūsu izaugsmes. Tas viss ir pozitīvi. Tas var dot cilvēkam prieku kā rezultātu.


Un mēs dodam jums tehniku, kā jaunā likuma ietvaros piepildīt vēlmes – iemācīties vadīt savas domas. Šobrīd tas ir pieejams ļoti nelielam cilvēku skaitam, un nav jābūt ekstrasensam vai cilvēkam, kas nepārtraukti meditē vai apstādina iekšējo dialogu. Process ir sarežģītāks, jo smalkais plāns ir piesātināts ar domuformām, kas var šķist cilvēka paša domas un traucēt, radot “traucējumus ēterā”. Jūs esat kā radio, kas uztver dažādas domas. Svarīgi atdalīt svešas domas no savām.


Ja tās ir jūsu domas un tās ir vērstas uz kādas sarežģītas situācijas pabeigšanu pagātnē, kur ir emocionāls smagums (piemēram, situācija, kas saistīta ar risku, tuvinieka aiziešanu, zaudējumu vai emocionālu satricinājumu), un domas pastāvīgi par to atgādina, tas nozīmē – jūs dzīvojat pagātnē. Vadīt šo pāreju un bloķēt domas no pagātnes ir pieejams tikai nedaudziem.


Ja pieiet šai problēmai, cilvēks, kas vēlas pārvaldīt savu dzīvi, kļūt par Radītāju un saprast, ka viņš pats ir radošās enerģijas avots, viņa Radītāja stāvoklis – tad ir jāmācās kontrolēt domu veidošanās procesu. Pirmie šķēršļi šajā procesā ir šaubas, kas aktivizē meklēšanu vieglākajiem ceļiem, aktivizē neizlēmību izvēlē, nevēlēšanos uzņemties atbildību par rīcību un prokrastināciju, kur cilvēks vienkārši atliek darbību. Tā mēs iestrēgstam “nedarīšanā”. Bet “nedarīšana” nenozīmē, ka jūs nekur neejat vai nestrādājat – jūs it kā grozāt mērķi un atgriežaties ar savām domām pie šaubām.


Atkal grozāt mērķi, domājat, kā tur varētu būt labi, bet šaubas it kā čukst: “Tagad tu neesi cienīgs.” Un atkal mentālās programmas pastiprina šaubas visā – sevī, procesā, mērķī vispār. Sāciet pierakstīt savas šaubas uz papīra (ne elektroniskā ierīcē). Pierakstiet: “Es šaubos.” Es šaubos, ka man tas izdosies. Un tur vienmēr parādās domas: “Man kaut kā pietrūkst. Es neesmu cienīgs. Tas ir priekšlaicīgi” utt. Vismaz viens–divi varianti, kas jums it kā pietrūkst, lai pilnībā paļautos uz šo pozitīvo domu, kas ir kā gaisma tuneļa galā. Kad jūs to redzēsiet un izlasīsiet, nepiekrītiet tam.


Un te ļoti noder versija, ka varat iedomāties – kāds, kas ir pret jums, šajā brīdī mēģina atņemt jums Radītāja spēju un čukst negatīvus attīstības variantus, kas nav patiesība. Pirmās šīs prakses dienas (ja darīsiet katru dienu) būs grūtas, jo būs jānotic, ka tās ir tikai iluzoras bailes. Jo šaubas ir jūsu paša daļa. Tā ir daļa no veselā saprāta: “Man nav kvalifikācijas, man nav naudas, man ir bail tur iet.” Jo es sevi pastāvīgi salīdzinu ar kādu citu: “Es neesmu pietiekami labs, es neesmu tas cilvēks, kam tas ir atļauts.” Tas viss – veselais saprāts, kas balstīts uz faktiem, bet fakti mainās, un jūs pat nezināt, kādi tie kļuvuši. Sapņotājiem būs vieglāk pāriet telpas vadīšanā caur pozitīvo domu nekā veseliem pragmatiķiem. Atkal – veselais saprāts ir tie cilvēki, kas balstās uz faktiem.


Telpa ir mainījusies. Ticība tam, ka jūs varat daudz vairāk nekā domājāt, veido jaunu ticību, kas savukārt veidos jaunu domuformu veidošanās procesu. Radošu procesu, ne iznīcinošu, bet veidojošu. Praksei pamēģiniet atrast kādu pietiekami viegli izpildāmu mērķi. Pierakstiet, kas jums traucē. Pārlieciniet sevi, ka tas ir tikai ilūzija un šaubas, kuras jūs uz laiku noliekat malā. Un jūs sāksiet virzīties pilnīgi jaunā veidā, sāksiet citādi sajust sevi pilnīgi citā, draudzīgākā telpā.


Pamēģiniet šo soli un izmantojiet šīs tehnikas, kas šodien ir dotas, lai jūs varētu veidot savu jauno realitāti. Jums izdosies. Informāciju jums nodeva augstākie prāti no septītās blīvuma pakāpes. Mēs jums novēlam panākumus.




Jaunākie ieraksti

  • Septembris
    16. sept. 2025
  • Ko nes šis pārmaiņu vējš?
    14. sept. 2025
  • Kā lai es beidzu baidīties no mammas?
    26. aug. 2025
  • Iekšējā brīvība.
    13. aug. 2025
  • Fiziskais ķermenis sargā caur savām sāpēm.
    30. maijs 2025
  • Kā tad īsti ir-Kā sevī pamanīt.
    23. maijs 2025
  • Sāpīgi bet fakts.
    23. maijs 2025

Telpa ir mainījusies. Ticība tam, ka jūs varat daudz vairāk nekā domājāt, veido jaunu ticību, kas savukārt veidos jaunu domuformu veidošanās procesu. Radošu procesu, ne iznīcinošu, bet veidojošu. Praksei pamēģiniet atrast kādu pietiekami viegli izpildāmu mērķi. Pierakstiet, kas jums traucē. Pārlieciniet sevi, ka tas ir tikai ilūzija un šaubas, kuras jūs uz laiku noliekat malā. Un jūs sāksiet virzīties pilnīgi jaunā veidā, sāksiet citādi sajust sevi pilnīgi citā, draudzīgākā telpā.


Pirkumu grozs

Pirkumu grozs ir tukšs.

Log in

Incorrect password.




Forgot password?
Create an account
Login to existing account
My orders
My reviews
My details
Log out

Iekšēja brīvība.

It kā liekas, nu cik var, tik daudz kas ir darīts, lai izaugtu, lai separētos no vecākiem, no mammas, bet atkal un atkal iekrīt maza bērna ievainojumos, iekšēja ievainota bērna vadībā. Un atkal un atkal l nonāk emocionālās šūpoles. Kur it kā bez redzama iemesla ir depresīvs stāvoklis, viss ir kā miglā tīts, nav dzīves prieka. Kur tas pazuda? Nekur, jo priecāties tāpat vien nav droši, pēc priekiem nāk asaras: “Tā teica mamma.”
Un tā arī ir, jo ar tādu mantru es uzaugu. Tā uzauga daudzi. Un ja nav redzamas bēdas, mēs iekrītam neredzamajās, jo mamma tā audzināja. Un kas cieš? Cieš mūsu iekšējais bērns,mēs šodien, lai gan šodien redzamu iemeslu vairs nav. Un tā arī ir -Iekšējās brīvības neesamība.
Mana šodienas vajadzība ir priecāties, būt priecīgai par dzīves notikumiem-Dzīvot šodien. Bet,  iestājas vainas sajūta: “Tā nav labi, jo pēc priekiem nāk asaras.” Bet šodien tā vairs drīkst nebūt. Mēs kā pieaugušie paši veidojam savas emocijas, piedzīvojot dzīvi no šodienas, un bez vainas sajūtas drīkstam, un mums ir jāiemācās izbaudīt, pieņemt prieka emocijas bez vainas sajūtas, ko mūsu “ideālie vecāki' iemācījuši vainas sajūtu. Būt klusākiem par zāli, jo kautkad tad tā varēja izdzīvot, bet tagad viss viss ir savādāk.
Tas noteikti neatbilst tiem cilvēkiem, kuru vecāki ir dzīvē daudz sasnieguši, gan materiāli, gan emocionāli stipri. Bet visbiežāk tiem, kuru vecāki ir zemos sociālos līmeņos, pabeidza mācīties skolā. Dzīves profesija ir atkarīga no citiem cilvēkiem, priekšniekiem. Piemēram, apkopējas vai strādnieks uz izsaukuma. Un tajā nav nekas slikts, ka tieši tik “plaša/šaura” ir cilvēka profesionalitāte. Bet bēdiņa ir tajā, ka tas ir viņu “ideāls”, un tieši no sava attīstības līmeņa viņš mēdz vērtēt savus bērnus, ja nav ticis arī sevu emocionālo attīstību, tālāk par izdzīvošanu. Kas diemžēl 50–60 gadu cilvēkiem ir.
Kas notiek manī – mana neseparētā daļa ir lojāla vecāku uzskatiem, un domā ka, mans vecāks, atbilst “ideāliem”, piemēram, karjeras augstākais punkts ir būt apkopējai, vislabākajā pilsētas uzņēmumā, būt klusākai par zāli, bet tajā pat laikā aprunāt visus aiz muguras. Ir tikai viens pareizais viedoklis un uzskats. Un absolūta neapmierinātība ar visu – ja gadās kāds labs emocionāls mirklis, tas uzreiz ir jāapslāpē ar kādu nožēlu, neapmierinātību, nepareizumu, situācijas nepieņemšanu.
Apmēram tā tiek dzīvota visa dzīve, un tādos “ideālos” tiek vērtēti arī bērni, kuri, pats par sevi saprotams, iet tālāk, plašāk.
Bet, ja bērns (40+ gadi) nav separējies no vecākiem, tad dzīve vienkārši parāda, ka nav iekšējās brīvības un, iespējams, arī ārējās, jo no vecākiem ir bail, ir jādomā ko runāt, kā izdabāt, kā uzvesties, lai tikai mamma būtu apmierināta. Bet viņa nekad, nekad nebūs apmierināta, jo es jau sen vairs neatbilstu viņas “ideāliem”.
Man ir savas vajadzības, kuras neatbilst citu cilvēku vajadzībām. Piemēram, vecākiem bija svarīgi, ko citi par viņiem domā, bet mēs ejam uz to, ka neesam atkarīgi no citu cilvēku viedokļiem. Kaut gan visa sociālo tīklu “politika” ir uz to uzbūvēta – piesaistīt vairāk sekotāju, vairāk skatījumu, lasījumu, kas it kā ir, lai mēs varētu vairāk nopelnīt, bet saknē vai neapzinātā līmenī tas ir veids, kā pierādīt vecākiem: “Cik es esmu gudrs/a.” Bet diemžēl tas neizdodas tiem “bērniem”, kuru vecāki nav arī šai sfērā. Arī savas vērtības un lēmumus mēs “nostiprinām” no citiem cilvēkiem dzirdētā, bet pašā pamatā mēs sadzirdam tikai to, kas atbilst tam, ko vecāki/mamma mums teica. No vienas puses jau nav slikti, jo tā veidojas dižas sociālo tīklu būtnes, kuras skrien pēc atzinības, vecāku atzinības un dara lielas lietas (es tai skaitā). Bet no otras puses tas ir no traumēta bērna skatu punkta, un tur ir robeža, kuru vairs kā bērns nevar pārkāpt, un tad ir jāpieaug arī iekšēji pie sava fiziskā ķermeņa, kur, iespējams, prāts un intelekts ir augstā līmenī, bet iekšējā bērna skatījums traucē iet tālāk, un tad ir lielais kritiens, ja to apzinās. Apzinās, ka tieši separācija no vecākiem, iekšējās brīvības neesamība ir tas, kas traucē. Bet cilvēks, iespējams, miljonu vērtu karjeru ir uzbūvējis, pateicoties tam, ka gribēja pierādīt vecākiem, cik labs bērns ir. Visa, visa pasaule sagriežas kājām gaisā, ja “ideālā perfektā pasaule”, nemaz nebija jūsu. Un ir laiks sākt sajust, kas ir mans un kur es kā pieaugušais cilvēks gribu iet. Izvērtēt, kā es absolūti netīšām, neapzināti, apspiežot savu iekšējo brīvību, esmu domājusi, kā būtu, ja būtu.
Piemēram, es – tas, kas ar mani notika šogad un kādas emocionālās šūpoles es piedzīvoju, es nenovēlētu nevienam uz pasaules. Protams, ka tas skar arī manu izcelsmes ģimeni – tur, kur formējās mana personība, kur attīstījās mana psihe, dzīves uzskati, personība. Un viss tas materiāls manā galvā: “Kā ir PAREIZI jādzīvo un jāuztver pasaule”. Un tādi notikumi kā sērošana un tuvinieku nāves PAREIZA sērošana arī ir dzimtā ierakstīta – kā ir jādomā, kā ir jāuzvedas, kā ir jābūt… Un pamazām es saprotu, ka mana attieksme, zaudējot Zemes līmenī manu dēlu, neatbilst radinieku uzskatiem. Šādās situācijās, ziniet, kas ir ļaunākais – ka nekas jau netiek skaļi pateikts, bet spriedze aug tieši mentālajā plānā.
Un manī noreaģē tieši “Iekšējais bērns, iekšējā brīvība.” Un smuki sagrupējas – būt paklausīga mammai, tētim, dzimtenei…
Un, lai kā es ar sirsniņu sajūtu saprotu, ka viss ir labi, viss iet savu gaitu, visas atbildes uz jautājumiem es atradīšu. Vienalga ārējās darbībās es neapzināti  pielāgoju tik stiprajai dzimtas programmai, kā  “pareiza sērošana” – un manā dzimtā tā ir līdzīgi kā visur-Mēs par to nerunājam, vainīgi ir tas, tas un arī tas, idealizēt to, kas vairs nav neērts, domāt, kā būtu, ja būtu, un kapi ar soliņu.
Droši vien ir vēl, bet šeit ir dažas tās “pareizās” rīcības, kuras es neizpildu, tāpēc mani vajag izstumt no dzimtas, kas man kā pieaugušai, nobriedušai personai vispār nav iebildumu, jo es mazāk runāju ar cilvēkiem, ar kuriem mums nesakrīt uzskati, nav kopīgas tēmas, jo labāk. Bet kas neapzinātā līmenī notiek ar emocionāli ievainoto mani – man bail palikt vienai, mani nemīl, mani negrib. Un labākais, ko es varu darīt – būt kā jūs.
Un šī arī ir tā vieta, kur piecelties, pieaugt ķermenī un savu iekšējās brīvības daļu paņemt aiz rokas, iedodot resursu un atpūtu tai daļai, kura ir maza un ievainota, visu laiku bijusi atkarīga no mammas, tēta un citu radinieku uzskatiem, bet tagad dziedināsies, ļaujot brīvības daļai izpausties, ja vien ir labs kontakts ar dvēseli, ar smalkā plāna pavadoņiem, ja vien ir vesels, nobriedis prāts un adekvāta pieaugušā cilvēka domāšana. Tad arī var nonākt veselumā un iziet no jau sen nokalpojušiem “ideāliem”, kas patiesībā nav mani ideāli, bet kas absolūti nenoliedz pieredzi un kā pamatu, no kā atsperties, nevis kurā iesprūst.
Mēs taču ejam uz attīstību, uz evolūciju, un tādas neapzinātas Iekrišanas, notiek visu laiku. Galvenais – to apzināties un gribēt, gribēt no tā iziet un uz savu iekšējo un arī ārējo brīvību. Bet visbiežāk tad, kad ārēji ikdienā mēs esam maksimāli brīvi savās izvēlēs, tad vieglāk ir ieraudzīt šo apspiesto iekšējo brīvību. Bet es domāju, ka šādu slāņu ir daudz, jo tās ir atkarības, un ar bailes no brīvības, dziļas elpas sajūtām, brīvas dvēseles, cilvēcīgām sajūtām.Mēs varam visu laiku kustināt sevi, un to arī darām, jo kustībās – visādās kustībās – ir spēks. Jo mans puika izvēlējās vieglāko ceļu, vismaz man tā no šīs puses liekas. Paldies, manu mīļo dēliņ, es palikšu, te uz Zemes un iešu vēl dziļāk. Jo es ticu, ka mēs patiesi katrs varam piedzīvot gan iekšējo brīvību, gan, protams, ikdienas dzīvē, ar atvērtu sirsniņu harmoniski dzīvot savu labāko dzīvi.