Gadadienas pārejas.

Gadi. Personīgās dzīves pārejas. Vēl pirms gadiem pieciem, es brīnījos, par citiem cilvēkiem. Kāpēc nevar atcerēties cik ir gadu, vai jāpiedomā, par to cik tad ir? Īpašu uzmanību nepievērš tam ka vispār ir dzd. Tagad man ir iespēja pieredzēt.

Ja es tā skaļi pafilozofēju, tad manās sajūtās ir tā. Manai dzimšanas dienai  lielākiem svētkiem un notikumam būtu jābūt maniem vecākiem. Viņiem bija liels pagrieziena punkts, jo viņu dzīvēs ienācu es. Diemžēl manā dzimtā tas tā nav novērots. Bet es nevaru zināt par visiem.   

    Vēl, tāds aspekts, ko es novēroju pie sevis. Ja es kādam gribu ko uzdāvināt, man nav jāgaida svētki.  Īpaši skumji tas ir  Ziemassvētku pārspīlētajām, ar  bezpersoniskajām dāvanām. Es ceru ka ir ģimenes un dzimtas kur svētku apdāvināšanās ir sirsnīga un patiesa, no sirds un trāpīgi.

Vēl, šodienas tendence soc tīklos, šī bezpersoniskā vārdu uzrakstīšana vai bildītes ielikšana, garām skrienot, slidinot fb ziņas,  apsveikšana.   To var riktīgi just kad sūtītais teksts, bilde ir no sirds sūtīta, un kad tas tā nav.  Saruna jau notiek dvēseles līmenī, telepātiski jau “sveiciens” ir saņemts. Tikai pēc tam nāk jau taustāmais, lasāmais sveiciens. Pavērojiet, kā ir jums.

Gadiem ilgi  Dzimšanas dienas jau izsenis dažādās metodēs tiek uzskatītas par īpašu laiku gadā. Man tas sakrīt ar pārejas laiku, arī lielākos mērogos, nu šogad sakrita ļoti daudz notikumi, un enerģiju maiņas, nomaiņas, 09.11. Pateicos savai ģimenei,  īstena svētku nedēļa. Visiem kuri mani rakstiski sveica, pateicos no sirds, es zinu ka jūs sajutāt manu,  paldies.

         Es neatceros kad man būtu bijis tā, kā tas ir tagad: “ tukša galva” tukšums, itkā manī nebūtu domu. Ir tikai caurplūstošas enerģijas, domas nāk un iet, grūti noķert.

Jau kādu laiku zūd un ir  pazudusi  interese par vairākiem YT. IG. FB kanāliem,  kurus es klausījos. Pazuda interese par vairākiem cilvēkiem, notikumiem, vajadzībām. Tā notiek tad kad mana vajadzība esot kopā ar to, tiem ir beigusies. Es esmu piepildījusies ar to ko tas deva, piesātinājusies ar enerģiju, ko tā/tie  man deva. Arī es pārtraucu dot savu spēku un enerģiju, tas protams ir appusēji. Virtuālo skolotāju nomaiņa, notiek tagad. Paliek tikai pats pats vērtīgākais man, tagad.

Kādreiz bērnībā, jaunībā par to bija sods un kauns.  Par to ka es tāda  nepastāvīga, pa gaisiem, neēsmu stabila.  Tagad tā ir izaugsme un ceļš uz priekšu.Tā tas ir bijis vienmēr, tikai tagad tas ir  ar citu pavadošo enerģiju.

   Intereses nomaiņa, laikam tas arī ir zemākais enerģijas punkts, katru gadu ap šo laiku es jūtos savādāk, bet šo gad  es pieņemu šo sāvokli mierīgi, vērojot kas ar mani notiek tālāk? Kā manā patukšajā telpā ienāks nākamie, notikumi, cilvēki, apstākļi.  Vai būs kas jauns, vai tikai pagātnes, iepriekšējo dzīvju, vai dzimtas  neatrisinātās lietas, notikumi, cilvēki ar kuriem kautkas jāpabeidz?

       Mēs individuāli, un tai pat laikā kolektīvi ejam pa spirāli uz augšu. Es to redzu līdzīgi kā planētas griežas ap Sauli. Es apeju  vienu apli un ir tukšums ,tas nav laikā, tam nav laika atskaites, nākamaja spirāles lokā, attiecīgā vietā nokrīt zemāk, vai aiziet kā par planētām saka retrogrādā, jo iepriekšējā lokā kautkas netika izdarīts līdz galam, un tika pārlekts pāri.  Es šo spirāli redzu kā piltuves veida, jo tuvāk Sev, jo mazāki spirāles loki. Spirāles loka pārejas punktus var ļoti labi just, zināt. Tie ir lieli zemes notikumi. Piedzimšana/ Nomiršana. Dzīves laikā pārdzimšanas momenti, gan dažādās praksēs apzināti, gan tad kad ķermenim bija jānomirst, slimības, nelaimes, avārijas, dvēseles sāpēs, kā nu kuram,  bet nenomira un sāka dzīvot pa jaunam.  Tā ir mūžīgā kustība uz priekšu, un viss notiek savu gaitu, neko nevar nokavēt, un nekur nevar aizkriet, lai kāds būtu dzīves tempss.  Šito redzot izprotot, rodas atziņa.  Dzīvot dzīvi. Tas ir tas  uz kā turas visa nematereālā pasaule, ari matereālā protams.

Tikai cilvēkam atkal un atkal jāizlasa simtiem, gurū grāmatas, jāpieredz dažādas prakses un kas tik vēl nav jāpieredz. Lai nonāktu pie secinājuma. “Dzīvot dzīvi”  Laika atskaites ir te uz Zemes. Varbūt arī uz citām planētām, es nezinu.  Pazūd laika atskaite, pazūd domas par to kā būs tad,  kad es izaugšu liela, kā būs kad es pabeigšu to un to, un tad es ……

Pazūd ilgošanās pēc bijušajiem gadiem.  

    Atmiņas, un sapņi, tās ir manas jūtas un emocijas, uz pieredzi un mērķiem bāzējas mana šodiena. Bet pazūd ilūzija paliek tikai realitāte.  Tas ir dīvaini, man līdz šim neierasti.

  Protams ka es katrā brīdī varu ieslīgt sapņos un ilūzijās par skaisto nākotni, un ar vienu kāju tur būt, bet šeit neko nedarīt lai skaistā tagadne te būtu. Vai gauži raudāt par aizgājušo jaunību, un dzīvot atmiņās par to cik tad bija forši, un neredzēt cik te un tagad ir forši.

Cik cilvēks vispār šodien spēj paskatīties uz sevi, savu dzīvi. Paskatīties, ieklausīties sevī te un tagad. Tas ko man atgādina/māca mans Zemes darbs, ir tas ka lielākais un smagākais ir redzēt sevi, dzirdēt sevi, pieņemt sevi. Apzināties to it sevišķi vecākiem un vecvesākiem. Jo, vairāk mēs/jūs spēsim  paskatīties uz sevi. To ko ieraugam, viss apsalūti viss, tās ir iestrādes no dzimtas, un dvēseles pieredzes, mana/tava dvēseles pieredze.  Ja tu/es nespēju šodien uz to paskatīties, tad tas būs jādara vai nu nākamajā dzīvē, citā laika līnijā. Vai arī jaunākajiem dzimtas cilvēkiem.  

Vecāki ir dzimtas devēji, bērni ir ņēmēji, un tas par visu, par visu lielo kopumu, gan matērijas mantojumiem, gan domām, jūtām emocijām.

Enerģijai ir jāplūsts,  tā ir visumā iekārtots, to mēs redzam ar aci kā viss plūst un mainās.

Bet nezkāpēc cilvēks izdomā, ka viņš gribētu būt stabils un nemainīgs. Un ko ar to izdara, nobloķē pie sevis  enerģiju. Apstādina plūsmu. Nedod uz priekšu. Bet visu Visumu jau nevar apstādināt, pasaule jau vienalga griežas un enerģija plūst tikai garām “Stabiliem” cilvēkam.   Visumā šobrīd notiek tas ka aizturētās enerģijas ir tik daudz, un sit ārā “Stabiliem” cilvēkiem pamatus.  Ieplūst līdz šim neizmantotā enerģija. Atliek tikai pieņemt, pateikt sev Jā, es to gribu. Protams ka no sākuma ir jāizskalo visi sūdi un dubļi kas ir sacietējuši, bez plūsmas esot.  Simboliski var salīdzināt ar kanalizāciju.  

Visas zināšanas prasmes un mākas, atmiņas notikumi, pieredzes, tas viss ir uzkrājies vienā “Kanalizācijas trubā”, manī/tevī. Un tur stāvēja un kalta.  Nu tagad ir tā ka enerģija, jauns tīrs ūdens ir tik tuvu, ka spiež ārā visu kas nav līdz šim kustināts. Neturēt ciet un ļaut tam tīrīt “kanalizāciju”, mani/tevi. Pieredzēt jauno, vēl nezināmo. Ja ir vēl kādi iesprūdumi, sāpes(aizcietējumi), paskatamies kas tas ir kur ir tam sākums, kas vēl nav ieraudzīts, dziedināts, un atlaists. Lai jau tālāk tur ieplūstu tīra visuma enerģija.  Atkal varam simboliski paskatīties uz sevi un savu organismu,  kad viegli pārstrādājas ēdiens un regulāri ejam uz wc, un kā ir tad, kad uzkrājas… Mūsu ķermenis ir ļoti labs spogulis mums katam par to kā plūst enerģija. Enerģija visos līmeņos.

    Pazaudēt kontroli, pazaudēt stabilitāti ir biedējoši, bet aiz bailēm ir arī liels resurs……