Man ka Sistēmisko prakšu praktizetājai/Lauka turētājai bija interesanti izpetīt, un ar laiku redzēt ka mēs mainīsimies, mainot savu domašanas uztveri.  Mēs ar meitenem veicam "atlaišanas" prakses. Bet ka mēs zinām svarīgi ir uzņemties atbildību, un apziāti sajust un praktiski dzīve ienest jaunas rutīnas, jaunas apzinātas dzīves kvalitātes, vismaz ir labi zināt, ka mēs katrs viens esam atbildīgs, par to lai nākam gad. Mums būtu jau citāds apzinātāks dzīves gājums. 


KO CILVĒKS PATIESĪBĀ IZDARA GADA MIJĀ un kāpēc gadu mijā, tas strādā labak. Jo Kolektīvais lauks ir piepildīts ar šo "velmju" enerģiju. 

Gada mijā cilvēks ne tikai atskatās uz notikumiem.
Patiesībā viņš atrodas psihes un ķermeņa pārejas punktā — vietā, kur var mainīt savu iekšējo programmu.

Nevis simboliski.
Reāli.

Jo cilvēka dzīvi nevada notikumi.
To vada domāšanas stāvoklis, kurā viņš dzīvo katru dienu. Un svarīgi ir to pateikt skaļi, lai ausis dzird ko mute runā, un sirds jūt-vai tiesām tā ir.


KO NOZĪMĒ “ATSTĀT VECĀ GADĀ”

Cilvēks domā, ka viņš “atstāj”:

– sliktus ieradumus
– vecas kļūdas
– bailes
– dusmas
– lieko svaru
– trūkumu
– slinkumu
– pašnoniecināšanu
– kritizēšanu
– vilšanos
– neizdošanos
– neuzticēšanos
– pārgurumu
– paniku
– nepārliecinātību

Bet patiesībā viņš atstāj vienu lietu:

Vecu nervu sistēmas režīmu.

Režīmu, kurā ķermenis ir dzīvojis aizsardzībā, saspringumā, trūkumā, izdzīvošanā, un tas nav nekas nososdošs jo 40plus gadus cilvēkiem, tas bija pamats, un paldies par to. 

Tieši tāpēc cilvēks:

– tur svaru
– slimo
– pārēdas
– baidās
– atliek
– zaudē naudu
– nejūt spēku
– nejūt prieku
– nejūt sevi

Nevis tāpēc, ka ir “vājš”.
Bet tāpēc, ka ķermenis ir dzīvojis izdzīvošanas režīmā.


KO NOZĪMĒ “IELIKT VIETĀ”

Tukšums dabā nepastāv. Cilvēks ir dabas dalībnieks.  
Ja vecais netiek aizstāts, tas atgriežas.

Tāpēc apzinātā gada mijā cilvēks ne tikai atstāj, bet ieliek vietā.

Viņš apzināti izvēlas jaunu iekšējo komandu:

– drošību nevis bailes
– uzticēšanos nevis kontroli
– pašvērtību nevis kaunu
– mieru nevis cīņu
– plūsmu nevis izsīkumu
– skaidrību nevis haosu
– pašrealizāciju nevis atlikšanu
– mīlestību pret sevi nevis pašpārmetumus

Un šī nav domāšana.
Tā ir nervu sistēmas pārprogrammēšana.

Kad nervu sistēma saņem jaunu komandu, ķermenis sāk:

– atlaist lieko
– dziedināties
– mainīt vielmaiņu
– līdzsvarot hormonus
– mazināt trauksmi
– atvērt miegu
– atvērt enerģiju
– atvērt naudas plūsmu
– atvērt dzīves kustību

Bez cīņas.
Bez piespiešanas.
Bez pašvardarbības.


JAUNA GADA PATIESĀ JĒGA

Jaunais gads nav par solījumiem.
Tas ir par iekšējās komandas maiņu.

No:

“Man jāizdzīvo”
uz:
“Mana dzīve ir man par labu.”

Un tieši šajā vietā cilvēks patiesībā sāk dzīvot citā realitātē. Ja vien uzņemas atbildību par sevi. 

P.S mums protams gribas ieslēgt mūsu kontrolējošo prātu un saprast kā tad man šo izrunajot skaļi un šīs frāzes lasot tas var palīdzēt. Tieši ta pat ka līdz šim mēs sevi kodējām, un turpinājām ticēt tam kas mums vairs neder. 


Iekšēja brīvība.

It kā liekas, nu cik var, tik daudz kas ir darīts, lai izaugtu, lai separētos no vecākiem, no mammas, bet atkal un atkal iekrīt maza bērna ievainojumos, iekšēja ievainota bērna vadībā. Un atkal un atkal l nonāk emocionālās šūpoles. Kur it kā bez redzama iemesla ir depresīvs stāvoklis, viss ir kā miglā tīts, nav dzīves prieka. Kur tas pazuda? Nekur, jo priecāties tāpat vien nav droši, pēc priekiem nāk asaras: “Tā teica mamma.”
Un tā arī ir, jo ar tādu mantru es uzaugu. Tā uzauga daudzi. Un ja nav redzamas bēdas, mēs iekrītam neredzamajās, jo mamma tā audzināja. Un kas cieš? Cieš mūsu iekšējais bērns,mēs šodien, lai gan šodien redzamu iemeslu vairs nav. Un tā arī ir -Iekšējās brīvības neesamība.
Mana šodienas vajadzība ir priecāties, būt priecīgai par dzīves notikumiem-Dzīvot šodien. Bet,  iestājas vainas sajūta: “Tā nav labi, jo pēc priekiem nāk asaras.” Bet šodien tā vairs drīkst nebūt. Mēs kā pieaugušie paši veidojam savas emocijas, piedzīvojot dzīvi no šodienas, un bez vainas sajūtas drīkstam, un mums ir jāiemācās izbaudīt, pieņemt prieka emocijas bez vainas sajūtas, ko mūsu “ideālie vecāki' iemācījuši vainas sajūtu. Būt klusākiem par zāli, jo kautkad tad tā varēja izdzīvot, bet tagad viss viss ir savādāk.
Tas noteikti neatbilst tiem cilvēkiem, kuru vecāki ir dzīvē daudz sasnieguši, gan materiāli, gan emocionāli stipri. Bet visbiežāk tiem, kuru vecāki ir zemos sociālos līmeņos, pabeidza mācīties skolā. Dzīves profesija ir atkarīga no citiem cilvēkiem, priekšniekiem. Piemēram, apkopējas vai strādnieks uz izsaukuma. Un tajā nav nekas slikts, ka tieši tik “plaša/šaura” ir cilvēka profesionalitāte. Bet bēdiņa ir tajā, ka tas ir viņu “ideāls”, un tieši no sava attīstības līmeņa viņš mēdz vērtēt savus bērnus, ja nav ticis arī sevu emocionālo attīstību, tālāk par izdzīvošanu. Kas diemžēl 50–60 gadu cilvēkiem ir.
Kas notiek manī – mana neseparētā daļa ir lojāla vecāku uzskatiem, un domā ka, mans vecāks, atbilst “ideāliem”, piemēram, karjeras augstākais punkts ir būt apkopējai, vislabākajā pilsētas uzņēmumā, būt klusākai par zāli, bet tajā pat laikā aprunāt visus aiz muguras. Ir tikai viens pareizais viedoklis un uzskats. Un absolūta neapmierinātība ar visu – ja gadās kāds labs emocionāls mirklis, tas uzreiz ir jāapslāpē ar kādu nožēlu, neapmierinātību, nepareizumu, situācijas nepieņemšanu.
Apmēram tā tiek dzīvota visa dzīve, un tādos “ideālos” tiek vērtēti arī bērni, kuri, pats par sevi saprotams, iet tālāk, plašāk.
Bet, ja bērns (40+ gadi) nav separējies no vecākiem, tad dzīve vienkārši parāda, ka nav iekšējās brīvības un, iespējams, arī ārējās, jo no vecākiem ir bail, ir jādomā ko runāt, kā izdabāt, kā uzvesties, lai tikai mamma būtu apmierināta. Bet viņa nekad, nekad nebūs apmierināta, jo es jau sen vairs neatbilstu viņas “ideāliem”.
Man ir savas vajadzības, kuras neatbilst citu cilvēku vajadzībām. Piemēram, vecākiem bija svarīgi, ko citi par viņiem domā, bet mēs ejam uz to, ka neesam atkarīgi no citu cilvēku viedokļiem. Kaut gan visa sociālo tīklu “politika” ir uz to uzbūvēta – piesaistīt vairāk sekotāju, vairāk skatījumu, lasījumu, kas it kā ir, lai mēs varētu vairāk nopelnīt, bet saknē vai neapzinātā līmenī tas ir veids, kā pierādīt vecākiem: “Cik es esmu gudrs/a.” Bet diemžēl tas neizdodas tiem “bērniem”, kuru vecāki nav arī šai sfērā. Arī savas vērtības un lēmumus mēs “nostiprinām” no citiem cilvēkiem dzirdētā, bet pašā pamatā mēs sadzirdam tikai to, kas atbilst tam, ko vecāki/mamma mums teica. No vienas puses jau nav slikti, jo tā veidojas dižas sociālo tīklu būtnes, kuras skrien pēc atzinības, vecāku atzinības un dara lielas lietas (es tai skaitā). Bet no otras puses tas ir no traumēta bērna skatu punkta, un tur ir robeža, kuru vairs kā bērns nevar pārkāpt, un tad ir jāpieaug arī iekšēji pie sava fiziskā ķermeņa, kur, iespējams, prāts un intelekts ir augstā līmenī, bet iekšējā bērna skatījums traucē iet tālāk, un tad ir lielais kritiens, ja to apzinās. Apzinās, ka tieši separācija no vecākiem, iekšējās brīvības neesamība ir tas, kas traucē. Bet cilvēks, iespējams, miljonu vērtu karjeru ir uzbūvējis, pateicoties tam, ka gribēja pierādīt vecākiem, cik labs bērns ir. Visa, visa pasaule sagriežas kājām gaisā, ja “ideālā perfektā pasaule”, nemaz nebija jūsu. Un ir laiks sākt sajust, kas ir mans un kur es kā pieaugušais cilvēks gribu iet. Izvērtēt, kā es absolūti netīšām, neapzināti, apspiežot savu iekšējo brīvību, esmu domājusi, kā būtu, ja būtu.
Piemēram, es – tas, kas ar mani notika šogad un kādas emocionālās šūpoles es piedzīvoju, es nenovēlētu nevienam uz pasaules. Protams, ka tas skar arī manu izcelsmes ģimeni – tur, kur formējās mana personība, kur attīstījās mana psihe, dzīves uzskati, personība. Un viss tas materiāls manā galvā: “Kā ir PAREIZI jādzīvo un jāuztver pasaule”. Un tādi notikumi kā sērošana un tuvinieku nāves PAREIZA sērošana arī ir dzimtā ierakstīta – kā ir jādomā, kā ir jāuzvedas, kā ir jābūt… Un pamazām es saprotu, ka mana attieksme, zaudējot Zemes līmenī manu dēlu, neatbilst radinieku uzskatiem. Šādās situācijās, ziniet, kas ir ļaunākais – ka nekas jau netiek skaļi pateikts, bet spriedze aug tieši mentālajā plānā.
Un manī noreaģē tieši “Iekšējais bērns, iekšējā brīvība.” Un smuki sagrupējas – būt paklausīga mammai, tētim, dzimtenei…
Un, lai kā es ar sirsniņu sajūtu saprotu, ka viss ir labi, viss iet savu gaitu, visas atbildes uz jautājumiem es atradīšu. Vienalga ārējās darbībās es neapzināti  pielāgoju tik stiprajai dzimtas programmai, kā  “pareiza sērošana” – un manā dzimtā tā ir līdzīgi kā visur-Mēs par to nerunājam, vainīgi ir tas, tas un arī tas, idealizēt to, kas vairs nav neērts, domāt, kā būtu, ja būtu, un kapi ar soliņu.
Droši vien ir vēl, bet šeit ir dažas tās “pareizās” rīcības, kuras es neizpildu, tāpēc mani vajag izstumt no dzimtas, kas man kā pieaugušai, nobriedušai personai vispār nav iebildumu, jo es mazāk runāju ar cilvēkiem, ar kuriem mums nesakrīt uzskati, nav kopīgas tēmas, jo labāk. Bet kas neapzinātā līmenī notiek ar emocionāli ievainoto mani – man bail palikt vienai, mani nemīl, mani negrib. Un labākais, ko es varu darīt – būt kā jūs.
Un šī arī ir tā vieta, kur piecelties, pieaugt ķermenī un savu iekšējās brīvības daļu paņemt aiz rokas, iedodot resursu un atpūtu tai daļai, kura ir maza un ievainota, visu laiku bijusi atkarīga no mammas, tēta un citu radinieku uzskatiem, bet tagad dziedināsies, ļaujot brīvības daļai izpausties, ja vien ir labs kontakts ar dvēseli, ar smalkā plāna pavadoņiem, ja vien ir vesels, nobriedis prāts un adekvāta pieaugušā cilvēka domāšana. Tad arī var nonākt veselumā un iziet no jau sen nokalpojušiem “ideāliem”, kas patiesībā nav mani ideāli, bet kas absolūti nenoliedz pieredzi un kā pamatu, no kā atsperties, nevis kurā iesprūst.
Mēs taču ejam uz attīstību, uz evolūciju, un tādas neapzinātas Iekrišanas, notiek visu laiku. Galvenais – to apzināties un gribēt, gribēt no tā iziet un uz savu iekšējo un arī ārējo brīvību. Bet visbiežāk tad, kad ārēji ikdienā mēs esam maksimāli brīvi savās izvēlēs, tad vieglāk ir ieraudzīt šo apspiesto iekšējo brīvību. Bet es domāju, ka šādu slāņu ir daudz, jo tās ir atkarības, un ar bailes no brīvības, dziļas elpas sajūtām, brīvas dvēseles, cilvēcīgām sajūtām.Mēs varam visu laiku kustināt sevi, un to arī darām, jo kustībās – visādās kustībās – ir spēks. Jo mans puika izvēlējās vieglāko ceļu, vismaz man tā no šīs puses liekas. Paldies, manu mīļo dēliņ, es palikšu, te uz Zemes un iešu vēl dziļāk. Jo es ticu, ka mēs patiesi katrs varam piedzīvot gan iekšējo brīvību, gan, protams, ikdienas dzīvē, ar atvērtu sirsniņu harmoniski dzīvot savu labāko dzīvi.






Mēs katrs viens veidojam pasaules “temperatūru”. Vieglāk mums ir gribēt un atdot savu spēku tam, lai izmainītu otru. Es daudziem esmu kā dadzis acīs, es tiešām nesaprotu, kāpēc? Un te es gribētu uzdot jautājumu tiem, kas ir teikuši dažādi, bet tā ideja par to — “lai es nerēgotos viņu dzīvēs”. Vai jums tagad ir vieglāk bez manis? Nu gan jau. Bet vai jūs esat padomājuši, ko es kā jums toksisks cilvēks izraisīju, ko es pacēlu jūsos? Ko jūs ieguvāt tad, kad manis vairs nav jūsu dzīvē?

Un šos jautājumus es ieteiktu uzdot katram vienam sev tajā mirklī, kad jūs pamanāt, ka kāds cilvēks jums krīt uz nerviem, kad kāds cilvēks jūs aizēno vai izraisa riebumu. Bet aiz kaut kādas sociālās vajadzības jūs ar viņu runājat, ķipa izliekaties par draugiem vai veidojat kādas sociālās “draudzības”. Nu kā,  mēs cilvēki nesaprotam, ka mēs viens otrā skatāmies kā savā atspulgā. Es tai skaitā. Es taču runāju tikai un vienīgi par sevi.

Lielākoties cilvēkiem ir vēlme pēc autonomijas. Ja tāda vēl nav, ticiet man, tāda jums parādīsies — ja ne šajā dzīvē, tad nākamajā.


Lielāko ties mēs to gribam panākt ar destrukcijas piegājienu arī ir skaudība, aprunāšana, iznīcināšana. Nu tāda bērnišķīga darbība — “es ar tevi draudzēšos, es ar tevi nedraudzēšos”, vai “es draudzēšos tikai ar tevi, jo es gribu tavu mantiņu”, vai “es draudzēšos, jo tev mamma (Zeme) un tētis (Dievs) dod končas, un ja es ar tevi draudzēšos, tad tu man arī iedosi”.

Tikai tas viss pieaugušo dzīvē ir  manipulācija, nauda, intrigas, izmantošana un vēl visu kas, tikai ne mīlestība.

Nu un ja pēkšņi to ieraugot, ka šai “smilšu kastē” ir vieni vienīgi izmantotāji, tad jau tu/es esmu tieši tāda pati. Nu ko lai dara — var jau turpināt spēlēties un cerēt, ka viņi mainīsies. Bet var jau arī aiziet. Daļa cilvēku izvēlas caur nāvi aiziet, jo ir par grūtu. Daļa cilvēku vienkārši iziet — un tas nav vienkārši, bet ļoti, ļoti iespējami. Vienkārši sevī nogriezt visas saites ar visu, kas bijis “vakar”. Un paliek tikai tas, kas izrādās, arī māk un var pāriet no kopējas smilšu kastes uz savu. Arī tā var,- izrādās. Bet pirms tam ir ilgi jābūt un jāpierod pie savas autonomijas, pie savas personīgās “smilšu kastes” (dzīves).

Biežākie jautājumi, pieprasījumi, vēlmes ir par to, ka gribas savu brīvību, savu dzīvi, savu autentiskumu, savu — manu — es. Bet otra medaļas puse ir par to: “Ko tu esi gatavs pazaudēt, un vai tas, kas vairs nebūs tavā dzīvē, atsvers tavu brīvību, to tavu brīvību, pēc kuras tu tiecies?”

Ar to varbūt tad arī sākam — kādas ir tās tavas zaudēšanas krīzes, kuras jau tu esi piedzīvojis, un vai tiešām esi gatavs piedzīvot vēl zaudēšanu. Jo būs jau arī ieguvumi, un, aptverot jau zaudēšanas krīzes, sevi izanalizēt — ja ne pats, tad kopā ar speciālistiem. Ko tu esi jau zaudējis no vecā, un ko esi ieguvis vietā? Un kas šodien jau ir nokalpojis, un kam tu droši vari teikt “paldies”.

Un kas būs tās zudības, kuras patiesībā tu pat neapjaut, bet uzdod sev jautājumu: “Vai es esmu gatavs zaudēt, un vai man ir pietiekami zināšanu, kā turpmāk ar saviem zaudējumiem tikt līdz resursam un ieraudzīšanai, kas nāks vietā?” Paturot kā mērķi — savu autonomiju, savu brīvību. Un katram tā ir sava.

 Tas  ka tu paliec viens, laimīgs savā meža mājā ar dzīvniekiem, redzamiem un neredzamiem gariņiem. Vai tava autonomā brīvība ir visu laiku būt cilvēkos, sabiedrībā. 

Nav pareizas vai nepareizas — tikai bērniem ir kāds, kas pateicis, kā ir pareizi vai nepareizi. Esam sev tie pieaugušie, kuri sev nosaka — man tagad ir pareizi, man. Un, kas svarīgākais, arī vairs tikai no prāta to nevar. Tagad ir tā — doma, sajūta, ķermeniska reakcija. Tam visam ir jāsakrīt ar “jā, man”.

Un tikai tā mēs varam iziet ārā no vecās “smilšu kastes”, kur bija ne visai, un aiziet uz to savu “smilšu kasti”, kas atbilst mūsu katra “jā”.
Izklausās jau viegli, bet tas patiesībā ir nežēlīgi. Ceļā saskaras ar visu emociju gammu — visu, visu: nodevība, vientulība, ciešanas 24/7, cilvēku zaudēšana, tuvāko cilvēku zaudēšana, aiziešana no dzīves, tas, kas likās vis tuvākais, vismīļākais, zūd ticība, gribas atpakaļ pie tiem, viņi bija falši, bet bija. Vieni pazūd, bet citi vietā nenāk — un atkal vientulība, izmisums, nekā vairs nav, nekas nenotiek. Galvā skan balsis, kuras gandrīz vairs nevar apturēt. Fiziskais ķermenis sāk mainīt savu struktūru, kas izskatās pēc visām pasaules slimībām.

Un tā paiet gadi, gadi, un laiks iet, un mēs nu nevaram ar vienu piegājienu izkāpt no “tās smilšu kastes”. Smilšu kastē pat nomainās — “bērni”, bet vienalga tā paliek tā pati.
Līdz kaut kas tur “debesīs” nāk mums palīgā un nonullē visu mūsu vietā. Visu. Un iedod eksāmena uzdevumu, kuru mēs paši esam sev uzlikuši. Tagad notiek eksāmens. Tagad mūs katru pārbauda. Katrs pats sev mēs esam iedevuši eksāmena uzdevumu un likuši “debesīm”, lai iedod mums tieši tajā laikā, kad ir absolūtais nulles punkts. Protams, ka pa lielām “šaibām” mēs to eksāmena uzdevumu neatceramies, jo tur, zem tā, arī ir atbilde. Tāpēc jāmēģina kaut kā sajust, atcerēties un šoreiz — nu šoreiz — izdarīt visu pareizi. Citādi stulbi — atkal iemetīs vecajā “smilšu kastē” vai atstās uz otru gadu un liks iziet atkal no jauna. Šajā dzīvē vai nākamajā. Un vēl stulbāk ka mēs paši sev uzliekam eksamenu, jau dvēseļu līmenī. Un paši sev esam eksāmena pieņēmēji.  Atskaites iedosim tad kad šitās tēmas vairs nebūs aktuālas. 


Nu, kaut kā tā man šoreiz uzrakstījās. Bet ar šo visu es tikai gribēju īsumā iezīmēt, kādām lielām (redzamām) krīzēm es esmu izgājusi cauri, kas mani ir formējušas tādu, kāda es esmu, un kur es varu palīdzēt citiem — jo es varu “aizvest” un “izvest” cauri tikai tur, kur es pati esmu bijusi.



Manas apzinātās Krīzes:

  1. Piedzimšanas krīze – ķermeniskās un emocionālās drošības pamatu izveide.

  2. Izdzīvošanas krīze – resursu, robežu un paļāvības attīstīšana.

  3. Vecāku šķiršanās krīze – piederības un lojalitātes konfliktu atpazīšana.

  4. Ģimenes veidošanas krīze – partnerības modeļu un dzimtas atkārtojumu izpēte.

  5. Materiālās zudības krīze (nodeg māja) – drošības, zaudējuma un atjaunošanās tēma.

  6. Bērna zaudēšanas krīze – nesaņemtās sēru un mīlestības plūsmas atjaunošana.

  7. Pieauguša bērna zaudēšanas krīze – identitātes un jēgas pārvērtēšana.

  8. Apvienošanās krīze – iekšējo daļu integrācija pēc ilgstošiem dzīves zaudējumiem.

  9. Kodola sameklēšanas krīze – autentiskas esības un dzīves jēgas atjaunošana.

Pieeja:
Darbs notiek, izmantojot sistēmiskā sakārtojuma metodi apvienojumā ar regresīvo pieeju (iepriekšējo dzīvju vai dzimtas līniju aspektiem). Papildus tiek izmantoti dabas dziedniecības resursi – augi un hidrolāti, kas palīdz emocionālajā regulācijā un dziļākā ķermeniskā atvērumā.

Rezultāts:

  • Apzinātas personiskās un dzimtas krīžu shēmas.

  • Atjaunota iekšējā stabilitāte un piederības sajūta.

  • Izpratne par to, kurā attīstības posmā notikusi iestrēgšana.

  • Resursu atjaunošana caur ķermeni, dabu un simbolisku piedzīvojumu.


Ar cieņu Melita Januša-Rauba