Pāriet uz galveno saturu

Melita Januša-Rauba

Sākums
Kā es tev varu palīdzēt
- Pavadone uz iepriekšējām dzīvēm.
- Sistēmisko saskārtojumu vadītāja-Sistēmiķis
Raksti
2025.gada enerģijas.
- Septembris
- Marts 03.03.2025
- Februāris
- 06.01.2025
- 07.01.2025
- 08.01.2025
- 09.01.2025
- 10.01.2025
- 11.01.2025
- 13.01.2025
- 14.01.2025
- 15.01.2025
- 16.01.2025
- 21.01.2025
- 22.01.2025
- 23.01.2025
- 24.01.2025
- 25.01.2025
- 26.01.2025
- 27.01.2025
- 29.01.2025
- 30.01.2025
- 31.01.2025
- Aprīlis 03.04.2025
Sistēmisko sakārtojumu aplis.
Elpas telpa-Hidrolāti
Kontakti
Pasākumi.
- 2024.gads
Atsauksmes.
Uz konsultāciju piesakies šeit.
Hidrolāti.
Metodes-Instrumenti
Cilvēki kas iedvesmojuši
Mana dzīve Foto galerijā.
Ienāc pēc atbildes.
Pieteikums uz 20.10.2025

Aizpildot šo pieteikumu, tu saņemsi visu informāciju par gaidāmo pasākumu uz kuru esi pieteicies. Ziņojumā ieraksti savu mērķi.

Vārds *

E-pasts *

Ziņojums *

Pirkumu grozs

Pirkumu grozs ir tukšs.

Iekšēja brīvība.

It kā liekas, nu cik var, tik daudz kas ir darīts, lai izaugtu, lai separētos no vecākiem, no mammas, bet atkal un atkal iekrīt maza bērna ievainojumos, iekšēja ievainota bērna vadībā. Un atkal un atkal l nonāk emocionālās šūpoles. Kur it kā bez redzama iemesla ir depresīvs stāvoklis, viss ir kā miglā tīts, nav dzīves prieka. Kur tas pazuda? Nekur, jo priecāties tāpat vien nav droši, pēc priekiem nāk asaras: “Tā teica mamma.”
Un tā arī ir, jo ar tādu mantru es uzaugu. Tā uzauga daudzi. Un ja nav redzamas bēdas, mēs iekrītam neredzamajās, jo mamma tā audzināja. Un kas cieš? Cieš mūsu iekšējais bērns,mēs šodien, lai gan šodien redzamu iemeslu vairs nav. Un tā arī ir -Iekšējās brīvības neesamība.
Mana šodienas vajadzība ir priecāties, būt priecīgai par dzīves notikumiem-Dzīvot šodien. Bet, iestājas vainas sajūta: “Tā nav labi, jo pēc priekiem nāk asaras.” Bet šodien tā vairs drīkst nebūt. Mēs kā pieaugušie paši veidojam savas emocijas, piedzīvojot dzīvi no šodienas, un bez vainas sajūtas drīkstam, un mums ir jāiemācās izbaudīt, pieņemt prieka emocijas bez vainas sajūtas, ko mūsu “ideālie vecāki' iemācījuši vainas sajūtu. Būt klusākiem par zāli, jo kautkad tad tā varēja izdzīvot, bet tagad viss viss ir savādāk.
Tas noteikti neatbilst tiem cilvēkiem, kuru vecāki ir dzīvē daudz sasnieguši, gan materiāli, gan emocionāli stipri. Bet visbiežāk tiem, kuru vecāki ir zemos sociālos līmeņos, pabeidza mācīties skolā. Dzīves profesija ir atkarīga no citiem cilvēkiem, priekšniekiem. Piemēram, apkopējas vai strādnieks uz izsaukuma. Un tajā nav nekas slikts, ka tieši tik “plaša/šaura” ir cilvēka profesionalitāte. Bet bēdiņa ir tajā, ka tas ir viņu “ideāls”, un tieši no sava attīstības līmeņa viņš mēdz vērtēt savus bērnus, ja nav ticis arī sevu emocionālo attīstību, tālāk par izdzīvošanu. Kas diemžēl 50–60 gadu cilvēkiem ir.
Kas notiek manī – mana neseparētā daļa ir lojāla vecāku uzskatiem, un domā ka, mans vecāks, atbilst “ideāliem”, piemēram, karjeras augstākais punkts ir būt apkopējai, vislabākajā pilsētas uzņēmumā, būt klusākai par zāli, bet tajā pat laikā aprunāt visus aiz muguras. Ir tikai viens pareizais viedoklis un uzskats. Un absolūta neapmierinātība ar visu – ja gadās kāds labs emocionāls mirklis, tas uzreiz ir jāapslāpē ar kādu nožēlu, neapmierinātību, nepareizumu, situācijas nepieņemšanu.
Apmēram tā tiek dzīvota visa dzīve, un tādos “ideālos” tiek vērtēti arī bērni, kuri, pats par sevi saprotams, iet tālāk, plašāk.
Bet, ja bērns (40+ gadi) nav separējies no vecākiem, tad dzīve vienkārši parāda, ka nav iekšējās brīvības un, iespējams, arī ārējās, jo no vecākiem ir bail, ir jādomā ko runāt, kā izdabāt, kā uzvesties, lai tikai mamma būtu apmierināta. Bet viņa nekad, nekad nebūs apmierināta, jo es jau sen vairs neatbilstu viņas “ideāliem”.
Man ir savas vajadzības, kuras neatbilst citu cilvēku vajadzībām. Piemēram, vecākiem bija svarīgi, ko citi par viņiem domā, bet mēs ejam uz to, ka neesam atkarīgi no citu cilvēku viedokļiem. Kaut gan visa sociālo tīklu “politika” ir uz to uzbūvēta – piesaistīt vairāk sekotāju, vairāk skatījumu, lasījumu, kas it kā ir, lai mēs varētu vairāk nopelnīt, bet saknē vai neapzinātā līmenī tas ir veids, kā pierādīt vecākiem: “Cik es esmu gudrs/a.” Bet diemžēl tas neizdodas tiem “bērniem”, kuru vecāki nav arī šai sfērā. Arī savas vērtības un lēmumus mēs “nostiprinām” no citiem cilvēkiem dzirdētā, bet pašā pamatā mēs sadzirdam tikai to, kas atbilst tam, ko vecāki/mamma mums teica. No vienas puses jau nav slikti, jo tā veidojas dižas sociālo tīklu būtnes, kuras skrien pēc atzinības, vecāku atzinības un dara lielas lietas (es tai skaitā). Bet no otras puses tas ir no traumēta bērna skatu punkta, un tur ir robeža, kuru vairs kā bērns nevar pārkāpt, un tad ir jāpieaug arī iekšēji pie sava fiziskā ķermeņa, kur, iespējams, prāts un intelekts ir augstā līmenī, bet iekšējā bērna skatījums traucē iet tālāk, un tad ir lielais kritiens, ja to apzinās. Apzinās, ka tieši separācija no vecākiem, iekšējās brīvības neesamība ir tas, kas traucē. Bet cilvēks, iespējams, miljonu vērtu karjeru ir uzbūvējis, pateicoties tam, ka gribēja pierādīt vecākiem, cik labs bērns ir. Visa, visa pasaule sagriežas kājām gaisā, ja “ideālā perfektā pasaule”, nemaz nebija jūsu. Un ir laiks sākt sajust, kas ir mans un kur es kā pieaugušais cilvēks gribu iet. Izvērtēt, kā es absolūti netīšām, neapzināti, apspiežot savu iekšējo brīvību, esmu domājusi, kā būtu, ja būtu.
Piemēram, es – tas, kas ar mani notika šogad un kādas emocionālās šūpoles es piedzīvoju, es nenovēlētu nevienam uz pasaules. Protams, ka tas skar arī manu izcelsmes ģimeni – tur, kur formējās mana personība, kur attīstījās mana psihe, dzīves uzskati, personība. Un viss tas materiāls manā galvā: “Kā ir PAREIZI jādzīvo un jāuztver pasaule”. Un tādi notikumi kā sērošana un tuvinieku nāves PAREIZA sērošana arī ir dzimtā ierakstīta – kā ir jādomā, kā ir jāuzvedas, kā ir jābūt… Un pamazām es saprotu, ka mana attieksme, zaudējot Zemes līmenī manu dēlu, neatbilst radinieku uzskatiem. Šādās situācijās, ziniet, kas ir ļaunākais – ka nekas jau netiek skaļi pateikts, bet spriedze aug tieši mentālajā plānā.
Un manī noreaģē tieši “Iekšējais bērns, iekšējā brīvība.” Un smuki sagrupējas – būt paklausīga mammai, tētim, dzimtenei…
Un, lai kā es ar sirsniņu sajūtu saprotu, ka viss ir labi, viss iet savu gaitu, visas atbildes uz jautājumiem es atradīšu. Vienalga ārējās darbībās es neapzināti pielāgoju tik stiprajai dzimtas programmai, kā “pareiza sērošana” – un manā dzimtā tā ir līdzīgi kā visur-Mēs par to nerunājam, vainīgi ir tas, tas un arī tas, idealizēt to, kas vairs nav neērts, domāt, kā būtu, ja būtu, un kapi ar soliņu.
Droši vien ir vēl, bet šeit ir dažas tās “pareizās” rīcības, kuras es neizpildu, tāpēc mani vajag izstumt no dzimtas, kas man kā pieaugušai, nobriedušai personai vispār nav iebildumu, jo es mazāk runāju ar cilvēkiem, ar kuriem mums nesakrīt uzskati, nav kopīgas tēmas, jo labāk. Bet kas neapzinātā līmenī notiek ar emocionāli ievainoto mani – man bail palikt vienai, mani nemīl, mani negrib. Un labākais, ko es varu darīt – būt kā jūs.
Un šī arī ir tā vieta, kur piecelties, pieaugt ķermenī un savu iekšējās brīvības daļu paņemt aiz rokas, iedodot resursu un atpūtu tai daļai, kura ir maza un ievainota, visu laiku bijusi atkarīga no mammas, tēta un citu radinieku uzskatiem, bet tagad dziedināsies, ļaujot brīvības daļai izpausties, ja vien ir labs kontakts ar dvēseli, ar smalkā plāna pavadoņiem, ja vien ir vesels, nobriedis prāts un adekvāta pieaugušā cilvēka domāšana. Tad arī var nonākt veselumā un iziet no jau sen nokalpojušiem “ideāliem”, kas patiesībā nav mani ideāli, bet kas absolūti nenoliedz pieredzi un kā pamatu, no kā atsperties, nevis kurā iesprūst.
Mēs taču ejam uz attīstību, uz evolūciju, un tādas neapzinātas Iekrišanas, notiek visu laiku. Galvenais – to apzināties un gribēt, gribēt no tā iziet un uz savu iekšējo un arī ārējo brīvību. Bet visbiežāk tad, kad ārēji ikdienā mēs esam maksimāli brīvi savās izvēlēs, tad vieglāk ir ieraudzīt šo apspiesto iekšējo brīvību. Bet es domāju, ka šādu slāņu ir daudz, jo tās ir atkarības, un ar bailes no brīvības, dziļas elpas sajūtām, brīvas dvēseles, cilvēcīgām sajūtām.Mēs varam visu laiku kustināt sevi, un to arī darām, jo kustībās – visādās kustībās – ir spēks. Jo mans puika izvēlējās vieglāko ceļu, vismaz man tā no šīs puses liekas. Paldies, manu mīļo dēliņ, es palikšu, te uz Zemes un iešu vēl dziļāk. Jo es ticu, ka mēs patiesi katrs varam piedzīvot gan iekšējo brīvību, gan, protams, ikdienas dzīvē, ar atvērtu sirsniņu harmoniski dzīvot savu labāko dzīvi.