Stāsts par ceļojumu, kurā es pazaudēju un atkal atradu sevi

Es aizbraucu ceļojumā ar vieglumu.
Man šķita — tā būs atpūta, saules silta plūsma, okeāns un tiltiņš starp mani un pasauli.
Es domāju, ka aizbraukšu, atslēgšos no visa un vienkārši būšu.
Kā vienmēr — ar atvērtu sirdi un prieku par to, kas sagaida.

Bet realitāte mani izveda uz citu stāstu.
Stāstu par robežām, par sajūtām, par klusumu un par to, kā viegli es varu nonākt vietā sirds vietā, kur sajaucu savējo ar svešo.

Jo pat tad, kad es domu līmenī neko slikti nedomāju, mans ķermenis jūt ļoti smalki.
Un šoreiz tas jutās kā izstiepts plāns pavediens starp divām pasaulēm.

Sākums

Sākumā viss bija mierīgi.
Saulaina diena, lidmašīnas skaņa, tāds iekšējs “jā, es esmu ceļā”.
Bet kaut kur turpat fonā es jau sajutu nelielu smagumu, it kā blakus būtu cilvēks ar savu, neizrunātu, iekšējo spriedzi.

Nekas vēl nebija noticis.
Vienkārši — vibrācija.
Kaut kas starp nogurumu, nemieru un nesadzirdētu cerību.

Es manīju, ka šim cilvēkam galvā ir savs scenārijs: kā vajadzētu būt, kā viņam pienākas uzmanība, kā viņu vajadzētu aprūpēt, kā viņu vajadzētu “vadīt”.

Un tajā brīdī es vēl nesapratu, ka tieši tas būs tas, kas visu ceļojumu uzliks uz pleciem.

Klusēšana, kas iespiežas kaulos

Ceļojuma laikā bija daudz klusuma.
Bet ne tāds klusums, kurā ir miers.
Tas bija klusums, kurā ir nepasacītas gaidas.

Un cilvēks, kurš klusē ar aizvainojumu, rada smagumu tāpat kā cilvēks, kurš kliedz.
Tikai pieklājīgāk.
Tikai smalkāk.
Tikai tā, ka otrs — īpaši jūtīgs cilvēks — sāk pielāgoties.

Un es pielāgojos.
Automātiski.
Noliedzu  savas vajadzības.
Noliedzu savu ritmu.
Noliedzu pat savu prieku.

Lai nebūtu pārpratumu.
Lai būtu miers.
Lai ceļojums būtu labs.

Bet mans ķermenis man klusi teica:
“Šis nav tavs smagums.”

Es to dzirdēju tikai mājās, atgriežoties, sajūtot kā ir kad es esmu es pati.  Kad manā laukā nav otrs cilvēks.

Svešās sajūtas manā ķermenī

Vissātrāk to sapratu brīdī, kad piefiksēju — manā galvā parādās domas, kas nav manas.

Tie nebija mani teikumi.
Tie nebija mani raksturi.
Tie nebija mani vērtējumi.

Tie bija sveši.

Tā notiek, kad cilvēks blakus ir noslēdzies, neapmierināts, pieprasīgs, bet neuzdrošinās to pateikt skaļi.
Šāds cilvēks rada spiedienu, kas izplatās pa visu telpu.

Un jūtīgs cilvēks to ievelk sevī kā svešu smaržu, kas brīdī šķiet pazīstama, bet pēc tam atstāj dīvainu pēcgaršu.

Tā es sapratu — es jutos kā otrs cilvēks , bet ne kā es.

Un tas radīja spriedzi it visā. Pat tur kur nu nekādi tai nav jābūt. Baudot citu zemju ēdienus, kultūru, dabu. Skaisto brīnumjauko dabu.
Ne jau konfliktu.
Bet to nogurdinošo, smalko spriedzi, ko neviens nesauc vārdā, bet visi jūt.

Kāpēc tas notika tieši ar mani

Es esmu cilvēks, kurš ātri pielāgojas.
Es ieraugu nogurumu un kļūstu maigāka.
Es sajūtu spriedzi un kļūstu klusāka.
Es jūtu otra neapmierinātību, un man uzreiz ķermenis saka: “Pielāgojies, lai būtu labi.”

Bet šoreiz tas mani ievilka pārāk dziļi.
Tik dziļi, ka es aizgāju no sevis.

Un ceļojumā, kur vajadzētu būt vieglumam, es kļuvu kā tilts starp citu cilvēku noskaņām, sagurušajiem sapņiem un nepiepildītajām gaidām.

Tas nav par sliktiem nodomiem.
Tas nav par vainu.
Tas nav par konfliktiem.

Tas ir par to, cik viegli es pārnesu svešas emocijas, ja es nepieturu sevi savā centrā.

Atgriešanās mājās

Kad atgriezos mājās, tas viss nosēdās kā smalks puteklis uz galda virsmas.
Redzi to tikai tad, kad uzspīd gaisma.

Tāpat arī man — es atkal sajutu sevi.
Un sapratu, ka tas, ko jutu ceļojumā, nebija mans.

Nebija manas dusmas.
Nebija mans aizvainojums.
Nebija mans smagums.
Nebija mana neapmierinātība.

Es vienkārši aizgāju pārāk tālu no sevis, lai uzturētu mieru kopā būšanā, kurā katrs klusums bija pārpratums, un katra gaida — nepasacīta.

Ko es sapratu

1. Cilvēki bieži ceļo ar gaidām, un klusums nav par mani.
2. Svešu spriedzi es vairs nedrīkstu nest savā ķermenī.
3. Mana laime ceļojumā nav atkarīga no citu noskaņojuma.
4. Es drīkstu pateikt savas vajadzības, nenostādot sevi otrā plānā.
5. Robežas ir balss, nevis mūris.
6. Ja kāds nepasaka, kas viņu neapmierina, tas nav jāuzmin man.
7. Un visgalvenais — man nav jānes svešas sajūtas, lai saglabātu mieru.

Šis ceļojums mani iemācīja vienu ļoti lielu patiesību:

Es varu būt kopā ar cilvēkiem, nezaudējot sevi.

Un tas ir mans jaunais solis.
Mana jaunā robeža.
Un mana jaunā brīvība.

Atklāti no vecmammas puses.

Kā tas ir – būt vecmammai?

No paaudzes paaudzē veidojas konflikti, “Vecmamma nemāk audzināt manus bērnus.”

“Mamm, tu neko nesaproti no maniem bērniem.”

“Man tā mamma besī ārā, ka viņa nejēdz manus bērnus….”

Kad auga mani bērni, man šķita, ka mana mamma visu dara nepareizi. Es viņai neuzticējos. Un tomēr — es atdevu savus bērnus viņas rokās.

Tagad es to nožēloju. Tā, iespējams, bija mana lielākā kļūda. Jo es pieprasīju no viņas to ko nesaņēmu pati bērnībā, un viņa varēja man iedot tik cik viņai bija-prasmes, sirds atvērtība, sapratne par rūpēm. Tādā veidā es neapzināti kurināju sevī vēl lielāku naidu.  Bet vispārpieņemtais uzskats ka vecmammām ir jābūt…savuem mazbērniem, dzen jau “bērnu laiku” piedzīvojušās sievietes izmisumā.

Kurš ir pateicis, ka vecvecākiem obligāti jāpiedalās mazbērnu audzināšanā?

To var darīt — jā. Bet pieaugušie bērni nedrīkst pieprasīt, lai viņu vecāki audzina viņu bērnus pēc saviem ieskatiem. Viena iemesla dēļ:

Jums pašiem taču jūsu mamma nederēja. Starp jums bija konflikti. Varbūt jūs kādā brīdī viņu pieņēmāt, bet aizvainojums, dusmas, pat naids tā arī netika dziedināts.

Un varbūt tās mammas, kuras kļuvušas par vecmammām, ļoti skaidri atceras, kā konfliktēja ar savām mātēm. Un arī ar vecmammām. Tāpēc viņas pieklust, mēģina būt labākas, klusē, iztaisās par “vislabākajām”.

Bet sāpe un aizvainojums paliek. Konflikts nav izlīdzināts.

Un tā — no paaudzes paaudzē…

Vai tas var beigties?

Vai kādreiz paaudzes spēs būt patiesas?

Vai mēs spēsim darīt to, ko spējam un protam, neprasot no savām mātēm to, ko viņas nekad nav spējušas dot?

Jā — visu var dziedināt, ja tiešām grib. Var iemācīties. Var pielāgoties.

Bet mums nav tiesību pieprasīt no sevis būt “perfektām” vecmāmiņām, ja mūsu pašu sirds vēl nes sevī aizvainojumu pret mūsu paaudžu sievietēm.

Tāpēc, vecmammas — nelauziet sevi mazbērnu vārdā tikai tāpēc, lai izlīdzinātu attiecības ar meitām. Tas nav to vērts.

Būs brīži — varbūt viens, varbūt vairāki — kad jūsu meita pagriezīsies pret jums un teiks:

“Tu esi… slikta. Nemākulīga. Tu esi nekas.”

Un tad nāks brīdis, kad sev jājautā:

Vai tas, ka centos izlikties labāka, nekā esmu — vai tas bija tā vērts?

Varbūt ir laiks sev godīgi atzīt: kur ir manas robežas?

Kur un cik es esmu gatava būt saviem bērniem un mazbērniem? Un kur jau šodien es redzu, ka vairs nevaru un negribu?

Atzīsim sev godīgi: mammas lomu mēs esam izdzīvojušas godam.

Tā, kā toreiz spējām, mācējām un varējām.

Nav nepieciešams pierādīt sevi vēlreiz uz mazbērnu rēķina.

Tas nevienam nenesīs labumu. Tas tikai radīs jaunu spriedzi un konfliktus.

Un atcerēsimies — ja mēs esam gudras un apzinātas, mēs daudz ko paturam sevī. Bet ko mēs sevi kā sievietes zaudējam?

Tāpēc — noliksim sev veselīgas, dabiskas robežas. Mierā, cieņā un paļāvībā uz to, kas esam šodien.

Ierobežojumi. Robežas. Sevis šaurināšana un paplašināšana.

  Mana paaudze, un ap kuriem mums ir ap 45, zina vai paši ir bērnus tinuši kā bulciņas autiņos – kas no vienas puses ir ļoti labi, jo bērniņš bija līdzīgi kā pie mammas kūniņā, bet no otras puses – tas zināmā veidā arī sapakoja un fiziski ielika šaurībā. Doma jau laba – tīt bērniņu autiņos. Bet 80. gadu mammām tas bija par to, lai bērnam kājas un rokas neiet pa gaisu, lai guļ mierīgi.  Un tā, dzīvei ejot, mēs uzaugām ar koda vārdu “nedrīkst”.
No šodienas skatu punkta tā bija vienīgā iespēja sazemēt dvēseli te uz Zemes – un labi, ka tā.  Man vakar bija pieredze Sistēmisko sakārtojumu darbā, kā aizvietotājai. Es apzinājos sevi kā dvēseli – Klienta mazmeitiņas dvēselīti, kas ļoti gribēja lejā – tieši pie opja. Bet, lai tiktu pie opja, Klienta bērnam ir jābūt tiem vārtiem, jeb tiem vecākiem, kas “ielaiž” dvēselīti zemes dzīvē.  Kā tas dzīvē notiks, tas, protams, nekad nav zināms, bet tas, ka dvēseles ir noskatījušas savus cilvēkus, un ne vienmēr tie ir paši vecāki, bet tieši vecvecāki – man ir gadījies redzēt un sajust.  

Kādā manis pieprasītā sakārtojumā, kur es biju klients, arī parādījās – dvēseles līmenī, ka manai meitai būs bērniņš. Bet atnāca divas dvēseles reizē – mani eņģeļi, dvīņu puikas.  Sistēmisko sakārtojumu darbos prakse rāda, ka paplašinājums ir iespējams tikai tik, cik “apziņā paplašināts” ir vadītājs, klients un, protams, visa grupa.
Un arī, balstoties uz manām pieredzēm – gan pašas vadītos Sistēmisko sakārtojumu darbos, gan esot kā grupas dalībniecei – es ļoti saskaros ar sajūtu, nevis dzirdējumu. Jo tas var atšķirties – tas, ko stāstām, runājam skaļi, un tas, kā patiesībā ir, var krasi atšķirties. Tāpēc, kad es “ieeju Lauka paplašinājumā” – pa moderno to var saukt arī par čenelingu – tikai, ja čenelings visiem zināms ir kā informācijas nodošana, tad Sistēmisko sakārtojumu darbā tas notiek caur cilvēku kustību, vārdiem, plašāk izpausts, lai saņēmējs, jeb klients, to tiešām saņemtu.

Ja sāku runāt par Ierobežojumiem – un aizplūdu :)  Jo ikdienā to tik krasi nevar manīt, bet sanākot kopā cilvēkiem un atveroties mazliet savā sāpē, tas vienkārši ir redzams, cik ļoti mēs katrs esam savos rāmīšos un “nedrīkst” uzstādījumos.  Tas nav nekas slikts vai labs, un, dievs pasarg, nosodošs – nē. Tas vienkārši ir mans novērojums.  Un mana personīgā pieredze. Kur pirms gadiem biju es – kādā savā kastītē, rāmītī – un kur esmu šobrīd – kādā savā paplašinājumā. Kas, patiesībā, uz Dvēseles plāna ir špicku kastiņa. Bet nu tomēr – ieraudzīt no malas sevi, savu domu gājienu, un atceroties, kādai ellei un ugunij es gāju cauri, lai paplašinātu savas personīgās robežas, bet galvenais – lai tās nostiprinātu.  Nostiprinātu savu telpu – precīzāk, sirds telpu. Ne aiztaisītu, bet tieši otrādi – atvērtu.
Kopš piedzimšanas mūsu likteni lemj citi. Tā te ir pieņemts – ka mamma labāk zina, kā man vajag.  Bet ne velti ir pieņemts, ka no 18 gadiem mēs skaitāmies pieauguši – un ir no mammas jāiet prom.  Fiziski tas lielākoties notiek, bet sirsniņā, emocionālā piesaiste bieži vien paliek ļoti ilgi – kādam visu mūžu.  Mans novērojums – ka iesprūdums ir tieši līdz 18 gadiem. Cilvēks jau ir brieduma gados, bet dzīvo kā bērns, kuram ir visas vajadzības kā bērnam.  Bet arī “nedrīkst” ir tādas pašas kā bērnībā.  Gadi iet, ķermenis mainās, bet pat ķermenī var pamanīt, piemēram, maigu, bērnišķīgu, nedrošu balsi; ģērbšanās stilu; vai ilgstoši saglabātu, it kā jauneklīgo izskatu – nenosirmo, nenoveco... Nu, kas šai ziņā ir labi.  Bet arī – nekad nepieaug. Jo ir taču kods “nedrīkst”.
Un arī ar šo viss ir labi, jo dzīve taču rit savu gaitu. Pēc fizioloģiskām vajadzībām veidojas attiecības, bērni, darbs, karjera – “lielā pieaugušā dzīve”.  Bet – ar fonu kā maza meitene vai puisis, kurš iet pa dzīvi, esot “labi bērni” savām mammām un tētiem. Jeb dzimtai.  Ko tas nozīmē? Ka vispār nedzīvo savu dzīvi – tikai atkārto visu to, ko redz, jūt, kā darīja dzimtas vecākie, gan dzīvie, gan jau mūžībā esošie.  Jo dzimtā ir ienākusi kāda dvēsele, kura ir gatava izdarīt visu, ko vecākā paaudze uzskata par svarīgu – godāt visas tradīcijas un uzskatus.  Un visam tam vēl par virsu – mēģināt kaut kā savu dzīvi iekārtot.
Un atkal – tajā nav nekā slikta. Tieši otrādi – tā notiek ar visiem.  Mēs esam savas dzimtas turpinājums, un mēs sevī nesam visus Dzimtas paternus – gribam mēs to vai nē.  Tāpēc tie, kas noliedz vecākus, ģimenes, dzimtu – nu, vienkārši laika tērēšana, jo no sevis jau neaizbēgsi.

Bet mums ir izvēles. Šodien, pie mūsu iespējām, kad ir tik daudz atvērts informatīvais lauks un daudz cilvēku, kas spēj nolasīt Lauka informāciju – tāpēc man ļoti patīk Sistēmisko sakārtojumu metode.  Jo viens ir, kad man to pasaka: “Tas tev no mammas...”  Bet pavisam kas cits ir, kad es grupās kā klients redzu – ka tas, kas man sevī nepatīk, patiesībā ir precīza mammas kopija.  Es vienkārši kā pašu svētāko esmu iemācījusies no mammas – bet, izaugot, tas man vairs neder.  Piemēram, es no mammas iemācījos un paņēmu kā “svētos rakstus” viņas uzskatus par vīriešiem.  Bet augot – domas mainās.  Zemapziņā taču ir ierakstīti “svētie raksti”, kurus tik viegli mainīt nevar.  
Bet ikdienā mēs nesaprotam: “Nu kāpēc man neveicas ar partneriem?”  Un tad, kad ierauga – ka es esmu tik lojāla dzimtai un dzimtas pieredzei savos uzskatos, ka neapzināti turpinu to, kas ir stingri uzsākts:  “Mūsu dzimtā visām sievietēm ir TĀDI vīrieši.”  Nu lūk. Un man, augot un saprotot, ka man galīgi nepatīk tādi vīrieši – tā teikt, man ar mammas dzimtas gaumi nesakrīt.  Bet man taču ir vēl tēva dzimta – nu, ja tā ņem, tomēr runa ir par vīriešiem :)
Un tā es varētu ilgi un dikti stāstīt likumsakarības. Tas viss ir par vienu – par ierobežojumiem, par “nedrīkst” vai tomēr – drīkst?  Par savas sirds atvēršanos, par izaugšanu, jeb ieaugšanu pieaugušo fiziskajos ķermeņos, un – galu galā – par Atbildības uzņemšanos.  Tas, ka daudz ko nedara un nedrīkst darīt, nav par atbildības uzņemšanos, bet par bailēm dzīvot.  Par bailēm Sevi pievienot Pasaulei.

Ja tu sevi kaut kur te atpazini, nepaliec viens savās domās, satiec savu cilvēku, ar ko to izdziedināt.