Melita Januša-Rauba - Ikdienas pieraksti

29.10.2026-2

Thu, 29 Oct 2026 13:17:00 +0000

Mēs jau ta esam iztukšoti, un tad ienak vēlviena "izsmeļoša" ideja.

Ar kādām sajūtām, ar kādu interesi mēs palīdzam?

Ļoti bieži mēs domājam: “Nu, es dzīvoju slikti. Laikam man jāiet un pēc iespējas vairāk jākalpo cilvēkiem, jādod. Iešu kādam palīdzēt.” Bet ir tāds teiciens, krievu valodā viņš skan skanīgāk un īsāk, bet tā diemžēl ir. Neuzspied citiem labu, un tavā dzīvē nebūs ļaunuma. Viss jau būtu labi, bet mēs pat nepamanām, kad darām labu no sirds un kad NE NO SIRDS, bet no ego daļas.

Runa ir par ko?

Ļoti bieži mēs palīdzam citiem cilvēkiem ar sarežģītu motivāciju. Palīdzot,mūsos mēdz dominēt tāds uzslāņojums: ja es palīdzēšu citiem, par mani domās labas lietas vai man atdarīs ar labu. Es kalpoju citiem cilvēkiem, lai mani neatstumtu un pieņemtu. Piemēram: es tagad esmu ērta savam vīram, lai viņš mani nepamet, vai izkalpojos savu bērnu priekšā, jo vismaz būs, kas glāzi ūdens atnes. Bet pati sevi jau sen esmu pilnībā pazaudējusi. Iekšēji esmu nelaimīga. Bet tad mani vismaz kāds mīlēs. Vismaz kāds aizpildīs manus tukšumus un bailes no vientulības. Diemžēl šādas kalpošanas un došanas citiem cilvēkiem , ezultāts vienmēr būs negatīvs. Un negarantē izstumšanu, pamešanu un kur nu vēl bērnu rūpes par sevi kautkad vecumdienās. Vārdu sakot, vilšanās it visā garantēta. Tas vienmēr būs stāsts par to, ka tu daudz dod, bet beigās tu jutīsi visu to, no kā baidījies. Notiks tieši tādi dzīves pavērsieni, kādus tu, sevi “upurējot”, baidījies piedzīvot.

Tiklīdz tu maini savu motivāciju, tu pieņem lemumu no šiem cilvēkiem neko negaidi. Un pats svarīgākais — tu strādā ar savām traumām, ar savām programmām. Piemēram, bailes no atstumšanas ir vienas no lielākajām bailēm un programmām, kas pārvalda cilvēkus. Tad tava motivācija mainās, mainot ari ikdienas ieradumus, uzskatus, domas, un rīcības.

Tavs iekšējais stāvoklis un jebkura tava rīcība ved pie radoša rezultāta, sevis piepildīšanu ar Mīlestības enerģiju, rezultātā Tu piepildi cilvēkus ar vajadzīgo enerģiju, radošo enerģiju.

Kad mēs uztraucamies par citu cilvēku, par otru pieaugušo cilvēku, gribam viņu glābt, mācīt, palīdzēt -ja viņš mums to nav lūdzis, un nevis pieprasījis vai manipulējis, bet palūdzis no sirds. Tad mēs burtiski viņam atņemam potenciālu, iespējas, pieredzes, ko viņš nepiedzīvo, jo mēs tak, labu gribēdami, esam viņam kalpojuši, palīdzējuši. Turklāt mēs karmiski sevi apgrūtinām. Uztraucoties par savu jau pieaugušo bērnu, tu stipri samazini viņa potenciālu. Turklāt tu izkropļo viņa ceļu, viņa likteni. Tas novirzās uz negatīvām sliedēm. Ir jāiegūst garīgās zināšanas. Ir jāpārregulē savs iekšējais stāvoklis, lai tu būtu savam bērnam kā aizsargājošs, drošs vecāks, pie kura var iet ar visu, kas viņa dzīvē noticis, un tu kā vecāks vienkārši esi aiz muguras kā balsts, kur atgūties, bez mācīšanas, bez pušošanas, kas tev liekas pareizi. Bet jūs kopā runājat, jūtat, kā būtu labāk bērnam. Jāpiebilst, ka te mēs runājam vismaz par 18+ bērniem runājam.

Ļoti jūs aicinu sajust sevi caur sistēmisko sakārtojumu praksēm, virzieniem, izvēloties sev rezonējošu vadītāju, grupu, pie manis varat pieteikties šeit: Sistēmisko sakārtojumu aplis Tas ir mans vislabākais ieteikums tev, nepaliec viens savās sajūtās,kuras tev vairs neder. Jo tad, kad dzīvojam ar atvērtu garīgo sirdi, mums ir ne tikai daudz enerģijas — mēs arī it kā mirdzam.

Visums mūs uztver pēc šī mirdzuma un dod mums visu pašu labāko. Sākam sajust: “Jo vairāk dod, jo vairāk saņem,” šķiet, ka tā arī ir. Taču dot vajag no tīras sirds, neko negaidot pretī un bez kādām traumām. Tad, protams, sākas pārpilnības process. Tomēr pirms dot jums pašiem jābūt piepildītiem traukiem. Jums jāspīd, un garīgajai sirdij jābūt atvērtai. Tad var dot. Bet, ja tev pašam nekā nav un tu dzīvo bez spēka, dari visu ar pēdējiem spēkiem — ko gan tu vari dot?

Nedod. Vispirms piepildi sevi, sāc pats/pati starot. Vispirms atrisini savus jautājumus. Pēc tam no šī pārpilnības un mirdzuma stāvokļa vari sākt dot. Protams, tad tavā dzīvē ieplūdīs labumi.

Mēs sev izvirzījām mērķi, sapni, un tad katrs pats to piepildām, bet mēs nevaram pieprasīt no otra ar varu, naidu vai dusmām piepildīt mūsu katra sapni. Jūs pamanīsiet, kad jūs sāksiet piepildīt savus sapņus, “pasaule” (vīrs, sieva, bērni, kolēģi) absolūti netīšām jums piedāvās, uzdāvinās, pateiks to, kas ir jūsu vēlmju sarakstā, bet neesat to skaļi teikuši vai pieprasījuši. Gan materiālas lietas, gan attieksme, sadarbība mainīsies. Jo, ja jau tu sevī ielej mīlestību, uzpildies ar enerģiju, tad pasaule spoguļo ar to pašu.

Ar ko lai sāk? Ar šaubām vai NEticību sev. Sākam uzņemties atbildību par sevi un savas Mīlestības piepildīšanu, tai pašā laikā ar atvērtu sirdi, sajūtu un sapratni, pieņemam ka būs sāpīgi mainīt tos dzīves konceptus, kas līdz šim ir bijuši, un, protams, mēs tos uzreiz neatpazīstam, bet atveram sevī prāta tīrību, kustību, jo mainīsies viss, viss, kas mums vairs neder.

Katru dienu par to domājam. Labi, ja mēs tikai domājam, bet dažreiz ieslēdzas cits, pretējs spēks, kas mazina potenciālu. Pirmkārt, tās ir šaubas, otrkārt — stipra pieķeršanās rezultātam: “Tikai tad, ja es to iegūšu, es būšu laimīga.” Bet kā ir ar pašreizējo mirkli? Ja neesam klātesoši šeit un tagad, ja neesam laimīgi šeit un tagad, tad palaižam garām plūsmu. Ja mūsu dzīvē nav plūsmas, nav būtības viegluma, dvēsele, spēki, intuīcija, garīgie spēki (lai kas jums ir kā resurss) nevar mūs vadīt. Ja mēs sev neļaujam atmosties jaunai mūsu daļai, kas ir Mīlestības daļa. Tad mūsos domine, divi vai trīs procenti no mūsu potenciāla, nevis simts procenti, kā būtu tad, ja mūs vadītu un mēs būtu plūsmā ar visiem tiem resursiem, kas ir gatavi ienākt katra dzīvē. Tā ir brīnumu neesamība, un tas ir ļoti grūti, jo tie ir pastāvīgi šķēršļi. Tāpēc, ja jau sapņojat — un tas ir pareizi —, palaidiet savu sapni un sūtiet to prom. Lai tas ir jums līdzās un pievelk īsto realitāti, bet es dzīvoju šeit un tagad un esmu laimīga šeit un tagad. Es mācos pārregulēt savu apziņu, pārregulēt savas enerģijas. Tiklīdz pārregulēsi savu apziņu, tev būs atvērta garīgā sirds — tu starosi un priecāsies. Tad tavā dzīvē rodas šis vieglums. Un, protams, tu daudz ātrāk nonāksi pie tā, par ko esi sapņojusi.

Dažreiz gadās arī tā — mums vajag palīdzēt, jo gribam no Visuma saņemt vairāk. Tas ir normāli, jo ik pa laikam katru no mums uz to pavelk — arī mani un katru no jums. Vienkārši ir ļoti svarīgi to apzināties. Kamēr mēs to neapzināmies, mēs nevaram to mainīt. Kad esam iemācījušies ieraudzīt savu patieso motivāciju, kas slēpjas vienā vai otrā rīcībā, tad varam to mainīt. Manam vīram ir tāds labs teiciens un arī sirds virzība, kad viņš palīdz kādam, kurš ir lūdzis, vai tiešām var redzēt, ka jāpalīdz. Viņš saka, ka tā ir “labo darbu banka”. Banka, kurai ir pieejama visiem, ne tikai noguldītājiem. Un mēs nekad nezinām, ko “Banka” mums iedos tad, kad mums vajadzēs kādu resursu. Bet mēs varam apzināti prasīt:bankai" sev, Visumam, Dievam, mīlestības apziņai, liktenim, kas nu katram ir tuvāks, lai iedod mums to, kas mūs dara laimīgus.

29.10.2026

Thu, 29 Oct 2026 11:55:00 +0000

“Vai man tiešām ir jāsamierinās?

Vai man jāatsakās no mēģinājuma kaut ko mainīt, no šīs cīņas?

Kāpēc vieni dzīvo ļoti viegli, pārpilnībā, bet citi, šķiet, nemitīgi iet cauri dažādiem šķēršļiem, grūtībām, sadzīves peripetijām? Kāpēc kādam pastāvīgi kaut kas neizdodas? Es rakstīšu, tu lasi, padomāsim kopā par to, kā mēs pateicamies un kad pateicība darbojas pret mums.

Kāpēc mēs visu laiku cīnāmies? Kaut kas notiek mūsu dzīvē, un mums automātiski rodas reakcija: “Vai tiešām tas notiek ar mani? Man tas ir jāmaina, jāapstādina, es nevaru pieļaut, ka manā dzīvē kaut kas tāds notiek. Es nepiekrītu tam, kas ienācis manā realitātē. Es cīnīšos, pretošos.” Kad sākam cīnīties, realitāte it kā vēl ciešāk mūs iespiež smagumā. Jeb to, ko pa durvīm gribam izstumt, tas pa logu rāpjas atpakaļ. Tas ir ļoti svarīgs Visuma likums. Jo vairāk tu cīnies un pretojies, jo vairāk pasliktinās kāds notikums, kas ienācis tavā dzīvē. “Ko tad darīt?”

“Vai man tiešām ir jāsamierinās?

Vai man jāatsakās no mēģinājuma kaut ko mainīt, no šīs cīņas?

Tam ir risinājums, visam ir risinājums, bet šeit ir svarīgi apzināties sevi savā pieaugušā cilvēka būtībā, uzņemties atbildību un tiešām soli pa solim sajust par tālāk rakstīto.

Tev nav jābūt pasīvam cilvēkam, un, rokas klēpī saliekot, nav jānoskatās, kā notikumi vada tavu dzīvi. Tu vari rīkoties, vari spert soļus fiziskajā realitātē. Bet jautājums ir — no kāda stāvokļa tu to dari? No cīņas, samierināšanās vai pateicības? Risinājums varētu būt tajā, ka tava iekšējā motivācija un tavs iekšējais stāvoklis noteiks iznākumu. Ja tu cīnies, viss kļūs vēl sliktāk, un tu arvien vairāk un vairāk iegrimsti ļoti negatīvā stāstā, un šo situāciju neatrisināsi, ja pieiesi tai ar samierināšanos. Samierinoties ar sev nederīgu dzīves scenāriju, dzīves emocionālajos mirkļos, notikumos, kas var ilgt gadiem un pat no paaudzes paaudzē, tu tikai iekapsulē sevī, savā ķermenī, jūtas, kas nav varējušas izpausties un vest uz tavas dzīves labāko scenāriju.

Bet mēs varam pamēģināt šai sajūtai, emocijai un rezultāta darbībai iedot citu dzīves jēgu.

Kas ir samierināšanās? Es eju ar mieru. Es neesmu pret pasauli. Pasaule ir ar mani, un es esmu ar pasauli. Ja tu iesi ar pateicību, tad viss pamazām sāks risināties, īpaši, ja papildus domai, ka varētu sākt sadarboties ar sevi, savu dzīvi un Pasauli, kas ietver visu — gan sevi, gan tevi.

Dažreiz mēs gadiem ejam entās prakses, vedam sevi uz dažādiem pulciņiem, dažādām garīgām, mentālām, fiziskām praksēm — visu kopā un katru atsevišķi. Visādi sevi izdarbinām visādos līmeņos, un mums liekas, ka mēs “ar sevi strādājam”, kas tā arī ir. Un pat vakaros pirms gulētiešanas pateicamies, pierakstām, par ko šodien esam pateicīgi.

Bet fiziskā realitāte īpaši nemainās. Vai jums tā ir gadījies? Rakstiet komentāros. Kāpēc tā notiek?

Mana pieredze rāda, ka tāpēc, ka patiesībā dziļi mūsos ir ieprogrammēta neuzticēšanās. Neuzticēšanās. Mēs dzīvojam tādā stāvoklī, it kā kaut kam būtu jānotiek, it kā šī pasaule nebūtu radīta man, bet būtu radīta ar pārbaudījumiem un kaut kam ļoti sarežģītam. Diemžēl mūsos vēl ir tik daudz uzslāņojumu, kurus, starp citu, var “izdarbināt” pie manis Sistemisko sakārtojumu aplī.

Mums par sevi ir uzskati: “Es nedzīvoju pārpilnībā, es nedzīvoju Dieva aizgādībā.” Šī dievišķās Dieva sajūtas neesamība mūsos. Bet ziniet — Dievs nav vectētiņš, kas sēž uz mākoņa, un nav arī sodošs vectētiņš. Vārdam Dievs ir tīīīk daudz uzslāņojumu. Bet pavisam vienkārši — patiesībā tāda visaptveroša un mūžam meklēta jūta vai būtība. Tā ir mīlestība, gaisma mūsos.

Kad mums tā nav, tad, protams, mēs sākam cīnīties un pretoties. Un, lai kādas pateicības mēs rakstītu, lai uz kādiem pulciņiem, kopienām, praksēm mēs neietu, visa šī brīnumainā shēma nedarbojas. Tāpēc pats pirmais un svarīgākais — pamats, uz kura balstās visa brīnumainā realitātes mainīšanas tehnoloģija, - ir atrast sevī mīlestību. Piedzimstot mums tā bija, bet tad kaut kad dzīves laikā pārtrūka. Pat ne meklēt, bet atkal sasiet kopā tās saites, kuras pārtrūka starp dvēseli un cilvēku. Tas ir ikvienā, neviens nav sliktaks vai labaks. Pec būtības mēs visi ejam uz vienu-Mīlestība.

To atrast ir ļoti vienkārši. Aizver acis, mazliet paelpo, atslābinies, atlaid. Kādā brīdī pievērs uzmanību savai sirdij un palūdz, lai gaisma tevī izpaužas, lai tevī izpaužas Mīlestība un iedegas dievišķā dzirksts. To, ko mēs piedzīvojam tajos mirkļos, kad darām, jūtam, emocionējam to, kas mums der, kas patīk. Pēc neilga brīža tu sāksi sajust šo paplašināšanos. Uzsmaidi šim stāvoklim, un arī tas tev uzsmaidīs pretī. Tu sāksi sajust gaismu sevī. Vai šādā stāvoklī tev gribas risināt kaut kādas dzīves peripetijas ar dusmām, naidu, cīnīšanos? Nē. Šādā stāvoklī mums gribas uzticēties, rast mieru un harmoniju. Tas ir potenciāls stāvoklis, kurā apslēpts ļoti daudz enerģijas. Taču dienas gaitā mēs šo stāvokli palaižam garām. Mēs zinām un runājam tādos jēdzienos kā atmosties, būt apzinātībā, redzēt plašāk, tālāk, just mīlestību, bet, kad mazliet tam pieskaramies, mēs mēdzam no tā nobīties, šaubīties. Vai arī mums dažreiz šķiet, ka, esot kopā ar kādu kopienu vai guru, mēs to varam piedzīvot, bet mājās ikdienā tas nav iespējams. Muļķīgi uzskati, bet es arī tā kādreiz domāju.

Bet kā būtu, ja mēs ikdienā praktizētu uzticēties Dvēselei? Tas ir praktiski izdarāms: pirms katras ikdienas darbības sajūti, kurā ķermeņa daļā tu visvairāk jūti dvēseles klātbūtni, un, ja tev liekas, ka tu fantazē, tīri eksperimenta pēc pamēģini vienu dienu pabūt savās “fantāzijās”. Un jau tās pašas dienas laikā tu caur “fantāzijām” nodibināsi labu kontaktu un sajutīsi, kā tieši tu sajūti, sadzirdi savu dvēseli, kas nav atšķirīga no tevis, kas nav atšķelta no tevis. Tikai mēs aizmirstam vai noliedzam laiku pa laikam. Un prātīgās domas, kas mūs dienas beigās nedara laimīgus, dažreiz pārņem virsroku pār mūsu dzīvi, kas, protams, spoguļojas Pasaulē.

Iedod iesākumā sev vienu dienu ar Dvēseli. Mazgā traukus ar dvēseli. Sarunājies ar bērniem, vīru, sievu, noturot uzmanību tajā ķermeņa daļā, kur tevī mīt dvēsele. Pievērs uzmanību dvēselei. Jo biežāk tu pievērs uzmanību savai dvēselei, jo ātrāk tā sāks plaukt. Un tās uzplaukums ir pamats tam, lai mainītu savu dzīvi un lai tajā sāktu ienākt brīnumi. Tad arī vakara pateicība sāks nākt no dvēseles. Un jūs jutīsiet, ka pildspalva un papīrs pilnīgi vibrē un rakstītais ir manāmi salasāms, bet ļoti citāds — īsts.

Tue, 27 Oct 2026 15:04:00 +0000

…..

27.10.2026

Es jau vairāk kā stundu staigāju un īsti nezinu, ko darīt. Jā, atkal pie tā paša. Tā kā bija, nebūs. Bet tā nav tikai tagad vai šajā gadsimtā, tā ir visu laiku. To manī laikam sauc par identitātes krīzi. Ir mājasdarbi, uzkopšana, tīrīšana un ikdienas darbi, protams, ka ir, tos neviens nav atcēlis. Katrs vienmēr atradīs, ko ar rokām darīt. Bet, kad laiku pa laikam iekrīt stāvoklī, kad nekas neder, nekas neuzrunā, nav iedvesmas, nav tāda dzīves vektora. Patiesībā jau tas ir diezgan foršs stāvoklis, jo nobirst nost viss tas, ko būtu jādara tāpēc, ka jādara, bet, ja jau ir tā, ka mājasdarbus negrib darīt tikai darīšanas pēc. Es nezinu, vai vēl kādam tā ir, bet man ir. Es esmu cilvēks, kas, ja ar kaut ko aizraujas, tad viss pārējais man neinteresē, izdaru minimālo, kas jāizdara, piemēram, satīru māju un daru to, kas man interesē, piemēram, ja tās bija sevis izzināšanas un arī apmācības dažādās metodēs, tad man neinteresēja, cik man tīra māja, tikai pašu minimumu, un kritu iekšā savās un citu cilvēku traumās, tās analizējot, izpētot. Saprotot visus dziļumus, izsapot līdz dziļumiem. Praktiski par to ir bijuši visi mani pēdējie desmit gadi. Desmit gadus es esmu gājusi savu pašizziņas ceļu, lai, nu, lai būtu, justos šeit un tagad.

Tad, kad manā dzīvē notika mana otrā dzīves traģēdija, jeb visas manas dzīves nonullēšanās. Fiziski. Jo iekšējās mazās nāvītes mums katram ir dzīves laikā vairākas. Kad pilnībā nomainās iekšējais kompass. Šobrīd man ir kārtējā lielā mazā personības nomaiņa, līdz pat dvēseles līmenim. Kas reāli ved izmisumā, bet, tā kā es zinu, ka tādas situācijas man jau ir bijušas vairākas, un pēc kāda laika es saku sev: paldies Dievam, ka tas viss tā notika, nenosodu sevi, ka neturpināju darīt to, kas man nepatīk, vai nevilku beigtu zirgu aiz astes kalnā, jo tikai tāpēc, ka tas ir piepildījis manu dzīvi daudzus gadus. Patiesībā lielākā vilšanās jau ir sevī, ka es tik ilgi gāju, lai sevī, savā dzīvē sasniegtu kādu mērķi, bet, kad pamazām sāk nostiprināties un apstiprināties, ka mērķis ir sasniegts. Kaut ko es dzīvē daru, vai mana dzīve notiek tā, kā es biju sapņojusi, un viss ir sasniegts. Man tas pēkšņi, pēkšņi, tas ir kādus divus, trīs gadus, varu vēl degradēt it kā savā sasniegtajā sapnī, kas patiesībā tāds arī ir, tikai man tas sāk likties it kā. Man tas virziens, tā joma vai profesija, jo mēs runājam par “darbu”, kurā var nopelnīt naudu, lai piepildītu citus savus sapņus. Man vairs tas neaizrauj, neinteresē, kaut gan tā joma nav sasniegta līdz galam, bet kaut kādā manā galā un profesijas karjeras pirmspēdējā posmā man pazūd interese, un, protams, līdz ar to arī mazinās klienti, nav pieprasījuma. Bet šoreiz gan manas dzīves nonullēšanās posmā, gan dzīves notikumu dēļ nomainījās iekšējā sajūta, ka to, ko es daru, es nedarīšu. Un vēlāk jau sajūta, ka man to vairs negribas darīt. Abidna, protams, tik ilgi gadi ieguldīti savā un cilvēku izpētē, dzīves sakārtošanā.

Es reāli kā dvēsele uz Zemes nostājos savā ķermenī, savā pareizajā vietā. Kur es esmu vesela, racionāla būtne, ar galvu debesīs, jeb smalko plānu redzoša, jūtoša, jeb empātiska, gan ar kājām zemē. Kur es sakārtoju savu vietu, vidi sev harmonisku. Un zinu, kā sakārtot ikdienu visos plānos, lai tāda tā arī turpinās. Un tikko, kā es ticu sev, ka esmu adekvāta sieviete, kurai ir ko dot. Un tikai tagad būtu jāsāk strādāt ar cilvēkiem. Man ir skaidra sajūta, ka es to negribu. Kas pierādās arī ar to, ka uz manām grupām cilvēki nepiesakās un uz privātām konsultācijām nenāk.

Varbūt arī viens no iemesliem, kur es reāli varu arī ar lepnību sajaukt. Bet kaut kādā brīdī, kad man uz grupām nāca cilvēki tikai nākšanas pēc, bet neko savā dzīvē nemainīja. Un tāda unikāla metode kā sistēmiskie sakārtojumi, kur burtiski maina dzīves virzienu, enerģiju, tikai viens sīkums — klientam jāpasaka iekšējs sirds “JĀ”.

Ko klienti arī darīja, bet, izejot no kabineta, nu, nekādi nestrādāja pie tā, lai mainītu savu ikdienu, savus ieradumus, savu dzīves fokusu no tā, kas viņiem nederēja, uz to, kur Lauks parādīja virzienu.

Šodien reti kurš lasa garus tekstus, grāmatas, iesaistās garās, vērtīgās diskusijās. Varbūt pietiek tikai ar “spoles” reel ritināšanu, un liekas, ka kāds apstiprina, ka arī iet tāpat kā tev, atrisina visas bēdiņas, jo tu taču neesi viens. Kādreiz bija tā, ka likās, ka tikai man vienai viss ir slikti un nepareizi, un kaut kas man ir jādara ar manu dzīvi, jo ko tie citi padomās. Un tad arī iet un dara, kārto savu dvēseles kustību, lai ķermenis jūtas labi. Vai otrādi — slimības iet un ārstē, un nonāk līdz dvēseles ceļa virzīšanai. Lai labi varētu sazemēties un dzīvot šeit un tagad savu labāko dzīves versiju jeb izvēli. Un tādas savas laika līnijas ir visu laiku, pat skaits tam nav, katru dienu mēs radām savu realitāti. Bet labāk to ir radīt apzināti, izprotot, kur es esmu, kas es esmu. Un man to viennozīmīgi ir palīdzējuši ļoti daudz cilvēku pa šiem desmit gadiem, mācoties metodes. Un virzot savu dzīves modeli. Jo, kamēr es mācos, es eju pasniedzēja dzīves uztveres modeli. Un attiecīgi, kādā sfērā, metodē ir skolotājs, tajā es dzīvoju, un iemācīties metodi nenozīmē, ka es atkabinos enerģētiski no pasniedzēja. To var dikti manīt, kā skolotāji, kas māca “kursikus”, piekabina pie sevis, dod zināšanas, paņem gan materiālo enerģiju, gan dzīvības enerģiju. Bet, kad kursiks beidzas, vajadzētu šķirties kā draugiem. To jūs varat zināt tā, ka, pabeidzot kādu garīgo praksi, jo tā ir tā tēma, ko es pētu pēdējos desmit gadus, uhh, kam tik es neesmu gājusi cauri, es domāju, ka mēs ikviens. Bet kā var zināt, ka, beidzoties “kursikam”, arī enerģētiskā saite vairs nav? Ja pat jūs praktizējat metodi, kuru esat apguvis, bet to absolūti darāt pa savam, tikai izprotot kaut kādus nosacīti pareizos algoritmus, bet nu nekādi neko kopējat no pasniedzēja, tad viss ir labi. Bet, ja jūs runājat skolotāja vārdā, tad daļu savas “algas” jūs vēl joprojām pumpējat pasniedzējam. Un parasti tas ir abpusēji. Un patiesībā ļoti mīļi un skaisti. Tur nav nekā slikta. Bet, ja ir mērķis iziet uz autonomiju, uz savu metodi, uz savu kanālu. Savu egregoru. Tad diemžēl ir jāiet nedaudz savā lepnībā un jāpāriet lepnumā par sevi. Kāds es esmu gudrs cilvēks, salasot no visa kā druskai un veidojot savu kanālu, kur ir pa taisno un tikai vienā virzienā turpu šurpu. Ja vēl pēc kāda laika, darot savas lietas, jūs domājat par to, ko teiks kāds no pasniedzējiem, tur ir jāskatās divas lietas: vai nav pārnese, vai projekcijas uzliktas. Ja ir, tās sistēmiski ir jāizstrādā. Un, ja tomēr vēl paliek bijība vai vilkme uz it kā dzimtai nepiederīgu cilvēku. Bet sistēmiski jeb enerģētiski vēl ir sasaiste, kas kaut kādā brīdī traucē iet uz savu mērķi. Tad enerģētiskā saite ir jāpārtrauc, vienkārši pārtraucot saziņu jebkādā veidā. Protams, ja otram cilvēkam jūsu enerģija ir nepieciešama, tas nebūs tik viegli. Tik piedāvāti kaut kādi visai interesanti sadarbības veidi, kur rezultātā jūs būsiet iztukšots, bet pasniedzējs jeb projektu piedāvātājs būs ieguvis gan naudu, gan enerģiju.

Šodien cilvēka dzīvības enerģija ir viens no svarīgākajiem resursiem, ja ir laba fiziskā, mentālā un garīgā veselība, izpratne par smalkā plāna esamību, skaidrs redzējums dzīvē, kur tu virzies un kā vadi savu dzīvi. Tā ir lielākā tava bagātība. Tad arī būs skaidrs darbības virziens, kā nopelnīt naudu, kā dzīvot, nevis izdzīvot. Izdzīvot mūsu laikos ir tikai cilvēka paša lēmums. Kādas partnerattiecības ir viss harmoniskākās, tāds partneris arī tev būs, uz to var aiziet visa dzīve, bet nenotiek samierināšanās, bet skaidrs savs redzējums, ar ko kopā es eju par savu dzīvi, un ne tikai kā dzīvesbiedrs. Bet vispār cilvēki ap tevi. Kāds ģimenes modelis tev der. Absolūti izprasta dzimta un sevis ievietošana (dvēseliski) savā dzimtā pareizajā vietā, un tā arī turpināt dzīvot pēc sev pareiziem dzimtas likumiem. Kuri lielākoties sakrīt ar dzimtas sirdsapziņu. To vienkārši jūt, ik sekundi sev pajautājot: kā es jūtos? Un sev atbildot, visas nepatīkamās atbildes risinot jeb turpinot darīt tā, ka ir labi tev. Kas rezultātā ir harmoniski tev, tavai ģimenei, dzimtai, sabiedrībai, sociumam. Tā ir iekļaušanās vidē harmoniski, bez piepūlēšanās, sāpēm vai traumām.

20.10.2026

Tue, 20 Oct 2026 08:20:00 +0000

Un kā tas viņam palīdzēs atkal kļūt redzamam?

Kāpēc man runāt, ja mani nedzird?

Es jau stundu sēžu pie datora. Mēģinu kaut ko uzrakstīt. Kaut ko pateikt.

Jūtu, ka manī kaut kas ļoti, ļoti grūst. Grūst un grib nākt uz āru.

Un tomēr pieķeru sevi pie domas: nu, priekš kam? Kam tas ir vajadzīgs? Kam tas ir nozīmīgs?

Man. Man tas ir nozīmīgs.

Bet cik ilgi var runāt tikai sev? Sev, man, man…

Gribas, lai tas, kas ir manī — vai, precīzāk sakot, tas, kas nāk caur mani — aizsniedzas arī līdz kādam citam. Tas iziet cauri maniem filtriem, manai pieredzei, piezīmēm, smadzeņu krokām, intelekta šķautnēm un atziņām, kas manī sakrājušās.

Un es nonāku pie ļoti skaidras sajūtas: pa vecam vairs nevar.

Tā, kā es līdz šim esmu rakstījusi, runājusi, darījusi un domājusi, vairs nevaru. Bet kā ir pa jaunam?

Ik pa laikam sarunās ar cilvēkiem piedzīvoju vienu un to pašu. Kāds man saka:

— Es tur uzzināju to un to.
— Es ieraudzīju to un to.

Es klausos un dzirdu: bet es taču tev to esmu teikusi gadiem.

Un manī atkal paceļas jautājums:

Kāda jēga runāt?
Kāpēc man runāt?
Kāpēc manī ir tik spēcīga vēlme runāt, ja mani nedzird?

Ar šo jautājumu es aizgāju pie savām MAK kārtīm. Atvēru kasti un izvilku vēstījumu — ar iekšēju kliedzienu:

Kāpēc mani neredz?

Ēnā

Labi. Es redzu.

Ko es šeit redzu par sevi? Es redzu, ka esmu ēnā — meža ēnā, tumsā. Vai varbūt tas nemaz neesmu es. Varbūt tas ir kāds, kuram esmu lojāls. Kāds, kurš stāvējis ēnā pirms manis. Kāds, kurš zaudējis dzīvību — vai būtu to zaudējis, ja izietu laukā, pie cilvēkiem.

Kas man to var pateikt?

Varbūt kāds varētu mani vest tālāk pa maniem zemapziņas kambariem. Es izvelku nākamo MAK kārti un jautāju:

Kam es esmu lojāls, palikdams ēnā un būdams neredzams, lai gan šis vientulības un neredzamības dzīves modelis man nepatīk?

Kārtī redzu skaistu, burvīgu sievieti. Viņa bauda rudeni un piedzīvo krāsainu dzīvi. Viņa mīl visu un visus.

Tikai ne mani. Tikai ne to, kas es esmu ēnā.

Manī ir tik daudz ideju, tik daudz dziļuma un skaistuma, kas mīt dziļi sirdī. Bet man šķiet, ka tā visa ir par daudz. Ja es iziešu no ēnas, tas būs par daudz. Jo skaistā meitene ir tik viegla, tik gaisīga, tik vienkārša, bet es — smags un dziļš.

Tāpēc dienā es vēroju, kā skaistā, vieglā meitene bauda rudeni un citus gadalaikus. Bet naktī es vēroju to pašu rudens parku un domāju: vai tas arī rīt dienā būs tikpat skaists? Vai cilvēki un skaistā, vieglā meitene spēs priecāties par katru jaunu dienu?

Tad es sev jautāju: kāds man ir izdevīgums palikt ēnā — būt neredzamam un saglabāt savu vientulību?

Putnubiedēklis

Mēs ne pirmo reizi satiekamies. Varbūt esam satikušies jau citā dzīvē — kā divas dvēseles dažādos ķermeņos.

Toreiz, lai gan patiesībā tas viss ir pavisam tepat, mana dvēsele bija apmetusies uz kāda putnubiedēkļa. Tā pavadīja skaisto meiteni kā enerģijas mākonis — nepamanāma, neredzama, bet jūtama.

Mazā meitene pati nespēja izskaidrot, kāpēc viņai tik ļoti patika šis putnubiedēklis. Putni no tā nebaidījās. Viņai tas šķita mīļš — gluži kā putniem.

Skaistā, romantiskā meitene stāvēja pie putnubiedēkļa un sapņoja par skaisto princi, kuru reiz satiks. Viņa pat nenojauta, ka šajā dzīvē mēs atkal esam satikušies. Viņa atkal piedzima kā skaista, romantiska meitene. Bet es — kā vientuļš vilks: neglīts, auksts un nepieejams.

Ilgus gadus es dzīvoju savu vientuļo, sačakarēto dzīvi, līdz kādā rītā pamodos parkā. Nakti biju pavadījis tā tumšākajā un aukstākajā nostūrī — vietā, kur naktīs nebija nevienas dzīvas dvēseles.

Šis parks bija ļoti dīvains. Tam bija miljoniem gadu. Tas bija te jau iepriekšējās civilizācijas laikā, varbūt pat vēl pirms tās. Iestājoties tumsai, tajā varēja saskatīt visus revolūciju un evolūciju slāņus.

Dienā tas bija pats mīlīgākais, krāsainākais un skaistākais parks visā valstī. Cilvēki brauca to apskatīt no malu malām — arī no citām valstīm. Tā bija viena no pirmajām vietām, ko viņiem izrādīja.

Tajā rītā es biju aizmidzis un pamodos pašā tumšākajā krūmā, kurā vēl nebija iespīdējusi saule. Pēkšņi sajutos tā, kā nekad agrāk savā dzīvē. Es sajutu dīvainu siltumu — tādu, kādu šajā dzīvē nekad nebiju jutis.

Un tomēr es zināju: šo sajūtu pazīstu. Es zinu, kas tā ir. Tikai nespēju sev to izskaidrot un ietērpt skaidros vārdos.

Izvelku vēl vienu MAK kārti un jautāju:

Ko sajuta vientuļais vīrs?

Kā atkal kļūt redzamam?

Un kā tas viņam palīdzēs atkal kļūt redzamam?

Vientulības pilnā dzīve, pati eksistēšana vienatnē, lielākoties bija saistīta ar manu izskatu. Tad es jautāju MAK kārtīm:

Kāda ir mana seja?

Atbilde ir skaidra: ar manu izskatu viss ir kārtībā.

Tad kāpēc es esmu ēnā? Kāpēc tikai noskatos uz skaisto, vieglo meiteni?

Jo viss ir atvērts vienā no manām senākajām inkarnācijām. Toreiz, pats to neapzinādamies, es sev vienlaikus devu gan svētību, gan lāstu: katrā nākamajā piedzimšanā atcerēties visu to dvēseļu pieredzi, kas bijusi pirms manis, — vai arī to, kas notiek vienlaikus laikā.

Vairākas dzīves pēc tam mana sūtība un būtība tomēr nepiepildījās. Taču, skatoties uz tām šodienas acīm, tās bija manas laimīgākās dzīves. Es dzīvoju vienkārša cilvēka dzīvi — biju govju gans, sapņoju lielus sapņus un nekad tos nepiepildīju. Par neko neatbildēju un nekādu atbildību neuzņēmos. Tas bija viegli un vienkārši. Tā es nodzīvoju savu bezrūpīgo dzīvi, dzenājot govis un sapņojot.

Vēl pirms tam es biju govju ganāmpulka īpašnieks. Savu dzīvi beidzu ar pašnāvību, jo mans ganāmpulks nogāzās no klints. Es zaudēju visu, ko biju lolojis, un gāzos lejā kopā ar govīm.

Citā iemiesojumā es biju laimīgs, mazs puisītis. Man bija mamma, kura pārzināja maģiju, bet mani audzināja par labu, kārtīgu pilsoni. Pēc skolas es satiku to pašu kluso, skaisto meiteni. Mēs apprecējāmies, mums piedzima dēls, un visu mūžu abi vecāki veltīja bērniem, darbam un mierīgai atpūtai.

Un tad nākamajā dzīvē es piedzimu atkal — jau tāds, kāds esmu visus savus nu jau četrdesmit septiņus gadus: ēnā, neglīts, neredzams, vientuļš.

Tūlīt pēc piedzimšanas mani atstāja bērnunamā. Tur es vienkārši augu. Taču, cik vien sevi spēju atcerēties, es atcerējos arī pašu piedzimšanas brīdi. Es pat nekliedzu. Es vienkārši zināju: šī ir tā dzīve, kurā piepildās mana paša vēlēšanās — atcerēties savas dvēseles pieredzi.

Un nu šī dzīve bija pienākusi.

Pateicoties iepriekšējās inkarnācijas mammai, kura prata saskatīt to, ko ar cilvēcisku aci nevar redzēt, ceļš no iepriekšējās dzīves līdz šai manai dvēselei bija īss un skaidrs. Bet kā to visu iedabūt šajā pasaulē, es joprojām nezinu.

Esmu iemācījies sarunāties ar savu ķermeni un noturēt to pie dzīvības. Taču, kamēr nebūšu atradis augstāko mērķi, kāpēc esmu šeit, uz Zemes, un to piepildījis, nākamajā iemiesojumā netikšu.

Man jau ir bijuši mēģinājumi, bet nekas nav izdevies. Atkal un atkal es ieeju — vai tieku piespiests ieiet — ēnā, kur mani neredz, nedzird un nesaprot, lai kā es censtos sevi parādīt.

Un tad ir viņa — skaistā meitene parkā. Varbūt viņa ir tikai manas fantāzijas auglis. Varbūt man tikai rādās, ka tā ir viņa.

Bet ko es mēģinu apmānīt?

Man taču ir visu dvēseļu pieredzes atmiņa. Mana karstākā vēlēšanās ir piepildījusies. Tikai es ar to neko nespēju iesākt. Tā joprojām paliek ēnā.

Kā to izvest ārā? Kā izvest sevi ārā? Es to gribu. Man to vajag. Bet līdz šim man tas vēl nav izdevies.

Ilgi nebiju domājis par sevi un savām sajūtām. Es tikai klīdu apkārt, meklēdams sevi un iespējas izdzīvot.

Līdz ieraudzīju viņu — skaisto, vieglo meiteni, kuru pazīstu cauri mūžiem un laikiem.

Taču man nav nekādu tiesību iejaukties viņas privātajā dzīvē.

Turpinājums sekos.

Emocionālā piesaiste, ikdienā

Tue, 06 Oct 2026 07:19:00 +0000

Vai man vajag veltīt savu uzmanību, enerģiju, klātbūtni….

Vai jums ir gadījies, ka satiekaties ar draugiem, apsēžaties pie viena galda, sākat sarunāties, bet pēc brīža kāds jau ir iegrimis telefonā un šķirsta sociālos tīklus?

Mēs it kā esam kopā, bet patiesībā katrs atrodamies savā pasaulē. Taču satikšanās būtība ir pavisam cita satikt cilvēku ar visu viņa būtību. Būt klātesošiem. Sirdij ar sirdi, dvēselei ar dvēseli.

Jo kāda gan jēga satikties, ja patiesībā mēs neesam viens otram klātesoši?

Un vēl kāds jautājums pārdomām…

Vai mēs katrs spējam saglabāt savu vērtību arī tad, ja satiktais cilvēks mums nepievērš tādu uzmanību, kādu mēs vēlētos saņemt?

Vai mēs spējam savas vajadzības paust bez aizvainojuma, pārmetumiem un vēlmes otru mainīt?

Un vai mēs spējam pieņemt, ka otram cilvēkam var būt pavisam cita izpratne par satikšanos, nezaudējot savus principus un cieņu pret sevi?

Varbūt reizēm cilvēks atnāk pie mums tikai ar daļu savas uzmanības. Un tas nebūt nenozīmē, ka mēs viņam neesam svarīgi.

Varbūt svarīgākais nav tas, kā uzvedas otrs, bet gan tas, kas notiek mūsos, kad otrs nerīkojas tā, kā mēs vēlētos.

Jo mēs nevaram pieprasīt no otra tādu klātbūtni, kādu viņš tajā brīdī nespēj vai nevēlas sniegt.

Taču mēs katrs varam izvēlēties palikt uzticīgi savām vērtībām, nezaudējot sevi un nemēģinot mainīt otru.

Un varbūt tieši tur sākas patiesa cieņa – gan pret sevi, gan pret otru.

Mums ir izvēle satikt otru tik cik viņš ir, un neko apsalūti neko nepieprasīt no otra. Vienkārši izdarīt savus pašvērtības secinājumus. Vai man vajag veltīt savu uzmanību, enerģiju, klātbūtni….

Tā notiek…

Wed, 06 May 2026 14:10:00 +0000

Dažreiz cilvēks nezaudē tikai cilvēku. Dažreiz kopā ar zaudējumu sabrūk visa viņa līdzšinējā pasaule.

Sabrūk ticība.
Sabrūk priekšstats par dzīvi.
Par Dievu.
Par taisnīgumu.
Par jēgu.
Par savu darbu.
Par savu spēju palīdzēt citiem.

Īpaši tad, ja cilvēks gadiem ir dzīvojis palīdzēšanas, garīguma vai dziedināšanas laukā.

Jo dziļi iekšā bieži dzīvo ļoti cilvēcīga cerība:
“Ja es pietiekami sapratīšu dzīvi, sāpes, sistēmas, cilvēkus, varbūt spēšu pasargāt savējos.”

Un, kad dzīve tomēr paņem pašu tuvāko, sabrūk ne tikai sirds.
Sabrūk arī iekšējā drošības sistēma.

Cilvēks vairs nezina:
kam ticēt,
kā strādāt,
ko dot citiem,
un vai vispār drīkst vēl kādam palīdzēt.

Tad bieži parādās dusmas.
Uz Dievu.
Uz dzīvi.
Uz garīgumu.
Uz skolotājiem.
Uz metodēm.
Uz savu bezspēcību.

Dažreiz šķiet:
“tas viss ir bijis meli.”
“tam visam nav jēgas.”

Bet ļoti bieži zem šīm dusmām dzīvo nevis cinisms.
Zem tām dzīvo milzīga sāpe.

Sāpe par to, ka brīžos, kad visvairāk vajadzēja balstu, cilvēks iekšēji palicis viens.

Psiholoģiski lielas traumas bieži neatņem tikai prieku.
Tās atņem nākotnes sajūtu.

Cilvēks vairs nejūt:
uz ko tiekties,
kāpēc celties no rīta,
kāda jēga darbam,
kāda jēga misijai.

Un tas nav slinkums.
Tas nav “vājš raksturs”.
Tā bieži ir traumētas nervu sistēmas reakcija.

Vecā identitāte vairs nedarbojas.
Jaunā vēl nav piedzimusi.

Tas ir ļoti savāds posms.
No malas cilvēks var izskatīties “apmaldījies”.
Bet patiesībā viņš atrodas starp divām dzīves versijām.

Vecā pasaule ir sabrukusi.
Jaunā vēl nav ieguvusi formu.

Un tieši šajā vietā cilvēks bieži pirmo reizi pārstāj spēlēt “skolotāju”, “glābēju” vai “to, kurš zina”.

Paliek tikai dzīvs cilvēks.
Ar savu bezspēcību.
Ar saviem jautājumiem.
Ar savu ievainojamību.

Paradoksāli, bet tieši šeit bieži sākas daudz dziļāks kontakts ar citiem.

Ne vairs no pozīcijas:
“es tevi salabošu.”
Bet:
“es varu būt tev blakus arī tad, kad nav atbilžu.”

Un varbūt pieaugusi ticība nemaz nav:
“nekas slikts nenotiks.”

Varbūt pieaugusi ticība ir:
“dzīve var būt neizskaidrojama, netaisnīga un sāpīga, un tomēr cilvēka sirds turpina meklēt gaismu.”

Pēc lielām traumām cilvēks bieži vairs neatgriežas vecajā dzīvē.
Un varbūt viņam tas arī nav jādara.

Jo dažreiz jaunā dzīve neatnāk kā liela atklāsme vai “misijas sajūta”.
Tā atnāk klusāk.

Kā neliela interese.
Kā viena īsta saruna.
Kā sajūta, ka reklāma vairs nav melīga.
Kā vēlme būt starp cilvēkiem bez nepieciešamības glābt pasauli.
Kā spēja vienkārši būt.

Un varbūt tieši tur sākas kaut kas daudz patiesāks nekā iepriekš.

Ne ideāls cilvēks.
Ne cilvēks ar visām atbildēm.
Bet cilvēks, kurš izgājis cauri bezjēgai un nav pārstājis dzīvot.

Klusums pirms…

Wed, 29 Apr 2026 06:31:00 +0000

Es dzīvoju dzimtas/dvēseles sistēmiskajā domāšanā.

Mana domāšana ir mans darba apraksts. Izklausās jokaini. Bet es kā pārdevēja varu pārdot tikai sevi, savas zināšanas, savas prasmes, savu pieredzi. Nu viss tas jau vairs nav noslēpums, ka nevar vairs pārdot “smukus konfekšu papīrīšus”, jo to vairs nevienam nevajag — skaistu, elegantu runu vai daudz sološu reklāmu.

Šodien jebkurā jomā pērk to, kas “skaistajā” ir iekšā. Un, ja to saredz, tad pērk. Un, ja parāda, kas “lācītim vēderā”, un šis saturs kādam der, tad pērk. Es nezinu, varbūt visi atdzimušie 2022.–2025. gada meistari visādās jomās un sfērās ir aktīvi un radoši. Bet manā burbulī es redzu pavisam maz cilvēku palīdzošās profesijās. Varbūt tāpēc, ka es aktīvi nesekoju un FB algoritms man nepiedāvā. Varbūt tāpēc, ka es pati maz izeju un maz apmeklēju pasākumus. Bet liekas, ka nav cilvēku. Man tā liekas. FB ieejot, gribas kādu satikt, lai rosinātu “apetīti” satikties dzīvē.

Nu kādreiz bija avīzei kultūras lapaspuse, un skaidrs bija, uz kurieni jāiet. Tagad tas ir FB. Pasākumu ir daudz un dažādi, bet (varbūt tikai man) ir grūti saskatīt aiz spožajām reklāmām patieso. Varbūt es esmu tik “iegruzījusies”, ka neredzu patiesību tur ārā.

Bet vienalga drusku ir tāda tukšuma sajūta — nav īstuma. Nav patiesuma. Nē — es nesūdzos. Vienkārši šodien es secinu.

Tā notiek, kad vairs pa vecam negribas, un es nevaru pa vecam, bet pa jaunam nav ne jausmas, kā ir pa jaunam. Kuri ir pa jaunam, kas ir pa jaunam? Bet ir sajūta, ka pa vecam tik daudz kas ir zudis un pazudis. Ir žēl, bet atpakaļ vairs nevar aiziet — vienkārši pie tiem cilvēkiem vairs nevar tikt iekšā. Un ir tāda sajūta, ka mēs varētu atkal satikties, bet nav iedvesmas, nav spēka, lai mākslīgi uzturētu sociālo kustību, un to arī nevajag.

Tai pašā laikā liekas, ka nu tie, kas esam pašķīduši, nu vajadzētu tak atkal satikties. Bet kāpēc? Patērētāju kults lēnām izsīkst. Viens priekšā, citi aiz muguras — tas vairs nav “modē”, jeb kāds gudrāks par citiem. Apustuļi arī tikai daži Latvijā palikuši. Hmm, dīvaini — es gadu biju pie sevis. Un tagad, iznākot ārā, neviena nav. Ne jau ka es gaidītu. Pieturoties pie atspoguļošanas teorijas, es vēl neesmu saredzējusi tos spoguļus, kurus es nekad neesmu redzējusi. Bet tos, kurus es pazīstu, ir ļoti maz palikuši.

Līdz 2025. gadam bija kipišs — kustības, prakses, meditācijas, transformācijas caur ellei un ugunim, debesīs augšā un uz zemes — salikās viss pa plauktiņiem. Kas pa gadu ir noticis? Es zinu, kas ar mani ir noticis. Bet vai tiešām kolektīvā “garīgā kultūra” arī nav drusku pieklususi?

Es ceru, ka visi, kas gāja caur dažādām praksēm, meistariem, pulciņiem, šobrīd dzīvo savu laimīgo dzīvi un vairs nav vajadzīgas nekādas garīgās prakses — ne ņemt, ne dot. Bet vai tiešām tā ir? Es ceru, ka ir. Es labprāt palasītu stāstus, kur cilvēki stāsta par saviem atmošanās ceļiem un tagadējo laimīgo, harmonisko dzīvi. Kuri meistari palīdzējuši? Kādas prakses bija visvērtīgākās? Dzīve pirms un pēc.

Viss, viss ir pareizi. Nu tak visas atmošanās, senās un jaunās garīgās prakses tāpēc jau arī tika dotas, lai mēs savu dzīvi padarītu laimīgāku. Meistari nomainīja meistarus, lai mēs diezgan strauji kā tauta “pamostos”, atsijātu lieko un paņemtu vajadzīgo. Ja paši neatstājām to, kas vairs neder, tad “Dievs” paņēma. Kā mana draudzene saka, un man arī tā tagad ir: “Ir tāds klusums, ka ausis džinkst.”

Vai varbūt šodien tāda diena. Un rīt atkal būs skaļāk. Un mēs sāksim sarunāties, satikties, bez lirikas un maldiem….