Melita Januša-Rauba - PašCieņa/PašVērtējums

Dzimtas mantojums.

Thu, 23 Apr 2026 21:49:00 +0000

Dzimtās mēdz būt tādi stāsti, kur jūtīgums nav pazudis, bet vienkārši nav drīkstējis būt redzams.

Vienā paaudzē ir sieviete, kura jūt vairāk. Viņa saprot augus, cilvēkus, situācijas. Viņai nav valodas, kā to izskaidrot, un arī vide to nepieņem. Tāpēc viņa to patur pie sevis. No malas – “jocīga”. Patiesībā – ļoti jūtīga un precīza uztverē.

Citā paaudzē ir sieviete, kura izvēlas nejūt. Viņa dara, strādā, iztur. Jūtīgums nav pazudis, bet ir nospiests. Tas neparādās vārdos, bet ķermenī – spriedzē, kaklā, klepū, nogurumā. Tas ir nepateiktais, kas paliek iekšā.

Vēl kādā līnijā šis jūtīgums iziet ārā bez struktūras. Cilvēks jūt, bet nevar to noturēt vai izskaidrot. Sabiedrība viņu nesaprot, un viņš tiek nolikts malā.

Un tad mēs domājam – tas viss kaut kur pazuda.

Nepazuda.

Dzimtas sistēmā nekas nepazūd. Tas, kas nav bijis pieņemts vai izdzīvots, meklē vietu tālāk. Ne vienmēr pie saviem bērniem. Bet tur, kur tas var beidzot parādīties citā kvalitātē.

Un tad piedzimst kāds, kurā tas viss satiekas.

Ir jūtīgums – bet šoreiz ar spēju to nosaukt.

Ir dziļums – bet ar iespēju to strukturēt.

Ir tas pats “redzējums” – bet jau bez nepieciešamības slēpties.

Un tad tas, kas dzimtā bija sadalīts – vienā jūt, citā klusē, citā izkrīt no normas – vienā cilvēkā sāk savienoties.

Tas vairs nav par “spēju kā kaut ko īpašu”.

Tas ir par to, ka dzimtas sirdsapziņa beidzot atrod vietu šai kvalitātei – nevis kā slēptam vai izstumtam aspektam, bet kā kaut kam, kas var būt redzams un izmantots dzīvē.

Un tajā brīdī tas vairs nav slogs.

Tas kļūst par instrumentu.

Lietussargs-pulciņi-Egregors.

Tue, 28 Oct 2025 07:26:00 +0000

Ja pasaule sastāv no matricas, no programmas, tad jau mana izvēle ir, ko es sev paņemu, un ir taču mans augstākais Es un mana dvēseles struktūra, kas ir absolūti par mani.
Tagad, rakstot, man pilnīgi ieniezējās galvas virsma, kas nozīmē, ka elektrība jeb enerģija sāk iet aktīvāk cauri. Kas arī nozīmē, ka informācijas pāraide cauri Visumam savienojas ar mani, un es te — no maza puteklīša — sarunājos ar savu visdvēseles kompāniju.
Izrakstot it kā no sevis, es izrakstu no visas savas kompānijas, cik nu šobrīd tas ir nepieciešams.

Un par programmām. Tātad — kur es šodien esmu? Es esmu palikusi bez “pulciņiem”, tātad tas arī nozīmē, ka bez egregoriem. Kas nozīmē, ka man ar viņiem nav enerģijas apmaiņas.
Ieiešana zem katra lietussarga vienmēr ir priecīga, jo tu saproti, ka tur kaut ko dos, bet aizmirstam vai nepadomājam, kāda samaksa mums katram ir. Protams, pirmais mēs maksājam naudā, bet enerģija, kas ir aiz naudas — ieguldījums, ko dod, lai mēs nonāktu konkrētajā “pulciņā”.

Ko es domāju zem vārda “pulciņš” — jebkāda veida sanākšana ar līderi priekšgalā, kura mērķis ir izglītojošs, izklaidējošs, informatīvs. Un līderis veido egregoru jeb lietussargu, zem kura var nokļūt, ja tu samaksā ar to, kas tev ir — biežāk naudu. Un labi, ka tā, jo, ja naudas nav, tu vari ātrāk no turienes tikt prom.
Bet ja tu maksā ar uzticību, mīlestību, zvērestiem, un nesaņem to, pēc kā ej (kas biežāk tā ir), tad iziet no tā ir grūtāk, jo iziešana ir caur jūtām — vilšanos, sāpēm, cerētā nesagaidīšanu, intrigām, nodevību.
Un pats galvenais — nav vairs enerģijas apmaiņas. Tu ilgi pēc negatīvo jūtu sasniegšanas vēl ej, bet taču jūti, ka nav vairs enerģijas apmaiņas. Dzīvē vairs šis pulciņš tev neko neienes, bet tu ej aiz pieraduma, aiz cerībām, aiz programmas — “tā jādara”, “ko viņi par mani padomās”.
Un ar šaubām tu tikai baro līderi un viņa egregoru. Pārējiem ir ko apspriest, bet tu jau sen vairs nesaņem, tikai dod.

Un kāpēc nesaņem? Tāpēc, ka pēc dvēseles struktūras jeb sava augstākā Es jau ir iebūvēts, ka tu aiziesi pēc konkrētas pieredzes, bet visdrīzāk tu “aizsēdies”.
A kā savādāk tevi kustināt uz priekšu? Tikai izstumjot.
Bet, protams, personība streso, jo jauna plāna, jauna pulciņa jau nav. Tas pats arī ir par darbu un naudas pelnīšanu — tas pats scenārijs.
Un tā būs visu laiku, kamēr tu pats, cilvēks, neveidosi savu egregoru — savu lietussargu, zem kura var paiet cilvēki.
Un savu lietussargu, savu egregoru, veidosi pēc pieredzes — ko tu vēlies vai nevēlies, kādai ir jābūt enerģijas apmaiņai.

Un nav jau obligāti. Bet pats galvenais — mērķis. Stāvēt zem sava lietussarga, kuru tur tavs augstākais Es.

Un te iezogas bailes. Kāpēc bail cilvēkiem pašiem no sevis?
Šis ir labs jautājums.
Kāpēc mums te viss tā sagrozīts, ka mēs sekojam citiem, bet nesekojam sev?
Kaut gan pasaule ir mūsu katra atspulgs, un mēs uz citiem skatāmies kā spogulī, bet nepiefiksējam, ka tas, kas mums patīk citos, ir jāienes savā dzīvē, nevis jākopē, jāfano, jāseko un jāpriecājas par citiem ar skaudību — bet jāienes savā dzīvē, savā ikdienā.

Un sākas ar “gribu arī savā dzīvē to un tā”, un daru.
Pie darīšanas jau viss laikam apstājas — pamatos apstājas, aizbildinoties vai reāli saskaroties ar šķēršļiem.
Bet, lai pārvarētu šķēršļus un saglabātu darīšanu — tas jau arī ir tas dzīves izaicinājums, dzīvības plūsma, kas virza mūs katru dzīvē uz priekšu.
Mēs nevaram apstāties — mūs šeit kā ķermeņus var apstādināt, bet dvēsele ir visu laiku kustībā, visu laiku darbībā.

Arī atpūta — kvalitatīva atpūta — ir darbība.
Un darbība ir jāsaliek kopā — ko grib prāts, dvēsele, ķermenis.
Un visu laiku šie trīs vaļi, uz kuriem stāvam (jeb precīzāk — kurus vada “debesis”, virsdvēsele), ir jātur kopā, vienā veselā.

Nu lūk, šodien man tāda filozofija.

Ar cieņu Melita Januša-Rauba 2025. gada 28.oktobris.

Veselums.

Fri, 10 Jan 2025 10:50:00 +0000

Veselums.

Veselums ir tas, ar ko mēs katrs ienākam šajā pasaulē, ar ko piedzimstam. Tāds ir mūsu dabas kodols un būtība.

"Es esmu pasaules daļa, manī ir šis veselums un miers. Miers un kārtība ir neatņemamas veseluma sastāvdaļas."

Veselums ir tad, kad cilvēks apzinās sevi visās savās uztverēs, maņās, izpausmēs un pieredzēs. Spēj pieņemt un atlaist, apzinoties, ka nav perfekts, bet ir īpašs savā būtībā. Veselums ir harmonija, apzināšanās un integrācija visā, kas notiek mūsu prātā, emocijās, jūtās un ķermenī.

Svarīga ir uzmanība. Kur ir uzmanība, tur ir savienojums; kur savienojums, tur ir kārtība; kur kārtība, tur ir enerģijas plūsma un veselums – veselība.

Pretēji, kur trūkst uzmanības un kārtības, veidojas disbalanss organismā. manis piedāvātās prakses ir par to, par šo savienojumu, jo viss ir ļoti vienkārši – jāfokusē uzmanība uz savienojumu, jābūt šeit un tagad, lai saņemtu augstākās vibrācijas. Zemes vibrācijas mainās (to var novērot, piemēram, pēc Šūmaņa rezonanses).

Visam mūsu organismā ir vibrācijas. Visam ir jēga un nozīme. Mēs saņemam to, kas mums nepieciešams, ne vienmēr to, ko gribam. Labākais ceļš ir savienot gribu ar vajadzību, lai tās sakrīt.

Mēs visi esam savienoti vienā lielā, skaistā tīklā.

Mēs visi esam, Viens. Un mēs to varam izmantot katru dienu, kamēr vien šeit esam. Vienkārši būt savienojumā.

Šodien pasaule ir par to, kā piedzīvot sevi, piedzīvot pasauli sevī un būt savienojumā. Zināšanas ir augstākais plāns, kur apvienojas intuīcija ar prātu. Prāts ieņem mazāku lomu, bet svarīgas ir zināšanas – apziņa, ka "ir TĀ".

Paplašinot apziņu, mēs saņemam informāciju un to izmantojam veseluma veidošanai.

Mūsos ir piecas emocionālās indes: **dusmas, bailes, vainas sajūta, aizvainojums, lepnība**. Tās ir zemas frekvences. Taču sevis pieņemšana, pateicība, mīlestība un sirsnīga mīlestība ir augstās vibrācijas, ar kurām mums būtu jāvibrē. Tās mūs dabiski dziedina. Ar augstām vibrācijām ķermenis slimo retāk vai neslimo nemaz.

Mūsu augstākais uzdevums ir savienoties ar augstākām vibrācijām, pakāpeniski tās ienest savā ikdienā – piemēram, klausīties augstu frekvenču skaņas, būt klātesošiem augstākas vibrācijas notikumos. Tas nav luksuss – tas ir mūsu laikmeta piedāvājums.

Visa matērija ir sablīvēta gaisma. Mēs esam gaisma, enerģija un informācija. Tā ir mūsu dievišķā daļa.

Agrāk par šīm tēmām runāja tikai garīgie līderi, bet šodien tas ir pieejams visiem. Visiem cilvēkiem uz Zemes ir vienāda sākuma enerģija, tikai jāapzinās, cik daudz no tās izmantojam un savienojam sevī.

Sistēmisko sakārtojumu darbs. ietver zaudēto daļu atjaunošana un sarauto pavedienu savienošana. Tas rada izmaiņas DNS līmenī, jo arī DNS svārstās atbilstoši mūsu emocijām. Bailes un dusmas liek ķermenim sarauties, DNS pavedieni paralizējas un nespēj pārvadīt informāciju.

Epifīze jeb dvēseles mājoklis ir galvas vidū. Tā mainās līdz ar mūsu apziņas līmeni un vibrācijām, radot izmaiņas DNS – no 64 uz 81. Mainās redze: sākumā pasliktinās, bet vēlāk kļūst skaidrāka un aptverošāka.

Mēs jau, esam pilnīgas būtnes. Svarīgi apzināties, ko domājam un ko grasāmies domāt. Domas ir enerģija, un mums jāapzinās sevi pirms domāšanas. Šis laiks sniedz brīnumu – iespēju būt tam, kas esi.

Savienojies ar savu dziļāko būtību, apzinoties savu esību.

Ar cieņu Melita Januša-Rauba

Kāds šobrīd "gaiss"gaisā?

Fri, 03 Jan 2025 06:50:00 +0000

Kāds šobrīd "gaiss" gaisā?

Par ko ir šis brīdis? Uzticēšanās. **Es uzticos savām nojautām par to, kas notiks.**

Plūsma, kustība, ātra kustība – tik ātra, ka mani mājdzīvnieki ir satraukti. Tie rej gaisā, skraida, kaut ko meklē. Pasaulē viss notiek pareizi, bet šeit, uz Zemes, daļa dzīvības sugu arī Cilvēks, ir šokā un izjūt ļoti dīvainas sajūtas. Dīvainās sajūtas sākās jau vakar. Ļoti pēkšņi uznāk miegs, kas ievelk dziļā atpūtā ar krāsainiem sapņiem. Sapņi jeb prāta atspoguļojumi vizualizācijās simboliski izgaismo patieso stāvokli. Katrs pats, vadoties pēc sapnī redzētā, var iztulkot, kur jūs esat un kāda ir jūsu pašreizējā dzīve.

Arī dienas laikā mēdz uznākt pēkšņs stāvoklis, kad ir jāapguļas un jāaizmieg, it kā kāds vilktu dziļā miegā. Ja tas ir iespējams, ļaujieties tam. Tas ir kā pārstartēt internetu – kad to izslēdz, sakaru nav. Tā arī sev ļaujam palikt kādu pusstundu bez sakariem.

Milzīgs daudzums enerģijas un informācijas ir sakrājies «gaisā». Ķermenis ar to vienkārši nespēj tikt galā. Ja tas kļūst par grūtu, protams, ķermenim ir jāpievērš uzmanība ar pareizu uzturu. Pareizs uzturs ir individuāls, un vislabāk to noteikt, sajūtot sevi – saprast, kas der un kas vairs neder, nevis sekot gatavai receptei.

Šobrīd mēs sākam redzēt savus nopelnus, saņemt savus augļus un «aldziņu». Un te ir lielais jautājums sev: vai mēs tikai uz to skatāmies, vai arī paņemam? Es redzu, ka man tas pienākas, redzu, ka es to drīkstu, bet kaut kas mani attur to paņemt. Kas tas ir?

Piemēram, es redzu, ka varu aizbraukt ceļojumā. Es zinu, ka gribu apēst Cielaviņu. Bet manas prāta konstrukcijas man to neļauj. Tad ziniet – šobrīd ir laiks, kad no pasaules drīkst paņemt to, kas kārojas. Tie augļi, kurus mums dod, ir nopelnīti, un mums tie pienākas.

Piemēram, atlaišana no darba vai, pēc svētkiem, plus 5 kilogrami uz svariem ir arī dāvanas, ko pasaule mums dod. Bet kāpēc par tām nepriecājamies? Tāpēc ka laicīgi nepaņemam to, kas mums patiesi nepieciešams.

Es uzticos savām nojautām par to, kas notiks. Uzticība ir brīdis, kad aktīvi darbojas priekšnojauta (intuīcija), kad tu saki, ka tūlīt, tūlīt kaut kas notiks vai jau notiek. Emociju izjušana ir vērtīgs instruments neredzamā izgaismošanai.

Priekšnojauta ir satriecošs instruments, kuru mēs, cilvēki, maz izmantojam vai pat ignorējam.

P.S

Prieks arī 2025. gadā būt. 2025 gadā esmu samazinājusi privātās konsultācijas cenu: Piesakies uz konsultāciju.

Pašcieņa.

Sun, 07 Apr 2024 10:06:00 +0000

Uz kā ir/bija balstīta Pašcieņa? Pašvērtējums-Es vērtēju sevi, izejot no kā?

Kāda ir mana pašcieņa, pašvērtējums, uz kādiem kritērijiem balstīta? Ar ko es esmu īpaša, unikāla šai Pasaulē? Izejot no kā, veidojas mana pašcieņa?Lai es būtu veiksmīga.?

Vajag konkurēt ar citiem.
Vajag veiksmīgus panākumus, visur.
Vajag iegūt vairāk naudas.
Vajag būt labākai par visiem, visās sfērās.
Ievērot visus ieteikumus, ko piedāvā “Labas dzīves” kursos.

Attiecīgi to visu izdarot es būšu laimīga, man būs pašcieņa. Es sevi novērtēšu, un galvenais citi mani novērtēs kā pirmo cilvēku “ever for ever. “ Kas notiek ja es to nesaņemu? Un protams ka es to nesaņemu, jau no pirmās dzimšanas sekundes. Kas notiek, mans prāts saka:”tu nekas neēsi” mana pašcieņa krītās, pašvērtējums nav. No malas mani, neceļ uz pjedestāla, un ja ar izrāda cieņu, tad par prāta robežām tas tālāk neaiziet.

Manī iestājas skaudība. Manī iestājas, sevis nicināšana. Kāpēc-Tāpēc ka vienmēr ir kāds kurš ir par mani veiksmīgāks, vienmēr ir kāds kuram ir vairāk naudas, vairāk komforta, vairāk brīvības utt.

Tā ir/bija tā matrica kurā es/mēs dzīvojam, uz kā ir/bija balstīta ,Pašcieņa-Pašvērtējums,” Laimes sajūta”.

Es vienmēr esmu bijusi pretstāvē ar kautko, jo es nevaru būt pati labākā, salīdzinot ar to, kas man ir pašcieņas, pašvērtējuma kritērijs.

Bet, no visiem pasaules iedzīvotājiem, loģiski ka es nevaru būt pati labākā. Un es viļos pašcieņas pieņēmumos, atkal un atkal, tas nebeidzami atkārtojas. Pazeminās pašcieņa, pašvērtība. Pamati no kā mēra sevi, pa cik es nevaru tos pāraugt, Es, krītu ar vien zemāk un zemāk. Sev uzlikto cenu, kas es esmu, ko es esmu iemācījusies, un kā es izpildu, un pielāgojos, citu uzliktām pašvērtības normām. Vai noniecināt sevi par kļūdām kas neizdodas atbilstoši “laimes likumiem”.

Te rodas iekšējie jautājumi.

Par ko tad lai es sevi cienu?
Kur ir mana pašcieņa?
”Es nezinu par ko lai es sevi cienu?
Es nezinu uz kā balstās mans pašvērtējums?
Es nezinu kur es eju, ko es gribu?
Priekš kam es vispār šajā Zemē esmu piedzimusi.
Par ko man sevi cienīt?

Vecās pašcieņas vērtības skala kautkā man neder Jauno es nezinu, bet tikai nojaušu.

Nākamais apziņas posms ir sevis vainošana, un kauns par savas dzīves izniekošanu, vispār par to ka es pasaulē ienācu

Domu sprādziens

Šis laiks ir par to ka vienas patiesības vairs nedarbojas uz tās vairs nevar uzbūvēt laimi.

Un citas enerģijas kas ienāk, ir tikai nojausma ka ir kāds jauns mehānisms kas manī pašā akumulē, iedod tās sajūtas, jeb tādas sajūtas, kas vainagojas domās, darbībā, radot pašcieņa uz iekšējo sajūtu principiem.

Uzdodot sev jautājumus:

Kā es, sevi vērtēju?
No kādas prizmas, skatu punkta es skatos uz sevi?

Lai sevi cienītu, nav vajadzīgi visi ārējie “mērinstrumenti”. Tam ir vajadzīga, noskaņošanās uz sevi, savām sajūtām. Vērtību skala, mērot pēc savām sajūtām. Un to kas ietver, manas sajūtas. Pašcieņai ir svarīgi lai vienošanās būtu starp prātu, ķermeni, sirdsbalsi. Savienošanās ar sevi, savām izkliedētām, dvēseles daļām, kuras ietver dažādās personības daļu atgūšanas, ieraudzīšanu, vietas iedošanu savā dzīvē.

Apzinoties kopību sevī. Kad prāts saka, ķermenis atsaucas, sirsniņa priekā notrīs.

Un/vai citādi sirds balss(intuīcija) caur prātu(domām) runā un ķermenis, seko impulsies.

Šodien pašcieņa ir par to, kā sevi, kā puzli salikt atpakaļ, pilnveidot uz savu sajūtu impulsiem, kas neizslēdz vajadzību iedvesmoties no vides, cilvēkiem, citu veiksmes stāstiem. Bet ieklausoties sevī, ko es no tā gribu piedzīvot, un gūt labas sajūtas. Tas ir par to ko es gribu, kas man patīk? Pats galvenais kā es tajā jūtos?

Kā sevi var vienkārši piefiksēt.

Ko es domāju, kā jūtos kad eju gulēt?Ar kādām sajūtam, fiziskā ķermeņa sajūtām, domām es pamostos? Kas ir manā galvā, kā es par to jūtos? Ko sirds(intuīcija) man saka?

Un pēc kādiem principiem, es savus impusus kas ir ar mīnuss zīmi, vēršu sev par labu? Kur es ņemu informāciju? Vai atkal pa vecam, ārējā vidē? Kur kāds ir uzrakstījis savus unikālos principus un es tiem akli sekoju. Vai veidojot savus principus, ieklausoties ķermenī, vērojot to, jūtot ko saka mana griba, vai es spēju vienoties, savienoties savās vajadzībās starp prātu jūtām gribu, un ķermenis viegli atsaucas? Un ar laiku es jūtu Pašcieņu, cieņu pret sevi.

Raksta:Melita Januša-Rauba