Atbrīvojums.

Kas šobrīd notiek manā “Gaisā”, varbūt tev arī noder.

ATBRĪVOJUMS

Sākotnēji atbrīvojas smalkie ķermeņi un apziņa, un tikai pēc tam viss “nolaižas” līdz blīvās matērijas līmenim — mūsu fiziskajam ķermenim.

Tāpēc var parādīties intoksikācijas sajūta, diskomforts ķermenī, it kā ne zemes smagums, it kā vīrusa sajūta.

Kas šobrīd kādam vēl var mīties kopā ar brīvdienu pārēšanos.

Dažādas ķermeņa sajūtas, mentālie līmeņi, domas no ļoti labām līdz sevis un pasaules nosodošām.

Emocijas un jūtas mainās ne pa dienām, bet stundām.

Mēs sākam apjukt un apzināties: “Atkal tas pats.”

It kā mūs pārslēgtu uz kaut kādu pagātni, kuru jau esam izdzīvojuši, — tā ir izsmelta, bet kāpēc atkal nonākam tur, tajā pašā notikumu punktā realitātē.

Būtībā tas ir ķermenis — tā vibrāciju līmenis matricā.

Tam ir nepieciešams laiks, lai attīrītos un atbrīvotos no novecojušām programmām.

Ar sajūtām neko nevar izdarīt — un arī nevajag.

Svarīgi ir šādas dienas vai stundas vienkārši izdzīvot, elpojot, mēģinot sajust enerģētiku, kas cirkulē un ieplūst ķermenī. Var doties pastaigā, var gulēt, var darīt mājas darbus vai vispār vienkārši apgulties un gulēt, kamēr ķermenis ir atslābināts un smadzenes jūtas drošībā, dodot nervu sistēmai maksimālu impulsu:

“Viss ir labi, viss notiek tā, kā tam jānotiek.”

Ja jūs pārņem šāds mainīgs enerģijas vilnis, mēģiniet šo procesu neanalizēt.

Ja prāts mēģina jūs biedēt, atgriezt pagātnē, atkal tur mentāli iegrimt — koncentrējieties uz sirdi un paplašiniet uzmanību ārpus ķermeņa. Pierakstām uz papīra savus jautājumus, savus “kāpēc”. Ieteicams dzert daudz tīra ūdens, un viss.

Esam sevis novērotāji, novērotājam ir vieglāk pieslēgties procesam, saglabājot pašapziņu un dvēseles kontroli pār savu “gribu” un “negribu”.

Kādā brīdī būs tiešām jāatsakās no programmām, kas mūs stipri turējušas, īpaši no psiholoģiskajām un ar ieradumiem saistītajām.

Piemēram:

“Es jau esmu pieradis rīkoties tieši tā, jo tas ir pārbaudīts, un es neko negribu mainīt, jo es to esmu sasniedzis gadu gaitā ar centību un darbu; un, ja es tagad kaut ko mainīšu, pat vismazāko, tas pilnībā sagraus manu iekšējo un ārējo pasauli.”

Un tādā brīdī mēs pat netiekam līdz sajūtai — “nu viss, nu pietiek man ciest un sāpēt.”

Kaut kas tāds ir šobrīd “gaisā” diezgan intensīvi, ka prāts mūs sargā no izmaiņām. Bet ķermenis vairs nevar izturēt. Dvēseles uzdevums ir iet tālāk un attīstīties, pieredzēt to, kas nekad nav pieredzēts.

Tāpēc ķermenis ir tā pēdējā “instance”, kas parāda caur nogurumu, ģīboņiem, atmiņas zudumu, dažādām it kā dīvainām sāpēm — “viss pietiek, vai nu tu, cilvēk, mainies, vai nu…”

Ja jūs pamanāt klusu sirds impulsu — vēlmi kaut ko radīt, izdarīt, pateikt — vienkārši dariet to bez jebkādiem “bet” un īpaši bez prāta bailēm.

Šeit prāts darbojas kā drošinātājs: tas nav ienaidnieks, tas vienkārši nespēj aptvert plūsmas bezgalību, pa kuru ejam vai tikai sākam iet.

Tāpēc šī kustība vienmēr pilnībā nesakrīt ar prāta priekšstatiem par dzīvi, nākotni, par to, kā “vajadzētu būt”, kā “varētu būt” un kā “vispār būs”.

Nevajag arī cīnīties ar savu ego, ar savām jūtām un emocijām — īpaši tās apspiest.

Īpaši tad, kad notiek attīrīšanās process un pāreja no vienas vibrācijas uz citu. Mums katram mūsu ķermenis un prāts nav ienaidnieks — ir tikai matricu algoritmi, kas kā programmas un ieradumi sēž galvā (prātā).

Ķermenis un smadzenes pie tiem vienkārši ir pieraduši.

Un jo vairāk mēs katrs sev uzticamies savai sirdij, savai Augstākā “Es” plūsmai, kas mūs vada un cenšas mūs maksimāli sargāt un atbalstīt, jo harmoniskāk mēs katrs viens un visi kopā iziesim visus kalibrācijas, transformācijas un vispārējās garīgās izaugsmes posmus.

Atceramies vienkārši ticēt, vienkārši pateikties, klausīties sevī (tas ir pats svarīgākais mūsu ceļa aspekts) un vienkārši pamanīt labo un pozitīvo sev apkārt.

Jo mazāk stresa, jo mierīgāk pārveidojas neironu savienojumi un visa bioķīmija, iegūstot citu skanējumu telpā.

Nepaliekam sevī pat vissmagākajos dzīves periodos un dvēseliskajos stāvokļos.

Ja mēs noslēdzamies un paslēpjamies sevī, mums kļūst vēl grūtāk, jo mūsos klusais palīdzības sauciens tiek bloķēts bezapziņas stāvoklī.

Energosistēma uzliek aizsargkokonu, un mums kļūst daudz grūtāk satikt “savējos”, izveidot arī materiālo realitāti, kurā ir vislabvēlīgākie notikumi un situācijas.

Viss sarežģās vairākkārt — un pat pasaule mūs vairs nedzird.

Tāpēc atvērtība, uzticēšanās un mīlestība ir viss.

Un, lai ko arī teiktu citi, klausieties savu iekšējo balsi: sirds sajūta patiesi saka priekšā, tikai prāts atsakās ieklausīties.

Svarīgi ir, lai Prāts–Ķermenis–Dvēsele (jūtas) ir vienots veselums — Es/Tu, mēs katrs viens.

Ar cieņu kopā ar tevi

Melita Januša-Rauba