Kad trauksme izrādās vecāka par pašu cilvēku.
Es Tevi redzu.
Es dodu Tev vietu.
Un Tavu likteni atstāju Tev.
Bet savu dzīvi - paņemu sev.
DZIMTAS DZĪVĪBAS ENERĢIJU.
Kad trauksme izrādās vecāka par pašu cilvēku
Šodien pie manis atnāca klients ar trauksmi.
Nevis tikai ar domu: “Es uztraucos.”
Trauksme dzīvoja ķermenī.
Kājas kļūst vājas, trīc. Ķermenis saspringst. Ir grūti savākties. Prāts nemitīgi meklē, par ko vēl satraukties. Un līdzās tam ir alkohols — brīdis, kurā pazūd robeža. Cilvēks sāk dzert un vairs nejūt to vietu, kurā būtu iespējams pateikt: pietiek.
Šis stāsts viņa dzīvē nav sācies vakar.
Mēs skatījāmies attiecības ar vecākiem. Jaunībā viņš sāka strādāt vecāku uzņēmumā, un tieši tur attiecības būtiski mainījās un sarežģījās. Tas liecināja par Lauka virzību pa tēva dzimtas zaru.
Tomēr sistēmiskajā darbā mūsu uzmanība aizgāja vēl tālāk.
Līdz ceturtajai paaudzei.
Tur parādījās jauns vīrietis.
Cilvēks, kuru savā laikā, iespējams, uzskatīja par “ne tādu kā citi”. Pēc tēla, kas atklājās darbā, viņam varēja būt intelektuālās vai attīstības funkcionēšanas ierobežojumi. Mūsdienās mēs šādu cilvēku vairs nesauktu pazemojošos vārdos un bez medicīniskas informācijas viņam nepiešķirtu konkrētu diagnozi.
Viņa ķermenis bija nemierīgs. Kustības neveiklas. Viņš trīcēja. Viņam bija grūti orientēties pasaulē.
Un viņa mamma viņu par to kaunināja, apsaukāja, iepļaukāja, iesita pa pakausi. Saukāja dažādos lamu vārdos.
Tomēr arī šim vīrietim bija seksualitāte un ķermenis.
Cilvēkam nav nepieciešama pilnīga intelektuāla izpratne par seksualitāti, lai ķermenī pastāvētu dzimumtieksme, uzbudinājuma fizioloģiskās reakcijas un reproduktīvās spējas. Intelektuālās attīstības grūtības pašas par sevi nenozīmē, ka cilvēks fizioloģiski nav spējīgs uz seksuālām attiecībām vai bērna radīšanu.
Šim vīrietim piedzima dēls.
Bet viņa paša dzīve beidzās nežēlīgi.
Viņu piekāva. Sita pa ķermeni, kājām un galvu. Viņš nomira ceļmalā.
Un tur arī palika. Kā meža dzīvnieks — sapuva ceļmalā. Un nebija neviena, kurš pateiktu:
“Es zinu, ka tu biji.”
Sistēmiskajā darbā šādi cilvēki reizēm parādās kā aizmirstie vai izslēgtie dzimtas locekļi — tie, kuru liktenis ģimenē nav ticis izrunāts, apraudāts vai pat saglabāts atmiņā.
Klients pats šo nezināmo senci nosauca par Toļiku.
Un tad atnāca ļoti interesanta atpazīšana.
Klients stāstīja, ka alkohola reibumā viņā reizēm parādās it kā pavisam cits cilvēks. Mainās uzvedība, pazūd ierastās robežas un spēja apstāties. Un, kā pats jau bija smējies: “Ieslēdzas Toļiks.” Bet tieši tā mūsu neatzītie, izslēgtie senči mums liek par sevi manīt.
Un tagad sistēmiskajā darbā viņa priekšā bija Toļiks.
Ceturtajā paaudzē.
Sistēmiskajā skatījumā mēs runājam par neapzinātām lojalitātēm, atkārtojošiem ģimenes modeļiem un identificēšanos ar izslēgtiem dzimtas locekļiem.
Sistēmiskajā darbā svarīgs kļuva jautājums:
Klienta ieraudzīja/sajuta. Ar ko klients savā iekšējā pasaulē ir identificējies?
Un vēl svarīgāks:
Vai Toļikam beidzot var iedot viņa paša vietu, lai klientam vairs nebūtu jānes viņa liktenis savā ķermenī un dzīvē?
Tāpēc darba turpinājumam radās simbolisks uzdevums. Mājas darbs, kas jāizdara sajūtās, kustībā sevī.
Klients izvēlēsies priekšmetu, kurš simboliski kļūs par Toļika vietu.
Nevis tādēļ, lai Toļiku izdzītu vai noliegtu.
Tieši otrādi.
Lai viņu beidzot ieraudzītu atsevišķi no sevis:
“Tu esi Tu.
Es esmu es.
Es redzu, ka Tu esi bijis.
Es redzu Tavu likteni.
Un Tev vairs nav jādzīvo mana dzīve, lai Tu tiktu pamanīts.”
Un pēc tam, kā tas ir ierasts latviešu kultūrā, iedot kapa vietu, kur arī no Lauka pat tāds kā lūgums “skanēja”:
“Atnes man svecīti un puķīti, un arī šņabīti.”
Uz ko klients atsaucās, un šādas tradīcijas viņam ir zināmas. Tas nozīmē, ka Lauks/dzimta iedod tos vēstījumus, kas cilvēkam ir zināmi un pieņemami.
Nav pat svarīgi atrast īsto Toļika kapu, jo, iespējams, tāda nemaz nav.
Svarīga ir vieta.
Vieta, kur nolikt puķi.
Aizdegt sveci.
Un pirmo reizi šī cilvēka eksistencei pateikt:
“Tev ir vieta.”
Pēc tam arī priekšmets, kurā tiks iesēdināta Toļika enerģija, kas tiks atdalīta no klienta, savu uzdevumu būs izpildījis.
To varēs simboliski palaist uguns enerģijā -ar cieņu, pateicību un mīlestību.
Un pabeigt klienta identificēšanos ar Toļika jeb senču enerģiju, kas savu ir vēstījusi caur klienta trauksmēm.
Klients atnāca ar jautājumu:
Kāpēc man ir trauksme, un kā no tās atbrīvoties?
Bet sistēmiskais darbs aizveda pie cilvēka, par kuru, iespējams, vairākas paaudzes neviens nebija runājis.
Pie cilvēka bez kapa.
Bez puķes.
Bez sveces.
Pie nezināmā senča, kuru klients pats nosauca par Toļiku.
Un varbūt dažreiz dzimtas sistēmā pārmaiņas sākas ar pavisam vienkāršu kustību:
Es Tevi redzu.
Es dodu Tev vietu.
Un Tavu likteni atstāju Tev.
Bet savu dzīvi - paņemu sev.
DZIMTAS DZĪVĪBAS ENERĢIJU.