Integrācija-Sistēmisko sakārtojumu darba Laukā.

Kā mēs katrs varam justies un kas notiek pēc Sistēmisko sakārtojumu grupas vai individuāla darba

KAS IR INTEGRĀCIJA UN KĀPĒC TĀ IR VISPAREIZĀKĀ

• Biežākās reakcijas pēc procesa

· Nakts murgi, sapņi vai atmiņas, kas signalizē, ka vārdos nepateiktais, bet Laukā atvērtais, vēl turpina “atpakošanos”.
· Fizisks nogurums – sajūta kā pēc fiziskas slodzes vai dziļa iekšēja darba.
· Var nākt pēkšņas atklāsmes (“inside”) vai, tieši otrādi, apjukums: “Ko man tagad ar šo zināšanu darīt?”
· Vēlme izolēties un pabūt ar sevi vai, tieši otrādi, pastāvīga vēlme runāt par notikušo procesu.

• Integrācijas plāns

· Nebojāt integrācijas procesu ar alkoholu.
Tomēr mana pieredze rāda, ka gadījumos, kad Laukā ir bijušas saskares ar senčiem, kuri alkohola dēļ bijuši izstumti, un sakārtojuma laikā viņiem ir iedota vieta, mājās var parādīties dabiska, simboliska vēlme it kā “sadzert” ar tikko iepazīto sencīti. Arī tas reizēm ir integrācijas process — svarīgi to apzināties, nevis automātiski realizēt.

• Uzdot sev jautājumus:

· Kāda bilde vai simbols no procesa visvairāk rezonēja? Gan savā darbā, gan, esot aizvietotājam.
· Kādu vienu teikumu es varu iznest no šī procesa?
· Ko es kā ceļa maizi paņemu sev? Vai arī — klausoties citos — kāda mana personīgā tēma manā dzīvē ir pacēlusies?
“Tas bija intensīvi, bet es jūtos mierīgāk.”
Ar to jau pietiek, lai spriedze izlādētos.

• Par integrācijas ilgumu

Manās grupās mēs bieži nofotografējam pēdējo Jauno kustību. Šo fotogrāfiju — bieži ar citiem cilvēkiem — paturam savā redzes laukā vai uz ekrāna, lai neironu līmenī nostiprinās jaunā vieta, sajūta, enerģija, stāvoklis.
Katru reizi redzot šo “kadru”, tas kļūst par enkuru, kas palīdz integrēties jaunajā realitātē.

•  Pēc Sistēmisko sakartojuma darba(es to neizdomāju tas Laukā nolasās)ir  “mājas darbi”,pa visam vienkārši, bet ar uzsvaru DARĪT.

Piemēram: Ja ir izgaismojies, ka mēs neēsam sava dzīves Lauka vietā:  “Es atdodu tev to, kas ir tavs. Es paturu to, kas ir mans.”

 Ja izgaismojas kāds līdz šim neatzīts dzimtas loceklis:“Tu arī piederi mūsu dzimtai.”
Ja bērna vieta ir bijusi sajaukta, praktizējam: mamma aiz kreisā pleca, tētis aiz labā pleca, aiz viņiem visa dzimta.

• Ko nevajadzētu darīt

· Neuztveram visu burtiski. Ja sakārtojums parādīja, ka mamma nespēja iedot tik, cik gribētos, tas nenozīmē, ka viņa nemīl. Tā var būt dzimtas slodze. Paplašinām skatījumu no burtiskā uz dziļāko.
· Ar vēsu prātu pievēršam uzmanību fiziskajiem simptomiem pēc sakārtojuma — bezmiegs, apetītes izmaiņas, ķermeņa sajūtas. Tas bieži liecina, ka integrācija notiek arī fiziskajā ķermenī, kur šūnu līmenī glabājas vecās programmas. Šajā laikā esam ļoti saudzīgi pret sevi.

• Ilgtermiņa integrācija

· Kā es esmu mainījies?
· Kur vēl slīdu vecajos modeļos?
· Kādas tēmas parādījās fonā?
· Vai ir nepieciešams individuāls darbs dziļāk?

• Integrācija ir process, kurā mēs savienojam dziļo ieskatu vai emocionālo izlādi, kas notikusi Sistēmiskā sakārtojuma laikā, ar savu ikdienas realitāti. Tā ir tilts starp Sistēmisko sakārtojuma notikumie- Laukā un dzīvi.

Bez integrācijas pieredze, iegūtais, bet nepaņemtais, var palikt kā intensīvs, bet neizmantojams ieskats — skaists, spēcīgs, bet atrauts no ikdienas. Tad mēs zinām, ka kaut kam būtu jāmainās, bet nezinām, kā to iedzīvināt, un tas var pat radīt trauksmi, apjukumu vai iekšēju spriedzi.

(normālas, dabiskas, bet svarīgi – apzināti apstrādājamas)

· Emocionāli jutīgāks stāvoklis – raudāšanas uzplūdi, garastāvokļa maiņas, dažādas emocijas, kas var intensīvi nomainīt cita citu.

Ieteicams par to domāt jau iepriekš vai vismaz atcerēties, ka integrācija ir daļa no darba.

• Tūlīt pēc Sistēmiskā sakārtojuma darba— neatkarīgi no tā, vai esam bijuši klienti, aizvietotāji vai vērotāji — pirmajās 24–48 stundās ir svarīgi sev atļaut:

· Fizisku atpūtu. Ķermenim ir jāapstrādā stresa un dziļas iekšējas kustības reakcija.

Ļoti ieteicams piefiksēt pieredzi — rakstīt, zīmēt, ierunāt balsī — īsi pēc sakārtojuma.

· Pierakstām galvenās atziņas un simboliskās bildes, nevis visu procesu.

Atbildam sev uz jautājumiem:

Ja rodas sajūta, ka notikušo ir grūti panest, noturēt vai saprast, sazināmies ar savu sakārtojuma vadītāju. Tas ir atbildīgi un veselīgi.

Par procesu drīkst runāt ar tuvu cilvēku, daloties tikai tik, cik jūtamies droši. Dažreiz pietiek ar vienu teikumu:

Svarīgi ir arī ētiskie aspekti: cilvēkiem, kuri nebija klātesoši sakārtojumā, mēs neatstāstām detaļas, īpaši par citiem cilvēkiem. Tā nav vienkārša "klačošanās" — ar to mēs izkaisām enerģiju, kas mums tika dota Laukā.

Integrācija var ilgt vienu vai divas dienas, bet var arī daudz ilgāk. Tā ne vienmēr ir tieši atkarīga no sakārtojuma intensitātes. Pat esot tikai vērotājam, var atvērties dziļi zemapziņas slāņi, kas iekustina visu sistēmu un ikdienas dzīvi. Un tas ir ļoti labi.

• Katrs var izveidot sev integrācijas rituālu.

Lai jauno “sevi” reāli ienestu dzīvē, ir ļoti atbalstoši sakārtot telpu — dzīvokli, māju, sētu. Īpaši, ja tas simboliski saistīts ar notikumiem, cilvēkiem vai senčiem, kas bija iesaistīti sakārtojumā.

Pirmajās dienās izvairāmies no lieliem dzīves lēmumiem — šķiršanās, darba maiņas, impulsīviem projektiem. Ja doma par krasām izmaiņām pēc mēneša joprojām ir dzīva, tad rīkojamies — jau no cita, stabilāka resursa. Process strādā pakāpeniski.

· Vērojam, nevis spriežam — kā mainās mūsu reakcijas uz ikdienas situācijām.

Bieži Lauks cilvēkam parāda tā saucamo “mājas darbu”. Es to neizdomāju — vienkārši rodas ļoti skaidra sajūta, kas būtu jāizdara tuvākajā laikā. Katram tas ir individuāli. Tās parasti ir vienkāršas darbības, bet galvenais ir darbība, nevis domāšana.

· Ja Lauks parādīja, ka esam pārņēmuši cita likteni vai jūtas, katru dienu atkārtojam:

· Ja parādījās izslēgts dzimtas loceklis — ievietojam viņu dzimtas albumā. Ja nav fotogrāfijas, uzzīmējam vai veidojam attēlu pēc sajūtām. Tā mēs iekšēji atzīstam:

· Ja saņēmām jaunu vietu sistēmā, to praktizējam fiziski — stāvam taisni, runājam savā vārdā: “Es domāju…”, “Es jūtu…”.

Ja sevi pieķeram, kādu nosodot, vainojot, par savu pašsajūtu mēģinām sevi nopauzēt, pierakstīt un vēlāk pārrunāt ar savu sakārtojuma vadītāju.

· Nemeklējam vainīgos ģimenē un nestāstām viņiem, “ko sakārtojums parādīja”. Viņi tur nebija, un katram ir savs liktenis.

Sistēmisko sakārtojumu apmeklēšana var kļūt par ilgtermiņa pašterapiju — veidu, kā sevi pētīt un iepazīt daudzslāņaini.

• Veiksmīgas integrācijas pazīmes

· Jūtamies mierīgāki attiecībās ar cilvēkiem, kas agrāk izraisīja spriedzi.
· Reaģējam mazāk automātiski, vairāk apzināti.
· Spējam nolikt robežas bez vainas sajūtas.
· Redzam dzimtas vēsturi kā stāstu, nevis likteni.
· Nervu sistēma kļūst mierīgāka, ikdienas ritms izlīdzinās.

 Atceries: Sakārtojums ir sākums, nevis beigas. Īstās izmaiņas notiek mēnešos un gados. Pacietība pret procesu un sevi ir viena no lielākajām dāvanām, ko vari sev dot.

 Ar cieņu Melita Januša-Rauba