Regāliju apdeits.

Konsultantu – (un te var ielikt visas regālijas) – laiks iet uz beigām.
Bet patiesībā tā nav. Paliks tikai stiprie, īstie, patiesie Skolotāji (jebkurā jomā).
Bet mans stāsts ir par Dvēseles Pavadoņiem, kas ietver visu – cilvēku, dvēseli, ķermeni, dzīvi, dzimtu, personību. Visu bez dalījuma.

Pavisam drīz paliks tie “skolotāji”, kas var ietvert visu vai vairāk nekā lielākā daļa cilvēces.
Mēs kā cilvēce, latvieši, strauji esam gājuši “garīgo ceļu”, jeb satikušies katrs individuāli un kolektīvi ar dvēseles būtību. Ko, iespējams, vairākas paaudzes pirms mums nevarēja – nebija tādas iespējas.

Bet lai vai kā – arī tagad ir milzīgs atkritiens un palikšana uz vietas. Daudziem neko nedeva,  dotās iespējas šobrīd paņemt no “pasaules” iespējas – sevi dziedināt, ar citu palīdzību, ar klāt pastāvēšanu.
Jo notika vilšanās. Vilšanās, ka otrs nepalīdzēja.

Bet visa būtība jau ir tajā, ka mēs ejam pie otra pēc padoma, bet dziedināšanās jeb atbildības uzņemšanās par sevi, savām jūtām, notiek tikai un vienīgi mūsos.
Kas ir it kā tik vienkārši – bet savas ikdienas dzīves sakārtošana sev vēlamā virzienā, kur apakšā ir, pirmkārt, savas sirds sajušana, savas galvas sakārtošana, nonākšana kontaktā ar sevi, savu būtību. Sevis patiesa iepazīšana.

Un tas notiek caur vai ar citu cilvēku palīdzību.
Diemžēl mums bija un ir tā iekārtots – jo spilgtāk reklamēts un dārgāks “meistars”, jo lielāku atbildību jeb cerību, ka viņš – tas otrs – izdarīs jūsu/manā vietā, mēs uzliekam.
Kas sākotnēji tā arī ir. Jo daudz atver, atklāj, dod padomus. Dažādi palīdz – atkarīgs no “meistara” instrumentiem.

Bet dziedinašanās, notiek tikai tad ja mēs uzņemamies atbildību par sevi,savu rīcību. Un kautko mainam savā dzīvē, savā attieksmē.

Bet nu – pat – mēs esam jau “attēdušies rosolu”.
Un gribas iet tālāk, bet nezinām kā, jo it kā esam vīlušies. Tik daudz “pulciņu” izskrieti, tik daudz visa kā, bet laimes ta' nav.

Un meklējam atkal kādu, pie kā aiziet – un pareizi darām. Vieni mēs nevaram, un arī nevajag. Nevajag vieniem palikt. Tikai tāpēc, ka esam varbūt vīlušies “meistaros”.

Jo padomāsim kopā.
Paši pieņēmām lēmumu iet, paši izdomājām, kā būs. Iespējams – nesaņēmām gaidīto. Un ko nu? Vai otrs cilvēks ir vainīgs?
Nē, protams.

Bet pa šo laiku, kāds nu kuram ir bijis, meklējot to īsto, to savējo, kur dvēseli dziedināt – ir taču kādi secinājumi.

Vai tas ir manā pasaulē, vai es to šobrīd tikai ievēroju – es nezinu.

Bet ļoti daudz mums katram mīļu cilvēka dvēseļu izvēlas aiziet – vai paši, vai liktenis tāds.
Un katra cilvēka zaudēšana ir emocionāla trauma. Un tas nav tikai, kad cilvēks nomirst.
Šķiršanās sāpes ir tikpat lielas un sāpīgas kā cilvēka nomiršana.
Tikai šķiršanās vienmēr atstāj uz “cerības pauzes”. Pie kapa paliek tikai emocionālā krīze.

Tādi notikumi atmet atpakaļ – it kā sajūta, kā nomests  nost no sava dvēseles ceļa.
Arī man, un daudziem ir sajūta: “Kam man viss tas sevis izzināšanas ceļš? Kam man visas tās sirds/garīgās prakses, ja ar mani notiek tādas nelaimes?”

Jā – un nav skaidrs, ko darīt tālāk. Kā gan es varu paļauties uz Dievu, ja Viņš mani šādi soda?
Un kaut kur visam tam pa vidu liekas: ko man visi tie garīgie skolotāji ir devuši, ja ar mani notiek tā?

Starp citu – šī ir laba situācija paskatīties:
Ja jūs esat ar kādu “garīgo skolotāju” gājuši kādu dzīves nogriezni kopā – vai viņš ir kopā ar jums tādā tīri cilvēcīgā kontaktā?
Vai viņi jūs atbalsta, kad ar jums notiek kaut kas ļoti traumatisks?

Ar mani ir. Es nekad dzīvē nevarētu iedomāties, ka tik daudz cilvēku man apstājas aplī (sajūtās) un piedāvā savu palīdzību.
Un tas ir par patiesumu, par īsteniem “garīgajiem skolotājiem”. Par cilvēkiem, kuri no sava spēka, savām zināšanām, sava dziļuma nāk palīgā tad, kad otram ir grūti.

Ikdienā mēs viņus saucam par draugiem, paziņām, dažādu prakšu meistariem, prakšu vadītājiem.
Bet patiesībā – tie ir šodienas līderi, šodienas “skolotāji”.
Pie kuriem iet pēc palīdzības, un jau laicīgi sakārtot sevi.

Man neviens nepiedāvāja manā vietā kaut ko izdarīt. Tikai klusu: “Es te esmu, ja tev mani vajag.”
Tikai klusu klātbūtni.

Sajūtu, ka es neesmu viena, bet nav lieku vārdu vai apliecinājumu par kāda varenību vai mācēšanu.

Saprotiet – patiesība, dvēseles tīrība ir klusa, kaut gan, ja mēs par to nerunāsim, mēs nezināsim, ka var būt – Labi.

Mana draudzene caur psiholoģisko prizmu interesējas, kā uzlabot savu dzīves kvalitāti.
Un par to, kādas cenas tur ir – man mati ceļas stāvus.
Vai tiešām tas būtu vēl sods? Tā jau ir slikti, un Latvijā vēl tūkstoši jāsamaksā, lai kāds pateiktu – kas darāms. Vai psihoterapeits izrakstītu zāles.

Protams, visam ir vieta. Un, ja daļa cilvēku tādā veidā – samaksājot lielu naudu – atrod savu dvēseli, tas ir ļoti labi.

Bet nu tomēr, man ir sajūta, ka šobrīd šī dvēseļu palīdzošā joma ir krīzes posmā, un paliks tikai harmoniskākie.
Var redzēt, ka kādi daudz gadus praktizējoši “dvēseļu” speciālisti paši ver savas prakses ciet.
Bet lielākā daļa meistaru vienkārši paši sevi “neapgreido”, tāpēc nevar otru aizvest tur, kur paši nav bijuši.

Mums katram ir dots būt blakus otram kā atbalsts grūtos brīžos. Bet ne katram tas ir jādara profesionāli.
Tad šobrīd tiek atsijāts tas, kas savu ceļu ir nogājis – it visā.

Sistēmisko sakārtojumu pieeja – kā caur “lauku” paskatīties uz sevi no malas – man ir visharmoniskākā metode, ja to varētu saukt par metodi.
Un tas ir tas virziens, kurā es palieku, jo kaut kā jau man sevi jānosauc: Sistēmisko sakārtojumu vadītāja – sistēmiķe. Jo tā ietver – visu.

Tikai mana prasme ir saredzēt, kā atrisināt cilvēka problēmu, piedāvāt risinājumu, un ļaut cilvēkam pašam uzņemties atbildību par viņa dzīvi.
Man arī patīk šāds virziens, jo lielākoties manis vadīts darbs notiek grupās, un ar citu cilvēku palīdzību jeb dalību.
Viens nav darītājs.

Un kā šobrīd būtu? Man jau liekas, ka ir – jo es tā daru.
Skatīties ne tikai uz “meistara” profesionalitāti – kas, protams, ir svarīgākais – kāds ir risinājuma piedāvājums un ar kādu metodi viņš strādā.
Bet – viņa pieredzi, cilvēcīgumu, dzīvesstilu, būtību. Man tas ir svarīgi.

Jo viens ir tas, ka es eju pie viņa kā pie profesionāļa. Bet otrs – es saskaros arī ar viņa dzīvi, būtību.
Tas nav par patīk/nepatīk. Tas ir par rezonansi, par patiesumu, par visu, kas ir otrs – ne tikai savas metodes meistars.
Tas ir par CILVĒKU.

Un mani personīgie secinājumi ir tādi – jo “meistars” pats ir izgājis caur dažādām krīzēm, dažādām dzīves situācijām, atrisinājis tās un stāsta kā savu pieredzi – jo lielāka vilkme man ir būt viņa laukā.

Manuprāt, mēs vairs neesam tik naivi, ka klausāmies skaistos solījumos,
bet – Klausāmies Cilvēku.

Ar cieņu Melita Januša-Rauba Jūsu Sistēmisko sakārtojumu vadītāja.