Apvainojās, tas ir - ap VAINOJA.

Liels paldies Kristīne OmShanti - raksti

• Vecmāmiņa apvainojās uz savu piecgadīgo mazmeitu par to, ka mazmeitiņa neskrien viņai pretim atbraucot ciemos. Vecmāmiņu tas sadusmo, viņa to nolasīja kā necieņu pret sevi un, ka mazmeita nav audzināta un nemīl viņu tik, cik vecmāmiņai gribētos justies mīlētai..

Bet tas ir mszs bērns.

•Tēvs apvainojās uz dēlu par to, ka dēls izauga ar citām - savām vērtībām un uztvēra to, kā necieņu pret sevi. Tēvam gribas, lai dēls demonstrē respektu pret tēvu, lai tādejādi viņš sev varētu pierādīt, cik ir labs tēvs..

Jo pats sevi iekšēji nerespektē un neciena, bet nespēj to atzīt.

Tēvs pat aizdomāties nespēj, cik ļoti viņa attieksme pret savu dēlu ir iedragājusi dēla ticību sev un pašapziņu.

•Māte apvainojās uz saviem pieaugušajiem bērniem, kuri par maz par viņu rūpējas. Jo braucot tik reti, ka kaimiņi tagad domā, ka viņa ir sliktāka māte par kaimiņieni, pie kuras bērni brauc biežāk. Ko diez tie kaimiņi padomā..

Apvainojās, tas ir - ap VAINOJA.

Nevienā no šiem piemēriem nav runa par bērniem. Runa ir par vecāku neapmierinātām vajadzībām.

Kad mums trūkst mīlestības pašiem uz sevi, mēs neapzināti meklējam ap sevi kādu, no kura izdabūt sev nepieciešamo. Un bērni ir tie lojālākie, no kā paprasīt, pieprasīt. Viņi taču neapzināti visu mūžu jūtas vainīgi savu vecāku priekšā..mēs taču iedevām dzīvību.

Jāatceras, ka pieaugušo un bērnu attiecībās atbildīgais vienmēr ir pieaugušais.

Bērns ir piedzimis, lai mācītos un saņemtu visu sev nepieciešamo resursu no saviem vecākiem.

Bērns saņem no vecākiem un tālāk dos saviem bērniem visu, ko ir saņēmis.

Tā tas dabā ir iekārtots, - vecākais rūpējas par jaunāko, tas nodrošina jaunās paaudzes spēku.

Ir liela laime mazbērnam saņemt mīlestību, rūpes, iejūtību arī no saviem vecvecākiem. Kādreiz paveicas tik ļoti, ka bērns piedzīvo arī savu vecvecāku rūpes, viedumu un mīlestību.

Dabīga dzimtas hierarhija.

Ūdens tek no augšas uz leju.

Jo vecāks, jo dzīves gudrāks, jo viedāks, pieredzējušāks un mīlestības bagātāks ir cilvēks, jo vairāk viņam ir ko no sevis dot tālāk. Jo lielāks ieguvējs ir katras nākamās paaudzes pēcnācējs.

Praktiski un teorētiski..Bet kā ir reālā dzīvē?

Kad vecāki, vecvecāki apvainojas, viņi savā uzvedībā un attieksmē nolaižas līdz piecgadīga bērna emocionālam līmenim. Vecāks izkāpj no savas pieaugušā cilvēka lomas un piekopj maza bērna stratēģiju savā uzvedībā. Sāk cīnīties ar bērnu tā vietā, lai nostātos aiz muguras un parādītu, kā ir jāuzņemas atbildību par situāciju, kā pieaugušajam, kā atbildīgajam.

Vai tā var salabot, sakārtot lietas ar bērniem, mazbērniem, - cīnoties ar viņiem, vainojot, apvainojoties, sodot, dusmojoties? Tā vecāki parāda savas bailes, kontroles pazaudēšanu, bezpalîdzību.

Salabot attiecības starp bērnu un pieaugušo var tikai no pieaugušā pozīcijas.

Bet ja pieaugušo nav? Ko iesākt bērnam? Vai viņam ir jākļūst par pieaugušo saviem vecākiem? - jāsāk dot mierinājumu, glābt pieaugušo no viņa bailēm un vientulības? Bet kur lai ņem resursu pats bērns?

Tad jautājums: kā lai bērns vai mazbērns izvēlas respektēt vecākus no kuriem viņš sagaida un gribētu saņemt drošības sajūtu, aizmugures sajūtu, viedus padomus, paraugu, piemēru no pieauguša cilvēka, bet kuri pieprasa resursu no sava bērna un uzvedība līdzinās viņa vienaudžu līmenim?

Nereti vecāki cenšas respektu no bērniem izsist vai panākt ar ārējām metodēm: manipulējot, kauninot bērnu, sodot pazemojot, nerunājot, ignorējot.

Kad vecāks pats sevi neciena un nerespektē, bērns to neapzināti jūt un skaidri apzinās, ka visas šīs manipulācijas un agresijas metodes ir vecāku vājuma atspoguļojums. Tur arī pazūd vai nevar izveidoties respekts.

Šāda vecāku uzvedība bērnam nepalīdz saprast, - bet kā tieši man būtu pareizi jāuzvedas un jārīkojas, ja pat vecāki un vecvecāki uzvedas tik bērnišķīgi, tik vāji, tik smieklīgi, atklāti manipulējoši un paredzami?

Pie kā man mācīties pareizu, jēgpilnu, labvēlīgu komunikāciju, ja vecāki paši savā starpā plēšas kā “kaķis ar suni” un ļoti dīvaini iztur komunikāciju ar mani, ietverot dīvainas “audzināšanas stratēģijas”…

No kā lai bērns mācās:

- kā vadīt savus emocionālos stāvokļus, kad viņu plosa emociju vētra?

- kā runāt par savām sajūtām? Ar ko runāt?

- kā būvēt komunikāciju?

…ja mūsu mājās visi, izrādās, ir bērni?

Vai tas nozīmē, ka vecākiem nevar būt emocijas? Tas nav iespējams. Mēs visi esam dzīvi cilvēki. Taču kļūstot par vecākiem, uz mums gulstas arī atbildība par bērniem.

Vecāki ir tas regulātors, kurš parāda priekšzīmi, kā tikt galā ar saviem emocionāliem stāvokļiem:

- es sadusmojos, jo es esmu ļoti noguris, nevis es tevi nemīlu.

- es sakliedzu, jo audzinātāja tev ielika piezīmi, bet es esmu atbildīga par to, lai tu izmācies..

- es apvainojos, jo sajutos bezspēcīga un vāja kā māte.

- es kliedzu, kad nobīstos vai tikšu ar visu galā..

- es ar tevi nerunāju, kad gribu, lai tu man pievērs uzmanību. Bet tā darīt nav gudri, es to apzinos. Tu esi bērns, man tev ir jādod uzmanība, nevis otrādi.

Tā vietā būtu atklāti jāspēj pateikt to, kā es jūtos.

Mēs nevaram no saviem bērniem pieaugušā vecumā paprasīt to, ko neesam viņiem paši iemācījuši.

Mēs, vecāki, esam tie, kas iesēj sēklas savos bērnos un viņiem pieaugot, baudam sava darba augļus.

Jo mazāk pieaugušam cilvēkam ir respekts un cieņa pašam pret sevi, jo agresīvāk viņš pieprasīs cieņu un respektu ģimenē no bērniem un sava partnera un visuem apkārtējiem. Kompensācijas mehānisms.

Jo mazāk cilvēks ir dzīves laikā izaudzējis pats sevī pašapziņu, jo vairāk iekšēji jūtas nevērtīgs, jo agresīvāk un dažādos manipulatīvos veidos viņš pieprasīs, lai bērni un partneris pierāda, cik ļoti mīl viņu un cik viņš ir vērtīgs.

Respekts un cieņa un mīlestība, - tā nav bērnu, mazbērnu, kolēģu, partneru un neviena cita atbildība. Cilvēkam ir jāiemācās dzīves laikā gūt pašcieņu un iekšēu respektu pašam pret sevi.

Nav iespējams pieprasīt un gūt ārēji to, kas iekšēji pašam pret sevi nav izaudzēts.

Vai vecāki nedrīkst skumt pēc saviem bērniem? Arī tas nav iespējams. Mēs vienmēr ilgosimies pēc tiem, kurus mīlam. Tās ir skaistas ilgas.

Bet jautājums ir, - vai mēs skumstam pēc saviem bērniem, vai gribam ar bērniem aizvērt mūsu iekšējo tukšumu?

Bērni un mazbērni nav pieaugušu cilvēku ķilnieki. Bērni cieņu uz sevi un vecākiem apgūst caur vecāku cieņpilnu izturēšanos pret viņiem un sevi pašu.

Kad mēs esam spējīgi mīlēt, tad bērni paši mūs meklē, ar mums grib pavadīt laiku, mūs ciena dabīgi un viegli.

Kristīne Om Shanti