Šo laikam sauc par nonullēšanos.

Šo laikam sauc par nonullēšanos. Par to ko sauc par nonākšanu “Jaunajā Zemē”  nekas, gandrīz nekas no tā kas bija enerģijas pilns pirmstam, vairs nedod vajadzīgo enerģiju.

Iekšējais stāvoklis, un arī vide ir apmēram tāda:

Ir tāda sajūta, it kā es būtu vakuumā. It kā man būtu uzlikts spoguļstikls – es pasauli redzu, bet pasaule mani neredz. Neredz mani cilvēki. Neredz mani arī enerģijas. Es it kā redzu pasauli – savu ļoti, ļoti tuvo, šauro pasauli. Savu gultu, mājas sienas, sētu, mežu ap māju. Un arī tikai tāpēc, ka suns mani piespiež iziet no mājas.

Bet viss ir tik ļoti kluss un mierīgs. Nav enerģijas apmaiņas. Ir kārtīgs aizsprosts. Es esmu aizsprosts. Caur mani īsti neplūst enerģija, tā pazīstamā zināmā enerģija kas bija līdz šim.  Pēdējā laikā ir tādi mazi uzliesmojumi, bet pamatstāvoklis ir mierīgs – mierīgs un kluss. Es kaut kā tā dzīvē esmu iekārtojusies, ka to varu atļauties – mierīgi dzīvot, gandrīz neko nedarot. Itkā taupot to enerģiju kas ir, jo ir sajūta ka jauna nevar pienākt.  

Kā es nonācu līdz tādam stāvoklim? Man šķiet, tas ir tāpēc, ka vairs nemeklēju kompensācijas citos cilvēkos. Vēl tā ir brīvība, uz kuru es tiecos. Bet vai tādu es viņu biju iztēlojusies? Vēl tas varētu būt saistīts ar to, ka viss, kas mani agrāk interesēja, ir zaudējis savu pievilcību. Tik maz kas ir palicis, kas sasaista ar to, kas bija agrāk un kas ir tagad.

Man gribētos domāt, ka tas ir klusums pirms vētras. Un solītās “sazvērestības teorijas” arī mani iekustinās.Liks kautkā kustēties, un izmantot tās zināšanas kas ir uzkrātas.  Bet man ir sajūta, ka mēs jau esam uz jaunās Zemes, kur visas apokalipses jau ir notikušas. Un tur īsti ar zināmām zināšanām nepietiks.  Paradīze viss tiešākā veidā ir jārada man pašai – tāda, kādu es to izdomāju. Tā nav vairs debesīs, viņsaulē, tur kautkur aiz mākoņiem.  Bet te, uz Zemes.

No visiem kanāliem skan teksti: “Esam savas dzīves radītāji. Viss, ko mēs nolemjam, materializējas.” Bet kā? Teorija ir laba, tā iedod zināmu brīvību, bet tad ir tā “atsišanās pret sienu,” kupols kur  es redzu pasauli, bet pasaule mani neredz. Nav vairs neviena, kam paprasīt padomu. Un manī laikam nav tādas dvēseles pieredzes, kā radīt savu pasauli no nulles. Par to jau laikam arī ir šodienas stāsts.

  “Kur ņemt pieredzi, kā radīt savu pasuli? “

  Ejot savās praksēs, es šo stāvokli sevī esmu ieguvusi. Mācoties un mācot citus atcerēties iepriekšējās dzīves, nonācu pie secinājuma: nav iepriekšējo dzīvju, bet ir paralēles. Viss notiek vienlaikus. Ir laika līnijas.

Ejot cauri visam, ko “pasaule” man piedāvāja izzināt, un nonākot līdz šādam secinājumam, tas sagrāva manī visu iepriekšējo. Tie bija vairāki gadi, kad reinkarnacioloģija bija mans darbs, un es ar to pelnīju naudu. Es nebiju pati populārākā šāda amata speciāliste, bet tomēr.

Nonākot pretrunā ar teoriju, kuru vairākus gadus praktizēju, tā burtiski vienā dienā mainījās, un es sāku šaubīties, līdz šaubas pārvērtās reālā sapratnē, tas ir kā manas daļas nomiršana, jeb to puzles gabaliņu kas nebija mans, aizlaišana “mājās. “Ja manī nav ticības metodei, kuru praktizēju, es to vairs nevaru darīt.

Mans virsmērķis bija izzināt sevi, savu patiesumu. Tas pagriezās pret mani. Tā arī beidzās manas reinkarnaciologa gaitas tieši pēc tās metodes, kuru apguvu, kurai pati gāju cauri, ar visām no tā izrietošajām sekām. Tas patiesībā bija super jaudīgs un ļoti plašs laiks.

Kad notiek atklāsmes mirkļi un ir pilnīgi skaidrs, ka metodika, kurā strādāju, vairs neder ne man, ne citiem, tā ir dvēseles krīze.

Varbūt tas sākās, jo sāku izzināt sevi citā metodikā – sistēmisko sakārtojumu metodikā, kas vēl vairāk un plašāk atvēra manu apziņu un kur viss ik dienu palika  skaidrāks par skaidru.

Sistēmisko sakārtojumu metode ir instruments, kur var noticēt brīnumiem, ieraudzīt patiesību, kas ir “laukā,” un saprast lietu kārtību. Tā ataino, kā viss ir uzbūvēts tuvu Visuma likumiem – likumiem, kas ļauj Zemei pastāvēt.

Paldies Helingeram, kurš šo metodi ienesa pasaulē tieši šādā formā un ar šādu nosaukumu. Tas iedod jaunu profesijas virzienu. “Sistēmisko sakārtojumu aplis” – tas ir nosaukums, kuru es izvēlējos sev.

Aplis veidojas no diviem cilvēkiem. Ir viens, kurš spēj redzēt “pāri” – ne pārāks vai varenāks, bet pāri tai spriedzei vai jautājumam, ar ko ir atnācis otrs.

Klasiski šī metode ir par dzimtu, par to, kas notiek ar mums cilvēkiem šeit, uz Zemes, un kāda ir kārtība ģimenē, dzimtā, valstī, pasaulē. Tā ir sākotnējās Visuma kārtības atjaunošana.

Katram ir sava vieta un kārtība, kurā mēs stāvam. Ja katrs darīs uz Zemes to, kā tas ir paredzēts, tieši tam/viņam/man, nebūs vairs jautājumu. Būs vienkārši dzīve – savas dzīves dzīvošana.

Tas viss jau ir tagad. Tas, kā es dzīvoju, ir “pareizi” tieši man. Ja manī ir neapmierinājums, es meklēju, uzdodu sev jautājumus. Piemēram, tagad man ir sajūta, ka esmu zem spoguļkupola, kur es pasauli redzu, bet mani neredz.

Metode māca, ka ir kārtība. To ietekmē pagātnes “nekārtības” – notikumi, cilvēki, apstākļi, jūtas un domas. Nekas, ko cilvēks rada, nekur nepazūd – tas paliek “gaisā.”

Sistēmisko sakārtojumu aplis ir palīdzējis man atkal salasīt sevi pa puzles gabaliņam un atdot svešos gabaliņus, kuri man nepiederēja.

Turpinājums sekos….