Ķermenis parāda, bet ko mēs ar to daram, vai nedaram..
Kāpēc tieši tagad ir sākusies tik izteikta saasināšanās? Pat veseli cilvēki, kuri apmeklē sporta zāles, nelieto nekādus kaitīgus produktus vai dzērienus — arī viņiem sākas problēmas.
Cilvēks nav tikai fizisks ķermenis jeb materiālais substrāts, bet arī neredzamā daļa, ko sauc par psihi. Taču arī ar to cilvēks neaprobežojas. Katrs no mums ir noteikts enerģijas veids un noteikts enerģiju kopums jeb Gars. Un vēl vairāk — katram vienam aiz muguras ir dzimta, kura arī nes savus dzimtas mantojumus jeb mantotos simptomus.
Lielākā daļa hronisko slimību joprojām tiek uzskatītas par neizārstējamām. Vai arī nav atbilžu psihē. Jo tās mums ir neapzinātas — mēs tās varam nest par citiem, to pat nezinot. Un iemeslu vai veidu, kā ārstēties, ir grūti saprast vai uztaustīt medicīniski.
Jo, ja pētām tikai psihi psiholoģijas ietvaros, mēs neredzam visu to milzīgo potenciālu, kas atrodas cilvēka garīgajā aspektā jeb viņa aicinājumā. Bet, kad redzam visus aspektus — prātu, ķermeni, dvēseli un garu — tad viss kļūst skaidrs: kāpēc un kādēļ parādījās problēma.
Tā var saprast jebkuras slimības jēgu. Sistēmisko sakārtojumu praksēs ar to strādā.
Par ko var liecināt ķermenis? Kā tas izpauž vienas vai citas problēmas? Ķermenis vienmēr ir attiecībās ar cilvēka psihi un ar smalkākām struktūrām, ko sauc par garu. Bet mūsu psihe ir tās enerģijas sekas, kas plūst caur cilvēku. Un es redzu arvien vairāk tam pierādījumu.
Tāpēc, kad mēs ļoti ierobežoti skatāmies uz cilvēku, sadalot viņa psihi, sadalot viņa ķermeni un sadalot viņa garīgo sākotni vai vispār to nepētot, mēs neredzam pilno ainu. Bet tiklīdz mēs to savienojam, mēs sākam saprast, kāpēc cilvēks slimo, par ko viņš slimo un, pats galvenais, kāpēc viņš slimo.
Tiklīdz mēs redzam psihisko ainu un vēl paskatāmies cilvēka enerģiju, viņa aicinājumu, kļūst skaidrs, kāpēc organismā parādījās tas vai cits izmaiņu veids, jo ķermenis vienmēr ir uzkrātā stresa un uzkrāto psihotraumu sekas. Un tās ir programmas.
Turklāt mūsu ķermenis apziņai bieži tiek uztverts kā noteikta funkcija. Un, kad mēs nespējam “pārstrādāt”, ķermenis ir tā pēdējā instance, kas skaidri parāda. Bet tās jau ir sekas.
Kad tiek traucēta kāda psiholoģiska funkcija, tiek traucēta arī atbilstošā fiziskā funkcija, un mēs to izjūtam ķermenī. Ne velti cilvēki saka: “dvēsele aizgāja papēžos” vai “ar muguras smadzenēm jūtu”. Tas nav tāpat vien, jo cilvēks pastāvīgi uztver savu ķermeni, pat ja to neapzinās.
Un mūsu nepārstrādātās emocionālās traumas projicējas ķermenī. Un ķermenis, kā saka, atceras visu. Arī to, kas ar mums ir noticis iepriekšējās dzīvēs — uz šo dzīvi ir pārnestas emocionālās jeb dvēseles traumas.
Tāpēc, kad mēs kaut ko pārdzīvojam vai uztveram kaut ko negatīvu, mēs to uztveram ar visu ķermeni. Un tur, kur šim konfliktam ir konkrēts psiholoģisks saturs, tieši tas orgāns vai orgānu sistēma parasti arī cieš.
Psihosomatika, reinkarnācija jeb dvēseles izpēte, sistēmiskie sakārtojumi. Un pats galvenais — cilvēka paša domāšanas maiņa. Šodien, saliekot kopā visa veida metodes un zinātnes instrumentus, cilvēks var tapt veselumā.
Man ir daudz piemēru, kad mēs transformējām Sistēmisko sakārtojumu Laka darbā, kādu simptomu, un ar laiku cilvēks saprata, ka viens vai vairāki simptomi viņa dzīvē vairs nav — mazāk slimošanas, vairāk veseluma.
Viņš vairs par to nepārdzīvo — kā saka: kad viss slepenais kļūst atklāts, trauma vairs netur. Viens no traumas simptomiem ir tāds, ka cilvēks neatceras. Bet, kad to izvelk ārā, pārstrādā kopā ar cilvēku, viņš reaģē, tad viņš vairs sevi ar to neidentificē. Tas vienkārši bija kāds notikums viņa dzīvē, dzimtā, dvēseles pieredzē. Bet, ja tas bija svarīgākais notikums, kas joprojām ietekmēja, tas arī veido fizioloģiju un rada diagnozi.
Par sirdi un “māju”. No fiziskas simptomātikas. Arī populāra tēma — sirds fiziskie simptomi. Kopumā šī tēma tagad ir aktuāla. Ar ko tas saistīts? Kāda trauma tur var būt paslēpta? No fizioloģijas viedokļa sirds ko dara? Tā pumpē asinis un ļauj dzīvot visam ķermenim. Tāpat kā nervu sistēma — tā dod integrāciju, tā dod “barošanu”. Kas cilvēkam dzīvē dod “barošanu”? Kas asociējas ar visdārgāko, vistuvāko, bez kā cilvēks nevar dzīvot? Tas ir “mājas” jēdziens, tēlaini sakot. Sirds ir kā tavs “iekšējais nams”, kur tu vari nomierināties, kur tu jūti mīlestību. Un, ja mājās ir hroniski stresa faktori, tad pakāpeniski sāk veidoties ateroskleroze un sirds problēmas. Un, ja kaut kas mājās tevi ļoti satricināja, tas dod asus sirds simptomus. Dažiem vīriešiem sirds un “mājas” asociācija ir saistīta arī ar darbu. Un, ja vīrietis ap 60 gadiem zaudē darbu, viņu atlaiž, pazemina amatā, krītas statuss — tas bieži beidzas ar infarktiem tuvākajā laikā: mēneša, divu vai trīs laikā.
Vēl viena tēma, kad krītas sociālais statuss, ir prostata. Tur arī iet “trieciens”: vai nu adenoma, vai spēcīgāka stresa gadījumā — vēzis. Prostata cieš arī no pārdzīvojumiem par bērniem: tu it kā dod pēcnācējus, bet bērnam ir problēmas, un tu neko nevari izdarīt. Tas vīriešiem ļoti “sit” pa prostatu.
Krīzes ir visiem, bet jautājums ir, kā tu tās pārdzīvo. Visa “kaifa” būtība ir tajā, lai problēmā nesalūztu, bet saprastu: tās ir “šūpoles”. Tas ir dabiski, un tas māca kaut ko labu. Pats Dievs ir ieinteresēts, lai tu tiec galā. Viņš dod spēku un gudrību. Tikai ieraugi to šajā stāstā — un tad nebūs “problēmas”.
Tu cienīgi iznāksi no šīs situācijas, iegūsi pieredzi un jutīsies harmoniskāks, laimīgāks, pārliecinātāks un turpināsi realizēt savu potenciālu.
Sieviešu slimības: cistas, miomas, polipi, krūts vēzis.
Ja runā par sievietēm, es novēroju, ka bieži parādās cistu tēmas. Jaunām sievietēm — cistas, vecākām — citas problēmas. Tas vienmēr ir par attiecībām ar sevi kā sievieti un par vīrieša–sievietes attiecībām. Vienmēr tur ir šī tēma.
Piemēram, ja sievietei ir dzemdes mioma, tad tā ir iekšēja tukšuma sajūta, kas dzimusi no kādas pieredzes: vai nu vīrietis “slauka kājas”, vai sieviete ģimenē jūtas viena, vientuļa, un viņai vajag ar kaut ko sevi piepildīt. Polips bieži ir “kāda iemesla dēļ nedzimis bērns”. Varbūt tas “nav piedzimis” galvā: gribējās, bet nesanāca. Varbūt partneris ir pret, un mājās bija skandāls — bet sieviete sevī tik un tā “izveido bērnu”, tikai polipa formā. Un vēl — tā var būt viena no metodēm, kā noturēt vīrieti: “man ir veselības problēmas”. Bērni bieži tiek uztverti kā tas, kas var noturēt vīrieti. Un dziļumā — lai nebūtu vientulīgi, lai nejustos nevajadzīga. Jo uz tā bieži būvējas attiecības: “man ir bail, ka viņš aizies; es palikšu viena; man nebūs naudas; es būšu nevienam nevajadzīga; man jau 40 — es esmu veca.” Un aiziet vesela negatīvu programmu ķēde. Kad notiek reāls stress — vīrietis krāpj vai aiziet — tad parādās lielas sieviešu veselības problēmas. Un bieži pēc šķiršanās vai izjukšanas var parādīties krūts vēzis. Ja skatāmies sievietes ar krūts vēzi, daudzām anamnēzē ir: vīra nodevība, aiziešana vai kāds smags pārdzīvojums tieši attiecībās. Biežāk tas skar labo krūti. Kreisajā biežāk problēma ir saistīta ar bērnu: ja bērns bija uz nāves robežas un mamma ļoti pārdzīvoja, vai kāds smags notikums (slimnīca, avārija utt.). Tad var parādīties onkoloģija kreisajā krūtī. To var ietekmēt arī pārdzīvojums par mammu, jo krūts ir orgāns, kas baro, iznes pēcnācējus un arī “rāda” vīrietim: es varu izbarot, es kā sieviete “kaut ko nozīmēju”. Tāpēc sievietes arī zemapziņā mēdz gribēt palielināt krūtis.
Cilvēki bieži pat neapzinās, cik dziļas ir viņu problēmas. Kā biznesā — negribas skatīties Excel tabulā, ja tur viss slikti. Tāpat arī, ja analīzes rāda sliktu diagnozi, negribas skatīties.
Bet, kad tu godīgi atbildi sev: kā ir attiecībās, veselībā, savā noteiktībā — tu redzi, kādos apstākļos patiesībā dzīvo. Tā nav biedēšana — tas ir veids, kā redzēt patiesību. Un, kad redzi patiesību, tu saproti, ko ar sevi darīt.
Tad problēma, ko tu ignorēji, kļūst par izpētes objektu, un tu atkal atrodi saikni ar sevi. Un mācies to, ko iepriekš nemācījies.
Cilvēki, kuri saka: “Es nezinu, ko gribu,” bieži cieš no trauksmes, komunikācijas grūtībām, konfliktiem ar vecākiem, partneriem, biznesā. Viņi nejūtas savā vietā. Un atbildes uz jautājumu “kas es esmu un kam es esmu dzimis” nav galvā. Tās ir dziļāk.
To var atrast nevis ar analīzi, bet ieejot sevī — sirdī, sajūtās. Kad tu sajūti mīlestību, atveras kontakts ar savu garu, un nāk informācija.
Pozitīvā domāšana var nospēlēt ļaunu joku, ja uz to vien paļaujas. Zem tās ir emocionālais slānis, kas ir spēcīgāks par apzināto domāšanu. Ķermenis reaģē ātrāk nekā prāts. Intuīcija darbojas labāk nekā racionālais prāts.
Mums ir pieeja lielam informācijas laukam (kvantu laukam). Intuīcija ir kā “internets” apziņai. Mēs “lejupielādējam” informāciju, ko iepriekš nezinājām.
Ja cilvēks izjūt savas dzīves jēgu vai jūt savu aicinājumu, viņš izies no jebkuras šoka situācijas — lai cik ārēji tā būtu smaga: koncentrācijas nometne, onkoloģija vai citi smagi notikumi. Viņam ir iekšējs “lukturis”, kas vada pa viņa ceļu.
Ķermenis darbojas tik ilgi, kamēr tam ir “kāpēc” — kamēr ir jēga. Bet, ja “bezjēgas” kanāls tiek aizvērts, ja cilvēks nolemj, ka viņam nav, ko darīt, ķermenis sāk slimot. Jeb sistēmiski — ja cilvēks pagriežas nāves virzienā.
Kad to apzināmies, mēs varam mainīt trajektoriju. Mēs esam savas realitātes radītāji.
Ja cilvēks jūt savu aicinājumu, viņš izies no jebkuras krīzes.
Traumas no dzimtas pāriet paaudzēs. Ja mēs tās apzināmies un izdziedinām, mēs tās vairs nenododam saviem bērniem.
