KĀ SAČAKARĒT SAVU BĒRNU.

KĀ SAČAKARĒT SAVU BĒRNU*

Vēlos dot dažus padomus, kā efektīvi sāpināt savus bērnus. Ilgtermiņa rezultāti garantēti, iekļaujot papildekstras - atkarības, depresiju, fiziskas un mentālas problēmas vai vismaz laimes trūkumu. No saraksta izlaidīšu fizisku un seksuālu vardarbību, kas, protams, ir izcili efektīvas, bet par tām jau tiek runāts bieži. Vēlos pievērst uzmanību mazāk acīmredzamām tehnikām.

1. Neņem bērnu rokās, nemīļo, nekāda lieka ķermeņa kontakta. Iedod telefonu un miers mājās. Ar laiku viņš pārstās prasīt tuvību un fizisks kontakts starp jums bērnam liksies pat neērts.

2. Atstāj viņu daudz vienu pašu, jau no mazām dienām. Protams, jāieliek kaut kādā sētiņā/jāieslēdz, lai neaizbēg vai vēl citādi nesataisa tev problēmas. Jā, kādu laiku viņš auros, bet drīz samierināsies un sapratīs, ka nevienam nav vajadzīgs. Arī tad, ja esi blakus fiziski, neaizmirsti likt viņam noprast, ka viņš tāpat tevi īpaši neinteresē, ka viņš ir viens un viņam ar visu dzīvē būs jātiek galā vienam pašam.

3. Emocijām - nē! Nedomā ari teikt bērnam, ka viņu mīli – priekš tam ir nāves gulta. Jūtelība ir nožēlojama, nepieļaujama vājība, intelekts ir tas, pēc kā dzīvē jāvadās, vienmēr un visur.  Sevišķi, ja audzini puiku – emocijas (kur nu vēl raudāšana) ir sodāmas! Dzīve taču ir skarba.

4. Draudi viņu pamest – pamestība ir katra bērna vislielākās bailes, tāpēc vari pat to inscenēt, piemēram, liekot izkāpt no mašīnas un uzsākot braukt, vai norādot uz policistu un sakot, ka tas tūlīt aizvedīs viņu uz cietumu.

5. Kaunini – vislabākais veids, lai panāktu savu un bērns sāktu ticēt, ka nav normāls. Kauns liek bērnam atgrūst daļu no sevis un vienmēr izraisa emocionālās traumas. Ja kaunināšana notiek bieži, tā kļūst par pastāvīgu emocionālo fonu, ko bērns pat nepamanīs, bet kas lieliski palīdzēs viņu kontrolēt tev, un vēlāk, dzīves laikā, arī citiem.

6. Izraisi vainas sajūtu - lai bērns jūtas vainīgs, ka vispār eksistē, lai jūtas tev parādā par šo privilēģiju atrasties tavā satriecošajā klātbūtnē (vari bieži atgādināt, lai ir pateicīgs par to!), lai uztver sevi kā apgrūtinājumu nevis pilvērtīgu ģimenes locekli un mīlētu cilvēku.

7. Spied izēst visu šķīvi – bērnam jāēd tad, kad tev tas ir ērtāk un to, ko tu gribi, un arī tik daudz, kā tev šķiet nepieciešams, viņa vajadzībām nav nekādas nozīmes. Tas nekas, ka vēlāk dzīvē tas var viņam izraisīt dažādus ēšanas traucējumus, noslieci uz lieko svaru vai vienkārši neveselīgas attiecības ar ēdienu – ko tur paciest neērtības tādu nieku dēļ.

8. Ja bērns par kaut ko sūdzas, ir bēdīgs, neaizmirsti atgādināt, ka citiem cilvēkiem pasaulē iet daudz sliktāk, lai viņš saprot, ka viņam nav nekādu tiesību šādi justies. Mazais egoists.  

9. Salīdzini – ar brāļiem/māsām, ar sevi pašu bērnībā (jo tu taču esi tik perfekts cilvēks), ar radu bērniem, vienalga. Lai mazais neaizmirst, ka citi ir daudz gudrāki, skaistāki, sportiskāki, paklausīgāki… tātad mīlamāki.

10. Vienmēr var labāk – lai ko arī bērns darītu, uztver jebkurus sasniegumus par pašu par sevi saprotamu un pieprasi arvien augstākus rezultātus. Vidējā atzīme 8? Bet kāpēc nav 9? Uzzīmēji zīmējumu? Nākamreiz gan pacenties rūpīgāk. Bērns ātri sapratīs, ka viņam tava mīlestība ir jāizpelnās, turklāt viņš pēc tam visu mūžu centīsies visādos veidos izpelnīties arī visu citu cilvēku mīlestību – kāpēc lai viņu vienkārši mīlētu tādu, kāds viņš ir? Šī tehnika lieliski sader kopā ar salīdzināšanu.

11. Apsaukā – nekautrējies bērnam skaļi teikt, ka viņš ir pretīgs, stulbs, tizls utt. Viņš tev noticēs! Šos vārdus bērns pēc tam dzirdēs savā galvā visu mūžu un domās, ka tie ir viņa paša… Bet tie būs tavējie.

12. Bērns ir tikai maza izmēra pieaugušais. Izturies pret viņu attiecīgi - pieprasi to pašu spriestspēju, atbildības līmeni, patstāvību no pēc iespējas agrāka vecuma. Lai bērns izaug pēc iespējas ātrāk un nocietinās – kas neiznīcina, taču padara stiprāku, vai ne?

13. Var mēģināt arī otrādi - dari visu viņa vietā. Iemāci, ka viņš neko pats nespēj un nekad nespēs, ka tu zini un māki labāk. Labi iet kopā ar apsaukāšanu. Šo tehniku var lietot ilgstoši, pat tad, ja bērns jau ir pieaudzis – droši turpini būt viņa dzīves noteicējs!

14. Nav svarīgi, kā bērns jūtas, iestāsti viņam, ka tā vienkārši nav patiesība! Viņam taču nav nekādu nopietnu iemeslu tā justies, un vispār, tu labāk zini, kā viņš jūtas. Kontrasts starp bērna realitāti un iestāstīto kādu laiku pastāvēs, bet pēc tam viņš pamazām noticēs tev un pārstās uzticēties savām sajūtām. Smalkie ļaudis šo sauc par Gazlaitingu.

15. Svarīgi sabojāt bērnu arī “uz nākotni”, ja nu viņš izdomā veidot savu ģimeni. Regulāri stāsti, cik tavs partneris ir slikts, liec nostāties savā pusē strīdos, šķiršanās gadījumā utt. Vēl labāk – laicīgi iedves naidu pret pretējo dzimumu, jo “viņi/-as visi ir vienādi”. Izaugot šis bērns savās partnerattiecībās vadīsies pēc visa tā, ko redzējis bērnībā, tāpēc noderīgi arī pamācīt dažādas varas spēles un manipulācijas tehnikas attiecībās – ja ne ar vārdiem, tad ar savu spilgto piemēru.  

Izvēlies savu mīļāko tehniku vai izmanto vairākas vienlaikus, bet noteikti atceries, ka šādi būsi devis savu pienesumu, lai mūsu sabiedrība paliktu tikpat emocionāli nepieejama, egoistiska, ciniska, atkarību un veselības problēmu nomākta. Turklāt, ļoti ticams, ka tavi bērni arī savējos vēlāk audzinās, izmantojot tās pašas tehnikas. Turpināsim nest sāpes pasaulē!

*Šis viss, protams, ir satīriski, pārspīlēti un ļoti melni, bet dažreiz tieši tādas lietas vislabāk paliek atmiņā vai vismaz liek aizdomāties, tāpēc šoreiz šādi.  

Raksts no I-neta dzīlēm.