Nošķirtībā nedzīvo mīlestība.

Kamēr cilvēks uz sevi un pasauli skatās tikai no sava fiziskā ķermeņa, acīm, viņš visu redz nodalītu, šķirtu.

Esmu es un ir citi. Nošķirtībā nedzīvo mīlestība. Nošķirtība veicina dalīšanos..

Kad cilvēks sāk lūkoties caur apziņu, - viņš ierauga, ka viss ir vienots.

Ko tas nozīmē?

Kad es uz kādu kliedzu, - es kliedzu pats uz sevi.

Kad es kādu mīlu, - es mīlu pats sevi otrā cilvēkā.

Kad es uz kādu apvainojos, - es apvainojos pats uz sevi.

Kad es kādu kritizēju, - es kritizēju pats sevi.

Kad es gribu kādu iznīcināt, ieriebt, atriebties, - es to visu izdaru pats pret sev.

Nav neviens, kam ieriebt un nav, ko mīlēt. Viss esi Tu. Tas, ko Tu dod citiem, to visu Tu dod pats sev.

Tamdēļ ārējā pasaule mums aktīvi šobrīd demonstrē mūsu pašu iekšējo haosu, - ar ko esam piepildīti, cik daudz dusmu, naida, baiļu, sāncensības, nenovīdības vienam pret otru, greizsirdības vēljoprojām ir mūsos.

Pilnīgi katra cilvēka iekšējais “saturs” ietekmē kopējo pasaules lauku.

Paskatamies apkārt un paskatamies katrs sevī. Tā godīgi.

Notikumi pasaulē nerodas paši nez no kurienes. Tos rada visas  cilvēces lauks kopā.

Nav pilnīgi neviens, ko vainot, kā tikai uzņemties atbildību par savu iekšējo pasauli.