Melita Januša-Rauba - Raksti

Gada rezumē

Tue, 07 Apr 2026 21:09:00 +0000

Šodien noslēdzās terapeitiskais, man atbalstošais posms. Gadu esmu pavisam citā dzīves nogrieznī. Jaunā savas dzīves veidošanā, uztverē, dzīvē, kur viens puzles gabaliņš vienmēr trūks. Tas nekad vairs nebūs. Ģimenes bildēs tur būs tikai dvēseles nospiedums. Gads ir pagājis, un es esmu gatava par to stāstīt.

Tieši šomēnes “sociumā” ir ritīgi haotiska enerģija. Un neziņa – nevis par to, kas ir, bet par to, kas būs. Es burtiski tajā, klausoties caur savu personisko prizmu, tam izgāju cauri pagājušgad, tikai tad tas man bija personīgi, un “pasaulē” tas neatspoguļojās.

Šogad gaisā tas ir dzirdams,jūtas savelkās līdzības. Ļoti līdzīgas enerģijas, lai jūs saprastu, kā bija no 12.03.2020. līdz 11.01.2022.

Bet sekas un bailes nav mazinājušās, kas toreiz tika iesētas. Toreiz tās bija pamatotas, tagad “gaisā” ir tāda baiļu enerģija, bet ikdienā tam tieša pamata nav.

Tad man pagājušgad jau no janvāra bija pelēka migla apkārt (to arī man teica “redzīgie cilvēki”), bet sapratnes, kāpēc es jūtos it kā bez pamata slikti, man nebija.

Jāsaka, ka šogad un jau pāris mēnešus man ir sajūta, ka viss ir labi. Patiešām viss ir labi. Bet bailes, ka tūlīt kaut kas varētu notikt, ir tā, ka visu laiku. Tāpēc tas liek iet dziļumos un absolūti slīpēt jūtību, lauka lasīšanu.

Bet atmiņas par bailēm nekur nepazūd. Bet, ja es racionāli paskatos, viss ir labi. Un labi ir tāpēc, ka šis gads ir bijis gads, kad es apradu ar to, ka puzlē vienmēr trūks viens gabaliņš – tā vienkārši ir un būs.

Mans Toms – viņam nekur nebija paredzēts aiziet no dzīves. Esmu caur dažādiem instrumentiem to skatījusies. Bet viņa vairs nav. Bet mīlestība jau nebeidzas, nu nebeidzas un viss. Man ir izdevies par to nefantazēt – “kā būtu, ja būtu”.

Jo patiesība ir tāda, kāda tā ir. Mans dēls vairs nav uz Zemes. Varbūt man kādreiz izdosies viņu skaidri saredzēt jau citos plānos, jo caur sapņiem es esmu redzējusi, bet es ticu, ka ir iespējas satikties cauri laikiem. Šobrīd es pat tam neesmu gatava.

Kad esmu klientiem pavadonis, es tik skaidri sajūtu dvēseles citos plānos. Kad es, aprakstot klientiem, saku, ko “redzu”, viņi atpazīst. Bet ar Tomu vēl neesmu tikusies. Tai pašā laikā es viņu visu laiku jūtu sev līdzās. Man liekas, viņš vienkārši mani sargā, lai man sirds nesaplīst.

Jo sapņos es nezinu, ka viņa nav uz Zemes. Tikai ilgi pēc atmošanās es apjaušu, ka redzēju vai nu atmiņas, vai paralēlo dzīves līniju notikumus.

Ar šo es saku paldies visiem, kas man pēdējā gada laikā ir pieskārušies ar sirds balsi šai sakarā.

Kādu es esmu vairāk pielaidusi man palīdzēt, sajust zaudējumu. Kādu nemaz – ne jau tāpēc, ka meistars ir slikts vai labs, bet sargājot sevi. Es apzinos, ka vēl neesmu vai nebiju gatava. Arī tāpēc, ka man personīgi ir jāpaceļas, un tieši nevienu nevar atsaukt ķermenī uz šo pasauli. Nekad tas nav bijis iespējams.

Bet es esmu šeit un turpinu, un turpināšu būt, radīt un raidīt. Tikai jau caur citu prizmu. Pa šo gadu es esmu dzirdējusi daudz stāstu, kur cilvēki gājuši cauri ellei un ugunij. Bet no malas skatoties – nepateiksi. Pat otrādi – balta skaudība, skatoties uz viņiem. Bet tieši pagātnes rūdījums ir ļāvis nepalikt cietēja, upura, nelaimīgā cilvēka statusā.

Un tikai tad, kad es stāstu par sevi, otrs man ir atvēris savu stāstu, kas pat var būt sabiedrībā nosodošs, bet ilgi ir spiedis nost.

Un ziniet, kas mūs vieno? Līdzjūtība. Sirdssajūta. Nevis stāsta analizēšana, bet sajušana. Un varbūt pat, sarunājoties par manu sirdssāpi, sanāk atbrīvot otra sirdssāpi.

Un jo pasaulē lielāka sirdsplūsma, jo mazāk mums būs tā enerģija, kas tagad gaisā. Jo dzirdēt, klausīties, sajust ar sirdi var tad, ja to atbrīvo no tā, kas ilgi stāv uz sirds.

Ceļojums.

Fri, 14 Nov 2025 04:19:00 +0000

Stāsts par ceļojumu, kurā es pazaudēju un atkal atradu sevi

Es aizbraucu ceļojumā ar vieglumu.
Man šķita — tā būs atpūta, saules silta plūsma, okeāns un tiltiņš starp mani un pasauli.
Es domāju, ka aizbraukšu, atslēgšos no visa un vienkārši būšu.
Kā vienmēr — ar atvērtu sirdi un prieku par to, kas sagaida.

Bet realitāte mani izveda uz citu stāstu.
Stāstu par robežām, par sajūtām, par klusumu un par to, kā viegli es varu nonākt vietā sirds vietā, kur sajaucu savējo ar svešo.

Jo pat tad, kad es domu līmenī neko slikti nedomāju, mans ķermenis jūt ļoti smalki.
Un šoreiz tas jutās kā izstiepts plāns pavediens starp divām pasaulēm.

Sākums

Sākumā viss bija mierīgi.
Saulaina diena, lidmašīnas skaņa, tāds iekšējs “jā, es esmu ceļā”.
Bet kaut kur turpat fonā es jau sajutu nelielu smagumu, it kā blakus būtu cilvēks ar savu, neizrunātu, iekšējo spriedzi.

Nekas vēl nebija noticis.
Vienkārši — vibrācija.
Kaut kas starp nogurumu, nemieru un nesadzirdētu cerību.

Es manīju, ka šim cilvēkam galvā ir savs scenārijs: kā vajadzētu būt, kā viņam pienākas uzmanība, kā viņu vajadzētu aprūpēt, kā viņu vajadzētu “vadīt”.

Un tajā brīdī es vēl nesapratu, ka tieši tas būs tas, kas visu ceļojumu uzliks uz pleciem.

Klusēšana, kas iespiežas kaulos

Ceļojuma laikā bija daudz klusuma.
Bet ne tāds klusums, kurā ir miers.
Tas bija klusums, kurā ir nepasacītas gaidas.

Un cilvēks, kurš klusē ar aizvainojumu, rada smagumu tāpat kā cilvēks, kurš kliedz.
Tikai pieklājīgāk.
Tikai smalkāk.
Tikai tā, ka otrs — īpaši jūtīgs cilvēks — sāk pielāgoties.

Un es pielāgojos.
Automātiski.
Noliedzu savas vajadzības.
Noliedzu savu ritmu.
Noliedzu pat savu prieku.

Lai nebūtu pārpratumu.
Lai būtu miers.
Lai ceļojums būtu labs.

Bet mans ķermenis man klusi teica:
“Šis nav tavs smagums.”

Es to dzirdēju tikai mājās, atgriežoties, sajūtot kā ir kad es esmu es pati. Kad manā laukā nav otrs cilvēks.

Svešās sajūtas manā ķermenī

Vissātrāk to sapratu brīdī, kad piefiksēju — manā galvā parādās domas, kas nav manas.

Tie nebija mani teikumi.
Tie nebija mani raksturi.
Tie nebija mani vērtējumi.

Tie bija sveši.

Tā notiek, kad cilvēks blakus ir noslēdzies, neapmierināts, pieprasīgs, bet neuzdrošinās to pateikt skaļi.
Šāds cilvēks rada spiedienu, kas izplatās pa visu telpu.

Un jūtīgs cilvēks to ievelk sevī kā svešu smaržu, kas brīdī šķiet pazīstama, bet pēc tam atstāj dīvainu pēcgaršu.

Tā es sapratu — es jutos kā otrs cilvēks , bet ne kā es.

Un tas radīja spriedzi it visā. Pat tur kur nu nekādi tai nav jābūt. Baudot citu zemju ēdienus, kultūru, dabu. Skaisto brīnumjauko dabu.
Ne jau konfliktu.
Bet to nogurdinošo, smalko spriedzi, ko neviens nesauc vārdā, bet visi jūt.

Kāpēc tas notika tieši ar mani

Es esmu cilvēks, kurš ātri pielāgojas.
Es ieraugu nogurumu un kļūstu maigāka.
Es sajūtu spriedzi un kļūstu klusāka.
Es jūtu otra neapmierinātību, un man uzreiz ķermenis saka: “Pielāgojies, lai būtu labi.”

Bet šoreiz tas mani ievilka pārāk dziļi.
Tik dziļi, ka es aizgāju no sevis.

Un ceļojumā, kur vajadzētu būt vieglumam, es kļuvu kā tilts starp citu cilvēku noskaņām, sagurušajiem sapņiem un nepiepildītajām gaidām.

Tas nav par sliktiem nodomiem.
Tas nav par vainu.
Tas nav par konfliktiem.

Tas ir par to, cik viegli es pārnesu svešas emocijas, ja es nepieturu sevi savā centrā.

Atgriešanās mājās

Kad atgriezos mājās, tas viss nosēdās kā smalks puteklis uz galda virsmas.
Redzi to tikai tad, kad uzspīd gaisma.

Tāpat arī man — es atkal sajutu sevi.
Un sapratu, ka tas, ko jutu ceļojumā, nebija mans.

Nebija manas dusmas.
Nebija mans aizvainojums.
Nebija mans smagums.
Nebija mana neapmierinātība.

Es vienkārši aizgāju pārāk tālu no sevis, lai uzturētu mieru kopā būšanā, kurā katrs klusums bija pārpratums, un katra gaida — nepasacīta.

Ko es sapratu

Cilvēki bieži ceļo ar gaidām, un klusums nav par mani.
Svešu spriedzi es vairs nedrīkstu nest savā ķermenī.
Mana laime ceļojumā nav atkarīga no citu noskaņojuma.
Es drīkstu pateikt savas vajadzības, nenostādot sevi otrā plānā.
Robežas ir balss, nevis mūris.
Ja kāds nepasaka, kas viņu neapmierina, tas nav jāuzmin man.
Un visgalvenais — man nav jānes svešas sajūtas, lai saglabātu mieru.

Šis ceļojums mani iemācīja vienu ļoti lielu patiesību:

Es varu būt kopā ar cilvēkiem, nezaudējot sevi.

Un tas ir mans jaunais solis.
Mana jaunā robeža.
Un mana jaunā brīvība.

Lūgšana.

Thu, 12 Dec 2024 08:02:00 +0000

Palūksimies kopā.

Kopā ir lielāks spēks.

Dievs, atbrīvo no manas sirds visu, kas man traucē iet tālāk.

Atbrīvo manas bailes, šaubas un nemieru, kas neļauj virzīties uz priekšu.

Dod man spēku nesalūzt.

Dod man spēku nenolaist rokas — pat tad, kad ir grūti.

Piepildi manu dvēseli ar mieru un uzticību Tev.

Dod man drosmi Tev uzticēties pilnībā, bez šaubām.

Es pateicos par visu, ko Tu jau esi man devis,

Un par to, ka vienmēr esi man blakus.

Palīdzi man ieraudzīt jēgu katrā solī un rast skaidru pārliecību katrā lēmumā.

Ja manā dzīvē ir kas vai kāds, kas novirza no dvēseles ceļa,

Es Tev lūdzu — atbrīvo to no manis. .

Aizver durvis, kurās man nav jāiet,

Un atver tās, kas mani ved tālāk pa manu dvēseles ceļu.

Vadi mani, stiprini manu ticību un aizsargā manu ceļu.

Dod man mieru, ticību, mīlestību.

Es apsolu dalīties ar šo lūgšanu ar tiem, kam tā patiesi ir nepieciešama.

Šo laikam sauc par nonullēšanos.

Wed, 11 Dec 2024 08:20:00 +0000

Šo laikam sauc par nonullēšanos. Par to ko sauc par nonākšanu “Jaunajā Zemē” nekas, gandrīz nekas no tā kas bija enerģijas pilns pirmstam, vairs nedod vajadzīgo enerģiju.

Iekšējais stāvoklis, un arī vide ir apmēram tāda:

Ir tāda sajūta, it kā es būtu vakuumā. It kā man būtu uzlikts spoguļstikls – es pasauli redzu, bet pasaule mani neredz. Neredz mani cilvēki. Neredz mani arī enerģijas. Es it kā redzu pasauli – savu ļoti, ļoti tuvo, šauro pasauli. Savu gultu, mājas sienas, sētu, mežu ap māju. Un arī tikai tāpēc, ka suns mani piespiež iziet no mājas.

Bet viss ir tik ļoti kluss un mierīgs. Nav enerģijas apmaiņas. Ir kārtīgs aizsprosts. Es esmu aizsprosts. Caur mani īsti neplūst enerģija, tā pazīstamā zināmā enerģija kas bija līdz šim. Pēdējā laikā ir tādi mazi uzliesmojumi, bet pamatstāvoklis ir mierīgs – mierīgs un kluss. Es kaut kā tā dzīvē esmu iekārtojusies, ka to varu atļauties – mierīgi dzīvot, gandrīz neko nedarot. Itkā taupot to enerģiju kas ir, jo ir sajūta ka jauna nevar pienākt.

Kā es nonācu līdz tādam stāvoklim? Man šķiet, tas ir tāpēc, ka vairs nemeklēju kompensācijas citos cilvēkos. Vēl tā ir brīvība, uz kuru es tiecos. Bet vai tādu es viņu biju iztēlojusies? Vēl tas varētu būt saistīts ar to, ka viss, kas mani agrāk interesēja, ir zaudējis savu pievilcību. Tik maz kas ir palicis, kas sasaista ar to, kas bija agrāk un kas ir tagad.

Man gribētos domāt, ka tas ir klusums pirms vētras. Un solītās “sazvērestības teorijas” arī mani iekustinās.Liks kautkā kustēties, un izmantot tās zināšanas kas ir uzkrātas. Bet man ir sajūta, ka mēs jau esam uz jaunās Zemes, kur visas apokalipses jau ir notikušas. Un tur īsti ar zināmām zināšanām nepietiks. Paradīze viss tiešākā veidā ir jārada man pašai – tāda, kādu es to izdomāju. Tā nav vairs debesīs, viņsaulē, tur kautkur aiz mākoņiem. Bet te, uz Zemes.

No visiem kanāliem skan teksti: “Esam savas dzīves radītāji. Viss, ko mēs nolemjam, materializējas.” Bet kā? Teorija ir laba, tā iedod zināmu brīvību, bet tad ir tā “atsišanās pret sienu,” kupols kur es redzu pasauli, bet pasaule mani neredz. Nav vairs neviena, kam paprasīt padomu. Un manī laikam nav tādas dvēseles pieredzes, kā radīt savu pasauli no nulles. Par to jau laikam arī ir šodienas stāsts.

“Kur ņemt pieredzi, kā radīt savu pasuli? “

Ejot savās praksēs, es šo stāvokli sevī esmu ieguvusi. Mācoties un mācot citus atcerēties iepriekšējās dzīves, nonācu pie secinājuma: nav iepriekšējo dzīvju, bet ir paralēles. Viss notiek vienlaikus. Ir laika līnijas.

Ejot cauri visam, ko “pasaule” man piedāvāja izzināt, un nonākot līdz šādam secinājumam, tas sagrāva manī visu iepriekšējo. Tie bija vairāki gadi, kad reinkarnacioloģija bija mans darbs, un es ar to pelnīju naudu. Es nebiju pati populārākā šāda amata speciāliste, bet tomēr.

Nonākot pretrunā ar teoriju, kuru vairākus gadus praktizēju, tā burtiski vienā dienā mainījās, un es sāku šaubīties, līdz šaubas pārvērtās reālā sapratnē, tas ir kā manas daļas nomiršana, jeb to puzles gabaliņu kas nebija mans, aizlaišana “mājās. “Ja manī nav ticības metodei, kuru praktizēju, es to vairs nevaru darīt.

Mans virsmērķis bija izzināt sevi, savu patiesumu. Tas pagriezās pret mani. Tā arī beidzās manas reinkarnaciologa gaitas tieši pēc tās metodes, kuru apguvu, kurai pati gāju cauri, ar visām no tā izrietošajām sekām. Tas patiesībā bija super jaudīgs un ļoti plašs laiks.

Kad notiek atklāsmes mirkļi un ir pilnīgi skaidrs, ka metodika, kurā strādāju, vairs neder ne man, ne citiem, tā ir dvēseles krīze.

Varbūt tas sākās, jo sāku izzināt sevi citā metodikā – sistēmisko sakārtojumu metodikā, kas vēl vairāk un plašāk atvēra manu apziņu un kur viss ik dienu palika skaidrāks par skaidru.

Sistēmisko sakārtojumu metode ir instruments, kur var noticēt brīnumiem, ieraudzīt patiesību, kas ir “laukā,” un saprast lietu kārtību. Tā ataino, kā viss ir uzbūvēts tuvu Visuma likumiem – likumiem, kas ļauj Zemei pastāvēt.

Paldies Helingeram, kurš šo metodi ienesa pasaulē tieši šādā formā un ar šādu nosaukumu. Tas iedod jaunu profesijas virzienu. “Sistēmisko sakārtojumu aplis” – tas ir nosaukums, kuru es izvēlējos sev.

Aplis veidojas no diviem cilvēkiem. Ir viens, kurš spēj redzēt “pāri” – ne pārāks vai varenāks, bet pāri tai spriedzei vai jautājumam, ar ko ir atnācis otrs.

Klasiski šī metode ir par dzimtu, par to, kas notiek ar mums cilvēkiem šeit, uz Zemes, un kāda ir kārtība ģimenē, dzimtā, valstī, pasaulē. Tā ir sākotnējās Visuma kārtības atjaunošana.

Katram ir sava vieta un kārtība, kurā mēs stāvam. Ja katrs darīs uz Zemes to, kā tas ir paredzēts, tieši tam/viņam/man, nebūs vairs jautājumu. Būs vienkārši dzīve – savas dzīves dzīvošana.

Tas viss jau ir tagad. Tas, kā es dzīvoju, ir “pareizi” tieši man. Ja manī ir neapmierinājums, es meklēju, uzdodu sev jautājumus. Piemēram, tagad man ir sajūta, ka esmu zem spoguļkupola, kur es pasauli redzu, bet mani neredz.

Metode māca, ka ir kārtība. To ietekmē pagātnes “nekārtības” – notikumi, cilvēki, apstākļi, jūtas un domas. Nekas, ko cilvēks rada, nekur nepazūd – tas paliek “gaisā.”

Sistēmisko sakārtojumu aplis ir palīdzējis man atkal salasīt sevi pa puzles gabaliņam un atdot svešos gabaliņus, kuri man nepiederēja.

Turpinājums sekos….

Viss notiek

Fri, 03 Nov 2023 08:42:00 +0000

Informācija ļaus sagatavoties jaunam vibrāciju lēcienam, kas notiks tuvāko trīs līdz četru dienu laikā, sākot no šodienas, vibrāciju lēciens ietekmēs biosfēras telpu un arī planētas Zeme virsmas telpu, planētas vibrācijas no mums tīklā nebūs stabilas. Bet augstāks nekā atzīts par normu cilvēkam, kurš atrodas apzinātā stāvoklī, un ne visi esam klātesības stāvoklī un neizpilda mērķi šeit un ne visi esam klātesoši. sajūtas vibrācijas pieaugums un vibrācijas pieaugums notiks unisonā ar to pašu procesu, kas notiek ap cilvēku, t.i., kosmosa sfēra divas apkārtējās realitātes uz planētas Zeme virsmas Tas būs jūtams kā garastāvokļa maiņa uz labo pusi, neatkarīgi no faktiem, neatkarīgi no situācijas sarežģītības. Jā jūtas

Tādā veidā jūs varat noteikt, vai jūsu apziņa ir tas instruments, kas ļauj jums eksistēt unisonā ar planētas Zeme vibrācijām. Kas ir svarīgi! Šobrīd vibrācijas, kas kļūst augstākas, tās atbalsta darbības uz apzinātiem cilvēkiem un specializējas cilvēkos, kuru dzīves mērķis ir iznīcināt viņu pašu veidu.

No cilvēku vēlmes, lai viņiem pieder veselības enerģija, materiālais dzīves labums un viss. Tie ir tādi cilvēki, kuri uzskata, ka viņiem ir tiesības uz to. Eh, viss. Tas būs aktivizēšanās, destruktīvu procesu mērķis. Apzinoties sevi kā personību, ļoti labi var būt, ka šādi cilvēki mainīs savu raksturu, bet Neatkarība no viņu vēlmes. Viņi var sākt rīkoties neadekvāti tā, it kā tas būtu cits cilvēks, un šādi neadekvātas aktivitātes uzliesmojumi var notikt arvien biežāk, vibrācijas pieauguma ietekme ir spēcīga, tas ir attīrīšanās vai attīrīšanās process planētas Zeme telpā, kas rit, kas izšķīdinās kontroli vai mēs dublēsim lielas cilvēku masas no visu to cilvēku pozīcijām, kas bez piekrišanas atņems sevi no varenajiem pasaules radītājiem. no savas izvēles. Par to, kas šodien tika teikts, un par daļēju pakāpenisku vibrācijas pieaugumu var teikt, ka tas notiek jau diezgan regulārā režīmā, katru iespējamo, trīsdesmit trīsdesmit piecas dienas un atkal, kā tika teikts. Jūs varat izsekot, tas ir, apzinātus cilvēkus. Šo izsekošanu raksturo labs garastāvoklis neatkarīgi no situācijas vai situācijas sarežģītības.

materiālā realitāte ir veselība, pats vibrāciju pieaugums atbalstīs fizisko organismu, kas nozīmē, ka vispirms būs neveiksme un pēc tam izeja uz stabilāku eksistenci vai fizioloģisko procesu plūsmu, tāpēc ikvienam, kurš vēlas uzzināt, kas ir apziņa, ir jāsaprot, ka ir dvēsele, ka ir enerģijas orgāni, ka ir tiesības izvēlēties, ka pastāv likumi, un tas viss ir radīts, jo tas ir kosmosa radītājs. ator, kas radīts papildus to cilvēku vēlmei, kuri apdzīvo šo telpu, informācija tika pārsūtīta no Visuma arhitektiem, mēs vēlam jums veiksmi un stabilitāti.

2023.gada 23.Jūlijs.

Kā tev zināt, ka tu, patiesi ceļ savu apziņu?

Tue, 31 Oct 2023 18:48:00 +0000

Ceļot savas vibrācijas, tu sevi noskaņo tuvāk enerģijas Avotam, Mīlestībai, Gaismai, Dievišķā plūsmai.

Kā tev zināt, ka tu, patiesi cel savu apziņu?

Mums visiem ir `pagrieziena` punkts, punkts, kuru sasniedzot savās dzīvēs, mēs atrodam sevi sakām – “pietiek, es vairs nevaru šādi dzīvot savu dzīvi”. Un, no šī brīža, parasti sākas atmošanās

Iesākumā, tā var sākties kā meklējumu, tad, kā depresija, un, tad, kā lūzums. Parasti atmodas cikls ir sekojošs – kaut kas tiek `lauzts`, lai mūs uznestu daudz augstākā izpratnē par to, kas mēs esam, un, kādi ir mūsu mērķi.

Atmoda sākas sirdī un dvēselē, un reizēm, tā ir sāpīga, mums ļaujot celt mūsu vibrācijas augstākā līmenī, lai mēs varētu pieredzēt daudz vairāk dzīves svētlaimes. Būtībā, ceļot savas vibrācijas, tu sevi noskaņo tuvāk enerģijas Avotam, Mīlestībai, Gaismai, Dievišķā plūsmai.

Kad tu sasniedz šo stāvokli, dzīve pilnīgi noteikti ievirzās citā ritmā un mierā, lietas pie tevis nonāk daudz vieglāk, tu piesaisti vairāk un atver sevi brīnumu piedzīvošanai, ik dienu.

Tā kā, apziņa vienmēr ir ceļojums, te būs 20 pazīmes, kas liecina, ka tu esi spējis celt savu apziņu:

1. Tava spēja manifestēt ir palielinājusies, un lietas par kurām esi domājis vai vēlējies tavā dzīvē sāk materializēties.

2. Problēmas, kas traucējušas vai vilkušas atpakaļ, atrisinās pašas no sevis, vai arī, tu tūlītēji rodi risinājumu.

3. Patiesības, kas no tevis tikušas slēptas, atklājas.

4. Kāds, kurš tev sagādājis smagus brīžus, pēkšņi, pārstāj to darīt vai aiziet no tavas dzīves.

5. Ikdienas frustrācija tevi vairs netraucē vai rezultāti kļūst pozitīvāki.

6. Savai dzīvei tu piesaisti daudz mīlošākus, laipnākus un līdzjūtīgākus cilvēkus, ieskaitot cilvēkus, kuri, iespējams atrodas līdzīgā atmošanās ceļojumā, tāpat kā tu.

7. Tu vairs neatrodies sava ego iespaidā un vari ātri identificēt, kad uzrodas tavs ego.

8. Visas lietas, kas ir garīgas, metafiziskas un psihiskas, kļūst par tavām interesēm un tu vēlies pamēģināt alternatīvas terapijas, enerģētisko dziedināšanu un paplašināt savas intuīcijas plūsmu.

9. Tavs ķermenis spēj ātrāk dziedināties no emocionālas un fiziskas traumas, un tu sāc izturēties pret savu ķermeni ar cieņu. Ēd veselīgāk un vingrinājumi tev padosies vieglāk.

10. Tu spēj rast pateicību visā dzīves pieredzē, un tu saproti, ka šeit nav “labi” vai “slikti”, ir tikai mācības, ceļojumi un izaugsme.

11. Dziļa sajūta par savienojumu ar kaut ko lielāku par tevi; jūties savienots ar visu dzīvo un saproti, ka tava dvēsele, patiesi ir bezgalīga.

12. Bailes no nāves ir rimušas un tu sāc izprast, patieso esenci tam, kas tu esi un, ko tava dvēsele šeit ieradusies sasniegt.

13. Intuitīvi redzējumi vai sapņi kļūst izteiktāki, un, iespējams, ka tu pat attīsti psihiskās spējas vai spēju sazināties ar saviem Garīgajiem pavadoņiem.

14. Dzīve - daudz sinhronitātes un sakritību, kas tevi pavirza īstajā virzienā īstajā laikā.

15. Tu zaudē vēlmi konkurēt, virzīties uz priekšu vai darīt lietas, tikai tāpēc, ka tā dara citi. Tā vietā, tu izvēlies savu ceļu, seko savai sirdij un saproti, ka pārpilnības pietiek visiem.

16. Tu saproti, ka dzīve un cilvēki, kurus satiec ir spogulis, kas vienmēr atspoguļo pieredzes, kas tev vajadzīgas vai, kurām jātiek manifestētām.

17. Tu sajūtu sāpes un netaisnību visapkārt pasaulei, taču dziļākajā līmenī tu saproti, ka caur pozitīvu un mīlošu intensitāti tu vari palīdzēt veidot enerģētiskas pārmaiņas.

18. Lūgšana, meditācija un savienojums ar Dievišķo, kļūst svarīgi sevis dziedināšanas instrumenti, kam uzticies un ļaujies.

19. Tu sāc pieņemt cilvēkus un atlaist spriedumus par tiem, novērtējot, ka ikviens atrodas sevis paša ceļojumā un dara labāko, uz ko ir spējīgs.

20. Tu esi iemācījies mīlēt un pieņemt visu, kas tu esi un praktizē mīlestību pret sevi katru dienu.

Katram šīs pazīmes var izpausties citādāk, jo, apziņas celšana un viņa ceļojums, ir patiesi unikāls, katram individuāli. Tu vari atklāt, ka piedzīvo atšķirīgas pazīmes un simptomus atšķirīgos savas dzīves brīžos, turpinot savu apziņas ceļojumu. Nav tādas `galējas robežas`, cik augstu tava apziņa var celties, jo mēs dzīvojam bezgalīgā Visumā, kas mūžam attīstās un paplašinās. Tāpat, kā paplašinās tavs prāts, tas pats notiek arī ar Visumu.

2015.gada raksts no neta dzīlēm. Tanaza Čuba

KĀ SAČAKARĒT SAVU BĒRNU.

Tue, 31 Oct 2023 18:45:00 +0000

KĀ SAČAKARĒT SAVU BĒRNU*

Vēlos dot dažus padomus, kā efektīvi sāpināt savus bērnus. Ilgtermiņa rezultāti garantēti, iekļaujot papildekstras - atkarības, depresiju, fiziskas un mentālas problēmas vai vismaz laimes trūkumu. No saraksta izlaidīšu fizisku un seksuālu vardarbību, kas, protams, ir izcili efektīvas, bet par tām jau tiek runāts bieži. Vēlos pievērst uzmanību mazāk acīmredzamām tehnikām.

1. Neņem bērnu rokās, nemīļo, nekāda lieka ķermeņa kontakta. Iedod telefonu un miers mājās. Ar laiku viņš pārstās prasīt tuvību un fizisks kontakts starp jums bērnam liksies pat neērts.

2. Atstāj viņu daudz vienu pašu, jau no mazām dienām. Protams, jāieliek kaut kādā sētiņā/jāieslēdz, lai neaizbēg vai vēl citādi nesataisa tev problēmas. Jā, kādu laiku viņš auros, bet drīz samierināsies un sapratīs, ka nevienam nav vajadzīgs. Arī tad, ja esi blakus fiziski, neaizmirsti likt viņam noprast, ka viņš tāpat tevi īpaši neinteresē, ka viņš ir viens un viņam ar visu dzīvē būs jātiek galā vienam pašam.

3. Emocijām - nē! Nedomā ari teikt bērnam, ka viņu mīli – priekš tam ir nāves gulta. Jūtelība ir nožēlojama, nepieļaujama vājība, intelekts ir tas, pēc kā dzīvē jāvadās, vienmēr un visur. Sevišķi, ja audzini puiku – emocijas (kur nu vēl raudāšana) ir sodāmas! Dzīve taču ir skarba.

4. Draudi viņu pamest – pamestība ir katra bērna vislielākās bailes, tāpēc vari pat to inscenēt, piemēram, liekot izkāpt no mašīnas un uzsākot braukt, vai norādot uz policistu un sakot, ka tas tūlīt aizvedīs viņu uz cietumu.

5. Kaunini – vislabākais veids, lai panāktu savu un bērns sāktu ticēt, ka nav normāls. Kauns liek bērnam atgrūst daļu no sevis un vienmēr izraisa emocionālās traumas. Ja kaunināšana notiek bieži, tā kļūst par pastāvīgu emocionālo fonu, ko bērns pat nepamanīs, bet kas lieliski palīdzēs viņu kontrolēt tev, un vēlāk, dzīves laikā, arī citiem.

6. Izraisi vainas sajūtu - lai bērns jūtas vainīgs, ka vispār eksistē, lai jūtas tev parādā par šo privilēģiju atrasties tavā satriecošajā klātbūtnē (vari bieži atgādināt, lai ir pateicīgs par to!), lai uztver sevi kā apgrūtinājumu nevis pilvērtīgu ģimenes locekli un mīlētu cilvēku.

7. Spied izēst visu šķīvi – bērnam jāēd tad, kad tev tas ir ērtāk un to, ko tu gribi, un arī tik daudz, kā tev šķiet nepieciešams, viņa vajadzībām nav nekādas nozīmes. Tas nekas, ka vēlāk dzīvē tas var viņam izraisīt dažādus ēšanas traucējumus, noslieci uz lieko svaru vai vienkārši neveselīgas attiecības ar ēdienu – ko tur paciest neērtības tādu nieku dēļ.

8. Ja bērns par kaut ko sūdzas, ir bēdīgs, neaizmirsti atgādināt, ka citiem cilvēkiem pasaulē iet daudz sliktāk, lai viņš saprot, ka viņam nav nekādu tiesību šādi justies. Mazais egoists.

9. Salīdzini – ar brāļiem/māsām, ar sevi pašu bērnībā (jo tu taču esi tik perfekts cilvēks), ar radu bērniem, vienalga. Lai mazais neaizmirst, ka citi ir daudz gudrāki, skaistāki, sportiskāki, paklausīgāki… tātad mīlamāki.

10. Vienmēr var labāk – lai ko arī bērns darītu, uztver jebkurus sasniegumus par pašu par sevi saprotamu un pieprasi arvien augstākus rezultātus. Vidējā atzīme 8? Bet kāpēc nav 9? Uzzīmēji zīmējumu? Nākamreiz gan pacenties rūpīgāk. Bērns ātri sapratīs, ka viņam tava mīlestība ir jāizpelnās, turklāt viņš pēc tam visu mūžu centīsies visādos veidos izpelnīties arī visu citu cilvēku mīlestību – kāpēc lai viņu vienkārši mīlētu tādu, kāds viņš ir? Šī tehnika lieliski sader kopā ar salīdzināšanu.

11. Apsaukā – nekautrējies bērnam skaļi teikt, ka viņš ir pretīgs, stulbs, tizls utt. Viņš tev noticēs! Šos vārdus bērns pēc tam dzirdēs savā galvā visu mūžu un domās, ka tie ir viņa paša… Bet tie būs tavējie.

12. Bērns ir tikai maza izmēra pieaugušais. Izturies pret viņu attiecīgi - pieprasi to pašu spriestspēju, atbildības līmeni, patstāvību no pēc iespējas agrāka vecuma. Lai bērns izaug pēc iespējas ātrāk un nocietinās – kas neiznīcina, taču padara stiprāku, vai ne?

13. Var mēģināt arī otrādi - dari visu viņa vietā. Iemāci, ka viņš neko pats nespēj un nekad nespēs, ka tu zini un māki labāk. Labi iet kopā ar apsaukāšanu. Šo tehniku var lietot ilgstoši, pat tad, ja bērns jau ir pieaudzis – droši turpini būt viņa dzīves noteicējs!

14. Nav svarīgi, kā bērns jūtas, iestāsti viņam, ka tā vienkārši nav patiesība! Viņam taču nav nekādu nopietnu iemeslu tā justies, un vispār, tu labāk zini, kā viņš jūtas. Kontrasts starp bērna realitāti un iestāstīto kādu laiku pastāvēs, bet pēc tam viņš pamazām noticēs tev un pārstās uzticēties savām sajūtām. Smalkie ļaudis šo sauc par Gazlaitingu.

15. Svarīgi sabojāt bērnu arī “uz nākotni”, ja nu viņš izdomā veidot savu ģimeni. Regulāri stāsti, cik tavs partneris ir slikts, liec nostāties savā pusē strīdos, šķiršanās gadījumā utt. Vēl labāk – laicīgi iedves naidu pret pretējo dzimumu, jo “viņi/-as visi ir vienādi”. Izaugot šis bērns savās partnerattiecībās vadīsies pēc visa tā, ko redzējis bērnībā, tāpēc noderīgi arī pamācīt dažādas varas spēles un manipulācijas tehnikas attiecībās – ja ne ar vārdiem, tad ar savu spilgto piemēru.

Izvēlies savu mīļāko tehniku vai izmanto vairākas vienlaikus, bet noteikti atceries, ka šādi būsi devis savu pienesumu, lai mūsu sabiedrība paliktu tikpat emocionāli nepieejama, egoistiska, ciniska, atkarību un veselības problēmu nomākta. Turklāt, ļoti ticams, ka tavi bērni arī savējos vēlāk audzinās, izmantojot tās pašas tehnikas. Turpināsim nest sāpes pasaulē!

*Šis viss, protams, ir satīriski, pārspīlēti un ļoti melni, bet dažreiz tieši tādas lietas vislabāk paliek atmiņā vai vismaz liek aizdomāties, tāpēc šoreiz šādi.

Raksts no I-neta dzīlēm.

Apvainojās, tas ir - ap VAINOJA.

Tue, 31 Oct 2023 18:30:00 +0000

Liels paldies Kristīne OmShanti - raksti

• Vecmāmiņa apvainojās uz savu piecgadīgo mazmeitu par to, ka mazmeitiņa neskrien viņai pretim atbraucot ciemos. Vecmāmiņu tas sadusmo, viņa to nolasīja kā necieņu pret sevi un, ka mazmeita nav audzināta un nemīl viņu tik, cik vecmāmiņai gribētos justies mīlētai..

Bet tas ir mszs bērns.

•Tēvs apvainojās uz dēlu par to, ka dēls izauga ar citām - savām vērtībām un uztvēra to, kā necieņu pret sevi. Tēvam gribas, lai dēls demonstrē respektu pret tēvu, lai tādejādi viņš sev varētu pierādīt, cik ir labs tēvs..

Jo pats sevi iekšēji nerespektē un neciena, bet nespēj to atzīt.

Tēvs pat aizdomāties nespēj, cik ļoti viņa attieksme pret savu dēlu ir iedragājusi dēla ticību sev un pašapziņu.

•Māte apvainojās uz saviem pieaugušajiem bērniem, kuri par maz par viņu rūpējas. Jo braucot tik reti, ka kaimiņi tagad domā, ka viņa ir sliktāka māte par kaimiņieni, pie kuras bērni brauc biežāk. Ko diez tie kaimiņi padomā..

Apvainojās, tas ir - ap VAINOJA.

Nevienā no šiem piemēriem nav runa par bērniem. Runa ir par vecāku neapmierinātām vajadzībām.

Kad mums trūkst mīlestības pašiem uz sevi, mēs neapzināti meklējam ap sevi kādu, no kura izdabūt sev nepieciešamo. Un bērni ir tie lojālākie, no kā paprasīt, pieprasīt. Viņi taču neapzināti visu mūžu jūtas vainīgi savu vecāku priekšā..mēs taču iedevām dzīvību.

Jāatceras, ka pieaugušo un bērnu attiecībās atbildīgais vienmēr ir pieaugušais.

Bērns ir piedzimis, lai mācītos un saņemtu visu sev nepieciešamo resursu no saviem vecākiem.

Bērns saņem no vecākiem un tālāk dos saviem bērniem visu, ko ir saņēmis.

Tā tas dabā ir iekārtots, - vecākais rūpējas par jaunāko, tas nodrošina jaunās paaudzes spēku.

Ir liela laime mazbērnam saņemt mīlestību, rūpes, iejūtību arī no saviem vecvecākiem. Kādreiz paveicas tik ļoti, ka bērns piedzīvo arī savu vecvecāku rūpes, viedumu un mīlestību.

Dabīga dzimtas hierarhija.

Ūdens tek no augšas uz leju.

Jo vecāks, jo dzīves gudrāks, jo viedāks, pieredzējušāks un mīlestības bagātāks ir cilvēks, jo vairāk viņam ir ko no sevis dot tālāk. Jo lielāks ieguvējs ir katras nākamās paaudzes pēcnācējs.

Praktiski un teorētiski..Bet kā ir reālā dzīvē?

Kad vecāki, vecvecāki apvainojas, viņi savā uzvedībā un attieksmē nolaižas līdz piecgadīga bērna emocionālam līmenim. Vecāks izkāpj no savas pieaugušā cilvēka lomas un piekopj maza bērna stratēģiju savā uzvedībā. Sāk cīnīties ar bērnu tā vietā, lai nostātos aiz muguras un parādītu, kā ir jāuzņemas atbildību par situāciju, kā pieaugušajam, kā atbildīgajam.

Vai tā var salabot, sakārtot lietas ar bērniem, mazbērniem, - cīnoties ar viņiem, vainojot, apvainojoties, sodot, dusmojoties? Tā vecāki parāda savas bailes, kontroles pazaudēšanu, bezpalîdzību.

Salabot attiecības starp bērnu un pieaugušo var tikai no pieaugušā pozīcijas.

Bet ja pieaugušo nav? Ko iesākt bērnam? Vai viņam ir jākļūst par pieaugušo saviem vecākiem? - jāsāk dot mierinājumu, glābt pieaugušo no viņa bailēm un vientulības? Bet kur lai ņem resursu pats bērns?

Tad jautājums: kā lai bērns vai mazbērns izvēlas respektēt vecākus no kuriem viņš sagaida un gribētu saņemt drošības sajūtu, aizmugures sajūtu, viedus padomus, paraugu, piemēru no pieauguša cilvēka, bet kuri pieprasa resursu no sava bērna un uzvedība līdzinās viņa vienaudžu līmenim?

Nereti vecāki cenšas respektu no bērniem izsist vai panākt ar ārējām metodēm: manipulējot, kauninot bērnu, sodot pazemojot, nerunājot, ignorējot.

Kad vecāks pats sevi neciena un nerespektē, bērns to neapzināti jūt un skaidri apzinās, ka visas šīs manipulācijas un agresijas metodes ir vecāku vājuma atspoguļojums. Tur arī pazūd vai nevar izveidoties respekts.

Šāda vecāku uzvedība bērnam nepalīdz saprast, - bet kā tieši man būtu pareizi jāuzvedas un jārīkojas, ja pat vecāki un vecvecāki uzvedas tik bērnišķīgi, tik vāji, tik smieklīgi, atklāti manipulējoši un paredzami?

Pie kā man mācīties pareizu, jēgpilnu, labvēlīgu komunikāciju, ja vecāki paši savā starpā plēšas kā “kaķis ar suni” un ļoti dīvaini iztur komunikāciju ar mani, ietverot dīvainas “audzināšanas stratēģijas”…

No kā lai bērns mācās:

- kā vadīt savus emocionālos stāvokļus, kad viņu plosa emociju vētra?

- kā runāt par savām sajūtām? Ar ko runāt?

- kā būvēt komunikāciju?

…ja mūsu mājās visi, izrādās, ir bērni?

Vai tas nozīmē, ka vecākiem nevar būt emocijas? Tas nav iespējams. Mēs visi esam dzīvi cilvēki. Taču kļūstot par vecākiem, uz mums gulstas arī atbildība par bērniem.

Vecāki ir tas regulātors, kurš parāda priekšzīmi, kā tikt galā ar saviem emocionāliem stāvokļiem:

- es sadusmojos, jo es esmu ļoti noguris, nevis es tevi nemīlu.

- es sakliedzu, jo audzinātāja tev ielika piezīmi, bet es esmu atbildīga par to, lai tu izmācies..

- es apvainojos, jo sajutos bezspēcīga un vāja kā māte.

- es kliedzu, kad nobīstos vai tikšu ar visu galā..

- es ar tevi nerunāju, kad gribu, lai tu man pievērs uzmanību. Bet tā darīt nav gudri, es to apzinos. Tu esi bērns, man tev ir jādod uzmanība, nevis otrādi.

Tā vietā būtu atklāti jāspēj pateikt to, kā es jūtos.

Mēs nevaram no saviem bērniem pieaugušā vecumā paprasīt to, ko neesam viņiem paši iemācījuši.

Mēs, vecāki, esam tie, kas iesēj sēklas savos bērnos un viņiem pieaugot, baudam sava darba augļus.

Jo mazāk pieaugušam cilvēkam ir respekts un cieņa pašam pret sevi, jo agresīvāk viņš pieprasīs cieņu un respektu ģimenē no bērniem un sava partnera un visuem apkārtējiem. Kompensācijas mehānisms.

Jo mazāk cilvēks ir dzīves laikā izaudzējis pats sevī pašapziņu, jo vairāk iekšēji jūtas nevērtīgs, jo agresīvāk un dažādos manipulatīvos veidos viņš pieprasīs, lai bērni un partneris pierāda, cik ļoti mīl viņu un cik viņš ir vērtīgs.

Respekts un cieņa un mīlestība, - tā nav bērnu, mazbērnu, kolēģu, partneru un neviena cita atbildība. Cilvēkam ir jāiemācās dzīves laikā gūt pašcieņu un iekšēu respektu pašam pret sevi.

Nav iespējams pieprasīt un gūt ārēji to, kas iekšēji pašam pret sevi nav izaudzēts.

Vai vecāki nedrīkst skumt pēc saviem bērniem? Arī tas nav iespējams. Mēs vienmēr ilgosimies pēc tiem, kurus mīlam. Tās ir skaistas ilgas.

Bet jautājums ir, - vai mēs skumstam pēc saviem bērniem, vai gribam ar bērniem aizvērt mūsu iekšējo tukšumu?

Bērni un mazbērni nav pieaugušu cilvēku ķilnieki. Bērni cieņu uz sevi un vecākiem apgūst caur vecāku cieņpilnu izturēšanos pret viņiem un sevi pašu.

Kad mēs esam spējīgi mīlēt, tad bērni paši mūs meklē, ar mums grib pavadīt laiku, mūs ciena dabīgi un viegli.

Kristīne Om Shanti

Nošķirtībā nedzīvo mīlestība.

Mon, 30 Oct 2023 06:05:00 +0000

Kamēr cilvēks uz sevi un pasauli skatās tikai no sava fiziskā ķermeņa, acīm, viņš visu redz nodalītu, šķirtu.

Esmu es un ir citi. Nošķirtībā nedzīvo mīlestība. Nošķirtība veicina dalīšanos..

Kad cilvēks sāk lūkoties caur apziņu, - viņš ierauga, ka viss ir vienots.

Ko tas nozīmē?

Kad es uz kādu kliedzu, - es kliedzu pats uz sevi.

Kad es kādu mīlu, - es mīlu pats sevi otrā cilvēkā.

Kad es uz kādu apvainojos, - es apvainojos pats uz sevi.

Kad es kādu kritizēju, - es kritizēju pats sevi.

Kad es gribu kādu iznīcināt, ieriebt, atriebties, - es to visu izdaru pats pret sev.

Nav neviens, kam ieriebt un nav, ko mīlēt. Viss esi Tu. Tas, ko Tu dod citiem, to visu Tu dod pats sev.

Tamdēļ ārējā pasaule mums aktīvi šobrīd demonstrē mūsu pašu iekšējo haosu, - ar ko esam piepildīti, cik daudz dusmu, naida, baiļu, sāncensības, nenovīdības vienam pret otru, greizsirdības vēljoprojām ir mūsos.

Pilnīgi katra cilvēka iekšējais “saturs” ietekmē kopējo pasaules lauku.

Paskatamies apkārt un paskatamies katrs sevī. Tā godīgi.

Notikumi pasaulē nerodas paši nez no kurienes. Tos rada visas cilvēces lauks kopā.

Nav pilnīgi neviens, ko vainot, kā tikai uzņemties atbildību par savu iekšējo pasauli.

Beigt darīt….

Wed, 25 Oct 2023 05:08:00 +0000

“Savus vecākus vajag cienīt. No pasaules beigt pieprasīt. Paldies par dzīvību pateikt. Tēvam un mātei vājumu piedot. To, ka nav padoma bijis, pieņemt. No pasaules beigt prasīt. Citu skavās neskriet, bet sevi pieņemt. Pa solim lietas darīt, sev visu neraust. Saprast, no kura gala sākt. Ar sevi sākt, sevi nepamazināt. Sevi nepalielināt. Būt tam, kas esi.”

……….

“Ietiepīgajam cilvēkam beigt būt. Dauzīt savu dvēseli pārstāt, lai tā nedzemdē briesmoņus, kas atnāk un saindē visu, kas pastāv, kas alkst atriebības par pāridarījumu. Lai dzīvo Dzelmes sieviete!”

…………

“Asaras izraudāt, dzīves kaulus sakārtot. Līdzjūtību just, pagātni atlaist, mirušais lai iet. Ļaut, lai lietas atmirst un nomirst, lai nebeidzamā dzīvība varētu augšāmcelties.

………………

“Savu stulbumu atzīt, savu nevarību padzīt. Savu vājumu ieraudzīt un pieņemt. Atzīt, ka esi nekas, lai sāktu būt viss. Lai dzīvo Pērkons, Debesu tēvs.”

……………….

“Sirdi atvērt, saviem sapņiem ticēt, uzticēties tam, ko redzi, ko tev rāda, ko tu pats spēj radīt, pats sevi rokās saņemt un ar mīlestību apliet.”

Autore:ININ NINI