Pāriet uz galveno saturu

Melita Januša-Rauba
  • Sākums
  • Kā es tev varu palīdzēt
    • Pavadone uz iepriekšējām dzīvēm.
    • Sistēmisko saskārtojumu vadītāja-Sistēmiķis
  • Raksti
    • Partnerattiecības.
    • Vīrietis-Sieviete
    • Atkarības.
    • Spoguļošana.
    • Liekais svars.
    • Atziņas.
    • Mīlestība
    • Iekšējais bērns/bērns manī.
    • PašCieņa/PašVērtējums
    • Tukšuma un vientulības laiks.
    • Robežas/Ierobežojumi.
    • Spēka vārdi.
    • Iekšēja brīvība.
  • 2025.gada enerģijas.
    • Septembris
    • Marts 03.03.2025
      • 17.03.2025
      • 19.03.2025
      • 04.03.2025
      • 21.03.2025
    • Februāris
      • 3.02.2025
      • 5.02.2025
      • 13.02.2025
      • 14.02.2025
      • 24.02.2025
      • 25.02.2025
    • 06.01.2025
    • 07.01.2025
    • 08.01.2025
    • 09.01.2025
    • 10.01.2025
    • 11.01.2025
    • 13.01.2025
    • 14.01.2025
    • 15.01.2025
    • 16.01.2025
    • 21.01.2025
    • 22.01.2025
    • 23.01.2025
    • 24.01.2025
    • 25.01.2025
    • 26.01.2025
    • 27.01.2025
    • 29.01.2025
    • 30.01.2025
    • 31.01.2025
    • Aprīlis 03.04.2025
  • Sistēmisko sakārtojumu aplis.
  • Melitas darbnīca
  • Kontakti
  • Pasākumi.
    • 2024.gads
  • Atsauksmes.
  • Uz konsultāciju piesakies šeit.
  • Hidrolāti.
    • Asinszāles hidrolāts.
    • Ābeles ziedu hidrolāts
    • Balandas hidrolāts.
    • Baldriāna hidrolāts.
    • Bazilika hidrolāts.
    • Bērza hidrolāts.
    • Biškrēsliņa hidrolāts.
    • Dievkociņa hidrolāts.
    • Ievas hidrolāts.
    • Kadiķa hidrolāts.
    • Kaķu mētras hidrolāts.
    • Kalmes hidrolāts.
    • Kazaka kadiķa hidrolāts.
    • Kliņģerītes hidrolāts.
    • Kļavas ziedu hidrolāts.
    • Krastkaņepes hidrolāts.
    • Kumelīte.
    • Ķiršu ziedu hidrolāts.
    • Lavandas hidrolāts.
    • Lazdas hidrolāts.
    • Liepas hidrolāts.
    • Madaras hidrolāts.
    • Mārpuķītes hidrolāts.
    • Mārutku lapas.
    • Nātres hidrolāts.
    • Papardes hidrolāts.
    • Pelašķu hidrolāts.
    • Pienenes hidrolāts.
    • Piparmētru hidrolāts.
    • Plūmju ziedu hidrolāts.
    • Plūškoka hidrolāts.
    • Raudenes hidrolāts.
    • Rudzu puķes hidrolāts.
    • Saldā mīla.
    • Salvijas hidrolāts.
    • Samtenes hidrolāts.
    • Strutenes hidrolāts.
    • Gaiļpiešu hidrolāts
    • Tauksaknes hidrolāts.
    • Upenes hidrolāts.
    • Vērmeles hidrolāts.
    • Vībotnes hidrolāts.
    • Vīgriezes hidrolāts.
    • Viršu hidrolāts.
    • Katalogs
  • Metodes-Instrumenti
    • Gaismas mandalas/
    • Sistēmfenomenoloģija
    • Dvēseles Matrica.
    • MAK
    • Reinkarnacioloģija
    • Melitas prakses.
    • Prakes no Pasaules
  • Manas dzīves Skolotāji.
  • Mana dzīve Foto galerijā.
  • Ienāc pēc atbildes.

10.10.22 Rīta pārdomas.

10. oktobris, 2022 pl. 2:26,

Mana bēdiņa/rakstura iezīmes/ specifika, bieži ir tāda,  ka manas jūtas un emocijas ir vērstas uz āru.

Iesākums tam ir tāds, ka es ietekmējos no ārējiem faktoriem.  Es spēju būt, eksistēt piedzīvot, tad  kad ir kontakts ar ārpasauli. Un mans viens no dvēseles uzdevumiem ir iemācīties justies šai ķermenī. Tas ir par pieņemšanu. Atbildības uzņemšanos. 

Vispār jau 80% cilvēku tā ir.  Mācību ietvaros, tas ir labi redzams. Jo tad prāts tiek nolikts malā un runā dvēsele.

Un atkal. Es runāju, domāju izlieku savas. Savas domas par sevi, un savu redzējumu.  Un ja jums sakrīt, domas  šai virzienā, tās ir jūsu. Jums nav man jāpiekrīt. Kas es esmu lai jūs man piekristu?

Klausieties kā skan šie teikumi jūsos, un ko tie izceļ no jums.  Un ja ir nepatīkami. Nelasiet.  

Vispār nevajag sevi izklaidēt ar nepatīkamu informāciju. Un rezultātā, pie savas nepatīkamās sajūtas vainot, informācijas devēju, lai kas tas būtu.

  Es esmu dzirdējusi ka žurnālistikā, lai labi pārdotu rakstu ir svarīgs skaļš virsraksts. Vai skandalozs priekšvārds.

Man radās iespaids ka ezotēriskā pasaule centās visu pēc iespējas vienkāršāk rakstīt un runāt.

Iespējams tāpēc izvērtās no ezotērikas puses teicieni:” Panorāmas piekritēji. Televizora cilvēki”

Daudzi izmeta televizorus. Bet tas ka tās pašas ziņas lasa/skatās savā viedierīcē, par to klusē.

Nu labi. Bet tas ko es šodien esmu ievērojusi.

   Es tagad sadalīšu.  Es sevi varu iedalīt tai pusē kas ir ezotēriķi.  Un Ir televizora cilvēki.  Stulbi bet, man liekas tā es varēšu izteikt savu sakāmo.  Televizoru neskatās jo tur ir tikai sliktas ziņas. Tur tikai stāsta par to ka Pasaulē ir karšs. Par krīzi badu un nelaimēm. Programmē uz visu slikto. Kā ieslēdz televizoru tā viss slikti, viss vienās reklāmās.         Vsjo. Izmet telvizoru pa logu.    Bet kurš ir tas kas dzird un uztver? ES. Tas ir stāsts par atbildības uzņemšanos.


     Labi, un te mans pēdējā laika secinājums.  Es gadiem klausos vairākus YT kanālus, sameklēju arī citus, vai paši uzrodas. Piesekoju, pakalausos, atsekoju. Bet, ir tādi cilvēki YT kanāla veidotāji kas man ir interesanti, ilgu laiku.

    Un,  pa visam smalki un nemanāmi, bet tomēr.

Ezotēriskā lauciņa pārstāvji, guru, viedie, meistari, skolotāji, dažādu ticību pārstāvji, čeneleri, kā nu kurš sevi dēvē. Man ir raibs pulciņš apkārt.

   Dara tieši to pašu ko televizorā.  Laba izdoma prāts un zināšanas  iedod skaistu virsrakstu, skaļu titulbildi, video sākumekrānam.  Tas viss būtu labi.

Ja vien teksti nebūtu arī, programmējoši uz to ka mūs Zemi, gaida slikti laiki.

Tas ka mēs nedzīvojam paradīzē ir skaidrs. Mēs esam uz Planētas Zeme un piedzīvojam dzīvi.   

     Protams nevajag lekt otrā grāvī. “Es dzīvoju gaismā un mīlestībā”  “Es esmu brīvs cilvēks, izeju no matricas, no sistēmas blaa blaa”

Pat nomirstot,  nekas nebeidzas.  Mēs esam cilvēki. Cilvēki grib būt piederīgi. Cilvēkam vajag būt piederīgam, un tā ir mūsu kvalitāte.   Man patīk būt piederīgai savai dzimtai, te uz Zemes.  Un man patīk būt piederīgai lielai Dvēseles/Gara apziņai. 

    Tā ir mana dzīve. Un mana dzīve ir šodien piedzīvot Zemi, ar visu to kas notiek. Kas gan  es esmu lai prognozētu par to kas notiks, rīt?  Es varu prognozēt/atskaņot  tikai to kas ir manā galvā, prātā.   Varbūt es varu nojaust, sajust, manī pēkšņi var ienākt dīvainas itkā ne manas domas, sajūtas.  Bet, tai brīdī kad es to pasaku.  Es atbildu par katru vārdu, un tās jau ir manas domas.  Un man nav tiesības teikt.: “man teica, es saņēmu informāciju,caur mani plūst enerģijas, un tagad ņemiet utt”  Un  es tikai nododu informāciju, es nododu enerģiju. Es neko, es tikai saku ka, viņi. Līdzīgi kā moderatori televizorā, vai politiķi kuriem ir rīkojumi no augšas.

Man liekas.

Ja es sevi pozicionēju par garīgu būtni, savas realitātes radītāju, savu ceļa gājēju, tad es saku visu no sevis, un par katru vārdu atbildu.  Uzņemties atbildību ir liela māka un varēšana.   Otrs aspekts ko es esmu ievērojusi. Tagad lēnām beidzas, ezotērisko pakalpojumu, patērēšana. Un tas nav saistīts ar to ka nav naudas, nauda ir. Un būs.

Bet, nu jau ar garīgo informāciju esam tā piepildīti. Ka laiks atsijāt pelavas no graudiem.  Es patērēju to kas man der, ilgtermiņā.  Un to ko es varu lietot ikdienā, sadzīvē.

Un te tad arī rodas skaļas reklāmas,  tas ka ierestie YT kanāli, tāpat arī Meistari Latvijā, bija pieraduši pie liela apgrozījuma, gan naudas, gan cilvēku.

Un nu lielai daļai Viedo Meistaru nav, ne naudas ne cilvēku.  

Jo?

    Jo,  nevar vairs pārdot falšu, melus vairs nevar pārdot.

Ir centieni liekot skaļus virsrakstu, liekot skaļas reklāmas. Bet melus vairs nevar pārdot.

Es nerunāju par to pārliecību ko Viedie meistari slaidi deklamē, un aizrauj citus.

Bet es runāju par meliem kur māna sevi.

Un tā ir mana pieredze.  Ja es kādā tēmā, kādā jautājumā neēsmu par sevi pārliecināta, nav zināšanas, manī par to ir sāpe, un es par to nevēlos runāt. Tad es nekad nekad nebūšu atklāta pret saviem klientiem. Bet, lai nopelnītu naudu es taču varu iemācīties teoriju, un skaisti runāt.

Tas ir melot sev. Bet kāpēc ne, gadu tūkstošiem mēs tā daram.  Ar ko ta šie laiki savādāki. Ir savādāki, man ir savādāki. Es nezinu.....

    Es tikai secinu, ja cilvēks-Guru sludina falšu, melo sev un cilvēkiem. Klients saņem falšu, tad nenotiek dvēseles kustība. Ko saņem tas notiek. Saņem informāciju, saņem bezatbildību, un rezultātā gadu gaitās, klients ir dusmīgs ka nav noticis brīnums, un nav piepildījies tas ko Viedais Guru ir solījis.  Patiesībā jau ir gan, noticis tas kas tika teikts.  Ja dota ir tikai informācija, tikai bezatbildīga instrukcija kā būtu jābūt, kas būtu darāms, bet nav iedota līdz sava pieredze kā tas ir dvēselē.  Respektīvi tās enerģijas nospiedums, ka pašam Viedajam Guru ir sava pieredze tajā ko viņš sludina. Tas rezultatējās ar to ka klients attopas pie: " Es esmu pazaudējusies/s, man nav sava vieta, es negribu dzīvot. Es tik daudz visu ko daru, pie visiem Viedajiem Guru eju bet man nav rezultāts. "

Kāpēc?Tāpēc ka ir ļoti reti cilvēki, kas uzņemās paši pilnu atbildību par saviem vārdiem domām un rīcību.  Un kur nu vēl aicina savus klientus tā darīt. Kāpēc? Tāpēc ka tā nevar nopelnīt naudu.  

Liela daļa Viedo Gudro ir samaksājuši par iegūtajiem diplomiem lielu naudu, un tas ir pilnīgi normāli, iztērētais  ir jāatpelna ar uzviju, un labi ātri. Tas uz Zemes ir normāli. Bet....

  

  



Jaunākie ieraksti

  • Septembris
    16. sept. 2025
  • Ko nes šis pārmaiņu vējš?
    14. sept. 2025
  • Kā lai es beidzu baidīties no mammas?
    26. aug. 2025
  • Iekšējā brīvība.
    13. aug. 2025
  • Fiziskais ķermenis sargā caur savām sāpēm.
    30. maijs 2025
  • Kā tad īsti ir-Kā sevī pamanīt.
    23. maijs 2025
  • Sāpīgi bet fakts.
    23. maijs 2025

Pirkumu grozs

Pirkumu grozs ir tukšs.

Log in

Incorrect password.




Forgot password?
Create an account
Login to existing account
My orders
My reviews
My details
Log out

Iekšēja brīvība.

It kā liekas, nu cik var, tik daudz kas ir darīts, lai izaugtu, lai separētos no vecākiem, no mammas, bet atkal un atkal iekrīt maza bērna ievainojumos, iekšēja ievainota bērna vadībā. Un atkal un atkal l nonāk emocionālās šūpoles. Kur it kā bez redzama iemesla ir depresīvs stāvoklis, viss ir kā miglā tīts, nav dzīves prieka. Kur tas pazuda? Nekur, jo priecāties tāpat vien nav droši, pēc priekiem nāk asaras: “Tā teica mamma.”
Un tā arī ir, jo ar tādu mantru es uzaugu. Tā uzauga daudzi. Un ja nav redzamas bēdas, mēs iekrītam neredzamajās, jo mamma tā audzināja. Un kas cieš? Cieš mūsu iekšējais bērns,mēs šodien, lai gan šodien redzamu iemeslu vairs nav. Un tā arī ir -Iekšējās brīvības neesamība.
Mana šodienas vajadzība ir priecāties, būt priecīgai par dzīves notikumiem-Dzīvot šodien. Bet,  iestājas vainas sajūta: “Tā nav labi, jo pēc priekiem nāk asaras.” Bet šodien tā vairs drīkst nebūt. Mēs kā pieaugušie paši veidojam savas emocijas, piedzīvojot dzīvi no šodienas, un bez vainas sajūtas drīkstam, un mums ir jāiemācās izbaudīt, pieņemt prieka emocijas bez vainas sajūtas, ko mūsu “ideālie vecāki' iemācījuši vainas sajūtu. Būt klusākiem par zāli, jo kautkad tad tā varēja izdzīvot, bet tagad viss viss ir savādāk.
Tas noteikti neatbilst tiem cilvēkiem, kuru vecāki ir dzīvē daudz sasnieguši, gan materiāli, gan emocionāli stipri. Bet visbiežāk tiem, kuru vecāki ir zemos sociālos līmeņos, pabeidza mācīties skolā. Dzīves profesija ir atkarīga no citiem cilvēkiem, priekšniekiem. Piemēram, apkopējas vai strādnieks uz izsaukuma. Un tajā nav nekas slikts, ka tieši tik “plaša/šaura” ir cilvēka profesionalitāte. Bet bēdiņa ir tajā, ka tas ir viņu “ideāls”, un tieši no sava attīstības līmeņa viņš mēdz vērtēt savus bērnus, ja nav ticis arī sevu emocionālo attīstību, tālāk par izdzīvošanu. Kas diemžēl 50–60 gadu cilvēkiem ir.
Kas notiek manī – mana neseparētā daļa ir lojāla vecāku uzskatiem, un domā ka, mans vecāks, atbilst “ideāliem”, piemēram, karjeras augstākais punkts ir būt apkopējai, vislabākajā pilsētas uzņēmumā, būt klusākai par zāli, bet tajā pat laikā aprunāt visus aiz muguras. Ir tikai viens pareizais viedoklis un uzskats. Un absolūta neapmierinātība ar visu – ja gadās kāds labs emocionāls mirklis, tas uzreiz ir jāapslāpē ar kādu nožēlu, neapmierinātību, nepareizumu, situācijas nepieņemšanu.
Apmēram tā tiek dzīvota visa dzīve, un tādos “ideālos” tiek vērtēti arī bērni, kuri, pats par sevi saprotams, iet tālāk, plašāk.
Bet, ja bērns (40+ gadi) nav separējies no vecākiem, tad dzīve vienkārši parāda, ka nav iekšējās brīvības un, iespējams, arī ārējās, jo no vecākiem ir bail, ir jādomā ko runāt, kā izdabāt, kā uzvesties, lai tikai mamma būtu apmierināta. Bet viņa nekad, nekad nebūs apmierināta, jo es jau sen vairs neatbilstu viņas “ideāliem”.
Man ir savas vajadzības, kuras neatbilst citu cilvēku vajadzībām. Piemēram, vecākiem bija svarīgi, ko citi par viņiem domā, bet mēs ejam uz to, ka neesam atkarīgi no citu cilvēku viedokļiem. Kaut gan visa sociālo tīklu “politika” ir uz to uzbūvēta – piesaistīt vairāk sekotāju, vairāk skatījumu, lasījumu, kas it kā ir, lai mēs varētu vairāk nopelnīt, bet saknē vai neapzinātā līmenī tas ir veids, kā pierādīt vecākiem: “Cik es esmu gudrs/a.” Bet diemžēl tas neizdodas tiem “bērniem”, kuru vecāki nav arī šai sfērā. Arī savas vērtības un lēmumus mēs “nostiprinām” no citiem cilvēkiem dzirdētā, bet pašā pamatā mēs sadzirdam tikai to, kas atbilst tam, ko vecāki/mamma mums teica. No vienas puses jau nav slikti, jo tā veidojas dižas sociālo tīklu būtnes, kuras skrien pēc atzinības, vecāku atzinības un dara lielas lietas (es tai skaitā). Bet no otras puses tas ir no traumēta bērna skatu punkta, un tur ir robeža, kuru vairs kā bērns nevar pārkāpt, un tad ir jāpieaug arī iekšēji pie sava fiziskā ķermeņa, kur, iespējams, prāts un intelekts ir augstā līmenī, bet iekšējā bērna skatījums traucē iet tālāk, un tad ir lielais kritiens, ja to apzinās. Apzinās, ka tieši separācija no vecākiem, iekšējās brīvības neesamība ir tas, kas traucē. Bet cilvēks, iespējams, miljonu vērtu karjeru ir uzbūvējis, pateicoties tam, ka gribēja pierādīt vecākiem, cik labs bērns ir. Visa, visa pasaule sagriežas kājām gaisā, ja “ideālā perfektā pasaule”, nemaz nebija jūsu. Un ir laiks sākt sajust, kas ir mans un kur es kā pieaugušais cilvēks gribu iet. Izvērtēt, kā es absolūti netīšām, neapzināti, apspiežot savu iekšējo brīvību, esmu domājusi, kā būtu, ja būtu.
Piemēram, es – tas, kas ar mani notika šogad un kādas emocionālās šūpoles es piedzīvoju, es nenovēlētu nevienam uz pasaules. Protams, ka tas skar arī manu izcelsmes ģimeni – tur, kur formējās mana personība, kur attīstījās mana psihe, dzīves uzskati, personība. Un viss tas materiāls manā galvā: “Kā ir PAREIZI jādzīvo un jāuztver pasaule”. Un tādi notikumi kā sērošana un tuvinieku nāves PAREIZA sērošana arī ir dzimtā ierakstīta – kā ir jādomā, kā ir jāuzvedas, kā ir jābūt… Un pamazām es saprotu, ka mana attieksme, zaudējot Zemes līmenī manu dēlu, neatbilst radinieku uzskatiem. Šādās situācijās, ziniet, kas ir ļaunākais – ka nekas jau netiek skaļi pateikts, bet spriedze aug tieši mentālajā plānā.
Un manī noreaģē tieši “Iekšējais bērns, iekšējā brīvība.” Un smuki sagrupējas – būt paklausīga mammai, tētim, dzimtenei…
Un, lai kā es ar sirsniņu sajūtu saprotu, ka viss ir labi, viss iet savu gaitu, visas atbildes uz jautājumiem es atradīšu. Vienalga ārējās darbībās es neapzināti  pielāgoju tik stiprajai dzimtas programmai, kā  “pareiza sērošana” – un manā dzimtā tā ir līdzīgi kā visur-Mēs par to nerunājam, vainīgi ir tas, tas un arī tas, idealizēt to, kas vairs nav neērts, domāt, kā būtu, ja būtu, un kapi ar soliņu.
Droši vien ir vēl, bet šeit ir dažas tās “pareizās” rīcības, kuras es neizpildu, tāpēc mani vajag izstumt no dzimtas, kas man kā pieaugušai, nobriedušai personai vispār nav iebildumu, jo es mazāk runāju ar cilvēkiem, ar kuriem mums nesakrīt uzskati, nav kopīgas tēmas, jo labāk. Bet kas neapzinātā līmenī notiek ar emocionāli ievainoto mani – man bail palikt vienai, mani nemīl, mani negrib. Un labākais, ko es varu darīt – būt kā jūs.
Un šī arī ir tā vieta, kur piecelties, pieaugt ķermenī un savu iekšējās brīvības daļu paņemt aiz rokas, iedodot resursu un atpūtu tai daļai, kura ir maza un ievainota, visu laiku bijusi atkarīga no mammas, tēta un citu radinieku uzskatiem, bet tagad dziedināsies, ļaujot brīvības daļai izpausties, ja vien ir labs kontakts ar dvēseli, ar smalkā plāna pavadoņiem, ja vien ir vesels, nobriedis prāts un adekvāta pieaugušā cilvēka domāšana. Tad arī var nonākt veselumā un iziet no jau sen nokalpojušiem “ideāliem”, kas patiesībā nav mani ideāli, bet kas absolūti nenoliedz pieredzi un kā pamatu, no kā atsperties, nevis kurā iesprūst.
Mēs taču ejam uz attīstību, uz evolūciju, un tādas neapzinātas Iekrišanas, notiek visu laiku. Galvenais – to apzināties un gribēt, gribēt no tā iziet un uz savu iekšējo un arī ārējo brīvību. Bet visbiežāk tad, kad ārēji ikdienā mēs esam maksimāli brīvi savās izvēlēs, tad vieglāk ir ieraudzīt šo apspiesto iekšējo brīvību. Bet es domāju, ka šādu slāņu ir daudz, jo tās ir atkarības, un ar bailes no brīvības, dziļas elpas sajūtām, brīvas dvēseles, cilvēcīgām sajūtām.Mēs varam visu laiku kustināt sevi, un to arī darām, jo kustībās – visādās kustībās – ir spēks. Jo mans puika izvēlējās vieglāko ceļu, vismaz man tā no šīs puses liekas. Paldies, manu mīļo dēliņ, es palikšu, te uz Zemes un iešu vēl dziļāk. Jo es ticu, ka mēs patiesi katrs varam piedzīvot gan iekšējo brīvību, gan, protams, ikdienas dzīvē, ar atvērtu sirsniņu harmoniski dzīvot savu labāko dzīvi.