Melita Januša-Rauba - Atziņas.

Regāliju apdeits.

Thu, 15 Jan 2026 08:50:00 +0000

Konsultantu – (un te var ielikt visas regālijas) – laiks iet uz beigām.
Bet patiesībā tā nav. Paliks tikai stiprie, īstie, patiesie Skolotāji (jebkurā jomā).
Bet mans stāsts ir par Dvēseles Pavadoņiem, kas ietver visu – cilvēku, dvēseli, ķermeni, dzīvi, dzimtu, personību. Visu bez dalījuma.

Pavisam drīz paliks tie “skolotāji”, kas var ietvert visu vai vairāk nekā lielākā daļa cilvēces.
Mēs kā cilvēce, latvieši, strauji esam gājuši “garīgo ceļu”, jeb satikušies katrs individuāli un kolektīvi ar dvēseles būtību. Ko, iespējams, vairākas paaudzes pirms mums nevarēja – nebija tādas iespējas.

Bet lai vai kā – arī tagad ir milzīgs atkritiens un palikšana uz vietas. Daudziem neko nedeva, dotās iespējas šobrīd paņemt no “pasaules” iespējas – sevi dziedināt, ar citu palīdzību, ar klāt pastāvēšanu.
Jo notika vilšanās. Vilšanās, ka otrs nepalīdzēja.

Bet visa būtība jau ir tajā, ka mēs ejam pie otra pēc padoma, bet dziedināšanās jeb atbildības uzņemšanās par sevi, savām jūtām, notiek tikai un vienīgi mūsos.
Kas ir it kā tik vienkārši – bet savas ikdienas dzīves sakārtošana sev vēlamā virzienā, kur apakšā ir, pirmkārt, savas sirds sajušana, savas galvas sakārtošana, nonākšana kontaktā ar sevi, savu būtību. Sevis patiesa iepazīšana.

Un tas notiek caur vai ar citu cilvēku palīdzību.
Diemžēl mums bija un ir tā iekārtots – jo spilgtāk reklamēts un dārgāks “meistars”, jo lielāku atbildību jeb cerību, ka viņš – tas otrs – izdarīs jūsu/manā vietā, mēs uzliekam.
Kas sākotnēji tā arī ir. Jo daudz atver, atklāj, dod padomus. Dažādi palīdz – atkarīgs no “meistara” instrumentiem.

Bet dziedinašanās, notiek tikai tad ja mēs uzņemamies atbildību par sevi,savu rīcību. Un kautko mainam savā dzīvē, savā attieksmē.

Bet nu – pat – mēs esam jau “attēdušies rosolu”.
Un gribas iet tālāk, bet nezinām kā, jo it kā esam vīlušies. Tik daudz “pulciņu” izskrieti, tik daudz visa kā, bet laimes ta' nav.

Un meklējam atkal kādu, pie kā aiziet – un pareizi darām. Vieni mēs nevaram, un arī nevajag. Nevajag vieniem palikt. Tikai tāpēc, ka esam varbūt vīlušies “meistaros”.

Jo padomāsim kopā.
Paši pieņēmām lēmumu iet, paši izdomājām, kā būs. Iespējams – nesaņēmām gaidīto. Un ko nu? Vai otrs cilvēks ir vainīgs?
Nē, protams.

Bet pa šo laiku, kāds nu kuram ir bijis, meklējot to īsto, to savējo, kur dvēseli dziedināt – ir taču kādi secinājumi.

Vai tas ir manā pasaulē, vai es to šobrīd tikai ievēroju – es nezinu.

Bet ļoti daudz mums katram mīļu cilvēka dvēseļu izvēlas aiziet – vai paši, vai liktenis tāds.
Un katra cilvēka zaudēšana ir emocionāla trauma. Un tas nav tikai, kad cilvēks nomirst.
Šķiršanās sāpes ir tikpat lielas un sāpīgas kā cilvēka nomiršana.
Tikai šķiršanās vienmēr atstāj uz “cerības pauzes”. Pie kapa paliek tikai emocionālā krīze.

Tādi notikumi atmet atpakaļ – it kā sajūta, kā nomests nost no sava dvēseles ceļa.
Arī man, un daudziem ir sajūta: “Kam man viss tas sevis izzināšanas ceļš? Kam man visas tās sirds/garīgās prakses, ja ar mani notiek tādas nelaimes?”

Jā – un nav skaidrs, ko darīt tālāk. Kā gan es varu paļauties uz Dievu, ja Viņš mani šādi soda?
Un kaut kur visam tam pa vidu liekas: ko man visi tie garīgie skolotāji ir devuši, ja ar mani notiek tā?

Starp citu – šī ir laba situācija paskatīties:
Ja jūs esat ar kādu “garīgo skolotāju” gājuši kādu dzīves nogriezni kopā – vai viņš ir kopā ar jums tādā tīri cilvēcīgā kontaktā?
Vai viņi jūs atbalsta, kad ar jums notiek kaut kas ļoti traumatisks?

Ar mani ir. Es nekad dzīvē nevarētu iedomāties, ka tik daudz cilvēku man apstājas aplī (sajūtās) un piedāvā savu palīdzību.
Un tas ir par patiesumu, par īsteniem “garīgajiem skolotājiem”. Par cilvēkiem, kuri no sava spēka, savām zināšanām, sava dziļuma nāk palīgā tad, kad otram ir grūti.

Ikdienā mēs viņus saucam par draugiem, paziņām, dažādu prakšu meistariem, prakšu vadītājiem.
Bet patiesībā – tie ir šodienas līderi, šodienas “skolotāji”.
Pie kuriem iet pēc palīdzības, un jau laicīgi sakārtot sevi.

Man neviens nepiedāvāja manā vietā kaut ko izdarīt. Tikai klusu: “Es te esmu, ja tev mani vajag.”
Tikai klusu klātbūtni.

Sajūtu, ka es neesmu viena, bet nav lieku vārdu vai apliecinājumu par kāda varenību vai mācēšanu.

Saprotiet – patiesība, dvēseles tīrība ir klusa, kaut gan, ja mēs par to nerunāsim, mēs nezināsim, ka var būt – Labi.

Mana draudzene caur psiholoģisko prizmu interesējas, kā uzlabot savu dzīves kvalitāti.
Un par to, kādas cenas tur ir – man mati ceļas stāvus.
Vai tiešām tas būtu vēl sods? Tā jau ir slikti, un Latvijā vēl tūkstoši jāsamaksā, lai kāds pateiktu – kas darāms. Vai psihoterapeits izrakstītu zāles.

Protams, visam ir vieta. Un, ja daļa cilvēku tādā veidā – samaksājot lielu naudu – atrod savu dvēseli, tas ir ļoti labi.

Bet nu tomēr, man ir sajūta, ka šobrīd šī dvēseļu palīdzošā joma ir krīzes posmā, un paliks tikai harmoniskākie.
Var redzēt, ka kādi daudz gadus praktizējoši “dvēseļu” speciālisti paši ver savas prakses ciet.
Bet lielākā daļa meistaru vienkārši paši sevi “neapgreido”, tāpēc nevar otru aizvest tur, kur paši nav bijuši.

Mums katram ir dots būt blakus otram kā atbalsts grūtos brīžos. Bet ne katram tas ir jādara profesionāli.
Tad šobrīd tiek atsijāts tas, kas savu ceļu ir nogājis – it visā.

Sistēmisko sakārtojumu pieeja – kā caur “lauku” paskatīties uz sevi no malas – man ir visharmoniskākā metode, ja to varētu saukt par metodi.
Un tas ir tas virziens, kurā es palieku, jo kaut kā jau man sevi jānosauc: Sistēmisko sakārtojumu vadītāja – sistēmiķe. Jo tā ietver – visu.

Tikai mana prasme ir saredzēt, kā atrisināt cilvēka problēmu, piedāvāt risinājumu, un ļaut cilvēkam pašam uzņemties atbildību par viņa dzīvi.
Man arī patīk šāds virziens, jo lielākoties manis vadīts darbs notiek grupās, un ar citu cilvēku palīdzību jeb dalību.
Viens nav darītājs.

Un kā šobrīd būtu? Man jau liekas, ka ir – jo es tā daru.
Skatīties ne tikai uz “meistara” profesionalitāti – kas, protams, ir svarīgākais – kāds ir risinājuma piedāvājums un ar kādu metodi viņš strādā.
Bet – viņa pieredzi, cilvēcīgumu, dzīvesstilu, būtību. Man tas ir svarīgi.

Jo viens ir tas, ka es eju pie viņa kā pie profesionāļa. Bet otrs – es saskaros arī ar viņa dzīvi, būtību.
Tas nav par patīk/nepatīk. Tas ir par rezonansi, par patiesumu, par visu, kas ir otrs – ne tikai savas metodes meistars.
Tas ir par CILVĒKU.

Un mani personīgie secinājumi ir tādi – jo “meistars” pats ir izgājis caur dažādām krīzēm, dažādām dzīves situācijām, atrisinājis tās un stāsta kā savu pieredzi – jo lielāka vilkme man ir būt viņa laukā.

Manuprāt, mēs vairs neesam tik naivi, ka klausāmies skaistos solījumos,
bet – Klausāmies Cilvēku.

Ar cieņu Melita Januša-Rauba Jūsu Sistēmisko sakārtojumu vadītāja.

Šūpoles.

Thu, 23 Oct 2025 08:32:00 +0000

Nu ko, gājām uz pamošanos, atmošanos, garīga kanāla atvēršanu, sevi ķidājām, citus vilkām sev līdzi. Kā ar visiem pulciņiem — kur tie citi, tur es arī.
Kas notika, a kas notika.? Nav vairs ne pulciņu, kas interesētu. Viss, viss ir izskriets, apskriets. Šai tēmai, protams, laiks meklēt jaunas intereses.
Un ja tā jaunā “debesu” mācība ir neskriet pakaļ citiem, tad tā pagrūtāk, jo nav jau vairs interesanti, nepavelkas nekam līdzi.
Kronis ir nokritis, glābēja ir beigta un pa galam. Ko nu, ko lai dara. Dzīve mani ir tik daudz reižu nonullējusi, un paldies “debesīm”, atstājusi uz Zemes.
Tā ka šogad labāk es pati klausīšos savai iekšējai sajūtai un norestartēšos pati.
Prognozes arī vairs nestrādā — tāda pati matrica vien ir, no kuras mēs bariem vien it kā gribējām atkabināties, nu kur iekabinājāmies citās šizotēriskās matricās, nu no tām lāga gan negribas vēl iziet, vai ne?

Kad mēs nākam uz Zemes ento reizi, mums ir laba bagāža, labs čemodāns, ko Dvēsele mums dod līdzi, un mūsu planetārie vecāki mums iedod scenāriju.
Bet, lai dzīve uz Zemes būtu interesantāka, ieliek mūs tādās ģimenēs, tādās dzimtās, lai tos scenārijus (plāniņus) izpildītu.
Bet ziniet, kas ir stulbākais — ka tajā lielajā “debesu” līmenī neviens mums neko nelika un nepiespieda, bet mēs paši visu sev esam saorganizējuši, un arī tas, ko te izpildām uz Zemes — nu, precīzi no brīvas gribas paši.

Es, piemēram, ļoti, ļoti gribēju uz Zemes atkal. Man ir tāda nojauta, ka gana ilgi esmu sūdus pa dzīvi, dzīvēm vārījusi kā cilvēks, jo nu karma man ir tāda, ka maz neliekas. Tajā pašā laikā es iemācos labi dzīvot — man patīk.
Man ir paveicies ar vīru, bet man liekas, viņam ar esmu karma. Nu, tā ir.
Bet mēs par to esam apmierināti jau gandrīz 20 gadus. Un vēl 50 mums priekšā. Kruti, ne?

Nu lūk, un vēl es zinu, bet manas smadzenes neaiziet līdz dziļumam — līdz tam, ko jūtu, — ka ārpus Zemes arī es drusku esmu iejaukusies Visuma likumos.
Nu un tad nu šitā es te pa Zemi izklaidējos.
Jā nu izklaidei ir sāpju cena — augsta, mokas un ciešanas. Majas nodegšana, dēla zaudējums.
Bet ja uz to skatās no plašāka redzes loka, man liekas — tik labi, kā tagad, es vēl nekad neesmu dzīvojusi. Šitie laiki ir kruti.

Un iespējams, ka rīt es raudāšu un man atkal sirds plīsīs.
Bet tos mirkļus piefiksēt, ka šodien ir tā — nu tā kā šūpolēs, bet tādā palēninātā versijā, un viens iešūpiens ir viena dzīve.
Bet šūpoles šūpojas tik ilgi — vai nu tikmēr, kamēr kāds šūpina, vai nu tik daudz, kad ar kājām atsperas un iešūpojas.
Nu, kaut kā man liekas, ka šitais ir nebeidzamais stāsts — vispār visa redzamā, jūtamā, domājamā jēga.
Un ja no tādas perspektīvas skatās, tad viss ir procesā — un davai, atsperamies no zemes, lai mati vējā plīvo.

Simboliski paskatieties, kā jums ir ar šūpolēm — kā patika vai patīk.
Simboliski — uz dzīvi: kā jūs uzvedaties šūpolēs, kādas šūpoles izvēlaties. Var arī piemērot karuseļiem.
Paskatieties uz šūpolēm kā uz savu šo dzīvi — šai ķermenī. Vai uz dvēseles kustību.
Manuprāt, ļoti simboliski var redzēt.

Savos pusaudžu gados es gāju uz parka šūpolēm un ilgi tajās šūpojos.
Un laikam neapzināti tā arī iešūpojos kaut kādos savos nākamajos dzīves posmos.
Laikam, tā rakstot, esmu arī sev priekšā pateikusi — varbūt arī jums — kas tālāk darāms.
Jāiešūpojas kaut kur. Tik nezinu, kur tādas šūpoles dabūt.
Gribētos tādas kalna galā, pāri mežam. Nez, kur tādas ir.

Nu, vārdu sakot — ja mēs spētu ikdienu piezūmot un atzūmot sevi, savu dzīvi, sajust sevi ķermenī un sajust sevi vislabāk, kā mēs to varam — bez kritikas un sevis spīdzināšanas — un ar tādu iekšējo redzi sevi redzēt kā dvēseles puteklīti visā Visumā, tad būtu riktīgi labi dzīvoties te un tajās savās šūpolēs šūpoties ik dienu.
Var vemt un reibt no augstuma, bet var izlaist matus un ļauties.

Nu tā jau arī ir tā “atmošanās” — apzināties sevi vienlaicīgi te un Visuma telpā.

Ar cieņu,
Melita Januša-Rauba, 23.10.2025.

Ko nes šis pārmaiņu vējš?

Sun, 14 Sep 2025 19:58:00 +0000

Laikam vasara ir beigusies. Ārā, aiz loga, ir vējš – tas noteikti iepūtīs citu “gaisu”.

Pagājušogad arī tā bija ap šo laiku. Kaut kur ap omtobri pagājušogad es sāku just tādu stulbu sajūtu – it kā nekas tāds nav noticis, bet ir “stulba sajūta”.

Es laiku pa laikam jutu, ka nav kaut kas lāgā, bet domāju, ka tas ir saistīts ar globālām izmaiņām un sevi mierināju: “Lai vai kādi vēji pūš – visi pūtīs pāri.”

Nē, neaizpūta pāri.

Vasara ir beigusies, un man personīgi sāksies mana iekšējā klusā sezona, kas ārēji tāda nebūs. Bet ap šo laiku es vienmēr sev prasu – ko man nesīs šis laiks? Laiks, kas parasti beidzās februārī, bet tagad viss, absolūti viss, ir savādāk. Jo pagaišgad nekas februāri nebeidzās, un viss ir saplūdis vienā “laikā” Mana mateica ir salausta.

It kā viss ir lieliski, bet patiesībā viss ir ar skumju, sāpju pieskaņu. Un jo skaidrāk var saredzēt savu dzīvi, jo sāpīgāk un skumjāk – dzeļ. Nekas vairs nav kā agrāk, jo ir izjaukta mana dzīves kārtība. Mans veselums, mans ģimenes veselums. Es pieļauju, ja es skatītos no lielās dzimtas sistēmas skatpunkta, tur viss ir pareizi. Saka, ka tukša vieta nepaliek?

Tad man ir lielais jautājums Dievam – kāpēc tu atņēmi man dēlu?

Ziniet, kaut kādā brīdī es sevi pieķēru pie domas: viss, viss, kam es ticēju un noticēju – viss sabruka. Es zaudēju ticību visam. Absolūti visam. Savām spējām un varēšanai. Es pēdējo septiņu gadu laikā nodibināju attiecības ar savu Dvēseli, un no tādas prizmas arī runājos ar citiem, ticot, ka es spēju un varu palīdzēt, ja ne palīdzēt – tad būt klāt, kad kādam ir jautājums un nāk pēc atbildes.

Visa mana lepnība, varēšana – viss, viss nomira līdz ar manu dēlu.

Vasara ir beigusies, sāksies rudens – mans laiks, mans dziļums, mans purvs un atvars. Vai būs atdzimšana? Es nezinu. Es to nezinu. Es neko nezinu.

Kopš 2025. gada 22. aprīļa es ļauju dzīvei sevi vest. Vest tur, kur es pati jūtos labi.

Šī vasara ir bijusi piepildīta ar un ap manas ģimenes notikumiem. Skaistiem notikumiem. Kur es atdodu savu uzmanību vēl vairāk, jo es baidos, ka kaut ko nenokavēju, kaut ko nepalaižu garām. Jo savu dēlu es zaudēju – nemācēju, nezināju kā. Dievs mans liecinieks – es centos, man nesanāca. Es padevos un zaudēju. Es tevi zaudēju, manu dēliņ.

Un man nav atbildes – kāpēc? Vai tā kādreiz būs?

Es nefantazēšu, kā būtu, ja būtu. Es arī nevainoju sevi. Neviens nav vainīgs, neviens.

Patiesībā vainojot kādu vai sevi, ir vieglāk. Bet mēģināt pieņemt, ka ir tā – ka tevis/viņa vairs nav – ir nežēlīgāk.

Jo nepietiek vietas vairs vaimanāšanai un aprunāšanai. Paliek tikai manas pašas jūtas, atmiņas, kas ir tikai Toma un manas. Nav trešais.

Kāda ir bijusi šī vasara – šie pēdējie pieci mēneši?

Kaut kā viss ir izmainījies un savādāks. Dažas lietas, notikumi un cilvēki manī zaudēja savu vērtību. Ar to viss ir kārtībā, tikai mana kārtība mainījās.

Kāpēc laukā pūš pārmaiņu vējš, ir absolūti skaidrs – atkal kaut kas briest. Un tagad es jau zinu, ka sajūta un notikums ir ar laika nobīdi.

Tikai tad, kad tas notiek, es atceros to sajūtu, to, ka kāds pačukst: “Saņemies, tu vari.”

Un es varu. Vai es varu? Es nezinu.

Bet es varu, jo kādam es esmu svarīga. Un kamēr es uz šīs Zemes vismaz vienam esmu svarīga, man ir nozīme te būt.

Un tas, ko es vēl skaidrāk zinu – ka mana draudzība ar tevi, tevi un tevi. Un arī tevi… būs vai nu mīlestībā (uzticība, patiesums, kopā utt.) pa īstam, vai tā nebūs nemaz. Es negribu vairs tērēt laiku, lai kādam būtu pa prātam. Es gribu, lai es kādam esmu pa sirdij – sirds cilvēks. Tikai tā mēs varam būt kopā.

Liekulības un izlikšanās laiks ir beidzies. Es par to dabūju “samaksāt”, noliedzot un izliekoties. Paldies – man to vairs nevajag.

Es esmu iedzimusi labā laikā, kad zvaigznes debesīs labi sastājušās. Novembrī, kad ir lielā tumsa un dziļākie transformatīvie procesi. No sevis jau neaizbēgšu – tādu enerģiju es nesu: visu ārdu, bet māku arī salikt kārtībā.

Pirmkārt jau sevi. Vai man izdodies kādreiz dzīvē sevi salikt kārtībā un atbildēt uz jautājumu – kāpēc? Kāpēc tieši man ir jāpieredz ugunsgrēks, dēla zaudējums, izdzīvošana un vēl un vēl? Ko man tas dod? Kāpēc man to vajag? Un ko man ar to darīt?

Es pēc būtības esmu izvēlējusies kalpot cilvēku labbūtībai. Bet kāpēc tā ir iekārtots, ka tikai caur savu pieredzi, savu nokrišanu un atkal celšanos?

Un ir arī labās dzīves pieredzes, kas atkal man ļauj manā profesijā būt sajūtošai un zinošai.

Un tomēr – mans jautājums Dievam, kas nav atbildāms tagad, bet ko es piedzīvošu ik dienu – ko nes šis pārmaiņu vējš?

14.09.2025 Melita Januša-Rauba

Fiziskais ķermenis sargā caur savām sāpēm.

Fri, 30 May 2025 05:33:00 +0000

Es īsti nezinu, par ko tas ir. Bet visas šīs 40 dienas mans ķermenis sāp, sāp viss, un katru rītu man liekas — nu šodien pāries, bet katru rītu sāp arvien vairāk. Rokas, kājas, vēders. Bet vissāpīgāk — galva. Acu āboli no pieres it kā atdalās.

Kā es sev palīdzu — tās ir tinktūras, ēteriskās eļļas, hidrolāti. Arī aptiekas zāles. Kamēr iekustos dienai, kāds brīdis paiet.

It kā varētu to visu novelt uz pavasara darbiem, bet es neesmu tik fiziski vārga, lai pēc skaisti radoši fiziskas dienas, kad tiek iekopts mans dārzs, es justos tā. Un arī kā sportojot — palielinoties slodzei, ķermenis pielāgojas un jūtas arvien elastīgāks un labāk. Tā kā tas nav par fizisko pārslodzi, un tagad, rakstot, sirds sāk dauzīties (enerģētiski), jo rakstu par sevi pareizā virzienā.

Nu, lūk. Un man ir tāda aizdoma, ka mans ķermenis mani šādi sargā, lai es tālāk pa fiziskām sāpēm neeju. Un, ja galva sāp, vispār par tādu iekšējo apceri, meditāciju vai sajūtām par dvēseli tikt nevar. Jo galvas sāpes ir uzmācīgākas.

Arī šādi apzināti man nekad nav bijis, un šobrīd novērot, kas notiek ar manu fizisko ķermeni, ir diezgan “interesanti”.

Liekas, it kā es esmu izšķīdusi, un katra mana ķermeņa sāpīgā vieta dzīvo savu dzīvi.

Viss, ko es varu un apjaušu, ko darīt — ļauties vērot un darīt visu, kas ienāk kā impulss, kā es varētu savam ķermenim palīdzēt.

Tik, cik es apzinos — es neslāpēju, neaizturu savas jūtas, ļaujos visām emocijām, sērošanai, kas šobrīd notiek, katru dienu no jauna, pavadot Dēla Dvēseli.

Bet man ir sajūta vai nojauta, ka lielais “Dvēseļu sāpju korķis” vēl nav atvērts. Un ka fiziskais ķermenis vienkārši cenšas gan sargāt, gan izdzīvot.

Un, kā jau teicu, es savas jūtas apzināti nebloķēju. Lai viss caur mani notiek tā, kā tam jānotiek.

Kā būs tālāk — es nezinu. Kā es iziešu caur šim koridoram — es nezinu.

Ir uzskats: “Es nekad ne pie vieniem psihologiem neesmu gājis un neiešu. Vai tad pats sev nevar ieskaidrot?”

Ar tādu uzskatu es saskāros, kad stāstu par sevi un savu ceļu uz izdziedināšanos, un piedāvāju līdzcilvēkiem.

Un te ir tas — varbūt tās programmas, kas ir manā “laukā”, pirms un ap mani dzimtas ļaudis, kaut kādā mērā, varbūt lepnībā, bailēs, neuzticībā, otram cilvēkam savu Dvēseli, neuzticēja.

Bet es varbūt esmu pirmā, varbūt — es nezinu — savā dzimtā, kura nu negrib un nevar palikt viena. Kaut gan ar to es cīnos, jo katrs solis ārpus mājas un satikšanās, runāšana šobrīd ir izaicinājums.

Un pirmais impulss: “Manis te nav, es esmu mājiņā.”

Un es apzināti izvēlos, tieši pēc intuīcijas, sirds/dvēseles vilkmes, kur iet un ko darīt.

Kas pirms manis cilvēkiem nebija un nav iespējams. Jo sociālie pienākumi, sabiedrība, citu cilvēku uzskati vienmēr likti pirmajā vietā, kas arī ir ērti — jo nav par sevi jādomā.

Nu, un tagad es sevi laužot — no tā, kas man neder, un darot to, kas man der — laikam tas Sistēmiskais lauks tiek tik ļoti mainīts. Turklāt mans emocionālais un fiziskais stāvoklis tik ļoti ārdās pa gabaliņiem, ka ķermenis netur līdzi.

Bet par visu es varu spriest tikai vērojot, it kā no malas, un pierakstot. Varbūt kādam noder. Jo stipri līdzīgi es esmu jutusies laiku pa laikam, kad notiek kādas lielās dzīves — vairāk iekšējās — pārmaiņas. Kad es apzinos, ka kaut kas viens manā dzīvē ir beidzies, un tad ķermenis sāk “piespēlēt”. Sāpes

Nu, šoreiz ir garāks tas process. Bet arī tam ir jāiziet cauri.

Un ziniet, kas ir svarīgākais? Ka bez “pieņemšanas” nekas nav iespējams.

Mēs sev nodarām visvairāk pāri savā lepnībā, atsakoties no citu cilvēku klātesamības.

Es vispār brīžiem sajūtos, ka es stāvu cilvēku apļa vidū un vienkārši saņemu. Un tas nav viegli, pieņemt- mēs tā neēsam mācīti

Un es sevī novēroju to pašu programmu: “Es nekad ne pie vieniem psihologiem neesmu gājis un neiešu. Vai tad pats sev nevar ieskaidrot?”

Un jūtu, cik grūti ir pieņemt. Jo sāpēs — sāpēs, jo būs jāpaceļ uz augšu viss, kas noticis ar mani un manu Dēlu.

Bet kāds man ir iekšējs pārsteigums, bet pats par sevi saprotama sajūta, kad ar katru sarunu, ar katru cilvēku, kur mēs satiekamies dvēseles sarunās — paliek arvien vieglāk un vieglāk.

Un te atkal es domāju — kādreiz par tādām lietām nerunāja, un arī ķermenī tas palika, kas veidojās par slimībām.

Varbūt tas, ka mans ķermenis tagad sāp, liecina, ka enerģija nekrājas fiziskajā ķermenī kā onkoloģija? Es patiesi nezinu. 🤷‍♀️

Psihosomātiku neviens nav atcēlis.

Un arī gaiss šobrīd ir mainīgs, un es jaunās enerģijas uztveru fiziski sāpīgi.

Bet, ziniet, tas viss ir pārejošs. Tas viss ir vienkārši dzīvības process. Var to visu nodefinēt kā Jauno laiku, enerģijas/Zemes pāreju. Man tas ir sakritis ar Dēla zaudēšanu un milzīgu sāpju saurlaišanu — līdz tam, ka neko nejūt, līdz pārjūtībai — un tas viss mainās pa minūtēm.

Kas notiek ar manu fiziku — tas ir lielais jautājums 🤷‍♀️

Bet tas neaptur mani kustībā, darbībā, tik, cik tas ir iespējams. Jo dzirdu sevī programmu: “Es esmu mājiņā. Manis te nav. Mēs par to nerunājam.”

Varbūt es sevi varu ko pamainīt?

Sāpīgi bet fakts.

Fri, 23 May 2025 06:06:00 +0000

Konsultantu “mācītāju”, skolotāju – (un te var ielikt visas regālijas) – laiks iet uz beigām.
Bet patiesībā tā nav. Paliks tikai stiprie, īstie, patiesie Skolotāji (jebkurā jomā).
Bet mans stāsts ir par Dvēseles Pavadoņiem, kas ietver visu – cilvēku, dvēseli, ķermeni, dzīvi, dzimtu, personību. Visu bez dalījuma.
Pavisam drīz paliks tie “skolotāji”, kas var ietvert visu vai vairāk nekā lielākā daļa cilvēces.
Mēs kā cilvēce, latvieši, strauji esam gājuši “garīgo ceļu”, jeb satikušies katrs individuāli un kolektīvi ar dvēseles būtību. Ko, iespējams, vairākas paaudzes pirms mums nevarēja – nebija tādas iespējas.
Bet, lai vai kā – arī tagad ir milzīgs atkritiens un palikšana uz vietas. Daudziem neko nedeva dotās iespējas šobrīd paņemt no “pasaules” iespējas – sevi dziedināt, ar citu palīdzību, ar klāt pastāvēšanu.
Jo notika vilšanās. Vilšanās, ka otrs nepalīdzēja.
Bet visa būtība jau ir tajā, ka mēs ejam pie otra pēc padoma, bet dziedināšanās jeb atbildības uzņemšanās par sevi, savām jūtām, notiek tikai un vienīgi mūsos.
Kas ir it kā tik vienkārši – bet savas ikdienas dzīves sakārtošana sev vēlamā virzienā, kur apakšā ir, pirmkārt, savas sirds sajušana, savas galvas sakārtošana, nonākšana kontaktā ar sevi, savu būtību. Sevis patiesa iepazīšana.
Un tas notiek caur vai ar citu cilvēku palīdzību.
Diemžēl mums bija un ir tā iekārtots – jo spilgtāk reklamēts un dārgāks “meistars”, jo lielāku atbildību jeb cerību, ka viņš – tas otrs – izdarīs jūsu/manā vietā, mēs uzliekam.
Kas sākotnēji tā arī ir. Jo daudz atver, atklāj, dod padomus. Dažādi palīdz – atkarīgs no “meistara” instrumentiem.
Bet dziedināšanās notiek tikai tad, ja mēs uzņemamies atbildību par sevi, savu rīcību. Un kaut ko mainām savā dzīvē, savā attieksmē.
Bet nu – pat – mēs esam jau “attēdušies rosolu”.
Un gribas iet tālāk, bet nezinām kā, jo it kā esam vīlušies. Tik daudz “pulciņu” izskrieti, tik daudz visa kā, bet laimes ta' nav.
Un meklējam atkal kādu, pie kā aiziet – un pareizi darām. Vieni mēs nevaram, un arī nevajag. Nevajag vieniem palikt. Tikai tāpēc, ka esam varbūt vīlušies “meistaros”.
Jo padomāsim kopā.
Paši pieņēmām lēmumu iet, paši izdomājām, kā būs. Iespējams – nesaņēmām gaidīto. Un ko nu? Vai otrs cilvēks ir vainīgs?
Nē, protams.
Bet pa šo laiku, kāds nu kuram ir bijis, meklējot to īsto, to savējo, kur dvēseli dziedināt – ir taču kādi secinājumi.

Vai tas ir manā pasaulē, vai es to šobrīd tikai ievēroju – es nezinu.
Bet ļoti daudz mums katram mīļu cilvēka dvēseļu izvēlas aiziet – vai paši, vai liktenis tāds.
Un katra cilvēka zaudēšana ir emocionāla trauma. Un tas nav tikai, kad cilvēks nomirst.
Šķiršanās sāpes ir tikpat lielas un sāpīgas kā cilvēka nomiršana.
Tikai šķiršanās vienmēr atstāj uz “cerības pauzes”. Pie kapa paliek tikai emocionālā krīze.
Tādi notikumi atmet atpakaļ – it kā sajūta, kā nomests nost no sava dvēseles ceļa.
Arī man, un daudziem ir sajūta: “Kam man viss tas sevis izzināšanas ceļš? Kam man visas tās sirds/garīgās prakses, ja ar mani notiek tādas nelaimes?”
Jā – un nav skaidrs, ko darīt tālāk. Kā gan es varu paļauties uz Dievu, ja Viņš mani šādi soda?
Un kaut kur visam tam pa vidu liekas: ko man visi tie garīgie skolotāji ir devuši, ja ar mani notiek tā?
Starp citu – šī ir laba situācija paskatīties:
Ja jūs esat ar kādu “garīgo skolotāju” gājuši kādu dzīves nogriezni kopā – vai viņš ir kopā ar jums tādā tīri cilvēcīgā kontaktā?
Vai viņi jūs atbalsta, kad ar jums notiek kaut kas ļoti traumatisks?
Ar mani ir. Es nekad dzīvē nevarētu iedomāties, ka tik daudz cilvēku man apstājas aplī (sajūtās) un piedāvā savu palīdzību.
Un tas ir par patiesumu, par īsteniem “garīgajiem skolotājiem”. Par cilvēkiem, kuri no sava spēka, savām zināšanām, sava dziļuma nāk palīgā tad, kad otram ir grūti.
Ikdienā mēs viņus saucam par draugiem, paziņām, dažādu prakšu meistariem, prakšu vadītājiem.
Bet patiesībā – tie ir šodienas līderi, šodienas “skolotāji”.
Pie kuriem iet pēc palīdzības, un jau laicīgi sakārtot sevi.
Man neviens nepiedāvāja manā vietā kaut ko izdarīt. Tikai klusu: “Es te esmu, ja tev mani vajag.”
Tikai klusu klātbūtni.
Sajūtu, ka es neesmu viena, bet nav lieku vārdu vai apliecinājumu par kāda varenību vai mācēšanu.
Saprotiet – patiesība, dvēseles tīrība ir klusa, kaut gan, ja mēs par to nerunāsim, mēs nezināsim, ka var būt – Labi.
Mana draudzene caur psiholoģisko prizmu interesējas, kā uzlabot savu dzīves kvalitāti.
Un par to, kādas cenas tur ir – man mati ceļas stāvus.
Vai tiešām tas būtu vēl sods? Tā jau ir slikti, un Latvijā vēl tūkstoši jāsamaksā, lai kāds pateiktu – kas darāms. Vai psihoterapeits izrakstītu zāles.
Protams, visam ir vieta. Un, ja daļa cilvēku tādā veidā – samaksājot lielu naudu – atrod savu dvēseli, tas ir ļoti labi.
Bet nu tomēr, man ir sajūta, ka šobrīd šī dvēseļu palīdzošā joma ir krīzes posmā, un paliks tikai harmoniskākie.
Var redzēt, ka kādi daudzus gadus praktizējoši “dvēseļu” speciālisti paši ver savas prakses ciet.
Bet lielākā daļa meistaru vienkārši paši sevi “neapgreido”, tāpēc nevar otru aizvest tur, kur paši nav bijuši.
Mums katram ir dots būt blakus otram kā atbalstam grūtos brīžos. Bet ne katram tas ir jādara profesionāli.
Tad šobrīd tiek atsijāts tas, kas savu ceļu ir nogājis – it visā.
Sistēmisko sakārtojumu pieeja – kā caur “lauku” paskatīties uz sevi no malas – man ir visharmoniskākā metode, ja to varētu saukt par metodi.
Un tas ir tas virziens, kurā es palieku, jo kaut kā jau man sevi jānosauc: Sistēmisko sakārtojumu vadītāja – sistēmiķe. Jo tā ietver – visu.
Tikai mana prasme ir saredzēt, kā atrisināt cilvēka problēmu, piedāvāt risinājumu un ļaut cilvēkam pašam uzņemties atbildību par viņa dzīvi.
Man arī patīk šāds virziens, jo lielākoties manis vadītais darbs notiek grupās, un ar citu cilvēku palīdzību jeb dalību.
Viens nav darītājs.
Un kā šobrīd būtu? Man jau liekas, ka ir – jo es tā daru.
Skatīties ne tikai uz “meistara” profesionalitāti – kas, protams, ir svarīgākais – kāds ir risinājuma piedāvājums un ar kādu metodi viņš strādā.
Bet – viņa pieredzi, cilvēcīgumu, dzīvesstilu, būtību. Man tas ir svarīgi.
Jo viens ir tas, ka es eju pie viņa kā pie profesionāļa. Bet otrs – es saskaros arī ar viņa dzīvi, būtību.
Tas nav par patīk/nepatīk. Tas ir par rezonansi, par patiesumu, par visu, kas ir otrs – ne tikai savas metodes meistars.
Tas ir par CILVĒKU.
Un mani personīgie secinājumi ir tādi – jo “meistars” pats ir izgājis caur dažādām krīzēm, dažādām dzīves situācijām, atrisinājis tās un stāsta kā savu pieredzi – jo lielāka vilkme man ir būt viņa laukā.
Manuprāt, mēs vairs neesam tik naivi, ka klausāmies skaistos solījumos,
bet – Klausāmies Cilvēku.

Ar cieņu
Melita Januša-Rauba
Jūsu Sistēmisko sakārtojumu vadītāja

ČETRI ŠAMAŅA LIKUMI.

Mon, 19 May 2025 10:13:00 +0000

1. CILVĒKS, KAS IENĀK MŪSU DZĪVĒ, IR PAREIZAIS CILVĒKS

Neviens neienāk mūsu dzīvē nejauši, visi cilvēki mums apkārt, visi, ar kuriem mēs tiekamies un sadarbojamies, ir atsūtīti kāda iemesla dēļ. Mēs mācāmies un augam katrā situācijā.

2. TAS, KAS NOTIKA, IR VIENĪGAIS, KAS VARĒJA NOTIKT

Absolūti nekas mūsu dzīvē nevarēja notikt savādāk. Pat ne vismazākajās detaļās. Nav jēgas domāt: “Ja es būtu darījis kaut ko savādāk, tā nelaime nebūtu notikusi.”

NĒ.

Tas, kas notika, bija vienīgais veids, ka tas varēja notikt, un tas ir tāpēc, ka mums bija kaut kas jāiemācās.

Viss, kas notiek ar mums, ir perfekti, pat ja prāts un EGO negrib to pieņemt.

3. VISS NOTIEK PAREIZAJĀ LAIKĀ. VISS SĀKAS TAD, KAD TAM IR JĀSĀKAS.

Viss notiek tad, kad tam ir jānotiek. Ne ātrāk un ne vēlāk. Kad mēs esam gatavi uzsākt kaut ko jaunu, tad tas arī sāksies.

4. KAD KAUT KAM IR JABEIDZAS, TAS ARĪ BEIGSIES.

Ja kaut kas beidzas mūsu dzīvē, tas notiek, lai mēs attīstītos, tāpēc ir labāk to atlaist, iet tālāk un pilnveidoties, piepildītiem un ar jaunu pieredzi.

Es domāju, ka tas nav nejauši, ka tu šodien lasi šo tekstu. Ja šie vārdi ir atnākuši pie Tevis, tas nozīmē, ka Tu esi gatavs saprast, ka katra sniegpārsliņa nokrīt pareizajā vietā.

/Autors nezināms/

Pārticības cikls 14.gadi.

Mon, 22 Apr 2024 08:27:00 +0000

Labrīt. Es vakar spontāni pieteicos Anda Gestes lekcijā, man pat paveicās jo trāpīju pirmajā 500. niekā. Viņš gan ir izsludinājis, ka būs otrs tāds pats Lekcijas raidījums. Pārējie ari tiks kas gribēja. Nebija jau ne vainas tam lekcijas raidījumam. Tāds “beisik” informatīvais klājums. Forši, tikt līdz tādiem atslēgas vārdiem. Tādu vispārējo informāciju kas vispār notiks no viņa skatu punkta. Bet kā jau katru informāciju, jāskatās no savu sajūtu prizmas. Viens ir tas ko es dzirdu, otrs jau ir ka es to izfiltrēju caur sevi. Un vēl kāds aspekts ir kādai publikai tas tiek pasniegts. Mēs daudz dzirdam, ka profesijas mainīsies, un mākslīgais intelekts un roboti jau pa visam drīz būs mūsu ikdiena, un pat miesīgu mammu aizstās mākslīgā mamma, respektīvi tikai runātājs, ar iestrādātām frāzēm, kas mūs apbērs ar vārdiem, un mums radīsies siltākas jūtas nekā runājot ar pašu mammu. Nemaz jau nerunājot par citiem, cilvēkiem, ko varēs nopirkt. Bet tie jau nebūs cilvēki Bet lai tas varētu ienākt katra dzīvē, vajadzēs naudu, lai nopirktu tādu viltus mammu. Un atkal ar ko nākotnes laiki atšķirsies no pagātnes. Varēs nopirkt mīlestību. Tikai nākotnē varēs nopirkt mīlestību ar garantiju.

Ko es vēl vakar sadzirdēju. Skaudība. Parādīsies skaudības enerģija. Nu tā jau tagad ir, pilna sparā. Bet ja tāds Astroloģisks uzsvars tad būs vēl vairāk.

Vārdu sakot informācijas un inovācijas nāk iekšā pilnā sparā, spēj tik ņemt pretim. Bet galvenais jautājums sev, katrs sev pajautājam. Vai man to vajag? Un ko no tā visa es ņemu pretim. Un atkal ir par iederēšanos vai izstumšanu. Tas ir bijis un būs visos laikos. Kur es esmu kur es iederos? Kas man no tā ko es redzu ir vajadzīgs, ko es ņemu pretim?

Ko tas viss dod manai, ne tikai “ha†ķelkai.” Bet kādam ir jābūt manam mērķim, lai es savu dzīvi atdodu mākslīgam intelektam. Un šo visu jau var tik burvīgi ielaist savā dzīvē ka pat nepamanīsi. Piemēram TikTok tur var sevi pārtaisīt līdz nepazīšanai, gan seju gan balsi. Un tā nav krāpniecība, tās ir iespējas. Ja arī, tikai izklaides pēc, jo interesanti, ka es māku rīkoties, ar visiem iespējamām MI iespējam. Nu nav jau ko brīnīties ka krāpnieki, ar pārliecību zvana un stāsta par uzlaustiem kontiem, un viņi nu metīsies palīgā. Nu tās shēmas brīžiem ir tik smieklīgas ka, gribas paklausīties, nu ko atkal jaunu tie cilvēki kas tādā veidā pelna naudu, ir izdomājuši.

Runājot par Astroloģiju un to zem kuras saules zīmes cilvēki ir piedzimuši. Es esmu dzimusi zem Skorpiona zīmēs. Andis vakar deva trīs atslēgas vārdus kas būs tuvākos 14.gadus, mani bija, Pamats Ambīcijas Projekts.

Tad nu es arī domāju. Par savu Pamatu, dažādos līmeņos. Pamati uz kuriem es fiziski dzīvoju, jeb māja kurā es dzīvoju. Cik stabili es esmu vietā kur es ceļos un eju gulēt. Man ir svarīgi lai tā ir man piederīga. Es maksāju par elektrību, zemes nodevu valstij. Bet katrs “ķieģelis” ir mana vīra pirkts un būvēts. Un tad rodas tā sajūta ka ir droši, kas vispār ir droši, un stabili. Bet man ir svarīgi lai tā vieta tas pamats uz kura es esmu, es tur esmu droši, un galvenais neatkarīgi, no kādas citas varas. Man nederētu īrēts dzīvoklis, vai sveša zeme, kur ir laika termiņš, par būšanu tajā. Man jau ir tas vecums, ka es skaidri zinu ka šeit šai vietā es esmu iedzinusi saknes, un ar labu mani te neizravēs.

Finansiālais pamats. Nu te var filozofēt no rīta līdz vakaram, un arī man mainās “filozofija” par to kas man ir finansiālais pamats. Un ko es gribu, un kā, es gribu. Jā, to arī Andis ar pārliecību pateica ka pa visam drīz skaidra nauda vairs nebūs. Nu un ko tas nozīmē, cilvēkiem, kas neņem pretim, “pīkstināšanu” ar telefoniem. Nezinu, pa ties nezinu. Bet noteikti tas nozīmē, kārtīgu nervu bojāšanu. Trauksmes, un depresijas.

Un atkal par neiederēšanos, “ Ja tu neiederies šai modernā pasaulē, un nemāki pīkstināt ar telefonu, pulksteni, lai nopirktu maizi, tu pie maizes netiec.”

Nu jāsaka ka šis pamats man ir ritīgi nestabils, tikai tāpēc ka es esmu neiederīga. Jo mani ienākumi, ir atkarīgi, ko un cik daudz es runāšu. Un cik kvalitatīvi, es sevi pārdodu. Es ilgi “mocījos” ar to faktu, ka es patiesība pārdodu sevi, visi tā dara. Tikai cik to atzīst un redz. Pārdodot savus pakalpojumus, prasmes, produktus, mēs faktiski pārdodam sevi. Ja protams nav starpnieki, kas par manu piedāvājumu stāsta, bet es tikai iekasēju naudu. Jā, šāds “Finansiālais pamats” man ari neder. Es laikam neesmu komandas “direktore”. Man ir svarīgi lai viss ir vienādi, bet tomēr individuāli. Ja dara kaut ko kopā, tad visi dara ar vienādu enerģijas atdevi, neatkarīgi no personības statusa. Bet tas ir atkarīgs no mērķiem.

Cilvēku pamats. Pa cik te es runāju no tā kādas man ir pārdomas par dzirdēto Astro lekciju, tad arī varu teikt ka Skorpioni, nu ļoti grūti uzticas cilvēkiem, un ļoti piesardzīgi izvēlas cilvēkus, ar kuriem, vispār runāt, netērē laiku tukšām runām. Un tāpēc man līdzcilvēku pamats, ir nu ļoti maziņš. Es brīžiem domāju, tie cilvēki kas ir kopā ar mani, ko viņi iegūst esot kopā ar mani, jo nu es pa velti enerģiju netērēšu, tikai jēgpilni, ar pievienoto vērtību. Vispār jau es esmu tāda vientuļniece, man nav garlaicīgi, man vienmēr ir galva pilna ar idejām, kā man uzlabot savu dzīves kvalitāti, un nevienam citam par to nav jābūt atbildīgam, neviens nav jāpakļauj savām vajadzībām.

Dzimtas pamats, tas laikam man bija galvenais, viens no galvenajiem dzīves uzdevumiem, šīs dzīves uzdevumiem. Sajust savu dzimtu, savu pamatu savā dzimtā. Un tas nav tikai mamma un tētis, bet dzimtā kas ir vēl aiz septītās paaudzes, sajust sevi savā vietā, jeb ieņemt un pieņemt savu vietu, ierakstīties, pēc būtības savā vietā, kādā es esmu piedzimusi. Ieņemt tās savas lomas, savā dzimtā un dzīvē pēc fakta. Šodien kad es rakstu, es zinu ka pēc pāris dienām būs Skorpiona pilnmēness. Laiks kad viss ir patiess, katram sava patiesība, bet patiess, tāds kā tas ir pēc fakta. Un vispār jau, nav nekādu noslēpumu, vai slepenības. Tikai atkal katram savs jautājums, sev” :Kā es jūtos ar to ko es pieņemu, par savu patiesību? Un virkne tālāko jautājumu, sev. Līdz nonāk uz savu patieso pieņemamo sajūtu. Bet tas ir man/tev pēc būtības. Runājot par dzimtas stabilitāti, tā ir pati stabilākā un patiesākā struktūra. Dvēsele ienāk uz Zemes caur tēti un mammu. Un viss smalkais mehānisms ir tieši tik atbilstošs ko dvēsele caur manu personību var te piedzīvot, Zemes dzīve nav tiko radusies, un arī Dzimtā ir viss nu tā ka viss. Un ja šo Pamat sajūtu saprot, tad pārējais ir tikai tādi prāta izdomājumi, kā man labāk ierakstīties, tai ģimenē, dzimtā, sociuma kura mana dvēsele ir caur manu personību mani ievedusi. Un ieņemt man viss labāko vietu te.

Atkal skatoties no vakardienas Astro lekcijas skatu punkta. Andis deva tādus labus, zināmus uzdevumus. No vārdiem uzrakstīt rindkopu, un tad to reducēt uz vienu vārdu, protams izejot no jūtām, jeb zemapziņas izdotās informācijas.

Un man bija tāda vilšanās sevī, nu kāpēc es eju uz lekcijām un kursiem, lai man atgādinātu atkal un atkal kas man ir darāms, kas man ir svarīgs. Ko Astroloģija man iesaka. Nu ļoti vienkārši, kamēr es patiesi, nedarīšu fiziski, to kas man jādara, ko Zemapziņas tēli man “kliedz”, tikmēr es tērēšu, naudu par vienu un to pašu, tikai citādos izpildītājos, jeb teicējos.

Vakar, kā jau teicu bija 500 laimīgie, kas tika uz lekciju, nav jau slikti 24 eiro X 500 dalībnieki. Bija vakar kur paskatīties, līdz kādiem saviem vārdiem cilvēki tika.

Es tiku līdz sevīm, savu personību. Bija jāraksta viens vārds. Man rakstījās Melita Januša Rauba.

Jo es negribu kaut ko vienu, bet kopību, vienotību sevī. Pa daļām sevi uzkačājusi es esmu, un tas nav atvedis pie paša labākā rezultāta. Tas ir līdzīgi ka dakteri dalās pa orgānu daļām, un to “ ārstēšanu”.

Tad izvēlēties sev tikai mīlestību, vai tikai naudu, vai tikai vienu nu to īpašo.

Es izvēlos sevi, pilnā komplektācijā, ar savu pamatu Dvēseles pieredzē, ar savu pamatu dzimtā. Ar savu pamatu šeit uz Zemes. Un visu to ko te piedāvā, un tad jau pa ceļam es izvēlos, kas man vajadzīgs, ko dvēsele man piedāvā, izdzīvot atkal, kādu šīs dzīves vai iepriekšējās dzīves, neapgūtu pieredzi, vai tomēr kaut kas no jauna, ko nu es nu nekādi nebūtu iedomājusies, ka ar mani var būt arī TĀ. Tad kāpēc man savas velmes, un vajadzības jāiekļauj vienā vārdā, kas pasaka nē, visam pārējam. Bet atzīstot sevi, ar visu plašumu, aukstumu, kas man ir es ņemu visu, ko Zeme man dod, pēc manas izvēles.

P.S Paldies par tavu laiku ko veltīji izlasot manis rakstīto.

Melita Januša Rauba

Bērns.

Tue, 07 Feb 2023 08:15:00 +0000

Rīta pārdomas.

Es nevaru vārdos ierakstīt, bet lasot jūs pajutīsiet. Cik mēs esam viedas un lielas dvēseles. Mēs varam izturēt milzīgas traumas, un tās PāRdzīvot. Un piedzīvot-Jūtas.

…….Dvēsele atnāk līdz vecākiem. Kuri paši ir vēl savā dzīvē, nestabili bet tomēr bērns piesakās. Un diviem cilvēkiem grib negrib jāuzņemas vecāku loma.

Bērniņam ir ap gadiem trim. Piesakās vēl viens bērniņš. “Kreņķi un šausmas, kā nu tiks galā kā nu būs. ”

Piedzimst bebītis, vecāki īsti nav gatavi bebītim bet ir. Nu bet kāda problēma, ir tak lielā māsa/brālis kas pieskatīs.

….šādi dzīves stāsti mēdz būt, vai ne?

Viss jau būtu labi ja vien tai brīdī kad vecāki liek pieskatīt jaunākos, gadās ka notiek ERORS. Lielā māsa pieņem lēmumu būt MAMMA.

Mammas lomu “spēlēt” no agras bērnības, protams ka neapzināti. Virsēji dzīve rit savu ierasto gaitu. Tikai enerģētiski, klasiski tas ir vecāko bērnu stāsts, kuri iekšēji pieņem lēmumu audzināt, glābt, parūpēties ne tikai par mazo māsu bet par visu Ģimeni, tālāk savā dzīvē arī turpina būt visiem mamma, kas par visiem visu zin labāk.

Kas notiek ar lielo māsu kurai liek, pieskatīt jaunākos, vai kautkādu iemeslu pēc pati uzņemas atbildību par visiem. Tai mazajā vecumā sastings bērnība, bērns, bērna dzīve. Un mazajā ķermenītī sāk “valdīt” pieaugušais. Tākā dvēsele ir piedzīvojusi entās dzīves tad arī tas var tapt iespējams.

Viss jau būtu labi bet, šeit šodien mazais noliegtais iekšējais bērns,gaida. Gaida kad taps atkal pamanīts, kad taps atkal sajusts un tā cilvēka daļa kas ir iekšējais bērns izpaudīsies visādi lai tikai viņu pamana.

Un izpausmes ar kurām cilvēki atnāk līdz manīm uz Sistēmisko sakārtojuma apli, bieži vien noved pie sirds mirkļa, satikšanos ar iekšējo bērnu.

P.s ja arī tu gribi ieskatīties sevī, piesakies uz konsultāciju un atradīsim labāko risinājuma veidu. Manā pavadībā.

Iedvesmas lapas.

Sat, 14 Jan 2023 21:35:00 +0000

Par dažādszīmēšanas metodēm

https://centrsharizma.lv/portfolio-item/6/

Dalījums.

Sat, 10 Sep 2022 08:35:00 +0000

Sestdienas rīta pārdomas-Skaļi.

Biju vienā Viedā pasākumā.

Vilšanās un sajūsma. Manas vilšanās par pasākuma saturu. Te būtu vietā teiciens” ko tu gudram padarīsi” Nu protams, tās no manis ir ego iedomas. Es nebaidos atzīt.

Bet ja pa visam godīgi. Esot vienā, skaista Vieda cilvēka uzstāšanās pasākumā, vīlos Sevī protams, jo pasākums bija tāds, kā tas bija paredzēts. Un te es domāju, cik prasmīgi ir jāuzraksta priekšvārds vai reklāma uz pasākumu, lai atnāktu tīīk daudz cilvēku. Es tajā ierados vēlu, tāpēc mana vieta bija zāles aizmugurē, kur varēju pavērot publiku. Es biju noskaņota pārsteigumiem un jaunai informācijai. jāsaka ka neviens, neviens man to nesolīja, bet es izlasot reklāmas rakstu tā to sajutu. Pēc ilgas tehniskās pauzes pasākums sākās. Un pirmās sākuma minūtes bija visai aizraujošas. Bet tad Viedā būtne sāka stāstīt ļoti ļoti vienkāršas lietas. Bet, vienkāršas lietas man. Pēc stundas, atkārtojot bērnudārza vielu, klausoties viedajā būtnē. Zālē bija jūtama, Dalīšanās. Viena daļa kura drudžaini pierakstīja, jo tiem informācija tiešām bija jauna un nezināma. Viena daļa kura uz krēsliem miga. Viena daļa kuri aiz pieklājības dikti klausījās. Un atkal, tas ir tikai mans novērojums. Man blakus sēdēja kāda jauka sieviete, kura stāstīja ka šo visu lekcijā stāstīto, ir dzirdējusi sen atpakaļ.no Viedās būtnes.

Šo visu informāciju apkopojot manā galvā. Man ir dusmas-uz sevi, līdz pat labsajūtai.

Dusmas jo es nepiecēlos un neaizgāju. Nu tak naudu samaksāju, ne to mazāko:))

Un labsajūta, ka kautko drusku es jēdzu ar no tās Jaunās pasaules. Un mana izvēle, Dvēseles izvēle ir, pieredzēt pārmaiņas caur sajūtām.

Ko es ar šo gribu teikt. Viss tas ko viedās būtnes stāsta lekcijās ir labi, un pareizi. Vienmēr būs daži kas tiko sāk just. Un vienmēr būs jūtīgie.

Kam atkārtojošo jau sen apgūto teoriju, jau no entās Viedās būtnes, negribas klausīties, atkal un alkal.

Un kas tas ir EKSĀMENS. kārtējais eksāmens.

Vai es ilgi būšu klausītājs. Vai jau pāriešu auditorijas otrā pusē. Un būšu stāstītājs.

Tāds. Ir tas dalījums….