Melita Januša-Rauba - Mīlestība

Ievainotā Mammas daļa.

Wed, 07 May 2025 05:57:00 +0000

Vakar stundu runāju tiešajā ēterā YouTube un ieraksts nav saglabājies, bet arī vakar vienā brīdī nodomāju: man kļūst vieglāk, ja dalos, ja runāju. Un šodien izrādās, pati ar sevi esmu runājusi. Bet nu, ja video ieraksta nav, bet tomēr gribas ar jums padalīties par man svarīgo, tad ir jāraksta.

Rakstot es neaizplūdīšu jūtu sapēs, bet padalīšos, kas notiek, kas notiek ar mani pēc mana dēla zaudējuma. Jo nupat es saprotu, ka priekšvēstnesis “gaisā” biju tikai es, to nesapratu. Un te es domāju, visādi esmu izdomājusies, ka būtu, ja būtu. Un ko mana situācija ienes kopējā laukā vai parāda kopējam laukam. Tā nedēļa bija nu laikam tā, var teikt, izturīgākajiem paredzēta. No 21.05.2025. mans dēls pieņēma savu likteņa izvēli, manai draudzenei dēls arī. Spānijā izslēdza elektrību. Un noteikti vēl daudz, daudz notikumu saplūda vienā laikā. Un ko atstāja? Palicējiem atstāja atmiņas, pārdomas. Jautājumus – “Kāpēc?”

Un tas ir arī mans vienīgais jautājums – Kāpēc? Un man nav uz to atbildes. Tas, ka viss, viss ir pilnīgi savādāk. Es ļoti skumstu pēc laika, kad viss bija savādāk – naivāk. Bet tai pat laikā es taču pati esmu izvēlējusies tieši tādu dinamisku laiku, to jau es tā kā apjautu sen. Bija un ir vēl joprojām ir “gaisā” priekšvēstnesis, ka viss, viss mainīsies, bet es, protams, visu laiku domāju, ka tas nekādi neskars manus cilvēkus un mani kā fizisku personu; diemžēl es kļūdījos.

Mans dēls izvēlējās savu likteni. Un es nezinu, vai tā ir dvēseles izvēle, vai prāts ņēma virsroku. To es nezinu un meklēju atbildi. Te jau ir tas pats stulbākais, ka citiem es varu palīdzēt, saredzēt, saklausīt, saprast, svarīgākais – sajust, pieņemt sevī to, kas bija ārpus, pieņemt situāciju, to, kas ir sevī, un dzīvot tālāk mierā. Bet šobrīd man pašai ir sajūtu pauze, es nezinu, es patiesi nezinu – Kāpēc?

Protams, ka es saucu un gaidu, kad satikšos/saredzēšu dēla dvēseli tādā izpausmē, kura mēs varēsim sarunāties. Šobrīd man ir visādas sajūtas, kas ar viņu notiek, bet es skaidri zinu, ka tas nav tik vienkārši, ka dvēsele iziet no ķermeņa, uziet debesīs un miers. Nav gan – notiek ļoti dažādi enerģētiskie procesi. Un to, ko es šobrīd esmu pieredzējusi, ir paralēlās dzīves. Ne iepriekšējās, ne nākamās, bet paralēlās dzīves, jo vide, kuru es redzu sapņos,itka sapnos, kurā es ar savu dēlu mijiedarbojos, ir šajos laikos, man pazīstamās vietās. Tikai dzīves atmosfēra ir savādāka.

Protams, ka es pirmajās dienās lūdzu, lai man atver visu informāciju, atbildes uz jautājumu – Kāpēc? Bet pamazām, ne katru nakti, bet tomēr tās jau ir vairākas, es redzu burtiski minūti, dažas kustības, vārdus no paralēlās dzīves, kur es un mans dēls esam. Vienā no tām viņš bija zaudējis savu draugu un ļoti sēroja; citā, kur vienkārši viņš iet garām un uzsauc “mamm...”.

Un tā sekunde, ko man parāda, manī atver emocijas, un es it kā pati sevi izrauju ārā no tās realitātes un pamostos raudot. Un te es saprotu, ka mani “neredzamie” palīgi mani sargā, jo, lai kā es tagad gribētu visu lietu kārtību saprast, saprast, sajust to lielo bildi, mana sirds vienkārši to nevar izturēt. Kaut gan es esmu no stiprajiem cilvēkiem, bet viss, viss jūtīgākā man ir mana mammas daļa. Un par visjūtīgāko daļu es dabūju sitienu – Kāpēc?

Jā, iespējams, maksāju par grēkiem no septītās paaudzes; jā iespējams, tieši tāds bija/ir dvēseles plāns. Bet tas, kas notiek ķermenī, ir sajūta, ka nu viss es sadalos atomos, sirds sāp un ķermenis vienkārši sairst. Bet tad kaut kā tomēr atkal saliekās atpakaļ. Tāpēc jāguļ, lai vismaz ķermenim nebūtu jācīnās par izdzīvošanu, bet palīdzētu dvēselei dziedināties. Arī tad, ja tu esi tāds cilvēks, kurš ar kustību var pārdzīvot traumas, ļauj ķermenim būt mierā.

Ko man ieteica mani vecāki, un ko dara daudz cilvēku: “darbos aizmirsties.” Jā, arī tā ir izdzīvošanas stratēģija. Bet neizmantojam savu spēku fiziskos darbos, lai aizmuktu no jūtām. Jo es, kā sistēmiķis, zinu, ka daudz paaudzes, apslēpjot savas jūtas, ir netīši tās nodevušas mantojumā, un nu mēs nezinām, kāpēc mēs jūtamies tā, kā jūtamies, tāpēc ka mūsu senči negribēja just. Un viss tas, kas dzimta ir palicis “gaisā,” šobrīd nāk lejup.

Es jau kādus piecus mēnešus jutu, ka gaisā ir kaut kas tāds, kas ienesīs lielas dzīves izmaiņas, un, ja es skatos savos darbos, es biju jau arī fiziskā plānā šo to sagatavojusi. Mēs mana dēla piemiņai iestādījām sakrālo augļkociņu dārzu, un šobrīd tā ir vieta, kur daudz dvēselēm nolaisties. Es, nesaprotot, kāpēc, izpļāvu kādu aizaugušu sava dārza stūri, un netīši pieteicās kaimiņš palīdzēt darbos, un izkopa vietu, kura iepriekšējām mājas saimniekiem bija pirts vieta, un tur enerģija vienmēr ir bijusi savādāka. Tikai es vienmēr ar bijību tur gāju. Nu tagad ir skaidrs, kam iekārtojām tur vietu.

Gaisā bija sajūta, ka nu kaut kas ļoti nav kārtībā, bet nu nekas tāds nenotika, lai būtu pamats uztraukumam, bet trieciens ir no turienes, ko tu nekad negaidi. Un es šobrīd teikšu tā: tas ir skaļi, bet tas ir tikai sākums, viss smagais vēl ir priekšā. Un es tajā gribu izdzīvot, bet vai man sanāks, es nezinu. Visu laiku man likās, ka es varu noturēt visu savu ģimeni, bet man nesanāca. Ko gan es vispār varu, ja nevaru savu dēlu pasargāt. Tāpēc man ir sev jautājums – Kāpēc?

Meklēt mierinājumu citos cilvēkos, tas ir labi, pareizi un dziedinoši, bet galvenais ir mieru atrast sevī. Un man ir cerība, ka tas var iestāties, jo man nav ne jausmas, kāds ir lielais plāns. Bet es tālāk iešu vēl dziļāk, vēl apzinātāk, un ja es kādam ar savu izzināšanu, sajūtu, saprašanu varu palīdzēt, tad tas ir to vērts – vērt visas savas “sirds brūces” un tad tikai dziedināt. Nevis aiztaisīt ar plaksteriem, nejūtīgi iet darbos, fiziskos darbos līdz pārgurumam, lai tikai nebūtu jādomā.

Sameklēt kādu vainīgo, lai tikai no sevis noveltu atbildību. Izdomātu sev vēlamo versiju, bet negribēt redzēt lielo bildi. Tā kādreiz darīja, bet šodien es darīšu – sevi, savas jūtas līdz galam, līdz tai sirds sajūtai, kur iestājas miers un sapratne par visu notikušo.

Un galu galā, ja es pirmajās dienās domāju, ka es nekad, nekad vairs nestrādāšu ar citiem cilvēkiem, tad jo dienas vairāk mani it kā stumj un pārbauda, vai es esmu gatava dot savu pieredzi citiem cilvēkiem, kā drošību, ka zināšanas, ka es kā sistēmisko sakārtojumu vadītāja varēšu palīdzēt sajust, saskatīt dziļāk. Pārbaudījums bija vakar, kad es uzdrīkstējos atkal iziet ēterā, bet ieraksts nesaglabājās, bet tā sajūta – nu nē, jārunā, jādalās. Ja kaut vienam cilvēkam tas noder, tas ir jādara. Jārunā un jāpiedāvā sevi kā palīdzošo sevi.

Kautkad jo man ir bija klāt cilvēki,kas ar mani dalījās savās pieredzēs,un tas deva man speku noturēties, kautkādā kartībā.

Esam stipri savās sirsniņās, jo galvenā un pati specīgāka ir Milestība.

Šķiršanās sāpes. Stiprās sievietes.

Sun, 12 Nov 2023 21:36:00 +0000

Mana mamma ir stiprākā sieviete pasaulē.

Apstākļi notikumi, dzīves scenāriji. Apzināti vai neapzināti lēmumi cilvēka dzīvē notiek visu laiku.

Es esmu mammas meita, manī ir 100% mammas un esmu tēta meita, 100% tētis.

Un viss tas kas ir ar un aiz viņiem. Ir arī manī.

Es esmu pieredzējusi, reinkarnācijas uz Zemes un debesīs. Iespējams ka manā iepriekšējā dzīvē ir ne viena vien tuva cilvēka zaudējums, kur es nespēju izsāpēt zaudējuma vai šķiršanās sāpes.

Man ir tas gods šai apzinātībā ienākt caur manas mammas un mana tēta vārtiem. Es lepojos ar saviem vecākiem, viss Pasaulē sakrita tā ka es ienācu caur vislabākiem vecākiem, man.

Viņu dzīve un sadzīve uz mani neattiecas vispār. Viņu savstarpējās attiecības, ir bijušas viņiem viss labākās. Viņi viens otram ir bijuši labākā sieva un labākais vīrs, kopējā viņu laulībā. Un viņu personīgais lēmums bija, pēc desmit gadu kopdzīves šķirties. Tas bija mana tēta lēmums. Un viņam tas bija pareizs. Tā notiek, cilvēki satiekas un šķiras, citreiz uz laiku, citreiz pa visam.

Tagad es tikai sajutu, un saprotu, kā tas viss bija. Savās sāpēs es sajutu mammas sāpes.

Mana mamma palika ar milzīgām sāpēm, sāpēm ko liekas ka nemaz nevar izsāpēt. Un cilvēks ir tāds indivīds ka viņš prot sāpes izstumt, šķiršanās sāpes pārvērst naidā, aizvainojumā, skumjās. Un milzīgā spītā, neko nejust un izdzīvot. Aizstājot ar visu citu, tikai noliedzot, nejūtot sāpes. Neizsāpot līdz galam. Es nezinu vai mana mamma izsāpēja līdz galam, šķiršanās sāpes. Bet es zinu ka viņa ir stiprākā sieviete pasaulē.

Jo nupat es pati izjūtu kā tas ir.

Es sapratu sajutu mammas sāpes. Iespējams arī senāko sieviešu izstumtās zaudējuma, šķiršanās sāpes. Iespējams dvēseles pieredzes neizsāpētās sāpes, par zaudēto mīļoto cilvēku.

Zaudējuma sāpes ir turpat neizturamas. Bet mana mamma izturēja, un izdzīvoja savu bērnu dēļ. Un tas viņai ir izdevies vienkārši unikāli. Mammu mīļo mammu, tu esi stiprākā sieviete pasaulē. Nav lielāku sāpju, kā sirds cilvēku pazaudēšana.

Redzēt dzīvi.

Sun, 12 Nov 2023 10:07:00 +0000

Vienkārši izlasi

“Mani ratiņkreslā veda pa rajona slimnīcas gaiteņiem.

– Uz kurieni? – jautāja viena medmāsa otrai. – Varbūt uz atsevisķo, varbūt – kopējo?

Es sāku uztraukties. – Kāpēc uz kopējo, ja ir iespēja uz atsevišķo?

Māsas paskatījās uz mani ar tādu patiesu līdzjūtību, ka es izbrīnījos. Tikai pēc tam, vēlāk es sapratu, ka atsevišķajās palātās ievieto mirstošos, lai citi pacienti viņus neredzētu.

– Ārsts teica, uz atsevišķo, — atkārtoja medmāsa.

Taču tad es vēl nezināju, ko tas nozīmē un nomierinājos. Kad pamodos gultā, es sajutu pilnīgu mieru tikai no tā, ka nekur nevajag skriet, ka nevienam nekas nav jāpierada, ka visa mana atbildība par visu ir nulles līmenī.

Es sajutu dīvainu attālināšanos no apkārtējās pasaules un man bija pilnīgi vienalga, kas notiek. Mani nekas un neviens vairs neinteresēja. Es biju ieguvusi tiesības uz atpūtu. Un tas bija lieliski. Es paliku viena ar sevi, ar savu dvēseli un dzīvi. Tikai Es un Es. Visas problēmas bija aizgājušas, aizgājusi bija arī trauksme un visi svarīgie jautājumi. Visa tā skraidīšana likās tik sīka, salīdzinot ar Mūžību, ar Dzīvi un Nāvi, ar to nezināmo, kas gaida otrā pusē…

Un tad apkārt sāka mutuļot īstā Dzīve! Izradījās, ka putnu dziesmas no rītiem un saules stari, kas rāpo pa sienu virs gultas, ir tik brīnišķīgi. Tik brīnišķīgas ir koku krāsainās lapas, kas māj man pa logu, dziļi zilās debesis, tiko pamodušās pilsētas trokšņi – mašīnu signāli, klaudzošu papēdīšu skaņa pa asfaltu, krītošo lapu čaboņa… Ak, Dievs, cik brīnisķīga ir Dzīve! Bet es tikai tagad to sapratu…

– Nu, labi, lai arī tikai tagad, — es sev teicu, – taču sapratu. Un tev tagad ir pāris dienas, lai baudītu to… un iemīlētu no visas sirds!

Tā brīvības un laimes sajūta, kas mani bija apņēmusi, prasījās uz āru un es vērsos pie Dieva, jo viņš taču tagad bija man tuvāk par visiem.

– Dievs! – es priecājos. – Pateicos tev par to, ka tu devi man iespēju saprast, cik brīniškīga ir Dzīve un ļāvi man iemīlēt to. Lai arī tikai tagad, pirms nāves, tomēr es sapratu, cik brīnišķīgi ir dzīvot!

Mani piepildīja mierīgas laimes sajūta, miers un brīvības skanošā elpa. Pasaule mirguļoja, skanēja un pildījās ar gaišu dievisķās Mīlestības gaismu. Es sajutu tās varenos enerģijas viļņus. Šķita, ka Mīlestība ir kļuvusi blīva un tajā pat laikā maiga, mīksta, caurspīdīga, kā silti okeāna viļņi.

Tā piepildīja visu telpu un pat gaiss bija kļuvis tik pilns un blīvs, ka to uzreiz nemaz nevarēja ieelpot. Man šķita, ka viss, ko es redzēju, pildījās ar šo zeltīto gaismu un enerģiju. Es mīlēju. Un tas bija kas līdzīgs ērģeļu skaņām, kad tās atskaņo Bahu un jutekliskajām vijoles skaņām, kas ceļas augšup, augšup…

***

Atsevišķai palātai un diagnozei «saasināta leikoze 4.stadijā», kā arī ārsta atzinumam, ka slimības sekas ir neatgriezeniskas, bija savas priekšrocības. Pie mirstošajiem laida apmeklētājus – visus, kas vien vēlējās un jebkurā laikā.

Tuvinieki drīkstēja šeit pat arī uzaicināt radiniekus un draugus uz bērēm, un pie manas palātas stiepās rinda ar tiem, kuri vēlējās atvadīties no manis, kamēr vēl esmu dzīva. Es sapratu, ka viņi jūtas briesmīgi, jo, ko gan runāt ar cilvēku, kura stundas ir skaitītas, un kurš par to pats zina. No otras puses, man bija nedaudz smiekligi skatīties uz viņu samulsušajām sejām. Es priecājos, jo kad gan es viņus visus vēl redzēšu? Taču vairāk par visu tajā brīdī man gribējās ar viņiem padalīties savā mīlestībā pret Dzīvi – jo kā gan vari nebūt laimīgs vienkārši tāpēc, ka dzīvo? Es uzjautrināju tuviniekus un draugus, kā vien varēju, stāstīju anekdotes un piedzīvojumus no dzīves. Paldies Dievam, visiem pielipa šī jautrība, un atvadīšanās norisinājās prieka un labestības atmosfērā.

Pagāja apmēram trīs dienas un man apnika gulēt. Es sāku staigāt pa palātu, sēdēt pie loga. Šajā nodarbē mani sastapa ārste, un uzrīkoja histēriju, par to, ka es nedrīkstu celties. Es biju patiesi izbrīnīta.

– Tas kaut ko mainīs?

– Nu,… Nē, — tagad apjuka daktere. – Bet jūs nevarat staigāt!.

– Kāpēc?

– Jums ir līķa analīzes. Jūs pat dzīvot nevarat, bet staigājat!!!!

Pagāja man atvēlētais maksimums – četras dienas. Es nemiru, bet ar apetīti cītīgi štopēju banānus un desu. Man bija tik labi. Bet dakterei bija slikti, viņa neko nesaprata. Analīzes nemainījās, asinis bija knapi rozā krāsā, bet es sāku staigāt pa gaiteņiem un skatīties televizoru. Man bija žēl ārstes. Bet Mīlestība prasīja apkārtējo cilvēku prieku.

– Dakter, kādas jūs vēlētos redzēt manas analīzes?

– Nu, kaut vai šādas!.

Viņa ātri man uz lapiņas uzrakstīja kaut kādus ciparus un burtus – kādiem tiem būtu jabūt. Es neko nesapratu, bet uzmanīgi izlasīju. Ārste līdzjūtīgi paskatījās,uz mani, kaut ko noburkšķēja un aizgāja.

9ņos no rīta vina, kliegdama, iebrāzās manā palātā:

– Kā jūs to darāt… Analīzes! Tās ir tādas, kādas es jums uzrakstīju.

– No kurienes lai es to zinu? Vai labas? Un kāda gan starpība?.

***..

Mans kaifs beidzās. Mani pārveda uz kopējo palātu (tas ir tur, kur vēl nemirst). Par cik radinieki bija jau atvadījušies, tie vairs pie manis nenāca. Palātā bez manis vēl bija piecas sievietes. Tās gulēja klusēdamas, ar deguniem sienā un aktīvi mira. Es izturēju trīs stundas. Mana mīlestība sāka smakt. Kaut kas bija jādara lietas labā.

Es izripināju no gultas apakšas arbūzu un uzcēlu to uz galda, sagriezu un skaļi paziņoju:

– Arbūzs noņem nelabumu pēc ķīmijterapijas.

Pāri palātai aizslīdēja svaigu smieklu smarža. Nepārliecināti pie galda sanāca pārējās sievietes.

– Vai tiešām noņem nelabumu?

– Aha, — ar svētu pārliecību un eksperta smīniņu sejā es apstiprināju, bet pati padomājuс: «Dievs viņu zin, vai noņem, bet sliktāk jau nepaliks…»

Arbūzs skraukšķēja.

– Un tiešām pārgāja! — teica tā, kura gulēja pie loga un staigāja ar kruķiem.

– Man arī! Un man arī!, — pārējas priecīgi apstiiprināja.

– Lūk, — es apmierināti klanīju galvu. – A man reiz bija tads gadījums….. Anekdoti par to zini?

Divos naktī palātā ieskatijās medmāsa un bija šokā:

– Kad beidzot jūs zvaigāt pārstāsiet? Jūs visam stāvam traucējat gulēt!

Pēc trim dienām viņa kautrīgi man pajautāja:

– Vai jūs varetu pāriet uz citu palātu?

– Kāpēc?

– Šajā palātā jau visām stāvoklis uzlabojies. Bet kaimiņu palātā ir ļoti daudz smagu slimnieku.

– Nē! – iekliedzās manas kaimiņienes. – Nelaidīsim!

Un nelaida. Tikai mūsu palātā sāka nākt kaimiņi – tā – vienkārši pasēdēt, papļāpāt,pasmieties. Un es sapratu, kāpēc. Vienkārši mūsu palātā dzīvoja Mīlestība. Tā ietina katru savā gaismas tīmeklītī – mierīgi un silti. Īpaši man patika sešpadsmitgadīga baškīru meitenīte baltā lakatiņā,kas bija sasiets tā, ka lakatiņa gali, kas slējas gaisā, darīja viņu līdzīgu zaķim. Viņai bija limfmezglu vēzis, un man šķita, ka viņa vispār neprot smaidīt…

Bet pēc nedēļas es ieraudzīju, cik viņai skaists, kautrīgs smaids. Bet, kad viņa pateica, ka zāles sāk iedarboties un viņa pamazām atveseļojas, mēs sarīkojām svētkus, uzklājām šiku galdu, uz kura bija kumisa pudeles. Kumisu dzerot, mēs ātri sareibām, un sākām dejot.

Dežūrārsts,kurš ieradās, izdzirdējis troksni, pārbijies un izbrīnīts skatījās uz mums un teica:

– Es šeit strādāju 30 gadus, bet ko tādu redzu pirmo reizi. Pagriezās un aizgāja.

Mēs ilgi smējāmies, atceroties viņa sejas izteiksmi. Bija labi. Es lasīju grāmatas, rakstīju dzeju, skatījos pa logu, sarunājos ar kaimiņienēm, staigāju pa koridoru un tik ļoti tā mīlēju to visu,ko redzēju: gan kaimiņieni, gan kompotu, gan mašīnu slimnīcas sētā un veco koku aiz loga.

Man špricēja vitamīnus. Vienkārši kaut ko taču vajadzēja špricēt. Ārste ar mani gandrīz nemaz nerunāja, vien šķībi skatījās, garāmejot, un pēc trim nedēļām teica:

– Jums hemoglobīns par 20 iedaļām pāri vesela cilvēka normai. Vairāk to nevajag paaugstināt.

Likās, ka viņa uz mani dusmojas. Jo sanāk, ka viņa ir muļķe, ka kļūdījās diagnozē, bet tas taču nevarēja būt, un to viņa arī zināja.

Bet reiz viņa man pasūdzējās:

– Es nevaru apstiprināt jūsu diagnozi. Jo jūs taču atveseļojaties, kaut arī jūs neviens neārstē. bet tā taču navar būt!!!!!!!!!!!!

– Un kāda man tagad ir diagnoze?

– Es vēl neesmu izdomājusi, — viņa klusi atbildēja un aizgāja.

***

Kad mani izrakstīja, ārste atzinās:

– Tik žēl, ka jūs aizejat, mums vēl tik daudz smagi slimo.

No mūsu palātas izrakstījās visas. Bet nodaļā mirstība tajā mēnesī samazinājās par 30%. Dzīve turpinājās. Tikai skats uz to bija kļuvis pavisam cits. Šķita, ka es skatos uz pasauli no augšas, jo bija mainījies skata uz notiekošo mērogs.

Bet dzīves jēga izrādījās tik vienkārša un pieejama:

Ir vienkārši jāiemācās mīlēt, un tad iespējas kļūs neierobežotas, vēlmes piepildīsies, ja vien būsi tās noformulējis ar mīlestību, nevienu nemānīsi, neskaudīsi, neapvainosies un nevienam ļaunu nevēlēsi.

Viss ir tik vienkārši un tajā pat laikā – sarežģīti!

Tā taču ir taisnība, ka Dievs ir Mīlestība. Vajag tik paspēt to atcerēties!

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS