Tā notiek…

Wed, 06 May 2026 14:10:00 +0000

Dažreiz cilvēks nezaudē tikai cilvēku. Dažreiz kopā ar zaudējumu sabrūk visa viņa līdzšinējā pasaule.

Sabrūk ticība.
Sabrūk priekšstats par dzīvi.
Par Dievu.
Par taisnīgumu.
Par jēgu.
Par savu darbu.
Par savu spēju palīdzēt citiem.

Īpaši tad, ja cilvēks gadiem ir dzīvojis palīdzēšanas, garīguma vai dziedināšanas laukā.

Jo dziļi iekšā bieži dzīvo ļoti cilvēcīga cerība:
“Ja es pietiekami sapratīšu dzīvi, sāpes, sistēmas, cilvēkus, varbūt spēšu pasargāt savējos.”

Un, kad dzīve tomēr paņem pašu tuvāko, sabrūk ne tikai sirds.
Sabrūk arī iekšējā drošības sistēma.

Cilvēks vairs nezina:
kam ticēt,
kā strādāt,
ko dot citiem,
un vai vispār drīkst vēl kādam palīdzēt.

Tad bieži parādās dusmas.
Uz Dievu.
Uz dzīvi.
Uz garīgumu.
Uz skolotājiem.
Uz metodēm.
Uz savu bezspēcību.

Dažreiz šķiet:
“tas viss ir bijis meli.”
“tam visam nav jēgas.”

Bet ļoti bieži zem šīm dusmām dzīvo nevis cinisms.
Zem tām dzīvo milzīga sāpe.

Sāpe par to, ka brīžos, kad visvairāk vajadzēja balstu, cilvēks iekšēji palicis viens.

Psiholoģiski lielas traumas bieži neatņem tikai prieku.
Tās atņem nākotnes sajūtu.

Cilvēks vairs nejūt:
uz ko tiekties,
kāpēc celties no rīta,
kāda jēga darbam,
kāda jēga misijai.

Un tas nav slinkums.
Tas nav “vājš raksturs”.
Tā bieži ir traumētas nervu sistēmas reakcija.

Vecā identitāte vairs nedarbojas.
Jaunā vēl nav piedzimusi.

Tas ir ļoti savāds posms.
No malas cilvēks var izskatīties “apmaldījies”.
Bet patiesībā viņš atrodas starp divām dzīves versijām.

Vecā pasaule ir sabrukusi.
Jaunā vēl nav ieguvusi formu.

Un tieši šajā vietā cilvēks bieži pirmo reizi pārstāj spēlēt “skolotāju”, “glābēju” vai “to, kurš zina”.

Paliek tikai dzīvs cilvēks.
Ar savu bezspēcību.
Ar saviem jautājumiem.
Ar savu ievainojamību.

Paradoksāli, bet tieši šeit bieži sākas daudz dziļāks kontakts ar citiem.

Ne vairs no pozīcijas:
“es tevi salabošu.”
Bet:
“es varu būt tev blakus arī tad, kad nav atbilžu.”

Un varbūt pieaugusi ticība nemaz nav:
“nekas slikts nenotiks.”

Varbūt pieaugusi ticība ir:
“dzīve var būt neizskaidrojama, netaisnīga un sāpīga, un tomēr cilvēka sirds turpina meklēt gaismu.”

Pēc lielām traumām cilvēks bieži vairs neatgriežas vecajā dzīvē.
Un varbūt viņam tas arī nav jādara.

Jo dažreiz jaunā dzīve neatnāk kā liela atklāsme vai “misijas sajūta”.
Tā atnāk klusāk.

Kā neliela interese.
Kā viena īsta saruna.
Kā sajūta, ka reklāma vairs nav melīga.
Kā vēlme būt starp cilvēkiem bez nepieciešamības glābt pasauli.
Kā spēja vienkārši būt.

Un varbūt tieši tur sākas kaut kas daudz patiesāks nekā iepriekš.

Ne ideāls cilvēks.
Ne cilvēks ar visām atbildēm.
Bet cilvēks, kurš izgājis cauri bezjēgai un nav pārstājis dzīvot.

Klusums pirms…

Wed, 29 Apr 2026 06:31:00 +0000

Es dzīvoju dzimtas/dvēseles sistēmiskajā domāšanā.

Mana domāšana ir mans darba apraksts. Izklausās jokaini. Bet es kā pārdevēja varu pārdot tikai sevi, savas zināšanas, savas prasmes, savu pieredzi. Nu viss tas jau vairs nav noslēpums, ka nevar vairs pārdot “smukus konfekšu papīrīšus”, jo to vairs nevienam nevajag — skaistu, elegantu runu vai daudz sološu reklāmu.

Šodien jebkurā jomā pērk to, kas “skaistajā” ir iekšā. Un, ja to saredz, tad pērk. Un, ja parāda, kas “lācītim vēderā”, un šis saturs kādam der, tad pērk. Es nezinu, varbūt visi atdzimušie 2022.–2025. gada meistari visādās jomās un sfērās ir aktīvi un radoši. Bet manā burbulī es redzu pavisam maz cilvēku palīdzošās profesijās. Varbūt tāpēc, ka es aktīvi nesekoju un FB algoritms man nepiedāvā. Varbūt tāpēc, ka es pati maz izeju un maz apmeklēju pasākumus. Bet liekas, ka nav cilvēku. Man tā liekas. FB ieejot, gribas kādu satikt, lai rosinātu “apetīti” satikties dzīvē.

Nu kādreiz bija avīzei kultūras lapaspuse, un skaidrs bija, uz kurieni jāiet. Tagad tas ir FB. Pasākumu ir daudz un dažādi, bet (varbūt tikai man) ir grūti saskatīt aiz spožajām reklāmām patieso. Varbūt es esmu tik “iegruzījusies”, ka neredzu patiesību tur ārā.

Bet vienalga drusku ir tāda tukšuma sajūta — nav īstuma. Nav patiesuma. Nē — es nesūdzos. Vienkārši šodien es secinu.

Tā notiek, kad vairs pa vecam negribas, un es nevaru pa vecam, bet pa jaunam nav ne jausmas, kā ir pa jaunam. Kuri ir pa jaunam, kas ir pa jaunam? Bet ir sajūta, ka pa vecam tik daudz kas ir zudis un pazudis. Ir žēl, bet atpakaļ vairs nevar aiziet — vienkārši pie tiem cilvēkiem vairs nevar tikt iekšā. Un ir tāda sajūta, ka mēs varētu atkal satikties, bet nav iedvesmas, nav spēka, lai mākslīgi uzturētu sociālo kustību, un to arī nevajag.

Tai pašā laikā liekas, ka nu tie, kas esam pašķīduši, nu vajadzētu tak atkal satikties. Bet kāpēc? Patērētāju kults lēnām izsīkst. Viens priekšā, citi aiz muguras — tas vairs nav “modē”, jeb kāds gudrāks par citiem. Apustuļi arī tikai daži Latvijā palikuši. Hmm, dīvaini — es gadu biju pie sevis. Un tagad, iznākot ārā, neviena nav. Ne jau ka es gaidītu. Pieturoties pie atspoguļošanas teorijas, es vēl neesmu saredzējusi tos spoguļus, kurus es nekad neesmu redzējusi. Bet tos, kurus es pazīstu, ir ļoti maz palikuši.

Līdz 2025. gadam bija kipišs — kustības, prakses, meditācijas, transformācijas caur ellei un ugunim, debesīs augšā un uz zemes — salikās viss pa plauktiņiem. Kas pa gadu ir noticis? Es zinu, kas ar mani ir noticis. Bet vai tiešām kolektīvā “garīgā kultūra” arī nav drusku pieklususi?

Es ceru, ka visi, kas gāja caur dažādām praksēm, meistariem, pulciņiem, šobrīd dzīvo savu laimīgo dzīvi un vairs nav vajadzīgas nekādas garīgās prakses — ne ņemt, ne dot. Bet vai tiešām tā ir? Es ceru, ka ir. Es labprāt palasītu stāstus, kur cilvēki stāsta par saviem atmošanās ceļiem un tagadējo laimīgo, harmonisko dzīvi. Kuri meistari palīdzējuši? Kādas prakses bija visvērtīgākās? Dzīve pirms un pēc.

Viss, viss ir pareizi. Nu tak visas atmošanās, senās un jaunās garīgās prakses tāpēc jau arī tika dotas, lai mēs savu dzīvi padarītu laimīgāku. Meistari nomainīja meistarus, lai mēs diezgan strauji kā tauta “pamostos”, atsijātu lieko un paņemtu vajadzīgo. Ja paši neatstājām to, kas vairs neder, tad “Dievs” paņēma. Kā mana draudzene saka, un man arī tā tagad ir: “Ir tāds klusums, ka ausis džinkst.”

Vai varbūt šodien tāda diena. Un rīt atkal būs skaļāk. Un mēs sāksim sarunāties, satikties, bez lirikas un maldiem….

Melita Januša-Rauba - Ikdienas pieraksti

Tā notiek…

Klusums pirms…