Aprīlis ir atnācis ar miglu, ar biezu pārmaiņu miglu. Pagaidām vēl nav ne jausmas, ar kādu pārmaiņu miglu. Cik es sevi atceros apzināt, Aprīlis man ir tāds mēnesis, kas nes jaunas ievirzes, tas arī astronomiski ir jauns gads. Ir bijuši gadi, kad es no aprīļa mēneša esmu gaidījusi brīnumus, kā jau no pavasara. Un esmu apzināti sagaidījusi. Pēc garas nekonfortablas ziemas, tīri fiziski izkuņoties no ziemas, aukstuma. Aprīlis ir tas mēnesis, kas manu dzīvi ir sašķēlis gabalos. Ne jau Aprīlis, bet šai laikā notiek globālas pārmaiņas, un šis gads nebūs izņēmums, un, lai vai kā tas izklausās, tas ir par kustību. Tikai šogad ir jūtami divi ļoti atšķirīgi virzieni.

Ko nesīs šis Aprīlis.
Pirmais aprīlis ir atnācis ar biezu miglu, ne tikai sajūtās, kā tāds tremolo, sirds vibrācijas, kas ir baiļu, nesaprotamu baiļu, bet prāts ir tas, kas baidās, ka kaut kas nāk, kaut kas nāk, un cauri miglai nevar saprast, kas nāk, it kā kaut kur ir zināms, ka tas nāk ar lielām, lielām pārmaiņām. Kā pēdējās ziņas, kas saliks visu manu domāšanu atkal absolūti citādu. Bet tas, kas atnāks, pilnībā nograus visu, visu, kas ir bijis līdz šim. Tikai jautājums ir sev — cik ātrā tempā es sapratīšu, ka viss tas, kas ir atnācis no sākuma informatīvajā plānā kopā ar miglu, “nosēdīsies” fiziskajā plānā, bet galvenais katra paša apziņā, viss ir beidzies, lai atkal sāktos no jauna.

Pirmkārt jau nu absolūti var just, cik pasaule, mana tuvākā pasaule, ir sadalījusies divās pasaulēs. Tādā ziņā, ka cilvēki, kas ir manā pasaulē, ir divās frontēs. Viena veca, egoistiska. Un otra, kurai ir sirds un sarunas notiek caur sirds centru.
Un šobrīd es tās satiekot, jeb satiekoties ar otru krastu, fiziski vairs nevaru noturēt tik ātrā tempā atjaunoties, kā tas bija vēl pirms gada. Pamatā es savu pasauli esmu uzbūvējusi uz sirds centra jūtu un mīlestības enerģijas, kas iekļauj, protams, kā pamatu materiālo dzīvi.
Un otrā, kur ir tikai materiālās “vērtības”, tikai vērtību tur vairs nav. Sirds jeb jūtas vispār nav tai pasaulē. Ir jūtas — sāp ķermenis, sāp galva, jo pasaule ir netaisnīga. Bet tur otrā pasaulē tas tiek translēts tikai caur muti, tur enerģijas nav nemaz, jāsaka, par laimi, arī destruktīvās enerģijas tur neiet nekādas. Mirušais lauks uz zemes.

Vēl kādu laiku man ir jāsaskaras ar “vecās iekārtas enerģiju”, un katru reizi, kas ir maksimums trīs reizes gadā, man vajag daudz laika un spēka, lai es atgūtos no tās mirušās pasaules, jo tur ieejot es patērēju daudz enerģijas. Un to es sajūtu, saprotu tikai tad, kad es atgriežos savā pasaulē. Man ir ļoti, ļoti žēl, ka tas ir tā, es nekad no to negribētu, bet diemžēl katru reizi būt tik ļoti atšķirīgā vidē no manis pēc tam ir daudz refleksijas, daudz pārdomu, un fiziski grūta “atnākšana” atpakaļ.
Kad es par to klausījos un bija nojausma, ka tā tas varētu būt, man nebija ne jausmas, ka sajūtās, domās tas ir tā, kā tas tikai aprakstīts.

Mēs, dzīvojot viens otram līdzās, varam dzīvot tik dažādās pasaulēs.
Nu lūk, un Aprīlis ir par vēl lielāku atšķiršanos, par vēl lielāku uzskatu, domu, jūtu šķelšanos. Migla, kas šodien nolaižas pār mums, sadalīs vēl vairāk. Acīm redzot, pasaulē ienāks jaunas informācijas, jaunas darbības, kas vēl vairāk šķels pasaules savā starpā.

Un par ko ir mācība — par ko būs mācība, jeb kādu mācībstundu ienesīs šis aprīlis. Absolūti ieiet savā klusumā, savā pasaulē, un iemācīties paļauties uz sevi. Nobruks viss ego, un tikai ar diviem instrumentiem — vai nu caur mīlestības prizmu, sajušanu, savas sirds dzirdēšanu par katru savu dzīves nākamo sekundi. Vai nu caur ego, pieprasījumu, naidu, kas var beigties arī letāli. Protams, jebkurš pasaules notikums, kas gaidāms aprīlī, var ienest arī beigas jaunam sākumam, bet miesā nav beigas, un, ja to spēj saprast, sajust un pieņemt, un to var saprast tikai sajūtot sevi un tikai tad pasaulē paust. Otrādi to nevar līdz sapratnei atnest.

Šis mēnesis ir par šķiršanos, kura jau ir notikusi, tikai fiziski nav bijusi darbība, tad šajā mēnesī notiek pati kustība — vai tā ir iekšējo lēmumu skaidra pieņemšana, vai fiziski mainām lokācijas. Bet vietas mūsu ikdienā mainīsies tiem, kas tomēr gribēs dzīvot sev labāk. Tas tā sākumā nemaz nejutīsies, neizskatīsies, bet iekšējā kustība ātrāk vai vēlāk aizvedīs uz ārējo darbību.

Diemžēl tie, kas nepieņems lēmumus līdz galam un neko nemainīs, nepabeigs, neatlaidīs, nepieņems — tie paliks uz zemes tik ilgi, kamēr paši sevi iznīcinās savā naidā, protams, vainojot citus, kas ir tās pasaules pamata ideja — pieprasīt, vainot, gaidīt. Viņos vairs nav enerģija, un tā enerģija, kas ir palikusi, paliek tur, kur tā tiek kultivēta — domās, vārdos, darbos, paliek turpat viņu vidē, un viss, ko tā pasaule translē, materializējas tur tuvākajā slānī.

Turklāt miglai ir otra puse — cilvēki, kas domā caur sirds centru, ietekmē daudz lielāku savu apkārtni. Jo klusāki dažādās savās domās mēs paliekam, jo tālāk spīd sirds saule, tāpēc ka pateiktais ir apzināts, bez ego prasībām, uz pasauli vērsts teksts ar enerģiju — dot, dot bez pieprasījuma.

Tieši tik sašķelsies sabiedrība. Un tie cilvēki, kas spēs saredzēt savas sirds vajadzības, neko nepieprasīt no sabiedrības — neko — saņemsim tieši to, kas mums katram vajadzīgs, kur atkal ir jāsajūt, vai tas, ko man dod sabiedrība, vai man to vajag visos plānos, vai man to vajag, un kāpēc man to vajag, kā tas man noder, un kā es ar to varu kalpot tālāk sabiedrībai. Vai tas, ko es pieredzu ikdienā, pirmkārt ir mans un man noder par labu manai dzīvei, un vai to paturot es varu kalpot sabiedrībai. Nu, piemēram, kārtējie kursi, sabiedriski pasākumi, mantas, lietas — vai tas viss, kas ienāk manā pasaulē, man kalpo, un ko no tā visa izlaižot caur sevi es varu dot pasaulei? Es to pieņemu un dodu tikai caur sirds mīlestības prizmu.

Tāds ir lielais jautājums.

Kādam maijs būs kā ienākšana absolūti citā pasaulē, kā sajūta, ka viss ir sabrucis, visa pasaule zem kājām ir sabrukusi, bet es esmu dzīvs cilvēks, vesels ķermenī, garā, es zinu, ka es varu par sevi, par savu ikdienu parūpēties, lai atkal celtos un ietu, tikai nu jau pavisam citā kvalitātē. Iespējams, ka būs pazaudēts viss vai lielāka daļa — cilvēku, apstākļu, darbs, varbūt dzīvesvietas maiņa. Bet ir palikts te pat uz Zemes. Un ir dota iespēja — otra vai entā iespēja. Un būtu vēlams šoreiz to nesačakarēt.

Vai tas mums kā cilvēku sugai izdosies — es nezinu. Bet tas, ko es zinu, ka tikai uztaisot iekšējo sirds inventarizāciju, mēs katrs viens spēsim ieiet tajā pasaulē, tajā savā burbulī, kādu paši radīsim. Vairs priekšā neviens neteiks, nav vairs “likteņa lemtie”. Katrs pats personīgi veido savu rītdienu. Un tie, kas izvēlēsies gaidīt, ko citi dos, rītdiena tā arī var nepienākt, jo neko vairs nedos. Nevar vairs pieprasīt, nevar vairs gaidīt, jo nav vairs no kā.

Bet var ņemt savu dzīvi savās rokās, sadraudzēties ar to, kas nav ar aci redzams, bet tikai jūtams, un ienest to savā materiālajā pasaulē.

Par fizisko ķermeni. Mums patiesi ir arvien mazāk vajadzību pēc uztura un dzērieniem. Fiziskais ķermenis vienkārši vairs nevar turēt to, ko mēs caur sevi gribam pārvārīt. Ēdiens no visa tā ir vajadzīgs vismazāk. Un šeit arī ir dalīšanas “pasaules”. Būs viena pasaule, kas sāks krāt un vākt ēdienu arvien vairāk un vairāk, it kā uzkrātu uz sevi, lai būtu. Jeb turpinās tā darīt kā vienmēr — aiz bēdām ēst, aiz priekiem ēst. Alkoholiķi dzers vēl vairāk, jo kas zina, kad atkal dabūs, ar tādu domu kā pie bada. Bet uzturs, ko šie cilvēki lieto, ir vai nu neadekvāti dārgs viņu līmenim, bet viņiem to vajag, vai nu absolūti miris vai jau absolūti toksisks pašā pamatā, bet šiem cilvēkiem to vajadzēs, jo pašā pamatā viņos ir programma sevi iznīcināt.

Un otra puse paliek it kā izvēlīgāki, bet savu uzturu izvēlas caur sajūtām — “kā es jutīšos, kad šo apēdīšu vai izdzeršu”, un tikai tad patērē vai nepatērē. Daudz mazāk jūt izsalkumu, jeb precīzāk jūt tikai patiesu ķermeņa vajadzību pēc ķermeņa uzbūvei vajadzīgās pārtikas vai uzturvielām. Pazūd emocionālais bads. Pazūd vajadzība emociju apmierināšanai caur ēšanu un dzeršanu, kas nozīmē retāku un mazāku ēšanas ritmu.

Līdz ar to, ja ķermenī ir mirušās šūnas, bet nav bijušas izvadītas, tas var sākt notikt. Un šo šūnu atdalīšanās no ķermeņa var būt ļoti sāpīga. Un šeit atkal notiek dalīšanās — vieni, kas vēlas to apturēt, izmantojot dažādas metodes un medikamentus, un otri, kas ļauj iztecēt tām asinīm, kas ir saindētas, atšķelties tām šūnām, kas ir beigušas mūsos savu darbību.

Un te ir pats galvenais — ieklausīties tikai sevī, savā ķermenī, ko viņš grib, un paklausīt, paklausīt, cik nu tas ir iespējams. Protams, zinot un apzinoties, kurā virzienā mēs ejam, kāds ir mērķis, vienkārši sakot — cik ilgi tu vēlies būt šajā ķermenī šeit uz Zemes. Patiesība ir tāda, ka tikai tavs paša ķermenis tev var pateikt, ko viņš grib, ja tu sev esi pateicis, kāda tev ir vajadzība, un vajadzības ir tikai divas — dzīvot vai izdzīvot. Izdzīvošanai ir vajadzīgs lielāks resurss, medicīnas palīdzība, vairāk nekā vajadzētu dzīvošanai. Izdzīvošanai vajag resursu no citiem cilvēkiem, jo tie cilvēki, kas grib izdzīvot, neprot paņemt resursu, kas viņos jau ir. Bet tie cilvēki, kas dzīvo un dzīvo šeit un tagad, iemācās vai iemācīsies sajust, kāds resurss ir viņos un cik vajag, un primāri no dabas resursiem, un tikai tad no cilvēku radītajiem resursiem, bet arī dabas resursiem, tikai citu cilvēku “sapakotiem”.