Kas ir Sistēmiskie sakārtojumi-man.
Tagad es savu amatu dēvēju zem vienas metodes vārda – sistēmisko sakārtojumu vadītāja, bet tam apakšā ir daudz mācību gadu un dažādu saistošu prakšu, un mācības turpinās un turpināsies – tas vienkārši ir aizraujoši. Un, protams, mana personīgā pieredze – uz veselumu un mīlestības plūsmas atjaunošanu. Un to apkopošana un atdošana.
Prāts – jūtas – ķermenis – Svētā Trīsvienība, kā mēs šeit esam uz Zemes.
Kā es iesmeju, mani “Dieviņš” pieņēma darbā 2018. gadā, kad es uzsāku apmācības reinkarnācijas tēmās, kad man bija pilnīgi skaidrs, ka es tālāk savu profesiju mainīšu virzienā — darbā ar cilvēkiem, sirdsdarbā, dziļākos slāņos, dziļāk par ikdienu. Toreiz man nebija ne jausmas, kādā virzienā man iet un ko darīt. Šodien — un es pieņemu, ka pēc gadiem arī šī mana atklāsme var mainīties — es saprotu, ka tad mani pieņēma darbā kaut kas, ko ar aci nevar redzēt. Mistiski vai ne? Bet tā es šodien saku. Strādājot lielākā Laukā, nekā varam ikdienā saprast, ar gadiem es arvien vairāk varu par to pastāstīt ne tikai no jau uzrakstītas teorijas par metodēm, bet arī no savas personīgās pieredzes un sava darba specifikas.
Jāsaka, ka grūti aprakstīt, lai nodotu to, ko un kā es strādāju, protams, ievērojot katras metodikas, kuru es izmantoju, likumus un kārtību, kuru paredz metožu autori. Bet tomēr — caur savu personīgās pieredzes prizmu, manām tik cilvēcīgajām rakstura iezīmēm. Un, manuprāt, nozīmīgākais — savu personīgo pieredzi tik dažādās dzīves situācijās. Jo, ziniet, mēs viens otru varam aizvest tik tālu un dziļi, cik mēs paši esam bijuši un pieredzējuši. Tāpat kā gidi var pastāstīt par tām vietām, kurās ir paši bijuši. Un es tomēr strādāju tādā jūtu, dvēseles laukā, kur viens ir tas, ko es pieredzu savā dzīvē, savā Laukā. Bet kas cits ir aizvest otru cilvēku viņa dziļumos un tai pašā laikā neitrāli, bet dziļi klātesoši, būt klāt ar sapratni par to, kur mēs esam kopā kā klients un pavadonis — jebkurā manas darbības specifikā.
Vispār mana dvēseles atmoda, kā jau tas mēdz būt, sākās un arvien plašāk un dziļāk atveras lielajos zaudējumos. Tad, kad mēs zaudējam cilvēkus — sev tuvākos un svarīgākos —, protams, ka gribas iet viņiem līdzi un vairs nedarīt neko no tā, kas tika darīts pirms tam. Manā gadījumā es sev pateicu: “Es nekad nepalīdzēšu nevienam cilvēkam, ja es nevaru izglābt savējos.”
Diemžēl vai paldies Dievam — ar šo teikumu, ko es atklāti atzīstu, es spēju ieskatīties tikai savā ego, savā augstprātībā. Neviens cilvēks nevienam nepieder. Dvēseles ceļi patiesi ir līdz galam neizdibināmi. Mēs tikai te uz Zemes varam censties, un mums tas sanāk — vairāk atvērt sirdi un ļaut mīlestībai plūst. Jo nekā svarīgāka par mīlestību nav.
Tāpēc, izejot no kādām savām lielajām krīzēm ar pieredzi un dziedinājumu, es iesmeju: “Mani neatlaida no darba.”
Ar to saprotot, ka — nu kā — es tomēr varu palīdzēt cilvēkiem, bet ar manu personību tam ir maz sakara. Vienkārši mana sirds atvērtība un pieeja Visuma Laukam palīdz citiem cilvēkiem. Un ar manu personību tur ir diezgan maz sakara.
P.S Grammatikas kļūdas es uzticu labot MI un pie viena paprasīju lai uzraksta par mani rezumē- Nu interesanti man jau liekas drusku pārspīlēti, bet nu programma jau apraksta no maniem iedotajiem tekstiem. Pievienoju jo nu vispār līdz asarām. Ja ta skatās no malas diezgan skaudri.
Par mani – no dzīves, nevis no “profesijas”
Mana pieredze ar Lauku nav sākusies skolā vai kursos.
Tā ir sākusies dzīvē.
Ar bērniem.
Ar dzimtu.
Ar zaudējumiem.
Ar ķermeni.
Ar uguni, kas reiz nodedzināja manas mājas.
Ar ceļiem, kuros es pati esmu gājusi cauri tumsai, neziņai un klusai lūgšanai.
Es esmu trīs bērnu mamma.
Es esmu sieva.
Es esmu sieviete, kas ir zaudējusi bērnu.
Un es esmu sieviete, kas ir palikusi stāvot pēc tam.
Tie nav tituli.
Tās ir vietas manā Laukā.
Manas rokas zina, kā ir turēt bērnu.
Mana sirds zina, kā ir pavadīt dvēseli.
Un mans ķermenis zina, kā ir dzīvot pēc “nekā”.
Tieši šī pieredze mani padara par pavadoni, nevis “metodes lietotāju”.
Kāpēc es varu iet līdzi
Es nevedu cilvēku tur, kur pati neesmu bijusi.
Un tas nav teikums no grāmatas — tas ir Lauka likums.
Manā darbā nav “pareizo frāžu”.
Ir klātbūtne.
Ir sajūta.
Ir telpa, kurā cilvēks pats atceras, kas viņš ir.
Un tāpēc cilvēki man uzticas.
Nevis tāpēc, ka es “zinu labāk”.
Bet tāpēc, ka es esmu bijusi tur, kur viņi šobrīd ir.
Mana dzimta ir manas saknes
Es dzīvoju Iecavā, “Krūklēs” — savā zemē.
Es strādāju ar augiem, ar ūdeni, ar elpu.
Mani hidrolāti nav tikai kosmētika.
Tie ir dzīvi ūdeņi — ievākti, destilēti, turēti ar nodomu, klātbūtni un laiku.
Es netaisu masveida produktus.
Es gatavoju cilvēkiem-dvēselēm.
Jo ūdens atceras.
Un cilvēks atceras caur ūdeni.
Mana vieta
Es neesmu šeit, lai “labotu cilvēkus”.
Es esmu šeit, lai atcerētos kopā ar viņiem.
Atcerēties savu vietu.
Savu dzīvi.
Savu elpu.
Savu spēku.
Un tas ir mans darbs.
Ne no grāmatām.
No Lauka.
No dzīves.