Laika cilpas.

12.12.2022

Šorīt tāda kņudoša sirds. Rīts pavadīts ar FB draugiem.  Izlasīju ka laika sajūta pamesta uz atpakaļu pa gadu. Man ir sajūta par  lielāku  atmetienu.

📍 Paralēles no pagātnes ir gan, tādas  kā laika cilpas.  Manas paralēles kas izdarīja citas izvēles.  Nu dikti ir aktīvas. Sajūtās, sapņos, zīmīgi atgādinājumi.

Es tās saucu par tādām laika cilpām.  Ja kādreiz tam netiktu klāt tad tagad, ar zemapziņu var tikt klāt, ar tik daudz instrumentu un meistaru palīdzību.

Tas ir unikāli, individuāli.   Es šodien vadu/vedu dzīvi šeit un tagad. Bet tas kautkas kas, nav izdarīts šīs dzīves iepriekšējos posmos, neapzināti un tomēr izceļot līdz apziņai arī izgaismojas. Un to varu ieraudzīt.

Vispār jau tur nav tādi patīkamie, laimīgie mirkļi. Vienkārši jau šodienas, šajā apziņas stāvoklī ir vieglāk uz to visu atskatīties.  

Tas ir salīdzinājumā ar mācībām.

Mēs nākam uz Zemes lai MĀCĪTOS.

Tāds nodrāzts teikums. Bet ja tajā iedziļinās kas ir mācības? Kad visu laiku nāk skolotāji priekšā un pasniedz stundas? Nomodā mācos. Kamēr guļu apgreidoju iemācīto vielu.

Un tieši tagad notiek tas, (ne man vienai tas ir kolektīvi.) Kad ir jāiesniedz tie mājas darbi kurus nenodevu tad kad biju tur apmēram gadus 30 atpakaļ.

Ja kādreiz vajadzēja pārdzimt lai vēlreiz mācītos. Tad tagad šai pat ķermenī es varu pabeigt tos mājas darbus kurus neizpildīju, savā šīs dzīves sākumā. Neizpildīju, ne jau tāpēc ka negribēju, bet tad nebija vajadzīgās zināšanas, ne spēka, ne resursa.

Man vedot cilvēkus uz iepriekšējām dzīvēm, nerakstītā nozīme ir,  konsultācijas-ceļojuma ietvarā, būtiskākā:” Tad kas man  ir tāds jāizdara, lai beidzot nokārtotu to eksāmenu ar kuru netieku galā jau entās dzīves.”

Piemēram:”entās  dzīvēs pēc kārtas,  man ir sliktas partner attiecības.”

   Nu lūk tad es savā dzīvē jau vairākus mēnešus jūtu, tikai nevarēju līdz šim vārdos ietvert, ka šajā dzīvē man notiek pārmešana atpakaļ lai es izskustinu pati savus sastrēgumus tur jaunībā bērnībā, gandrīz vai esot tur bet tomēr te un tagad.

Jā, atmetiens laikā ir manāms ļoti.

    Es zinu ka tur var iesprūst, ar teicienu:” tad bija labāk”.Bet, ne jau tāpēc man izgaismojas jaunība, dzīve pirms, lai tur iesprūstu. Jā, sajūta ka apstājas laiks, bet pasaule ap mani notiek.

Un te jau ir galvenais mājas darbu jautājums?

Vai es palieku tajā, ka mani atmet un atmet?

Vai es cītīgi turpinu mācīties, un atbildēt uz visiem jautājumiem?

Uzņemties atbildību par savu dzīvi?

Par savu dvēseles izaugsmi.

Par dvēseles iegribu izpildi?