Kā es strādāju ar Sistēmisko sakārtojumu darbā.
Šeit foto no manas eksāmenu dienas Saskarsmes centrā.
Ir lietas dzīvē, kuras nav iespējams “salabot/izprast/izdziedināt ar prātu”. Un tā jau ir kustība, kas mūs ved paskatīties pēc kāda cilvēka, kas mums var palīdzēt kādā no mūsu dzīves situācijām.
Ir sajūtas, attiecības, notikumu atkārtojumi, slimības, iekšējas trauksmes, kuras rodas nevis šodien — bet dzimtas, pagātnes, attiecību un neredzamu enerģijas saišu līmenī.
Es strādāju ar šo dziļāko slāni — ar Lauku-kurā ietilpst Viss. Mana specifika ari ir Reinkarnācijas jeb iepriekšējo dzīvju kanāls.
Lauks ir neredzams, bet ļoti dzīvs informācijas un sajūtu slānis, kurā glabājas mūsu stāsti, lojalitātes, neatrisinātie notikumi un dvēseles atmiņas.
Tajā ir ierakstīts ne tikai tas, kas ar mums ir noticis, bet arī tas, ko mēs nesam sevī no citiem, gan dzimtas, gan iepriekšējām dzīvēm, gan visuma ka tāda.
Sistēmiskais darbs nav par “meklēšanu, kurš vainīgs”. Sistēmiskais darbs ir par mīlestības plūsmas atjaunošanu, par savas dzīves kārtību, veselumu tajā.
Tas ir par atgriešanos savā vietā savā dzīvē. Ieņemt savā dzīves Laukā savu vietu.
Kā notiek mans darbs
Kad cilvēks atnāk pie manis, mums kā viens no galvenajiem faktoriem ir abpusēja uzticība visā mūsu kopsadarbības laikā — vai tā ir viena stunda, vai ilgāka mūsu kopdarbība.
Mēs apstājamies. Sajūtam. Klausāmies, izrunājam, kas svarīgs tev (klientam) un ko varu piedāvāt es.
Es palīdzu cilvēkam sajust:
– kas patiesībā viņu sāpina
– kurā dzīves slānī ir iestrēgums
– kāds jautājums šobrīd ir vissvarīgākais
Tikai pēc tam mēs veidojam Lauku. Grupās tas ir, iekļaujot visus grupas dalībniekus.
Katra satikšanās ir fenomenāla un nekad neatkārtojas, tāpēc arī šo metodi sauc – sistēmfenomenoloģija.
Kas ir Lauks
Lauks ir telpa, kurā cilvēka stāsts kļūst redzams.
To var sajust — pat ja to nevar izskaidrot.
Tajā cilvēka iekšējās daļas, attiecības, dzimtas tēmas, dzīves ceļi un izvēles parādās kā dzīvi tēli ar savām sajūtām, kustībām, vajadzībām.
Un tie sāk runāt patiesību.
Nevis ar vārdiem, bet ar sajūtu, ķermeņa, enerģijas un kustības valodu.
No kā izejot, mēs izvēlamies jeb, metodes valodā, ieliekam aizvietotājus, citus grupas dalībniekus jeb grīdas marķierus — kas var būt dažādi telpā esoši priekšmeti. Un cilvēks, it kā atkāpjoties no savas situācijas, it kā no malas, bet piedzīvojot, jūtot, reaģējot, spēj dziedināt sevī, atrisināt esošo situāciju.
Tomēr dažkārt situācija ir tik apjomīga, ka tas kāds ir cilveka pieprasījus, jeb ko Lauks rāda, nav izdarāms viena sistēmiskā darba apjomā, tāpēc ir ieteicams Lauku kustināt un vismaz divas reizes mēnesī piedalīties sistēmisko sakārtojumu grupās — vismaz kā aizvietotājam.
Ko mēs, kā grupas dalībnieki darām
Mēs neatkārtojam vecos stāstus.
Mēs tos nepārrunājam no jauna.
Mēs meklējam:
– kur kaut kas ir palicis nepabeigts
– kam pieder sāpes
– kur ir sajaukta atbildība
– kur cilvēks ir zaudējis savu vietu
– kur viņš nes to, kas nav viņa
Un mēs atgriežam katram to, kas viņam pieder.
Ne ar piespiešanu.
Ne ar manipulāciju.
Bet ar cieņu.
Tā ir vieta, kur dvēsele var beidzot izelpot. Un šī atgriešana nav nekas maģisks vai ārpus cilvēka saprotams. Vienkārši grupas darbā tas ir uzskatāms. Bet visa sapratne notiek cilvēkā pašā, un darbs nebeidzas sakārtojumā, bet ir kā ievads, lai tālāk katrs pats to ienestu savā ikdienā — kā jaunus ieradumus, domas, darbus.
Sakārtojumā mēs atrisinām daudz, bet galvenais ir, ka mēs to, ko esam ieraudzījuši, sapratuši, saņēmuši, katrs integrējam savā ikdienā.
Kas mainās pēc tam
Kad Lauks sakārtojas, dzīve sāk kustēties pati. Kustībai būtu jābūt jūtamai, pamanāmai, ne vienmēr šķietami pozitīvai (vismaz sākumā, uzreiz pēc sakārtojuma).
Cilvēki pamana:
– ka kļūst vieglāk elpot
– ka pazūd nemiers
– mainās sabiedrība, nomainās “draugi”
– ka attiecības mainās
– ka nāk jauni lēmumi
– ka ķermenis sāk dziedēt to, ko prāts nesaprata, mistiski pazūd simptomi, atgriežas vai uzlabojas veselība
Tas nenotiek “maģiski”.
Tas notiek dabiski, kad cilvēks atgriežas savā vietā.
Mans darba princips, ētika, kurā es strādāju
Es nestrādāju “pret cilvēku”
Es nestrādāju “par viņu”. Jo sistēmiskā Lauka darbā nav tikai viens cilvēks — tur ir visa viņa sistēma.
Es nestrādāju “viņa vietā”, jo tas pēc būtības nav iespējams.
Es turu Lauku, kurā viņa dvēsele pati atceras savu kārtību.
Un tikai tik daudz, cik cilvēks ir gatavs redzēt un pieņemt, tik arī es kā sakārtojuma vadītāja esmu līdzās.
Es uzņemos atbildību par sistēmiskā darba principiem un tā norisi. Tavs kā dalībnieka uzdevums ir uzņemties atbildību par sevi un savu dzīvi.
Un kopā mēs topam par veselākiem cilvēkiem.
Ar cieņu,
tava sistēmisko sakārtojumu vadītāja – Melita Januša-Rauba