Dzimtas mantojums.
Dzimtās mēdz būt tādi stāsti, kur jūtīgums nav pazudis, bet vienkārši nav drīkstējis būt redzams.
Vienā paaudzē ir sieviete, kura jūt vairāk. Viņa saprot augus, cilvēkus, situācijas. Viņai nav valodas, kā to izskaidrot, un arī vide to nepieņem. Tāpēc viņa to patur pie sevis. No malas – “jocīga”. Patiesībā – ļoti jūtīga un precīza uztverē.
Citā paaudzē ir sieviete, kura izvēlas nejūt. Viņa dara, strādā, iztur. Jūtīgums nav pazudis, bet ir nospiests. Tas neparādās vārdos, bet ķermenī – spriedzē, kaklā, klepū, nogurumā. Tas ir nepateiktais, kas paliek iekšā.
Vēl kādā līnijā šis jūtīgums iziet ārā bez struktūras. Cilvēks jūt, bet nevar to noturēt vai izskaidrot. Sabiedrība viņu nesaprot, un viņš tiek nolikts malā.
Un tad mēs domājam – tas viss kaut kur pazuda.
Nepazuda.
Dzimtas sistēmā nekas nepazūd. Tas, kas nav bijis pieņemts vai izdzīvots, meklē vietu tālāk. Ne vienmēr pie saviem bērniem. Bet tur, kur tas var beidzot parādīties citā kvalitātē.
Un tad piedzimst kāds, kurā tas viss satiekas.
Ir jūtīgums – bet šoreiz ar spēju to nosaukt.
Ir dziļums – bet ar iespēju to strukturēt.
Ir tas pats “redzējums” – bet jau bez nepieciešamības slēpties.
Un tad tas, kas dzimtā bija sadalīts – vienā jūt, citā klusē, citā izkrīt no normas – vienā cilvēkā sāk savienoties.
Tas vairs nav par “spēju kā kaut ko īpašu”.
Tas ir par to, ka dzimtas sirdsapziņa beidzot atrod vietu šai kvalitātei – nevis kā slēptam vai izstumtam aspektam, bet kā kaut kam, kas var būt redzams un izmantots dzīvē.
Un tajā brīdī tas vairs nav slogs.
Tas kļūst par instrumentu.