Uzņemamies atbildību par savu Miesu.
Šodien apskatīsim šo mentalitāti – šo “nabaga resno cilvēku” slēptos un nebūt ne nosodošos zemūdens aspektus.
Ko es uzreiz varu pateikt – ar mani, Sistēmisko sakārtojumu vadītāju, var izdziedināt. Un galu galā tikt pie savas “miesas” un beigt nest savā ķermenī visu, ko esam paņēmuši līdzi.
Mums taču ir kaut kāds savs viedoklis par to, cik mums katram vajadzētu svērt, mērīt un kādu augumu mēs gribam. Un, ja tā nav, tad ar to arī sākam – pilnīgi adekvāti noliekam sev reālu mērķi, kādam ir jābūt manam augumam. Nevis kā akcija uz svētkiem, bet vispār pa dzīvi.
Upura mentalitāte — kas tas ir un kā to pārvarēt
Upura mentalitāte ir attieksme, kurā cilvēks uzskata, ka citi ir vainīgi viņa grūtībās, ka pasaule viņam kaitē un ka nav jēgas mēģināt kaut ko mainīt. Un diemžēl tas viss vairāk attiecas uz sava auguma aprisēm. Jo tur mēs paliekam tikai ar sevi – manas domas, sajūtas, mans augums.
Manuprāt, viena no galvenajām “garīgajām” mācībām ir – uzņemties atbildību par sevi, par sevi visu. Izdziedināt “iekšējā bērna” traumas, pieaugt visos līmeņos savā augumā un uzņemties pilnīgu, absolūtu, 100% atbildību par sevi.
Viss jau būtu skaisti, bet ir šie zemūdens akmeņi, ar kuriem mēs gadiem cīnāmies, jo zemapziņa ir tāda, ka mēs gaidām Mammu vai Tēti, kuri mums pateiks visu. Un tajā pašā laikā – tad, kad mamma vai tētis saka: “Tu esi resna”, mums ir visa veida traumas, kas rezultējas ar lieko svaru un visu tajā ietilpstošo.
Cilvēks sevi identificē kā bezpalīdzīgu, bieži iekrīt pašžēlumā un drāmā, un iekšēji baro sajūtu par trūkumu, ciešanām un atkarību no ārēja “glābēja”.
Svarīgi atšķirt — viena lieta ir piedzīvot reālus grūtus notikumus, pavisam cita — dzīvot upura attieksmē kā dzīves modelī.
Šī mentalitāte var izveidoties arī bez smagiem apstākļiem un saglabāties gadiem.
Un mēs iesprūstam – meklējot, lasot, it kā darot, bet patiesībā neko nedarot. Par to liecina skats spogulī vai pašsajūta, sevis dzīšana pārmetumos un atkal vainīgo meklēšana. Un šajā aplī – nu nekādi negribas iet dziļumā, līdz sevīm, līdz tam, ka neviens, nu neviens nepalīdzēs, ja nebūs absolūtas atbildības uzņemšanās par sevi.
Upura mentalitātes pazīmes
Cilvēki ar šādu attieksmi bieži:
vaino citus savos dzīves notikumos;
tic, ka pasaule ir pret viņiem noskaņota;
grūti tiek galā ar neveiksmēm;
izrāda pasīvu agresiju;
jūtas bezspēcīgi un sevi žēlo;
domā negatīvi, jūt skaudību, viņiem ir zema pašapziņa;
pievelk drāmu un konfliktus;
glabā aizvainojumus un pārlieku aizsargājas;
“inficē” ar savu attieksmi arī apkārtējos.
No kurienes tas rodas?
Saknes visbiežāk ir bērnībā:
pārmērīga kritika;
uzmanības vai atbalsta trūkums;
ģimenes sūdzību, čīkstēšanas modeļi;
emocionāla neievērošana;
vardarbība vai nodevība.
Kopīgais visos gadījumos — dziļas iekšējas sāpes.
Kāpēc cilvēki pieņem upura lomu?
Tas bieži ir zemapziņas aizsargmehānisms.
Tas var kalpot, lai:
iegūtu uzmanību vai līdzjūtību;
izvairītos no atbildības;
sagaidītu, ka kāds cits “glābs”;
saglabātu iekšēju ieguvumu — tā saukto “sekundāro labumu”;
stiprinātu ego caur ciešanām (“skatieties, ko man nodara”).
Liels priekšnoteikums ir zema pašapziņa un bailes no pārmaiņām.
Kāda ir cena?
Upura mentalitāte rada:
izolāciju un vientulību;
pasliktinātu psihisko veselību;
toksiskas attiecības;
sarežģījumus darbā;
hroniskus konfliktus;
nespēju risināt problēmas un virzīties uz priekšu.
Tā var parādīties arī kolektīvi — ģimenēs, darba vidē, kopienās.
Kā to pārvarēt?
Upura mentalitāte nav iedzimta, tā ir apgūta, un to var mainīt.
Noderīgi soļi:
dalīties savās traumās ar uzticamiem cilvēkiem vai speciālistu;
attīstīt veselīgu pašvērtējumu;
fokusēties uz savām stiprajām pusēm un mācībām;
pārtraukt pārmērīgu pārdomāšanu;
apzināti mainīt iekšējo dialogu un apšaubīt vecos uzskatus;
ierobežot kontaktu ar cilvēkiem, kuri paši dzīvo upura lomā;
praktizēt pateicību;
piedot gan sev, gan citiem;
uzņemties atbildību;
pievērsties kalpošanai, darbībai un rūpēm par citiem;
nepieciešamības gadījumā meklēt psihoterapeita palīdzību.
Kā atbalstīt tuvinieku ar šādu attieksmi?
Pieiet ar līdzjūtību, nevis nosodījumu.
Neklausīties bezgalīgas sūdzības — labāk novirzīt sarunu uz risinājumiem.
Ievērot veselīgas robežas.
Uzsvērt viņu stiprās puses.
Mudināt uzņemties atbildību.
Ne “glābt” viņu vietā — tas viņu vēl vairāk vājinās.
Pieņemt, ka pārmaiņas ir lēns process.
Noslēgumā
Slikti notikumi notiek ar visiem, bet mūsu reakcija un izvēles nosaka mūsu dzīvi.
Upura mentalitāte var mūs paralizēt, taču to ir iespējams pārvarēt:
ar apzinātību,
ar atbildību,
ar iekšējo darbu,
un ar gatavību mainīties.